3. Kā es apskatīju Kutaisi – Gruzijas otro lielāko pilsētu
|
Sarmīte Dukāte
|
Kaut arī pirmā Gruzijas apmeklējuma pieredze pirms trejiem gadiem ir bijusi gana pamācoša, vienu dienu varonīgi saņemos iemaksāt nodevu pieklājības vācelītē, pārstāju viltīgi vairīties un padevīgi sēžos Megi mašīnā, lai dotos uz pasākumu zem kodēta nosaukuma „iepirksim Kutaisi visu, ko mums vajag priekš kāzām, plus šur tur ieskriesim drusku paciemoties”. Ko nozīmē šāds kodēts nosaukums, it sevišķi vārdiņš „drusku”, es zinu itin labi, bet, atgādinu vēlreiz, biju parādā vismaz vienu pieklājību. Protams, man ir apsolīts parādīt arī Kutaisi, jo tā pa pēdējiem gadiem tapusi pamatīgi atjaunota, - nu pilnīgi elpa aizraušoties sajūsmā.
Jau ceļš no Zestafoni uz Kutaisi ir atmiņu vērts. Kad gruzīnu māte iet līkumā ar 120 kilometriem stundā, necik nepiebremzējot, toties paralēli lasa telefonā īsziņu un, aktīvi grozoties, pāri plecam kliedz uz bērnu, man nav ne mazāko šaubu par to, vai gribu dzīvot. Jo dzīvot es gribu ļoti, līdz ar ko Megi tomēr spiesta sabremzēties, skatīties uz ceļu un nebraukt aizvērtām acīm pa pretējo joslu, kad pretī nesas taurējoša fūre.
Tā kā no mājām kā parasti izkasāmies īpaši vēlu, tirgus patlaban tiek tieši slēgts. Tad nu novērojams šāds skats – pa priekšu, tērpta plandošā, košiem rotājumu bumbuļiem apšūtā apmetnī, nesas melna, zemā balsī kliedzoša gruzīnu māte. Pa vidu skrej žigla gruzīnu meitene, augsti paceltā rokā izslējusi lapu ar kleitas bildi, kādu grib šūt. Nu un procesiju noslēdz aulekšojošs boļšoj belij ženšin, kas pa starpām neveiksmīgi cenšas kaut kur malā ievērot un nopirkt siltas istabas čības. Bet vakars ir vēls, viss jau slēgts, un, protams, neko nenopērkam.
Tālāk tiek izpildīta daļa pa nelielu paciemošanos šur un tur. Vispirms ierodamies miteklī, kur dzīvo šuvēja. Man uzreiz piesitas padzīvojis babulis ar tekstu, kāpēc mani tik dīvaini sauc un vai Latvijā mums ir „svinnij grib”. Domās pārskatu visu sēņu katalogu un tādu neatrodu, kamēr babulis blakus vaimanā, cik šis „grib” ir briesmīgs un kā tā var būt, ka visiem ir, bet Latvijā nav. Protams, tikai pēc diennakts man ataust patiesība, ka taču par cūku gripu jautājums bijis. Toties pati šuvēja tiek stādīta priekšā kā ļoti svarīga persona, jo laidusi pasaulē meitu, kura uzstājusies „Jaunajā vilnī” 2007. gadā. Un patiesi – viesistabā goda vietā izkārts diploms, kuru parakstījis Pauls un Krutojs. Man uzreiz uzliek video un iedod izskatīt bilžu albumu. Starp citu, tā kā šuvēja ir Megi māsīca, var teikt, Jaunajā vilnī man vispār attāla radiniece uzstājusies!
Tālāk ciemojamies pie Megi brāļa meitas, kurai pirms 4 mēnešiem piedzimis bērns. Necik neklausoties nabadziņa izmisīgajos brēcienos, Megi to šmakstinoši bučo, cieši skauj, pliķē un visādi mēģina iedot arī man. Taču beidzot mātei izdodas bērnu atgūt, tas nomierinās un iemieg. Šeit vairs nav ko darīt.
Zibenīgi bez pieturām izbraucam cauri Kutaisi centram, tas nu, pēc Megi domām, skaitās apskatīts, un dodamies arvien tālāk – tagad pie Megi brāļa sievas. Mūs uzņem maziņa, izbalināta gruzīniete ar apmierinātu sejas izteiksmi „ak cik feinu midziņu esmu ierīkojusi!” Tā arī ir, jo midziņa ir gan pietiekami plaša, gan ar dušu aprīkota, gan vietām apsildīta. Patiesību sakot, tajā nonāku, jau teju raustīdamās konvulsijās, jo esmu pārsalusi zila un vienīgais glābējs - vīns nav iedzerts jau stundas trīs. Mājasmāte man žigli ielej devu, uzreiz atsilstu un atgūstu spēju kustēties un sarunāties.
Paralēli top uzklāts galds, un tagad nāk nākamais pārbaudījums – man visādi mēģina iemānīt milzīgu kukurūzas plāceni, kuru neēdu nepakam, jo priekš manis par sausu un bezgaršīgu. Protams, tas nevienu neinteresē.
Te vēl gribu piebilst, ka sauss un bezgaršīgs ir kombinācija, kas medus kūkas izskatā mani vajāja jau tad, kad mitinājos pie Kobuleti mātēm. Tikko vien piesēdu uz krēsla maliņas, klāt bija viena no tām un, zelta zobu rotātu smaidu man veltīdama, stingri vēlēja „Kušaj!!” Jo, raugi, skaidu planšete ar nosaukumu „medus kūka” bija mātes pašas darinājums, tad nu nemitīgi kā īpašs gardums tika pasniegts viesim no Baltijas. Beigās baidījos kaut kur piesēst, jo māte uzreiz to piefiksēja, žigli nesās uz virtuvi un iznesa man kārtējo no smiltīm un zāģu skaidām darinātās kūkas gabaliņu. Ar tik stipru cerību un lepnuma pilnu seju, ka nespēju atteikties, protams.
Bet nu pēc šīs nelielās starpspēles gribu piemetināt vien to, ka Kutaisi mātes gatavotais sālītais kāposts, zivtiņa, burkāni kinzā un nepazīstamā zaļā smēre toties garšo vienkārši ekselenti.
Man tiek izdalīta atsevišķa istaba nakšņošanai, un itin drīz ielaižos saldā miegā. No tā mani izrauj drausmīgs troksnis. Ap gultu, skaļi vaimanādamas un rokas lauzīdamas, riņķo divas izmisušas gruzīnu mātes. Sabremzēju Megi un, galvai no trokšņa plīstot vai pušu, prasu, kas noticis. Mazums, karš vai zemestrīce, jo tomēr esmu Kaukāzā. Bet nē, nekā! Noticis ir kas drausmāks. Jo, raugi, abas mātes, laimīgi smaidīdamas, ielavījušās tumšajā istabā apspraudīt bērnam (tātad – man) segu un sakārtot miegā no rokām izslīdējušo rotaļu lācīti, bet ko ieraudzījušas!! Ieraudzījušas mātes to, ka bērns visas savas drēbes salicis kaudzītē uz grīdas pie gultas. Lūk, tieši tik neviesmīlīgas ir bijušas mātes!!
Ar lielu grabēšanu un klabēšanu no kaut kurienes tiek izvilkts krēsls, un mātes, joprojām vaimanādamas un griezdamās mežonīgā virpulī, uz tā nu loka un kārto manas drēbes.
Viņas nevar rimties arī pēc tam – viena guļ istabā blakus manējai, otra – gaitenim otrā pusē. Visas durvis mātes atstājušas vaļā, un vēl kādu stundu, paaugstinātos toņos un šaušalīgi ātri bērdamas vārdus, abas vienlaicīgi sarunājas, viena otrā necik neklausīdamās.
Nākamā rītā mana pacietība izrādās izsmelta. Megi skumjo acu pavadīta, mānos, ka man sāp šite un te, izraujos un aizmūku mikriņā prom no Kutaisi, drošības labad vairāk tajā neko neapskatot. Ir iecerēta vēl viena tāda pati diena, bet tajā piedalīties vairs nav manos spēkos. Megi paliek tur, bet es lidoju uz Zestafoni, kompensācijai apņēmusies uztaisīt ģimenei pusdienas. Atveru saldētavu un tajā atrodu koši dzeltenu vistu. Tas, kurš to ķidājis, parūpējies par dāvanu – vistai vēderā iebāzis nagainas pekas un galvu ar skumīgi pievērtām actiņām. Tas man acīmredzams likteņa sods par to, ka aizmuku.