2. Kā es piedalījos kāzās Gruzijā

Sarmīte Dukāte 12.05.2010 6 min lasīšanai

Šī gada pirmo mēnesi - janvāri nodzīvoju Gruzijā. Daudz ko darīju, daudz kur pabiju, visu neaprakstīt. Taču centrālais mēneša notikums, nešaubīgi, bija gruzīnu kāzas, kurās tiku lūgta piedalīties, jo iepriekšējā Gruzijas apciemojumā ieguvu gruzīnu radus (par to uzrakstīju jau iepriekšējā reizē). Gredzenus mija stalts jauneklis Bičiko un daiļa meitene Sofiko, un mana sirds jau ilgi pirms svinību dienas trīsēja satraukumā, kā tad nu tas viss būs un kā izskatīsies.

Kā jau pie gruzīniem pieņemts, no mājām uz kāzu ceremoniju izbraucam īpaši vēlu, jo pēdējā brīdī atklājas gan tas, ka vēl frizūras netaisītas, gan tas, ka mašīna nemazgāta. Bet nekas. Zagsā ierodamies akurāt brīdī, kad ceremonijas vadītāja pasludina Sofiko un Bičiko par oficiāli laulātiem. Šī ir pasākuma modernā daļa, kas noslēdzas ar šampanieti un valsi.

Tālāk jādodas uz Svetichoveli katedrāli, jo tikai pēc laulībām baznīcā tās skaitās notikušas līdz galam. Megi, Sofiko māte, ir uz savu roku saplānojusi manu grafiku un atradusi kaut kādu radinieku, kurš nu vedīs tālāk. Protams, arī viņš nokavējas un ierodas, kad visi citi kādu brīdi jau aizbraukuši. Taču tas nekas, jo itin drīz atklājas, ka mēs būtu varējuši izbraukt vēl pusstundu vēlāk. Iespiedis gāzes pedāli dziļi grīdā, skaļi taurēdams un Šufutinskim aurojot pa visu mašīnu „a ja lisij i hudoj”, radinieks nesas pa šoseju, visus apdzīdams te pa labo, te pa kreiso pusi, te vispār daļēji braukdams pa ietvi, te ar visādiem draudu paņēmieniem pa malām izšķūrēdams maršrutkas, takšus un pat vienu lēnīgu betonmaisītāju. Drīz priekšā parādās mūsu kolonna, un tagad es uzzinu, kā gruzīni brauc svinēt kāzas.

Lēnākais, uz 120, bet vislabāk – uz 160 kilometriem stundā, izkārtojušies te divās, te trijās kolonnās un tātad aizņēmuši visu šoseju, nesamies kā bultas uz Mchetu, pilsētu, kurā atrodas Svetichoveli. Visi saslēguši avārijas uguņus, lai nepiederošiem būtu skaidrs, ka te pa vidu maisīties nav ieteicams. Tā kā tiem vēl joprojām trūkst asumiņa, braukšanā tiek iepītas dažādas virāžas – kustība zigzagā, negaidīta savstarpēja apdzīšana, strauja bremzēšana un tamlīdzīgi. Joprojām brīnos, kā ne tikai nenositāmies, bet pat neieguvām to mazāko skrambiņu.

Pie baznīcas kā straujš vanags man klāt metas Megi, kura šorīt vairākas stundas sēdējusi salonā un tikusi pie neatpazīstama krāšļojuma, un piekodina nekur tālu no viņas neiet, taču itin drīz, arvien jaunus viesus ierodamies pamanījusi, kaut kur pazūd pati.

Ārā spīd saule, tomēr pūš ass un auksts vējš, un tādēļ vieduma pilnām acīm noskatos uz nabaga gruzīnu meitentiņu pulku, kas satērpušās plānās kleitiņās un kurpītēs, smukas gribēdamas būt. Es turpretī esmu apjozusies ar biezu šalli, uzvilkusi adītas virsbikses un vispār kārtu kārtām satērpusies resna un mazkustīga, toties nesalstu.

Ceremonija ir īsa un bezpersoniska, jo šodien laulājas milzum daudz pāru, līdz ar ko visam jānotiek fiksi fiksi. Tālāk iepriekšējā stilā aizālējamies uz Džvari klosterbaznīcu un tad nu beidzot uz restorānu Tbilisi.

Kas mani pārsteidz, ir tas, ka par galveno pasākuma daļu nebūt netiek uzskatīta salaulāšanās. Uz to ierodas salīdzinoši mazs viesu skaits, un pat vecāki, par piemēru, tēvocis Viens – Sofiko tēvs – neatbrauc vispār. Tas tāpēc, ka pats centrālais visā ir svinības restorānā, un, kad ierodamies tur, mūs jau sagaida milzu pūlis – visi solītie ap 350 kāzinieki.

Man tiek iedalīta vieta pie bērnu galda, par ko īpaši nepriecājos, jo tie spēj runāt pārsvarā tikai gruzīniski. Uz galda ir tik daudz ēdiena, ka tas izkārtots trejos stāvos, un visiem pēc tradīcijas sākumā ir žigli jāpaēd. Apkārt riņķo satraukta Megi un tēvocis Viens, visus izkārtodami pa sēžamajiem.

Milzu zāle ir sadalīta divās daļās, gar vienu malu sēž līgavas radi un draugi, gar otru – līgavaiņa. Skanot patētiskai mūzikai, ienāk jaunais pāris ar vedējiem (tie ir jaunā pāra paši tuvākie draugi). Un kamēr mēs, viesi, sēžam zālē, jaunajam pārim priekšā uz paaugstinājuma ir iekārtots pašiem savs galds, lai visi var tos redzēt, tiem gavilēt un pie vēlēšanās traukties augšup tos bučot un vēlēt laimes. Pasākumam ir jāiesākas ar tradicionāli gruzīnu deju. Vispirms, soļus rakstā likdams un rokas augsti izslējis, bungu ritmā zāles vidū iznāk vedējtēvs, tad viņam seko Bičiko un dejo Sofiko priekšā tik ilgi, kamēr no augšas nokāpj arī viņa, un tālāk ārkārtīgi skaisti dejo jau viņi abi.

Ar šo brīdi var uzskatīt, ka pasākuma oficiālā daļa ir izpildīta, un sākas mežonīgas kalniešu dejas, garumgari tosti un savstarpēja sveicināšanās un komunicēšanās. Tiek nodejots tāds Kintauri, ka mana sirds laimē dzied un dej vēl joprojām.

Šīs kāzas atkal sanesušas kopā visus, kurus esmu satikusi un iepazinusi šī mēneša laikā. Te ir pēc meitas nāves joprojām sērojošā Kobuleti māte, kura, matus nevīžīgi samīčkājusi un tērpusies visa melnā, ne ar vienu nerunājas, nesmaida un tikai nemitīgi smēķē. Te ir Kutaisi māte, te ir mans mīļais Abhāzijas bēgļu pāris. Bet pats lielākais atklājums notiek, kad, apkārt klaiņādama, nejauši uzduros galdiņam, pie kura sēž vecā labā tēvoču kompānija – Rakstāmmašīna, Automobilis un pārējie. Tie tūliņ sāk skaļi aurot un savāc mani pie sevis.

Šeit vēlos piebilst, ka tēvocim, ja tas ir MANS tēvocis, līdz ar šo faktu tiek iedotas absolūtas tiesības, tikko tam iegribas (un iegribas viņam vienā laidā), mani bučot, paijāt un cieši jo cieši skaut. Šitik šmakstinoši tie bučo ne tikai visas sieviešu dzimuma radinieces, bet arī cits citu, līdz ar ko nākas vien ļauties. Tā nu sadzeru ar tēvočiem vīnu, vienā laidā tie ved mani dejā, plus ar Automobili mums norunāts, ka rudenī, kad te būšu atkal (un es vienkārši nevarēju nezvērēt, ka tiešām būšu), pa taisno laidīšu pie viņa uz Alisubani.

Vakars vispār paiet vienās vienīgās dejās, un starp tēvoču iznācieniem ir arī citi dejot gribētāji. Tiesa, kā jau minēju, jaunākai paaudzei ar runāšanu svešvalodās diez ko nevedas. Laižos dejā ar jaunā vīra brāli, kurš briesmīgi grib kaut ko pateikt, un beigās izmoka „you like to dance”. Taču tad jauneklis pēkšņi satraukti pietvīkst, jo ir angliski atcerējies vēl vienu vārdu, un dara man zināmu, ka „you like to DRINK!”.

Nākamajā dienā restorānā pulcējas vairs tikai paši paši tuvākie, un es izrādos viņu skaitā. Atkal mani zibenīgi savāc tēvoči un cenšas visādi izklaidēt, piemēram, rādot, kā jāēd zivi ar visu galvu. Vēl tie mēģina visādi pierunāt, lai izdzeru sausu vislielāko ragu vīna, bet šādām provokācijām neļaujos. Vispār jau tēvočiem šodien nav plānots īpaši dzert vīnu, jo gandrīz visi pie stūres, un kurš tad maksās, ja tēvoci pieķers policija? Bet vīna ir daudz, un tā nu sanāk, ka tomēr šeit ikviens pārīti (vai varbūt vairāk) lielos ragus grib gan izdzert.

Tikām piesteidzas Megi un saka, ka tagad tamada teiks tostu par mani. Visi tēvoči ir kājās, un patiesi tiek teikti skaisti, ļoti sirsnīgi vārdi par tālo viesi no Latvijas. Man jau maz vajag, tieši taisos sev kniebt, lai neapraudātos. Taču dzīve man sagādājusi nākamo pārsteigumu – pēkšņi pret mani pagriežas svešs kalniešu tēvocis un skaidrā latviešu valodā jautā, vai tiešām arī es runāju latviski.

Un tā nu atklājas, ka tēvocim ir bizness ar Latviju, viņš tur regulāri braukājot jau, vai manu dieniņ, cik gadus, un izlēmis, ka kāpēc viņam ar latviešiem krieviski runāties, ja var tak iemācīties latviski. Un tā jau tēvocis negribot lielīties, jo gruzīni jau vispār nemīlot lielīties, bet vispār viņš Latvijā pazīstot pusi valsts svarīgāko personu, Šleseru ieskaitot. Šlesers – lūk, tas nu gan ir viens lokomatīvs!

Kamēr grozos apkārt, man piesitas apaļš tēvocis no līgavaiņa puses, lūdz uz deju, un tad nu uzzinu ļoti daudz ko. Proti, tēvocis ir gaužām neapmierināts, kāpēc viņam neviens nav atļāvis mani ieraudzīt jau vakar, sazin kur nosēdinot neizdevīgā redzes leņķī. Taču tagad viss ir kārtībā, jo nu viņš mani skauj dejā, un tālāk tēvoča plāns ir sekojošs: vispirms mēs tagad no visiem aizlavīsimies un gaisa tramvajiņā aizbēgsim pāri Tbilisi. Ilgtermiņa plāns: tēvocis mani precēs, un mēs abi dzīvosim Novosibirskā. Nu jā, katram gadījumam mazsvarīgs jautājums – vai man KĀDS varbūt jau ir? Un ja ir – ar ko viņš ir labāks par šo tēvoci? Tēvocis tomēr skatās tik brīdinoši, ka labāk izvēlos paklusēt un neatbildēt. Un vispār tēvocis ir gatavs cīnīties, raut vaļā spalvainu krūti un sparīgi duelēties. Jā, nu un šobrīd tieši pienācis laiks vienam neaizmirstamam skūpstam.

Tā domā tēvocis, savukārt es domāju, ka pienācis laiks beigt klausīties šinī tērgāšanā, tad nu žigli noslēpjos starp saviem radu tēvočiem. Taču Novosibirskas tēvocis ir zaudējis prātu un arīdzan pašsaglabāšanās instinktu, un lien man pakaļ lauvu bedrē.

Tā darīt viņam, saprotams, nevajag. Vispirms žigli tieku aizsēdināta galdam otrā pusē starp bargi sargājošām gruzīnietēm. Savukārt MANI tēvoči cits aiz cita ceļas kājās, un, troksnim arvien pieaugot, ar Novosibirskas tēvoci uzsāk vārdu apmaiņu par to, kā viņš vispār ir uzdrīkstējies te nākt un mēģināt izzagt mani – viesi no tālās svešzemes. Tā tie drusku paturpina, gruzīnietes man centīgi tulko, un tad vienā brīdī visi klātesošie tēvoči ir kājās, metas uz zāles vidu un sastājas nometne pret nometni. Mātes un meitas apkārt vaimanā, kas nu būs, kas nu būs, toties man piestiprina miesassargu, jo ja nu Novosibirskas tēvocim ir papildspēki.

Tā nu visi kliedz un cits ap citu met naidīgus plēsoņu lokus, bet es tikām domāju, ka ja ne zivi ar visu galvu, tad vienu vīna ragu nervu nomierināšanai tagad derētu patērēt gan. Taču kārtējam tēvocim, kurš ir arī pie viena reiz bijis pasaules čempions cīņas mākslā, ir ne tikai ievērojama miesas būve, bet arī diplomāta talants, un beigās tieši viņam izdodas satrauktos prātus nomierināt.

Lieki piebilst, ka Novosibirskas tēvocis manā virzienā vairs pat nepaskatās, bet, kad visi jau brauc prom, viņš atnāk pie maniem tēvočiem un lūdz piedošanu, un tad tie tūliņ metas cits citam ap kaklu, skaujas, bučojas, raud, vienu vārdu sakot, izlīgst, jo tomēr visi taču gruzīni esam!