Maršruts Latvija – Portugāle: Šamonī (Chamonix) un Monblāns Francijas Alpos, Millau tilts – augstākais tilts pasaulē (2)

  • 4 min lasīšanai
  • 12 foto
Pirms ierašanās šeit mājas lapā www.compagniedumontblanc.com biju izpētījusi visus piedāvājumus, iespējamos maršrutus utt. Pati pilsēta Šamonī atrodas Alpu ielejā Eiropas augstākā kalna Monblāna (Mont-Blanc) pakājē. No lejas paveras vienkārši brīnišķīgs skats uz augšu. Kā teica zinātāji, mēs bijām īsti veiksminieki, jo reti kad gadoties tik skaidrs laiks, lai redzētu visu. Parasti ir vai nu mākoņains, vai dūmaka. Ierodoties šeit mūs beidzot pārsteidza puslīdz silts laiks, taču uzreiz brīdināja, ka jāņem līdzi siltās jakas, jo augšā esot ap 0 C un reizēm pat dikti auksts. Izskatījās, ka Šamonī apmaldīties nebija iespējams: visi prieki notiek vienuviet. Gan braukāšana augšup, gan tūristiem domātās bodītes, restorāni utt. Piedzīvojumu meklētājiem ir daudz iespēju: braukt ar kalnu tramvaju pa Alpu pļavām, ar gaisa tramvaju pacelties 2317 m, vai 3778 m augstumā, vai ar gaisa gondolu vizināties pāri ledājiem uz skatu laukumu Itālijas Alpos, vēl varēja lidināties ar izpletni, kāpt no kalna lejā un augšā... Būtībā, ko vien sirds kāro. Mēs izvēlējāmies finansiāli visdārgāko variantu (vienam cilvēkam 54 eiro) – braukt ar gaisa tramvaju līdz augstākajam punktam 3778 m augustam un tad ar gondolu pāri ledājiem uz skatu punktu. Braucot augšā mūs visus ielaida vagoniņā, kas uzbrauca līdz pirmajai pieturvietai Plan de l'Aiguille (skati jau pa ceļam pavērās burvīgi, vien jāuzmanās, lai tiek labā vietā, jo tramvajā var saiet līdz 60 cilvēku un ja tiec pa vidu, viss prieks iet gar degunu). Pieturpunktā pārgājām uz nākamo vagoniņu un atkal braucām tālāk. Vagonos līdz augšai bieži brauc arī tie, kuru mērķis ir rāpties sniegotajos kalnos (alpīnisti), viņu ekipējums ir varen iespaidīgs. Otrais pieturpunkts Aiguille du Midi likās jau kā pasaules jumts (lai piedod Everesta cienītāji), bija steidzami jāvelk jaka, jo deguns ātri vien kļuva sarkans :) Lai nekavētos, mēs uzreiz gājām uz nākamo transportu un nu jau četratā braucām nelielā gondolā (vienā reizē gāja 3 gondolas) pāri sniegotiem ledājiem, kalniem un baudījām burvīgus skatus uz Monblānu. Zem mums bija desmitiem saceltas teltis un simtiem alpīnistu, kas vai nu pa pāriem, vai grupās piepēdoja sniegotos plašumus. Gaiss likās tik tīrs (varēja atvērt lodziņu), un viss bija tik kluss. Vien ar gondolu bija nedaudz neomulīgi brīžiem šūpoties tādā augstumā. Alpīnisti ne tikai lāčoja pa sniegu, bet arī kāpa kalnos – nu būtībā īss ieskats viņu nodarbē :) Itālijā esošajā skatu punktā Helbronner (šī vieta ir zemāka kā iepriekšējā) mūs uz kādu brītiņu pārsteidza mākoņi. Jutāmies kā ezīši miglā, jo apkārt neko redzēt nevarēja. Kad mākoņi pazuda, jau atkal burvīgs skats uz Monblānu un citiem līdzvērtīgiem kalniem. Šajā, tāpat kā iepriekšējās pieturvietās, iespējams kafejnīcā nobaudīt tēju, kafiju un nopirkt pa kādam suvenīram. Svešvalodu visi puslīdz pārzina, tā kā problēmu nav. Staigājot pa skatu laukumu, deguns kļuva vēl aukstāks, tā kā izlēmām vien kustēties atpakaļ. Šoreiz Aiguille du Midi pieturvietā uzkavējāmies ilgāk un ar bezmaksas liftu uzbraucām vēl augstāk – 3842 m augstumā. Šeit arī tuvumā pavērojām, kā darbojas alpīnisti, rāpjoties klintī. Daba mūs atkal lutināja un laiks bija skaidrs, lai visu brīnišķīgi varētu redzēt. Cik gan mazs viss izskatījās tur, lejā. Kad nobraucām uz pieturvietu Plan de l'Aiguille, pasēdējām kafejnīcā, iekodām kādu sviestmaizi un satikusi ceļa biedrus, piebiedrojos viņiem un izlēmām no kalna kāpt lejā kājām. Brālis gan brauca ar gaisa transportu. Tas, ko ieguvu, kāpjot ar kājām lejā, bija fantastiski! Ceļš no kalna veda zigzag veidā, kāpt bija salīdzinoši vienkārši, brīžiem šmaucāmies un negājām pa iemīto taku, bet gan šļūcām pa taisno. Patīkams atklājums bija atrastās mellenes un vēlāk avenes, kuras te auga bariem. Virs galvām lidinājās izpletņlēcēji-planieri, šad tad aizdudināja gaisa tramvajs. Šad tad mūs apsteidza kādi steidzīgāki kāpēji, arī paši dažus apdzinām :) Pa ceļam bija ne tikai klajš lauks, bet zemāk uz kalna arī mežs: pilns ar čiekuriem, koku saknēm un sēnēm (tā kā pirmo sēni nejauši notriecu es, solīju vakarā gatavot sēņu mērci – ko beigās tāpat neizdarīju:)). Brīžiem dzirdējām pērkondārdus pilsētas virzienā, cerējām, ka, kamēr kāpjam lejā, lietus nesāks līt, jo tad jau būtu pavisam bēdīgi... Caur mežu ejot sadzirdējām arī kalnu upi, nonācām tai pavisam tuvu, bet mežā redzēt nevarēja, tāpēc, atraduši pusiemītu taciņu, nolēmām līdz tai aizčāpot. Atnākam, skatāmies – somas jau priekšā, tātad neesam vieni. Satiekam cilvēkus un esam pārsteigti: izrādās, mūsu ceļa biedri mums jau aizsteigušies priekšā. Pafotografējāmies, paklausījāmies šalkoņā un apēdām pa kādai avenei, tad devāmies tālāk, jo kalns tik tiešām bija augsts un lai cik ilgi mēs tur ložņājām, galamērķa tuvošanos kā neredzējām, tā neredzējām (likās, ka Šamonī pilsēta no mums bēg). Pa ceļam vienam no mūsu kompānijas gadījās nokrist (un kā uzzinājām vēlāk, šādi cietuši no mūsu grupas bija daudzi). Pēc apmēram triju stundu kāpšanas lejup mēs beidzot sasniedzām Šamonī pilsētu (pavisam tuvu mūsu autobusa pieturvietai) un lēsām, ka esam nogājuši apmēram 10 km. Kāju muskuļi trīcēja, taču gandarījums bija milzonīgs. Satiku brāli un abi aizčāpojām paskatīties veikaliņus, kas jau pamazām vērās ciet (bija pēc 6 vakarā). Nopirkām vietējo sidru, bageti (maizi) un dažus suvenīrus. Sēdējām pie autobusa un ēdām (jutos to pelnījusi:)). Pirms braukšanas prom apsveicām grupā pirmo jubilāru un tad jau devāmies prom. Prom braucot sāka līt lietus un, pērkonam dārdot, zibsnīja uguņi, bet mums jau bija labi... :) Millau tilts – augstākais pasaulē Tā kā mums iznāca apmaldīties, tad šajā naktī mums izpalika kempings un pēc nakts pārbrauciena guļot apakšējā lāviņā un šūpojoties autobusa ritmos no rīta mēs sasniedzām šobrīd pasaulē augstāko tiltu virs Millau pilsētas un kas atklāts tikai 2005. gadā. Tas savieno Taranas upes krastus un tā augstums virs upes līmeņa ir 343 m (nu, re, augstāks par mūsu Gaiziņu :)). To tur 7 piloni un to projektējis ir britu arhitekts Normans Fosters. Pēc skata atgādina nedaudz mūsu Vanšu tiltu, jo arī šo satur vantis, tikai to skaits ir lielāks un arī pats tilts ir iespaidīgāks. Tilta garums ir 2460 m un to cēla vairāk nekā 3 gadus. Šobrīd tas ir posms ceļā, kas savieno Parīzi un Vidusjūru :) Žēl, ka nesanāca to redzēt no apakšas, bet braukt pāri bija interesanti :) Turpinājums vēlāk :)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais