Celles ērzeļu parāde – simts gadu tradīcijas.
|
Andis Vanags
|
Tā nu reiz sanāk – tu jau sen gribi kaut kur aizbraukt un kaut ko noteiktu redzēt, bet tev nav naudas, bet, tad, kad nauda ir – nav laika. Gribējām lauzt šo apburto loku un kaut kur tomēr aizbraukt, jo, kā zināms, atvaļinājumi paskrien ātri arī mājās sēžot.Pieteicāmies zemniekiem paredzētā pieredzes apmaiņas braucienā,kurā ieplānotas slavenās Vācijas ērzeļu parādes un vairākas zirgaudzētāju saimniecības. Paņēmām atvaļinājumu, bet...grupa nesavācās... Ko nu? Nevar taču ļaut iet zudībā sen kārotam braucienam, kam sarūpēta nauda un ieplānots atvaļinājums. Tā nu oktobra sākuma siltajās dienās kāpām mašīnā un devāmies lūkoties vācu ērzeļkungus. Protams, bez pietiekamām valodas zināšanām un organizētas grupas, mēs netikām apskatīt zirgaudzētavas. Bet mēs redzējām lielisku šovu, un guvām neatkarīga ceļojuma iespaidus, kādus nebūtu guvuši braucot grupā.
Polija.
Polijai izvēlējāmies nebraukt cauri pa autostrādēm ,bet pa mazākiem ceļiem, lai redzētu laukus un kā cilvēki tur dzīvo. Un šķita, ka braucam cauri vienai milzīgai apdzīvotai vietai, ciems aiz ciema. Visur kaut kas notiek. Kaut kas sabrucis, tur pat blakus būvējas. Mājas gar ceļa malām, aiz tām lauki. Nevar neievērot, ka poļi ir varen naski uz Eiropas naudiņas izmantošanu, un uztver to kā pašu par sevi saprotamu un pienākošos. Ja mēs kaut ko uzceļam par Eiropas naudiņu, mēs Eiropai par godu piekaram milzīgu plakātu. Poļi pieklājības pēc pieliek mazu cedelīti, sak – nelikt jau nevar.
Dabūjām ceļā arī mācību – naktsmājas jāmeklē laikus. Tūrisma sezona beigusies, un viesu nami nestrādā cauru diennakti. Bijām nolēmuši braukt, cik tālu vien iespējams, un tad iegriezties kādā viesu namā. Bet pusnaktī nesekmīgi izklauvējušies pie vairākiem viesu namiem, nolēmām pāris stundu nosnausties autostāvvietā un doties vien tālāk.
Nākamajā vakarā bijām gudrāki, un jau laikus sameklējām naktsmājas. Un te nu mēs dabūjām otru mācību – vienmēr ceļojumā ir jāpaņem līdzi ciemakukulis no Latvijas, jo atradīsies labi cilvēki, kam būsi pateicīgs. Gan šo nakti, gan atceļā nakšņojām Lagovā netālu no Vācijas robežas, izbaudījām neviltotu sirsnību un viesmīlību, un kā pirmie viesi no Latvijas dabūjām pat saimnieces sarūpētas brokastis, kas viesu nama piedāvājumā nemaz nav paredzētas, kā arī uzzinājām ko varam tuvējā apkārtnē apskatīt.
Hengstparade?
Nu beidzot bijām nonākuši Cellē! Mūsdienu un romantiskas pasaku pilsētiņas sajaukums. Gribējām redzēt parādes pirmo dienu. Nezinu kāpēc. Bet vietējie acīmredzot zināja kāpēc, pilsētiņa todien šķita kā izmirusi. Lieli plakāti pāri ielām aicina apmeklēt ērzeļu parādi. Un šķiet, ka šajās dienās nav jāzina vācu valoda, pietiek, ja spēsi daudzmaz skaidri pateikt „Hengstparade?” un ikviens virzienu parādīs. (Nākamā dienā arī pie mums autostāvvietā vērsās tādi pat svešzemju viesi ar šo pašu jautājumu „Hengstparade?” un, nu mēs jau spējām novicināt roku pareizajā virzienā). Šajā laikā tas ir jautājums un atbilde – gandrīz nekur nav brīvu vietu – „Hengstparade!”. Nekas, viesu nama saimnieks nosūtīs jūs pie kolēģa, kam varētu būt kāda brīva istaba – Hengstparade taču! Nav istabas? Nekas! Atrada saimnieci, kam tikko atbrīvota istaba, un kas bija pati ar mieru sagatavot to diviem dulliem latviešiem, kas tādu gabalu braukuši lai redzētu viņu slaveno Hengstparade. Bet dullajiem latviešiem, kamēr tiek meklēta un sakopta istaba, jāsēž cakainā viesistabā, jādzer kafija un jāēd maizītes. Un atkal jau ir neērti, ka mums nav līdzi ne Rīgas melnā balzāma, ne īstas rupjmaizes.
Gadsimta tradīcija.
Celles pavalsts zirgaudzētavas ērzeļu novietne atrodas gandrīz vai pašā pilsētiņas sirdī, un mums gandrīz vai rodas iespaids, ka pilsēta augusi ap ķeizara armijas zirgu staļļiem. Bet tā nu gluži nav - Valsts zirgaudzētava (vaislas ērzeļu novietne) Cellē dibināta 1735. gada 27. jūlijā pēc karaļa Georga II dekrēta. Un vēl arvien ir ļoti nozīmīga zirgaudzēšanas nozarei – šeit atrodami vairāk kā simts vērtīgāko aktīvo vaislas ērzeļu un ik gadus tiek apaugļotas vairāk kā septiņi tūkstoši ķēvju.
Šeit uzreiz jūtams, ka zirgu audzēšana ir prestiža nodarbošanās, un nozares sasniegumi tiek izrādīti ne tikai sacensībās, bet arī parādēs un šovos. Skates un parādes dod iespēju audzētājiem parādīt savus sasniegumus, noskatīt vaislas materiālu, kontaktēties ar kolēģiem. Bet šie pasākumi tajā pat laikā ir veidoti izklaidējoši vietējiem iedzīvotājiem un viesiem. Un redzēt ir ko!
Vispatīkamāk mūs pārsteidza treneru darba kultūra, cik prasmīgi un korekti šie kungi strādā ar zirgiem! Sacensībās, pat it kā ļoti augsta līmeņa sportisti nereti neprot (vai drīzāk nevēlas un neuzskata par vajadzīgu) kārtīgi sēdēt seglos, dzīvojas ar pavadām pa zirga muti, it kā tā būtu koka gabals. Ērzeļu parādē šādu jātnieku izrīcību neredzējām ne mirkli, arī lielā ērzeļu pulkā perfekta disciplīna tika nodrošināta mierīgā ceļā. Parādes mērķis nav katram sasniegt labāko rezultātu, bet parādīt skatītājiem baudāmā veidā zirga izmantošanas iespējas un prasmes. Ērzeļus rādīja gan pajūgā (lielākais bija 10 ērzeļu pajūgs), gan pavadās, gan zem segliem, demonstrēja iejādes elementus un lēciena tehniku.
Parādē katram ērzelim pie iemauktiem piestiprināts labi saskatāms numuriņš, un ja skatītājam kāds ērzelis ieinteresējis, viņš var paskatīties programmā tā izcelsmi. Bez vairumā esošajiem Hannoveres šķirnes ērzeļiem parādē piedalījās arī daži vezumnieki un viešņas ar Frīziešu ērzeļiem.
Ar īpašu lepnumu skatītājiem tika izrādīti divi Hannoveres šķirnes slavenākie ērzeļi – Weltmeyer (dz.1984.g) un Espri (dz.1981.g), kam jau pienāktos ciltstēvu gods. Tie devuši pasaulei ne mazums izcilu sporta zirgu. Abus izveda sasegtus košās segās ar vārdu uz sāniem, gluži kā ķeizarus mantijās, un skatītājiem bija tas gods viņus redzēt savām acīm. Ar šo ērzeļu attēliem greznotas arī suvenīru tirgotavā nopērkamās dzērienu pudeles.
Cieņā bioloģiskā lauksaimniecība un pašnodarbinātība.
Nākamajā dienā pirms došanās mājup devāmies apskatīt pilsētu un nopirkt ciemakukuļus mājiniekiem. Viennozīmīgi – šeit valda citāda domāšana un dzīves uztvere kā pie mums. Apkalpošana ir laipna, bez pārdevēja viedokļa par tavu pirkumu. Vecpilsētā nonācām zemnieku tirgū – zaļumi, dārzeņi, stādi, amatnieku darinājumi, sieri, gaļas izstrādājumi, delikateses... Katrs tirgotājs pie sava stenda noteikti reklāmai izlicis arī savu vārdu. Novēroju, kāda vecāka kundzīte delikatešu stendā pirka divas šķēles kāda dārga siera un trīs šķēles kāda īpaša šķiņķa, pārdevēja viņai katru šķēli izrādīja – „vai kundzei tāda patīk, vai labi nogriezta?”. Vai varat iedomāties, ka Vecrīgā organiski iederētos sakopts zemnieku tirdziņš? Un pie mums tomēr jābūt diezgan „biezādainam”, lai uzdrošinātos tirgū prasīt pāris šķēlīšu siera vai gaļas.
Pilsētā redzējām bioloģisko produktu lielveikalu diemžēl tas nedēļas nogalē bija slēgts. Bet iegājuši parastā lētā lielveikalā (kā pie mums Superneto), bijām patīkami pārsteigti par sakoptību un produktu izvēli, kā arī par to, ka ļoti daudzām produktu grupām bija iespēja izvēlēties konvenciāli vai bioloģiski ražotu. Pie tam bioloģiskā produkcija bija tikai nedaudz dārgāka par „parasto”, tā ir populāra un nav neaizsniedzami dārga.
Izbraukuši no pilsētas ceļa malā ievērojām kādai ģimenei piederošu bioloģisko veikalu un krogu, kas ierīkots palielā lauku mājā. Šeit bija nopērkams it viss videi draudzīgs sākot ar pārtiku un beidzot ar kosmētiskajiem un tīrīšanas līdzekļiem.
Celle
Atrodas Lejassaksijā, netālu no Hannoveres. Pirmo reizi hronikās minēta 986. gadā, 1292. gadā grāfs Otto Stingrais (Severe (angl.) deva tai pilsētas tiesības. Lielums – 71185 iedzīvotāji, ; platība 176 km², iedzīvotāju blīvums 407 iedzīvotāju uz km² - http://www.celle.de