slavnij gorod Syktyvkar

27.09.2006
13 min lasīšanai

Vai nu tas ir labi vai slikti, taču pēc pēdējos piecpadsmit gados notikušajām politiskajām pārmaiņām aizbraukt uz Krieviju tagad ir grūtāk un, ja tā var izteikties, eksotiskāk nekā, teiksim, uz Vāciju, Franciju vai tepat pāri dīķim uz Zviedriju. Tāpēc neizmantot iespēju aizlidot uz Komi republiku būtu gatavais grēks. Kā nekā Maskavā vai Pēterburgā bijis ne viens vien, taču palielīties ar to, ka pabijis tādā kārtīgā Krievijas Eiropas daļas taigā, var ne katrs. Šādu tādu informāciju par Komi republiku un Siktivkaru var sadabūt jau tagad. Komi republika jeb agrākā Komi APSR ietilpst Krievijas Federācijas sastāvā. Tā atrodas netālu no Urāliem, starp Arhangeļskas un Tjumeņas apgabaliem. Pēc platības tā līdzinās Francijas teritorijai. Cilvēku šajos plašumos gan pamaz – 1,8 miljoni, tas ir, neaizvelk pat līdz Latvijas līmenim. Galvaspilsēta Siktivkara ar 200 tūkstošiem iedzīvotāju atrodas republikas dienvidos, apmēram tajos pašos platuma grādos, kur Helsinki. Cik var noprast, no dabas bagātībām Komi ir viss, ko vien sirds var vēlēties, taču vislielākā nozīme tomēr ir mežam un naftai. Ceļojuma plāns ir samērā vienkāršs – no Rīgas ar vilcienu līdz Pēterburgai, tad līdz Siktivkarai ar lidmašīnu, bet pēc tam – ar vietējo transportu 360 km iekšā taigā. Iekraušanās vakara vilcienā nakts ceļojumam uz Pēterburgu paiet bez starpgadījumiem. Zināmu neizpratni gan izsauc fakts, ka somas, kurās sākumā nelikās iekrauts nekas daudz, pie ienešanas kupejā nezin kādā veidā izrādās izaugušas lielākas un smagākas. Tiesa, arī pati kupeja nav no tām plašākajām. Kamēr viens krāmē somas pa plauktiem, atlikušie trīs kupejas iemītnieki drūzmējas gaitenī un traucē dzīvot tiem, kam par visu varas makti jātiek tālāk. Kā jau parasts, braucot ar vilcienu. Labi vēl, ka braucam kupejā, nevis plackartes vagonā. Labs gan tomēr tāds nakts vilciens – pa nakti izgulies un no rīta jau esi Pēterburgā. Vienīgais sliktums – robežkontrole, kas triec augšā visus vilciena pasažierus jau nakts vidū. Latviešu robežsargi aprobežojas vienīgi ar pasu pārbaudi, toties krievi tai lietai ķeras klāt nopietni. Mums tiek izdalītas imigrācijas kartes, kas tādiem pašiem pusaizmigušiem arī jāaizpilda. Jāuzrāda galamērķis un persona, kas mūs uzņems. Noteikti jau tāpēc, lai zinātu, kur mūs sameklēt, lai sabāztu vagonos uz Sibīriju. Somas gan vaļā neviens netaisa, apmierinās ar vienkāršu somu aptaustīšanu. Laikam labs garastāvoklis... Beidzot esam veiksmīgi pārvarējuši visas robežas formalitātes un atkal varam likties snaust. Rīts Pēterburgā pienāk itin saulains. No saviem kupejas kaimiņiem esam uzzinājuši, ka piestāsim Vitebskas stacijā, kas esot gandrīz vai pati vecākā dzelzceļa stacija visā Krievijā. Jau pirmie soļi uz perona liek saprast, ka esam Krievijas teritorijā. Ne ar ko nesajaucama atmosfēra. Stacija tiešām izskatās veca un diezgan majestātiska, taču visai pamatīgi nolaista, ar netīru peronu un sīkiem kioskiņiem visapkārt. Tiesa, notiek arī rekonstrukcijas darbi, un tur, kur tie pabeigti, ir ko redzēt. Fotografēt nav laika, jāķer smagās somas un jānesas uz transportu, kas nogādās mūs tālāk uz Pulkovas lidostu. Cik var noprast pēc skata pa mašīnas logu, Pēterburga pašlaik visai līdzinās Rīgai. Ar padomju laiku tipa betona celtnēm, tikpat uzbāzīgām reklāmām, platām ielām un lērumu mašīnu. Pēdējās izgaro iespaidīgu izplūdes gāzu koncentrāciju, tāpēc logu vērt plaši vaļā nav ieteicams. Pēterburgas satiksmes korķi gan pavisam noteikti ieliek kloķi Rīgas korķiem. Pēc labas stundas brauciena nokļūstam Pulkovas lidostā ar pietiekamu laika rezervi, lai reģistrētos lidojumam, un pat atrodam vietu, kur iespraukties ar mašīnu. Teroristi gan te visus pamatīgi sabiedējuši. Jāiziet cauri nevis vienam, bet pat diviem sirdij dārgajiem metāla detektoriem, kuri man nepatīk tikpat lielā mērā, cik es viņiem. Taisni jābrīnās, cik daudz visādu metālisku sīkumu var būt gan kabatās, gan drēbēs. Taču beidzot esam izstīvējušies cauri visām pārbaudēm un cilvēku pūļiem, nodevuši somas, reģistrējuši biļetes, uzkāpuši otrajā stāvā un tagad varam meklēt, kur var kaut ko iekost. Par Krievijas zemo cenu leģendām varam mierīgi aizmirst - alus kauss bufetē turpat blakus maksā Ls 1,20. Tikko paspējam ar to visu tikt galā, kā tiek padots autobuss uz Siktivkaras lidmašīnu. Šķērsojuši lidostas betonētos plašumus, tiekam pievesti pie kārtējā transportlīdzekļa – aviokompānijas Komiinteravia lainera Tu-134A. Varu būt lepns un teikt, ka nu ir ar ko salīdzināt. Salons gan nedaudz šaurāks kā Boeing 737, taču komforta ziņā neko daudz neatpaliek. Tiesa, līdz brīdim, kad tiek ieslēgti dzinēji – tie pavisam noteikti ir skaļāki nekā „amerikānim”. Nepaiet ne piecas minūtes, kā esam gaisā. Vēl minūtes desmit varam priecāties par Pēterburgas ainavu aiz iluminatora, līdz esam iekšā mākoņos, un tālāk redzēt nav vairs ko. Ainava gluži tāda pati kā sniegotā tīrumā. Pa tam lāgam pasažieriem tiek padota lidmašīnas pārtikas standartporcija un tēja. Izlemjam paņemt pa vīna glāzei – gan nervu nomierināšanai, gan tāpēc, ka iespēja sadzert 8 kilometru augstumā negadās nemaz tik bieži. Nu nav grēks arī nedaudz pasnaust, jo līdz Siktivkarai vēl stunda pusotra ko lidot. Tie tev nav nekādi Eiropas mērogi – pavadi gaisā divas stundas un joprojām esi tepat Krievijā. Lidmašīnas purns pamazām sasveras uz leju. Apakš mākoņiem nu paveras mežs un mežs vien – šur tur izcirsts, šur tur ceļi vai kāda sādža. Zaļa jūra. Apakšā jau manāms Siktivkaras skrejceļš – tik lielā augstumā tas izskatījies pēc tādas sīkas strīpiņas vien. Par to, ka tas ir grumbuļaināks nekā Pulkovas lidostā, pārliecināmies pēc neilga laiciņa. Atkal sāk svilpt dzinēji, kas strādā bremzēšanas režīmā. Viss. Mežonīgie Austrumi klāt. Pirmais, kas krīt acīs, ir liels uzraksts pār visu lidostas ēku: „Laipni lūdzam ar ordeni trīskārt apbalvotajā Komi republikā!” Pati lidostas ēka nav lielāka par trim kopā saliktām Rīgas autoostām, vienīgi nedaudz vairāk aplupusi. Pie trapa padod interesantu konstrukciju – autobusa formātā izpildītu dzeltenu puspiekabi, ko velk tikpat dzeltens ZIL. Bet īstenībā gluži ne vainas. Tā nu pa dzelzs vārtiem iesoļojam pilsētas teritorijā, kur mūs pārķer mūsu sagaidītājs Aleksandrs, kura aizbildniecībā būsim visu turpmāko nedēļu. Momentā tiekam aizvesti otrpus ēkai iekšā pa durvīm, kur veiksmīgi savācam savas smagās somas (nē, bet tik tiešām interesanti, kas gan tajās salādēts?) un maršējam ārā uz pilsētu. Apsveicinājies un apjautājies, vai esam sagatavojušies tikties ar vietējām asinssūcēju armijām, Aleksandrs aizved mūs uz savu mašīnu – jaunās paaudzes Chevrolet Niva. Jāsaka – simpātisks aparāts gan no iekšpuses, gan ārpuses. Latvijā tādi nav redzēti. Līdz Rietumu džipiem gan nevelk, taču par 10 000 eiro cenu – pat ļoti normāls gāžamais (vismaz pašlaik, kamēr jauns un svaigs). Ātrumkārba gan gaudo tāpat kā vecajām „ņivām”... Nekādi nespēju tikt vaļā no iespaida, ka Siktivkara visvairāk atgādina mūsu pašu Rēzekni pirms gadiem desmit. Ne ko pielikt, ne atņemt. Ne liela, ne maza, ar betona paneļu un ķieģeļu celtnēm centrā un baļķu privātmājām tālāk nomalēs. Ielas tikpat bedrainas kā Jelgavā – šajā ziņā nekādu atšķirību nav. Vispirms iekārtosimies viesnīcā „Centraļnaja”, tad arī varēsim izpētīt apkārtni tuvāk. Mums kā „inostranciem” nepieciešams reģistrēties vietējā milicijas nodaļā, taču praksē viss ir daudz vienkāršāk – atstājam pases pie viesnīcas administratores, lai no rīta tās savāktu ar vajadzīgo štempelīti imigrācijas kartēs. Mums katram tiek savs viesnīcas numurs, kurā iekšā ir duša, paklājs, televizors un radiotranslācijas skaļrunis. Veikals tepat lejā viesnīcas pirmajā stāvā. Nu ko priekš vienas nakts vēl vajag... Saņēmuši instrukciju no Aleksandra pēc deviņiem vakarā lieki apkārt neblandīties un nezīmēties, kopā ar Rimantu izejam uz ielas. Ielu nosaukumus gan te viņi nav mainījuši kopš padomju laikiem... Tad nu iesim, kur deguns rāda – pa Komunistisko ielu augšā kalnā. Diemžēl pavisam nelaikā samaitājas laiks, sāk līt diezgan spēcīgs lietus, tāpēc līdz komunismam netiekam. Labāk ņemsim pa aliņam un liksimies slīpi – kā nekā pēdējais vakars civilizācijā pirms došanās taigā... No rīta izvākušies no viesnīcas, dodamies 400 km tālajā ceļā taigas iekšienē. Nedaudz uzpildām pārtikas rezerves vietējā veikalā, sēžamies Chevy Niva – un aiziet. Vietējiem veikaliem nav nekādas vainas, ne piedāvājuma, ne cenu ziņā tie diez ko daudz neatpaliek no mūsējiem. Protama lieta, šņabis gan lētāks. Ceļš izrādās visai garlaicīgs, kā jau tāls ceļš. Tiesa, pārsteidzoši labs – pēc avīzēs un žurnālos lasītā par baigajiem krievu prettanku ceļiem brīnāmies vien, ka apmēram 200 km ripinām pa tīri labu asfaltu straujā tempā. Ceļi tukši, traucēkļu nekādu, vidējais ātrums 120-130 km/h. Laika papilnam, tāpēc varam atļauties nedaudz apstāties un ieturēties kādā no dēļiem celtā ieskrietuvē, kas lepni nes izkārtni ar cēlo traktiera vārdu. Baigs midzenis. Cerēsim, ka nenoindēsimies. Kolēga griķos atrod divus akmeņus, pie tam vistiešākajā veidā – ar zobiem. Taču – ja nepatīk, tad neēd. Konkurējošas iestādes tuvumā vienkārši nav.. Uz tiem priekiem atļausimies nelielu kultūras pasākumu. Aleksandrs nedaudz noved mūs no šosejas, lai parādītu vietējo pareizticīgo vīriešu klosteri. Te atrodas arī viena no Siktivkaras pareizticīgo patriarha rezidencēm. Padomju laikos klosteris, kā jau parasts, bijis pamatīgi nolaists, taču nu jau pamazām saradušies mūki un klosteris sāk atjaunoties. Kā izrādās, Aleksandrs ir pielicis savu roku klostera atjaunošanā, tāpēc mūs uzņem kā augstus viesus. Viens no mūkiem, visai nocenota izskata vīrelis ar naivu, taču diezgan pārliecinoša stila runas veidu izvadā „inostrannih gostei” pa klosteri. Gods kam gods, lūgšanu zāle ar altāri un četriem svēto sarkofāgiem tiek uzturēta pienācīgā kārtībā. Nocenotais vīrelis vēsta, ka svēto pīšļi veiksmīgi ārstējot zobu sāpes, tik viena nelaime – tā neesot zinātniski atzīta ārstēšanas metodika. Pa ļodzīgām kāpnēm uzkāpjam arī zvanu torņa virsotnē, kur pūš spēcīgs vējš, ir laba mobilā telefona zona un var papriecāties par skaisto skatu uz apkārtējiem mežiem, vietējo sādžu un Vičegdas upi. Viss. Varam laist tālāk. Pie Ustjkulomas nogriežamies no asfalta uz gruntenes. Jāsaka – arī itin labā stāvoklī. Gluži kā daudzviet Latvijas laukos. Nedaudz gan pakratāmies uz „veļas dēļa”, taču tas pieder pie lietas. Krievija, ser! Apkārt jau sākas taiga. Gribētos teikt, ka mūsu pašu Latvijas meži ir iespaidīgāki. Kā jau siltākā klimatā auguši. 25-30 m un lielāks augstums mūsu mežiem nav nekas neparasts. Toties taiga ir zema. Ja koks izaug 18-20 metrus augsts, tas jau skaitās liels un cērtams. Te aug egles, priedes, lapegles, bērzi, nedaudz apšu. Viss. Gar ceļu stiepjas ķērpjiem apauguši priežu sili, kas vietējā mēlē saucas „belomošņiki”. Gandrīz vai tādi paši kā pie mums piejūrā. Nu jau vairs tik ātri uz priekšu neiet. Piestājam kādā sādžā mazliet atpūsties. Sādža atrodas itin jaukā vietā upes līkumā. Mūra celtni neredz nevienu, visur baļķu guļbūves ar dēļu apšuvumu vai bez tā. Baļķu spraugās sabakstītas sūnas. Pa ceļu savā vaļā slaistās govis un aitas. Romantika. Un tā cilvēki šajā vietā dzīvojot jau kādus trīs vai četrus simtus gadu. Aiz sādžas gruntene top pavisam grambaina. Pašlaik laiks ir sauss, un tas priecē. Lietus laikā te noteikti nav nekāda jautrā braukšana. Pa šauro ceļu taigas vidū kādu stundu cilpojam augšā un lejā pauguros. Aleksandrs vēsta, ka šis esot vienīgais ceļš visā apkārtnē. Pāri dažām upītēm uzbūvēti pagaidu tilti, kas jau dažus gadus pildot pastāvīgo tiltu funkcijas. Ap septiņiem vakarā esam klāt. Neliela sādža, kas izvietojusies ieplakā meža vidū pie upes. Vienas vienīgas guļbaļķu mājiņas, kūtis un dēļu šķūnīši. Te dzīvo 380 cilvēku, visi komieši. Ak jā, par komi tautību. Tie nav krievi, bet gan pieder pie somugru tautām – tām pašām, pie kurām pieder somi, igauņi un ungāri. Komi ir sava valoda un rakstība. Ungāru valodu dzirdējis neesmu, taču varu teikt, ka komi nelīdzinās ne somu, ne igauņu valodām. Rakstībā komi izmanto krievu burtus, taču raksta nepavisam ne to, ko izrunā, gluži tāpat kā angļi. Tāda, lūk, interesanta valoda. Aleksandrs arī ir komietis un savas tautas patriots. Kā sāk bērt pa mobilo savā valodā, ne noklausīties. Vienīgi starp komi un krievu valodām pastāv tāda pati nelaime kā starp krievu un latviešu valodām – ja kompānijā būs kaut viens krievs, visi runās krieviski. Sākumā varētu likties, ka civilizācija beigusies jau tai sādžā, kur apstājāmies iepriekš. Vai Siktivkarā - atkarībā no tā, ko kurš uzskata par civilizāciju. Ne ūdensvada, ne kanalizācijas. Strāvu ražo dīzeļelektrostacija ar 100 kW jaudu. Ir telefons. Mobilajam telefonam zona beigusies jau netālu no Ustjkulomas rajona centra. Taču birojā stāv datori, bet vietējās baļķu mājiņās – televizori. Piekalnītē redzams satelīttelevīzijas šķīvis. Tiesa, to visu mēs redzēsim tikai rīt. Taču pašlaik iekārtosimies vienā no būdiņām, kurā agrāk bijis vietējais bērnudārzs, bet tagad – viesnīca. Ar malku piekrauts priekšnams, divas telpas, krāsns, gultas, daži paklāji, televizors. Dzīvojam. Ierašanos sakarā ar īstenu krievu tradīciju pieklājas nedaudz atzīmēt. Aleksandrs un viņa kolēģis Miša velk ārā Siktivkarā pirkto vietējo balzamu „Olom Vin” („Dzīvības ceļš”), bet mēs – protams, Rīgas melno. Nē, protams, piekosties līdz sivēnu kviekšanai te neviens netaisās – vienkārši kulturāli apmest ar peciņu gaisā pa glāzītei. Pēc tam tiekam atstāti vieni, lai iekārtotos. Dzīvot var, pie tam ne jau vienu nedēļu vien. Televizors gan rāda tikai divas krievu programmas, pie tam nezin kāpēc pa taisno no Maskavas, taču uz doto brīdi mums tas neliekas būtiski. Nu var atkal likties slīpi. No rīta Aleksandrs izrāda mums savu saimniecību. Cik noprotams, viņš savulaik vienkārši noprivatizējis vietējo mežrūpniecības kompleksiņu ar visu tehniku, darbnīcām un strādniekiem, lai vestu to uz gaišo kapitālisma nākotni. Daudz gan var uztaisīt meža vidū, paļaujoties tikai uz vietējiem resursiem un 100 kW dīzeļelektrostaciju... Par tehniskā nodrošinājuma līmeni tagad nerunāsim, galvenais te ir ideja un ambīcijas. Varētu nodomāt, ka galvenās galvassāpes te visiem būtu par to, ka tik ātrāk dabūt to baļķi ārā no taigas un aizskapēt ārzemju uzpircējiem Siktivkarā. Nē, te darbojas tēvzemes patrioti, kas ārzemniekus necieš ne acu galā. Darbojas lentzāģu cehs, turpat blakus ceļ augšā taras cehu, pamazām dedzina kokogles – īsi sakot, koksnes pārstrāde uz vietas acīmredzama. Vienīgi papīrmalku gan nākoties gariem zobiem grūst uz Siktivkaru, taču visādi citādi – pilnīgs rozā. Gan papildus ienākumi, gan darbs vietējiem. Vietējie te firmā strādā visi. Cits mežizstrādē, cits krautuvē, cits zāģētavā. Vispār te uzbūvēts tāds mazs vietējais komunisms pozitīvā nozīmē. Visiem ir darbs un iespēja mācīties, tai skaitā par firmas līdzekļiem. Ir veikaliņš, pasta nodaļa, veļas mazgātava, maizes ceptuve un ēdnīca, kur nodarbinātas dāmas. Var redzēt, ka firmas direktors domā par saviem darbiniekiem. Tā jau arī vajadzētu būt – ja jau direktors pats no vietējiem, tad jau no pirmsākumiem līdzi ir nākusi apziņa, ka visiem jāpalīdz cits citam... Ir pat tādas ekstras kā autobuss uz Siktivkaru reizi nedēļā uz firmas rēķina un iespēja uz bezprocentu kredīta iegādāties mēbeles, sadzīves tehniku un visādas citādas dzīvē noderīgas lietas. Algas te pēc vietējiem mērogiem skaitās vidējas, taču liels pluss esot tas, ka tās maksā laikā. Vienīgā problēma – dzeršana. Aleksandrs gājis pat tik tālu, ka reizi gadā savācis vietējos večus, sasēdinājis autobusā un aizvedis uz Siktivkaru kodēties un iešūt ampulas. Gadu pēc tam bez dzeršanas noturējies – labi, nenoturējies – kodēšanās izdevumus atvilks no tavas algas. Tāpēc jau arī vietējā veikaliņā nevar nopirkt neko stiprāku par alu. Bet odu nav. Nav arī mazo, nikno asinssūcēju „moškaras”, kuru mākoņi, pēc Mišas teiktā, dūcot ne sliktāk par mašīnu motoriem. Kādu pārīti, protams, iznāk nosist tāpat, taču tas ir tikai tāds sīkums vien. Laikam būsim notrāpījuši ierasties te tajā laimīgajā periodā, kad odu vairs nav, bet „moškaras” vēl nav... Tā, vācot informāciju, tā diena arī paiet. Vakarā būs pirts. Alus nopirkts jau iepriekš. Pirts, pēc atsauksmēm, te ir kodoltermiskā. Būvēta pa daļai no priedes, jo vietējā māņticība neatļaujot būvēt pirti tikai no apses koka. Nu tad ķersimies klāt. Tā karsējoties, alu sūcot un pļāpājot, nosēžam kādu stundu pusotru. Šodien pirmoreiz brauksim uz taigu, apskatīties, kā tur izskatās praksē. Ar lielo Ural-375, kādu Latvijā vairs nevar redzēt nemaz tik bieži. Tā kā jau sākam šausmināties, vai tad tiešām mūsu dēļ uz mežu dzīs tādu monstru un degvielas kapsētu, taču mums laipni apskaidro, ka kopā ar mums vedīs atpakaļ strādnieku brigādi. Tad jau gan. Kravas kastes vietā autobusa tipa kulba. „Vahtennij Ural” saucas. Komforts Ural kabīnē minimāls, un nevajag arī. Gatavais tanks. Dzinējs svilpj nežēlīgi, un mašīna lēnām rāpjas augšā piekalnītē. Daži kloķu pavilcieni, un Ural jau nesas pa grunteni ar ātrumu 60 km/h. Pirmais galamērķis klāt jau pēc minūtēm divdesmit – pabeigta cirsma. Kociņus, kuru diametrs mazāks par 14 cm, nemaz neaiztiek. Tāpat nekādi nevar iztreilēt, jo krīt ārā no treilējamo koku pakas. Atrodam vecas mednieku slēpes, kurām abi gali atliekti uz augšu, lai var brīvi kustēt visos virzienos. Sēņu gan nav, toties brūkleņu papilnam. Šoferim par šausmām, nofotografējamies pie netīrā Ural. Tanki dubļu nebaidās! Nu ir laiks vicot pakaļ strādnieku brigādei. Izstrādes tehnoloģija tā pati vecā, krievu laikos izmantotā, un stumbru treilējamie traktori jeb „mežakaķi” izskatās nodrāzti līdz kliņķim. Visi vietējie zāģē ar Husqvarna zāģiem un ar vecajām „družbām” uz mežu iet atsakās. Cirsmas malā pārvietojamā mājiņa, pēc visa spriežot, izgatavota no vecas cisternas. Iekšā siltumizolācija, krāsniņa, galds un vairākas lāviņas. Tik liels komforts, kādu vietējos apstākļos var nodrošināt. Turpat arī Latvijā vēl neredzēts motorzāģis – Husqvarna ar augstajiem „družbas” tipa ragiem. Starp citu, tie esot ļoti ērti – neesot tik daudz jālokās. Speciāli mums par godu nogāž vienu bērzu, pacienā mūs ar tēju, kas vārīta uz ugunskura, un varam kratīties atpakaļ. Vakarā sūcam Siktivkarā pirkto vietējo šņabi. Kvalitatīvs gan. Kad tad nogaršos, ja ne tagad. Nākamās divas dienas paiet, braukājot riņķī pa apkārtni. Kopā ar mums uz Ustjkulomu brauc vietējā „ļeshoza” darbinieks, maza auguma vīrelis ar lokatora tipa ausīm. Tiku tikām izklausāmies, ko viņš stāsta par savu dzīves gājumu un dienestu pie Ķīnas robežas. Vēlāk atzīstas, ka savulaik saņēmis piedāvājumu kļūt par ārštata FSB aģentu. Vai ir to pieņēmis vai nav, neatzīstas. Tātad laikam jau ir. Ustjkuloma nezin kāpēc atgādina mūsu pašu Pļaviņas, vienīgi ir nedaudz lielāka. Ir pat dažas labas mūra un betona paneļu ēkas, lai gan lielais vairums celtņu tāpat ir guļbūves. Te atrodas vietējā rajona administrācija (pats rajons, starp citu, ir tikai divreiz mazāks par Latviju). Izmetam līkumu pa pilsētu un centrā ieraugām stāvam Vladimiru Iļjiču. Tā kā pie mums visi Ļeņini sen novākti, nelaižam garām izdevību nofotografēties šeit kopā ar mūsu vietējo kolēģi. „Nu, vispār jau mums, FSB aģentiem, tas nav atļauts... taču parakstu devu pirms desmit gadiem, tā ka termiņš cauri, lai iet!” Vakarā atkal dzeram kopā ar FSB aģentu. Ierāvis šis sāk zīmēties un cenšas vilkt no mums laukā slepenu informāciju, taču pats jautrākais jau ir tas, ka mums tādas vispār nav... Lidostā mūsu somas krata kā vēl nekad. Taču lidmašīnā tiekam bez problēmām, un, kas vissvarīgākais, tāpat bez problēmām pēc divām stundām tiekam no tās arī ārā. Visgrūtākais tomēr ir nosēdēt Pēterburgas Vitebskas stacijā līdz vakaram. Esam jau pārāk noguruši, lai blandītos apkārt pa pilsētu, un arī netīrās ielas uz to it nemaz nerosina. Ja kaut cik tās uzslaucītu un nopļautu parkos zāli, tad būtu pavisam cits skats. Paēdam pusdienas vietējā kafejnīcā, kur satiekam kādu tautieti, kurš, mašīnas dzīdams, pa Krieviju nodzīvojies septiņas nedēļas. Ne tā kā mēs... Nakts brauciens ar vilcienu atpakaļ uz Rīgu arī paiet bez problēmām. Aleksandrs mūs sabiedējis ar stāstiem par muitas pārbaudēm, kuru baiguma pakāpe atkarīga no tā, vai iepriekšējā maiņā kāds dabūjis pa kaklu vai ne. Taču gan krievu muitnieki, gan viņu latviešu kolēģi šonakt izrādās maigi un pūkaini kā cālīši un mūsu somām pat nepieskaras. Var mierīgi izgulēties. Ar to nu mūsu plašās Krievzemes brauciens ir galā. Paldies par uzmanību!

slavnij gorod Syktyvkar

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem