2005.gada siltais oktobris jeb TAJĀ NIRŠANĀ TOMĒR KAUT KAS IR!

  • 11 min lasīšanai
22.10. 23:00 Drudžaina rosība lidostā reģistrējoties, izejot pasu kontroli un iegādājoties alkohola un cigarešu krājumus visam braucienam – ka nekā nedēļu dzīvosim uz kuģa un uz bodi neaiziesi... 23.10. 0:15 Sākas iekāpšana gaisa putnā, kas nesīs mūs pretim siltajai saulei un jūrai – ieejot salonā pārņem neliels šoks – kā te ir izdevies iestūķēt tik daudz sēdekļu? 0:30 paceļamies gaisā un uzņemam kursu uz dienvidiem. 5:20 nosēžamies Hurgadas lidostā 6:20 Jau busā braukājam pa Hurgadu, Kārlis rada savu nemirstīgo šedevru, kas mūs pavadīs visas šīs dienas: „Kaut kas tajā niršanā tomēr ir!’’ 7:20 joprojām Hurgadā – jāsāk pierast pie arābiskās mērķtiecības un organizētības. 11:XX No murgaina miega nonāku ceļmalas kafejnīcā, kur par 5 Ēģiptes mārciņām tieku pie tases austrumu kafijas. 13:20 Hamata. Izbirstam no autobusa un izkrāmējam mantas, apkārt bariņš arābu puišeļu, kas rauj somas ārā no rokām cerībā tik pie kāda dolāra vai eiro. Pēc īsa, bet mokoša pārgājiena pa improvizētu molu esam pie laivām, vienā tiek sakrautas somas ar mantību, otrā sakāpj pirmā pārceļotāju grupiņa. Pa viļņiem dodamies uz kuģīti, kas būs mūsu mājas visu nedēļu. Pēcpuse samirkst sāļajā jūras vilnī, bet tas mani neuztrauc... Esam uz ALBIR klāja. 14:20 Pirmais niriens - esam jau kādu gabaliņu no Hamatas noenkurojušies pie rifa un pirmo reizi nirstam gaiši zilajā siltajā ūdenī. Atvaļinājums ir sācies – beidzot to sajūtu fiziski. Pirmais niriens ir riktīgi kaifīgs – sen neesmu guvis tādu baudu no ieniršanas ūdenī. 15:30 braucam tālāk uz naktsguļas vietu, šūpo bezjēgā, kajītē viss lido pa gaisu un nejēdzīgi smird pēc dīzeļdegvielas, vai citādi sakot soļķa. Ap pl. 18 šūpošanās beidzās un kuģis nostājas pie rifa ar eksotisku arābu nosaukumu Ras Satay uz naktsguļu. Kajītē ir ieviesies ledusskapis – tas kopā ar soļķa smaku veido fantastisku kokteili. 18:02 Pirmais nakts niriens. Arī pirmais man, kurš man patīk. Lieliski!!! Laiks vakariņās... 24.10. 6:00 PODJOM!!! 6:15 tēja uz klāja un delfīni jūrā 6:20 Brīfings 6:40 Laivās un uz rifu prom 7:03 Ūdenī ir kolosāli. 29.4 m, haizivju nav... Skumīgi, biju sadomājies, ka viņas te kā dubļu. Brokastis. Pirms tām izrunājos ar Kārli par nelielu nesaprašanos procedūrās un turpmāko sadarbību zemūdens pasaules izpētē. Parakstam nodomu protokolu par turpmāko sadarbību. Brokastīs ēdiens garšīgs un garastāvoklis lielisks. Atvaļinājums kā nekā. Kamēr citi sauļojās, ielīdu jūrā nopeldēties – aizpeldēju līdz rifam – jauki, daudz mazu krāsainu zivtiņu. Vienu brīdi pat noķēru Šarma sajūtas – kā akvārijā. 2. niriens pulkstenis ir zaudējis jēgu un Laikam vairs nav tādas varas pār mums. Protams, Lielais Pulkstenis skaita savu, bet vairs nav nozīmes ir 10 vai 12, vai tas ir vietējais vai Rīgas vai Tokijas laiks. Vienīga laika šķautne, kas ir būtiska, ir niriena ilgums... Nevarēju sākumā ienirt – bija par daudz gaisa palicis vestē. Kad pieleca, tad beidzu kuļāt ūdeni, izlaidu gaisu no vestes un gāju lejā. Ķeru kaifu no katra mirkļa. Pieviesās mūsu draudzīgajā kolektīvā vēl viens: pēkšņi pamanu vel vienu nirēju mūsu bariņā – Sergejs ar zīmēm vaicā: kas tas tāds? Atbildu - savējais, bet no kurienes radies nezinu. Ņemu bariņā pie mums ar Kārli. Šajā nirenā izdodas 5m dekompresijas apstāšanos nopeldēt gar rifu, tā, ka to nepamanu kā apgrūtinājumu. Uz kuģa atgriežamies piecatā – Aivara sievu Natu savāca cita laiva, jo viņai nebija spēka pret straumi atpeldēt līdz mūsu laivai. Nav Kostjas un Hugo. Kur palika, nezinu, bet nospriežam, ka viņi netika mums līdzi pret straumi un devušie ap rifu pa otru pusi. Hugo satiekam uz klāja, Kostjas nav. Iestājas viegla panika. Bet tā kā visi mūsējie vēl nav savākti atpakaļ uz kuģa, nolemjam pa īstam sākt panikot tikai tad, kad visi, izņemot Kostju būs atpakaļ. Drīz pienāk laiva ar pēdējo grupu un Kostja ir starp viņiem. Inshallah! Joprojām šūpo pamatīgi, bet liekas, esmu pie tā pieradis un vairs nepiegriežu īpašu vērību klāja dejošanai zem kājām, izņemot brīžus, kad iedomājos par Baibu, tad gan pamanu, ka pamats zem kājām ļogās visos virzienos. Braucam tālāk. Tikko biju apsēdies, lai aprakstītu pēcpusdienu, tā atskanēja kuģa zvans – nosacījuma reflekss lika mesties ārā pa durvīm un noskaidrot, kam par godu ticis zvanīts. Izrādās, iemesls ir kēkss. Gards bija. Un tieši laikā – jau sāku apcerēt iespēju likvidēt daļu no Rīgā iegādātās šokolādes krājumiem. Pusdienās nevarēja pierīties līdz ūkai, jo ierastā lietu kārtība bija mainīta: vispirms pusdienas un tad niriens. Žēl, gardas bija pusdienas. Tagad par niršanu – pēcpusdienas niriens bija visjaukākā kais no līdz šim notikušajiem. Patiesībā nekā īpaša – apaļš rifs, nekādu izcilu zemūdens radību, izņemot ziņojumu dēļa izmēra Napoleonu. Bet bija fantastis relakss, jauka noskaņa, nesteidzīgums un ko tad vel vajag jaukam nirienam? Vai es pieminēju, ka otrajā rīta nirenā bija obzervējami tunči? Es pat mutē sajutu tunča salātu garšu… Pēc niriena devāmies uz nakšņošanas vietu. Pa ceļam atkal varēja vērot delfīnus. Viens no viņiem piepeldēja pie kuģa priekšvadņa un pret to kasīja muguru. Super. Nakts daivs – pastaiga pa mirušo pilsētu. Praktiski nekādas dzīvības. Mirusi murēna ap 1,5 m gara. Laikam nabadzītei bija piegriezušies tie tūristi... Skumīga, var būt drīzāk minorīga sajūta. 25.10. Vakars pagāja jauki, pasēdēju, papļāpāju, tikai miegs īsti nenāca. Iedzēru ½ guļamās tabletes un nogulēju maza bērna miegā līdz pat rītam. No rīta nirām pie rifa, kas saucas Habili Sataya. Brīfingā stāstīja par haizivīm, kuru mazuļi spēlējas laukumiņā ap 50 m dziļumā. Tūlīt pēc ieniršanas nogāju līdz pat 45 m dziļumam, palika vēl kādi 15 m līdz laukumiņam, bet tur neviena nav! Cēlos atpakaļ uz 30 m dziļumu, bet tā īsti nesapratu, ko mans kompis grib no manis un 38 metros nedaudz uzkavējos, tad ticis jēgā ar elektroniku pievienojos grupai. Pa ceļam uz kuģi bija jauka grota ar baltām smiltiņām un saules gaismu pa caurumu no augšas, ka nevilšus sāc domāt par mūža mājām. Citādi nekā īpaša, laikam bušu saķēris par daudz stresa no kompja, jo maz ko redzēju apkārt. Cik tomēr ir būtiski noķert šo relaksa sajūtu – ja tas izdodas niriens ir kaifīgs. Visi stāsti brīfingos man sāk atgādināt filmu „Neverending story” – kāda liela un varena bija Fantāzijas zeme, bet tagad tumsa to aprij. Tā arī šeit – bija haizivis, mantas, bruņurupuči utt. Vēl pirms mēneša, bet nu vairs nav, bija ūdens virs rifa 5m, bet tagad palicis tikai 1m. Jūra atkal viļņojas un kuģi pamatīgi šūpo. Ejam uz Svētā Jāņa alām (St. John’s cave) Alas. Atkal niriens izdodas fantastisks – alu komplekss izveidojies rifā, no augšas iespīd saule. Skaistums neaprakstāms, kā nogrimušā pilsētā. Koraļļi ir izveidojuši statujas, stalaktītus un stalagmītus. Vēži – vientuļnieki iekārtojušies tukšās gliemežnīcās promenādē pa alām. Gliemežnīcu šeit ir daudz un krāšņas, taisni žēl, ka nevar vest līdzi. Bet ja varētu, tad droši vien būtu tukšas alas – viss būtu jau aizvests. Pēc alām izpeldam fantastiskā korāļu dārzā, ar dažādiem korāļiem un koraļļu stabiem. Stabi ir līdz pat 12 m augsti un ap tiem milzīgs daudzums dažādu lielumu krāsainu zivtiņu. Pēc pusdienām pavārs mums sarīko Napoleonu šovu – baro šos milzoņus ar vārītām olām, kas izrādās liels kārums šīm zivīm. Diez, no kurienes Napoleoniem tāds kārums uz vārītām olām? Otrs niriens pa alām vairs nebija tik jauks – saule jau bija zemāk un krāsas vairs nebija tik spilgtas. Skati bija zaudējuši savu krāšņumu. Kompensācijai gan pie paša kuģa satikām trīs Napoleonus, krietna sivēna lielumā katru. Vienam pat man izdevās pielavīties gluži tuvu, līdz muguras kasīšanai gan netiku, bet var būt arī labi. Varbūt viņi ari jēlas olas nesmādē? Kamēr karājos deco stopā vēroju kā vairākas nirēju grupas tos trenkāju. Dabūju karāties 8 minūtes ierasto 3 minūšu vietā, laikam jau kompis bija sarēķinājis, ka esmu piesātinājies ar slāpekli rīta niriena uz 45 metriem. Sajūta, ka Kārlis ir nedaudz sakreņķējies, jo nevar ieiet ritmā, bet atlikušas vēl tikai trīs pilnas dienas. Domāju, kā lai pārziemo Ēģiptē kopā ar stārķiem – šis jautājums nedod mieru jau otro dienu. 26.10. Vakar vakarā panesās normāla drope, jo gājām un gājām uz naktsguļas vietu, nakts daivu atcēla un parādījās gardie dzērieni. Nosēdējām līdz pusnaktij, tad nopeldējāmies un gājām sust. Nakts bija nenormāli karsta un sutīga. Rīts atausa ar galvassāpēm, nezinu vai no karstuma vai izdzertā alkohola iespaidā. Varbūt abi kopā. Ap 8 devāmies pirmajā nirienā. Gaiss balonā bija draņķīgs – smirdēja pēc eļļas, kājas vilka krampji. Nevarēju vien sagaidīt kad šis niriens beigsies. Pēc tam nebija spēka ietrausties laivā. Uz kuģa klaja nogāzos bezspēkā – drausmīgi reiba galva un piestutējies kājās devos mēdīt podu. Sajūta pretīga. Brokastīs pamatīgi piesitu kuņģi un kādu stundiņu nosnaudos – uz otro nirienu jau jutos ciešami – eļļas smaka no balona gan joprojām traucēja, bet kopumā niriens bija patīkamāks. Šodien izriju daudz vairāk gaisa nekā parasti. Jādodas atkal kajītē pasnaust. Pasnaudu, paēdu pusdienas, atkal pasnaudu. Kajītē iebrāzās Kārlis – jādodas nirt! Nu labi, sāku rosīties uz niršanu, bet nosprūdu uz poda. Pēc brīža jūtu atkal braucam. Nu labi, vismaz pasēdēju normāli. Tagad atkal stājamies – nevar saprast vai uz nakšņošanu vai. Iešu palūrēt... Jā, bijām piestājuši pie liela rifa, kuram viena daļa ir virs ūdens un pat apaugusi ar sīkiem krūmiņiem. Ar laivām aizbraucām uz turieni ekskursijā. Liekas, veselu mūžību neesmu staigājis pa cietzemi. Uz salas dzīvo krabji un vēži – vientuļnieki, vēl tur bija milzīgs daudzums tukšu plastmasas pudeļu – laikam viļņi tās atnesuši no kontinenta piekrastes. Nakts daivs sanāca ar piedzīvojumiem – nirām, nirām un nomaldījāmies, sanāca pat nedaudz nervoza glābšanas operācija. Labi, ka Kārlis pamanīja, ka esam noklīduši no taisnā ceļa, citādi mēs būtu ar straumi aiznesti atklāta jūrā un nakts paietu, meklējot nirējus pa jūru. Jāiet vakariņās. 27.10. Vakarā iegāju gulēt ļoti laicīgi un labi izgulējos. Rīta daivs izvērtās par rīta krosiņu. Sanāca kādus 200 m sparīgi irties pret straumi un dabīgi, ka viss gaiss tika izrīts. Bez gaisa atpakaļ uz kuģi. Tagad visi cepās un vārās par notikušo, process norisinās paaugstinātos toņos. Ēriks atkal bija redzējis haizivis, un man gribētos domāt, ka es arī, bet ja man tas būtu jāapzvēr, tad vajadzētu vēl padomāt. Arī bruņurupucis esot manīts. Žēl, neredzēju. Man ir savs viedoklis, kā šo nirienu vajadzēja izvest dzīvē. Sergejs saka, ka pilnībā piekrīt man. Vai tiešām viņš domā tāpat vai vienkārši piekrīt? Pēc jaukā brokastīm ar padarīta darba apziņu metos Hipnosa apskāvienos un saturīgi nošņācu līdz pat nākamajam brīfingam. Nirstam te pat Shaab Sharm – tā saucas šis rifs. Cik noprotu esam tuvu Marsa Alam – mūsu ceļa galamērķim. Nirienam bija divas iespējas: pirmā ar laivu uz rifa tālo galu un peldēt atpakaļ, vai arī no kuģa peldēt uz plato rifa tuvākajā galā – to, kuru no rīta tā arī neapskatījām. Kārlis uzreiz ieteicās par plato apskati – tas mani izbrīnīja ne pa jokam. Vēl uz šo pasākumu pieteicās Ēriks un Gatis, Jura ar Romu. Tā arī sešatā aizgājām uz plato. Ēriks gāja pirmais un pie pašas plato kantes rāda – HAIZIVS!!! Vicinos ar pleznām uz turieni, cik ātri vien spēju. Protams, ka haizivs – starp citu kā jebkura cita saprātīga būtne – ieskatoties Ērikam acīs parāva fraku. Piepeldu pie kantes – nekā... Sarūgtinājumā ierāvu vēl kādus 10 m uz leju gar kanti un uz nākošā plato ampēram 15 m zemā redzu - IR!!! Trīs gabalas haizivis lēnā pastaigas solī dodas gar sienu pret straumi. Viena lielāka – ap 2m parējās divas mazākas ap 1,5 m garas. Līdz tām vēl metri 15, bet kompis jau taurē – bez dekompresijas niriena laiks 1 minūte. Jāceļas augstāk. Tā lēnu garu peldējām atpakaļ līdz kuģītim. Tikko piekāros pie troses ierastajam 3 minūšu stopam, tā parādās zivju bars – patiešām milzīgs zilganu zivtiņu bars, kādu pirms tam biju redzējis tikai Discovery telekanālā. Bars peld tā nervozi, arī zivis pie rifa paliek tramīgas kā ekshibicionisti vārtu rūmē – tātad jābūt kādam iemeslam. Drīz atpeld arī iemesls – liela skaista barakuda. Tā riņķoja ap un cauri baram, ka nogāju vēl reizi lejā līdz virves gala uz 12 m un tad atpakaļ uz 5m, lai tikai vēl 3 minūtes pavērotu to. Skaists niriens bija. Šo pierakstījis devos no otrā klāja uz pirmo pusdienās, trepes bija slapjas un nobraucu lejā pa tām uz muguras, ar pakausi gandrīz iedauzot robu apakšējā pakāpienā. Būt smadzenes, noteikti būtu satricinājums. Pusdienās atkal deva baltās kamieļmātes līķa muskuļu šķiedras –baigi jau nu gardi bija. Pēc pusdienām nosnaudos kādu stundiņu – līdz tikām pie nākamā rifa. Niriens noritēja pamatīgos viļņos, gan ne tik lielos, ka 2003.gadā, kad nirām Thiselghorm. Skaista vieta vakarīgās noskaņās. Tagad kuģojam uz naktsguļas vietu. Nakts daivs bija vienkārši dievīgs. Esam noenkurojušies pretim Marsa Alamai pie rifa. Blakus noenkurojies vēl viens kuģis un apakšā gaismas bija pietiekami arī bez lukturiem. Appeldējām rifu un aizpeldējām līdz tālākajam galam – tur guļ nogrimis kuģis – gandrīz tāds pats kā mūsējais. Vraks ir sadalījies divās daļās – augšējā daļa ir sabrukusi blakus apakšējai. Apakšējā daļa ir labi saglabājusies un stāv uz ķīļa līdzenā vietā, jauki bija palodāt ap iluminatoriem un ieskatīties iekšpusē – tur gultas, tualetes, dušas. Daudz zivju ap vraku. Tad caur alu rifā izpeldējām otrā pusē. Esam jau gana tālu ziemeļos – rifā daudz jūras ežu. Tad atradām vēl vienu alu, pa kuru izpeldējām atkal cauri rifam, jau tuvu pie sava kuģa. Zem kuģa bija pietiekami gaišs, lai iztiktu bez lukturiem – sākām mest kūleņus un dauzīties pa koraļļu smiltīm klāto laukumiņu. Deco stopā pa minūtei iztiku bez regulatora. Vienkārši kolosāla sajūta. Pēc niriena bija svinīgās vakariņas ar ceptu tītaru un kartupeļiem. Sen nebiju baudījis ko tādu. Pēc pārēšanās svētkiem lielākā daļa sagūla ārā uz klāja ap udenspīpi. Tam vēl sekoja kūka. Žēl, Kārlis jau gulēja saldā miedziņa pievārēts un nebija piedabūjams nākt augšā. Nakts bija nejēdzīgi karsta. 28.10. No rīta 5 mūs visus uzrāva augšā – brīfings. Pirms 6 jau sēdējām laivās. Elphinstone Reef. Elfu akmens rifs. Sanāca ļoti jauks niriens. Atkal redzēju vienu haizivi – tur tālu lejā zilajā bezdibenī. Pat sāpīgā kreisā auss nesabojāja niriena noskaņu. Slīdējām pa straumi gar rifa sienu un vērojām zivis un koraļļus, kuri šorīt likās īpaši skaisti. Daudz zivju un visiem labs prāts – kas arī ir galvenais. Nu tas labais prāts. Pēc jaukām brokastīm gatavojos uz šī safari pēdējo nirienu. Žēl, ka laiks paskrēja tik ātri. Pēdējais daivs ir beidzies... Bija jauki, lai arī jūras govi, sauktu par lamantīnu, tā ari neredzējām, bet izālējāmies pēc pilnas programmas – 63 minūtes, atpakaļ uz kuģi atgriezos jau rijot Kārļa gaisa rezerves. Krāmēju somas un skumstu par to, ka bija par īsu – nu vēl vienu dieniņu, var būt divas... Droši vien ir jau labi tā kā ir. Kaut kas tajā daivingā tomēr ir... 30.10. Joprojām Hurgadā. Bet nu visu pēc kārtas. Vakarrīt atstājām kuģi un iekārtojāmies lēngaitas autobusā, kurš mūs pēc garām stundām nogādāja Hurgadā. Iekārtojāmies viesnīcā Marlin Inn. Jaukā noskaņā – kā nekā naktī lidojam mājās un rīt jau būsim kopā ar saviem mīļajiem – devāmies uz pludmali. Peldējāmies – ūdens likās auksts, spēlējām volejbolu, atkal peldējāmies, dzērām alu – ar vārdu sakot atpūtāmies kā jau atpūtniekiem pieklājas. Tad abi ar Kārli devāmies šopingā – mūsu takas aizveda uz veco Hurgadu. Šopings bija jauks, kaulējāmies uz velna paraušanu, ālējāmies pēc pilnas programmas. Pirms vakariņām vēl nebija skaidrs vai lidojam šovakar vai rītvakar. Vakariņu laikā kļuva skaidrs, ka šovakar prom netiksim. Saskumu ne pa jokam. Pēc vakariņām bija doma doties atkal ielās, bet vēderiņus abi ar Kažu atlaidām tā, ka noplīsām līdz rītam. Rīts atausa ar nepatīkamām sajūtām – bija reāla iespēja, ka viesnīca jāatstāj 12:00, bet lidmašīna tikai pēc pusnakts. Ko var darīt 12 stundas??? Nošauties var. Biju noskaņojies šodien jau tusēt pa mājām. Bet joprojām sēžu Āfrikā. Brokastīs pierijos kā evenku mednieks pirms tālajām medībām, nevar jau zināt kad atkal ēdīsi. Aizstaigājām līdz jūrai nopeldēties. Šeit ari mūs sasniedz direktīva no Rīgas: viesnīcas numurus aizstāvēt līdz pēdējam aizstāvim, nevienam neko nemaksāt, provokācijām neļauties. Jauki – paliekam viesnīcā līdz vakaram. Vēl viens izgājiens šopingā. Nu liekas, ka visi suvenīri ir sapirkti, neviens un nekas nav aizmirsts. Tā arī pienāk vakars un dodamies uz lidostu. No rīta būsim mājās! Pārdomas par tēmu: TAJĀ NIRŠANĀ TOMĒR KAUT KAS IR! Jānis: ...trakajiem pieder pasaule Kostja: ...man patīk process – gan aiziet, gan atgriezties. Aija: ...neskaitot sauli, jūru, vēju un arābus, zem ūdens var ieraudzīt skaistu buddy smaidu. Irīna: ...patīk viss – no sākuma līdz beigām. Aleksejs: ...iedzerot kārtējo viskija kausu to saprot. Hugo:... tas, kas tur ir ļauj pilnīgi atslēgties no visa cita. Kārlis:... pat skaidrā prātā Džo: ... piemēram atkarība no gaisa.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais