1. Traks stāsts

12.05.2010
13 min lasīšanai
18 foto

Savus ceļojumus iepriekš neplānoju tāpēc, ka tad izpaliktu spēle, kuras noteikumus svešā zeme nodiktē tikai uz vietas. Izpaliktu tā viena nedēļa, pilna dzīves, kura nav paredzama un nav arī aizmirstama. Gruzija uzdāvina traku stāstu – ej, nodzīvo nedēļu patriarhāta valstī. Jo tieši vīriešus mēs tur satiksim visvairāk. Jā, un vēl jāsameklē radi. Ne, ne, man pašai Gruzijā radu nav, toties manam māsasvīram, turpmāk tekstā kodēti sauksim viņu par SV, ir gan. Radi, par kuriem pēdējo reizi dzirdēts pirms padsmitiem gadu un vienīgie zināmie dati - uzvārds un aptuvena dislokācijas vieta. Divas nepieskatītas sievietes Jau uzreiz, tikko likušas kāju uz Gruzijas zemes Tbilisi lidostā, saņemam pārmetumu. Mūs apstāj kupls taksometru šoferu pulks un aizrāda, kāpēc nupat esam gribējušas iekāpt vāģī, kuru stūrējot parasts hišņiks. Tā viņi pirms kaunpilnas padzīšanas nosauc kādu mazu, melnīgsnēju tautasbrāli, kurš nupat mūs gribējis iepakot volgā ar izdauzītu logu. Taisnojamies, ka esam te pirmoreiz un neko nezinām, tad nu vīri atmaigst un par izlīguma zīmi piedāvā braukšanu uz viesnīcu legālā taksometrā, tiesa, par netaisnīgu cenu. Tūlīt pat kaulējamies, un tie piekāpjas mūsu spītības priekšā. Man līdzi ir Tbilisi karte, tomēr katram gadījumam uzprasu viesnīcas administratoram, ko viņš ieteiktu redzēt. Tādu šausmīgu faktu atklādams, ka divas sievietes nepieskatītas atkūlušās 2000 kilometrus bez strikta plāna kabatā, Givi tūdaļ aizbildnieciski paziņo, ka visur mūs vedīšot pats. Izstaigājam botānisko dārzu, kur aizas malā zied sīkas narcisītes, un samērāmies augumiem ar vareno Māti Gruziju, kura stalti stāv pāri vēl pavasara nepagodinātajai pilsētai. Givi nebeidz skaļi brīnīties, kā vīri atļāvuši mums braukt divām vien, un prāto, ka, savai sievietei svešu vīrieti piesienamies redzot, nodurtu to uz vietas. Klausāmies un pretī nerunājam. Atbraukušas Zuras dēļ Tomēr ne visi vīrieši Gruzijā ir tik galanti, un pirmā nepatīkamā tikšanās notiek visai drīz. Pēc garākas pastaigas Tbilisi ievērojam, ka uz ieliņas līdzās mūsu viesnīcai norit sparīga tirgošanās, un vienā no bodītēm, rādās, var dabūt lokainās gruzīnu cepures. Vienu tādu man vajag pārvest mājās obligāti, tad nu speramies iekšā un ziņojam par savu vajadzību. Tomēr, ak negals, tieši šinī veikaliņā izrādās krievu valodas zinātāju trūkums - pārdevējas runā tikai gruzīniski, un ar zīmju valodu nepietiek, lai tām ieskaidrotu, ka piedāvātās cepures ir pārāk lielas un vai nebūtu par izmēru mazākas. Kamēr prātojam, kā vēl izskaidroties, veras veikaliņa durvis, un pēkšņi mums līdzās stāv viens mazs, apaļš un sirms, un actiņas viņam tādas viltīgas un šauras. Zura viņš esot, vīrs saka, un uzrāda kaut kādu apliecību, tā sakot, ļoti svarīga amatpersona mūsu ceļā patrāpījusies. Apsargs viņš ir. Zura tulko, meitenes apsola sagādāt vajadzīgos izmērus, un, šķiet, jautājums atrisināts. Nupat mēs varētu šķirties draudzīgi un sirsnīgā garā. Hehe, lika pagaidīt! Zuram, izrādās, ir plāns. Vedīšu jūs uz attālu, klusu vietiņu un šampanieti, lai, došu, viņš izliek tīklus, kamēr mēs lēnītēm kāpjamies prom. Skaidrojam, ka nekāds šampanietis, jo ejam uz baznīcu, un Zura pēkšņi nomierinās. Gan vēl tiksimies, viņš sauc, un hehē, kā tad, ej nu noķer zaķi laukā, pie sevis līksmoju es. Mēs neceļojam, lai koķetētu. Taču brīdī, kad ceļš tikko sācies, robeža, aiz kuras vietējo laipnība var pārvērsties svelošās dusmās, vēl nav sataustīta. Tāpēc arī esam tik pielaidīgas un pētām. Nesen uzceltā Svētās Trīsvienības katedrāle uz mirkli liek aizturēt elpu. Plašuma un majestātiskuma efekts ir grandiozs, un pāri nolaižas taustāms miers. Staigājam pa plašo teritoriju, un mums pienāk svešs, patīkama izskata gruzīns, vārdā Vakhtangs, kurš piedāvājas katedrālē izrādīt visādus slepenos stūrīšus, jo pats dzīvojot klosterī un apgleznojot telpu sienas. Redzēt slepenus stūrīšus? Ziņkārībā metos viņa pēdās. Savu uzticēšanos nenožēlojam, jo nonākam pazemē zem baznīcas, un mums parāda dažādas telpas. Par pareizticību zinu maz, tad nu jauneklis stāsta, kurš priekšmets kam paredzēts. Un, paldies Dievam, ka viņš ir ar mums, jo jau gandrīz taisos iesprukt pa durvīm, kuras vērt atļauts vien pašam Patriarham. Notiek dievkalpojums, un mēs mierīgi gribam vērot. Nu, vot i ja, man blakus pēkšņi atskan līksms sēciens. Debess ir novērsusi savu vaigu, jo Zura ir atradis mūs. Bet vēl jau ir laipnais baznīcas jauneklis, tādēļ cenšos turēties viņam blakus. Zura tūdaļ ir klāt un jauneklim kaut ko naidpilni ņurd. Mums iztapt gribēdams, viņš pasūta saišķi sveču, un es, divas paņēmusi, traucos atpakaļ pie ietramdītā kalnieša, lai sniedz instrukciju, ko ar tām darīt. Pirmo sveci iededzu par mirušajiem, bet Zura kā apaļš, straujš vanags ir klāt no jauna. Eju iedegt vienu par dzīvajiem, bet Zura tikai skaļi murmulē par kluso, attālo vietu. Svētsvinīgums ir prom, un spēji uznākušajā līksmībā par situācijas traģisko komiskumu esmu gatava smieties. Tikmēr Zura ir tā apvārdojis jaunekli, ka tas atvadās un diemžēl skumīgi aiziet. Beidzot man apnīk, un nikni prasu, kāpēc viņš lemj mūsu vietā, ar kuriem cilvēkiem runāt un kuriem ne. Zura zvēro, jo jautājums tiek tulkots kā rupjš atraidījums, pēc Zuras domām, tik gleznajai riesta dejai. Neko viņš neesot aizdzinis, jaunais kalnietis sapratis pats, ka uz Gruziju esam atbraukušas tieši Zuras dēļ. Vaļā tiekam, tikai atkārtoti pieminot Lieldienu laiku un vēlēšanos palikt vienām. Drīz sapratīsim, ka tādi nu gruzīni ir – ja vien pastāvēs iespēja iepazīties, tā tiks izmantota, un ja vien rupji neatraidīsim (un kurš svešā zemē tā dara?), zaļais signāls ir dots. Cienījamākais Boržomi vīrs Gara saruna man izvēršas ar Soso, mikroautobusa šoferi, kurš mūs ved uz Boržomi. Krievu valodas zināšanas izrādās milzīga priekšrocība, jo varam runāt, kā viss pie jums un pie mums. Baltiešus Gruzijā uzņem neticami laipni, jo toreiz, kad atguvām neatkarību, mēs bijām pirmie. Dzimtene, brīvība, un, citas tēmas aizmirstot, gruzīnu acīs parādās asaras. Kur vien ejam, vīri ceļ glāzes par mūsu zemi, novēlot laimi, un tādos brīžos ir ļoti dīvaini sirdī. Kā katrs kārtīgs gruzīns, pusceļā Soso aptur mikroautobusu un viesmīlīgi mūs cienā ar pašu labāko šašliku Gruzijā. Tiešām, varu viņam piekrist, šašliks ir labs. Boržomi, izmēģinājis laimi aicināt mūs braukt tālāk, Soso aizbrauc, un nu slavenā pilsēta, kura izrādās sīciņš miests ielejā starp drūmiem kalniem, jāiekaro pašām. Protams, Boržomi apskatām arī dabas parku un krietni sadzeramies siltu minerālūdeni, tas pieder pie lietas. Tomēr daudz vairāk prātus nodarbina izvairīšanās no jauna, pamatīgi sareibuša gruzīna. Lai kur mēs ietu, pēkšņi no kādas sānieliņas, no kāda cera iznirst viņš, komunikācijas kāres pilns, tomēr diemžēl krieviski jauneklis spēj tikai vienu teikumu pateikt – U meņja! Babušš! Russkij Faina! Teikumam, acīmredzot, mūs kā krievu valodas pratējus būtu jāvieno, tomēr tā nenotiek. Lai mēs saprastu labāk, frāze tiek atkārtota dažādās toņkārtās, dažkārt pat izmisīgi kliedzot. Tomēr vienmēr ejam prom, kalnieti mūždien pametot aizmugurē. Bēgšanas nolūkos izlemjam iziet uz kādas centrālākas ielas, kur iereibušais, visuresošais gruzīns mūs nevarētu pārsteigt tik negaidīti. Jā, bet, protams, pasaulē netrūkst arī citu kalniešu, un tā no blakus bremzējoša spēkrata pēkšņi kāds nosauc mūs par ģevuškām un prasa, vai nevajag palīdzēt. Mums nevajag, ejam tik prom, bet viņš ir neatlaidīgs. Pēkšņi aizmugurē izdzirdu smagnēju riksi, un mūs panāk liels, plecīgs kalnietis Vano un izrāda neizpratni, kāpēc bēgam. Saku, ka bēgt nenāk ne prātā, jo neesam bezpalīdzīgas. Tas viņu dara aizdomīgu un viņš pārjautā, kādā sakarā manā prātā ienākusi tik muļķīga doma. Skaidroju, ka tikai meklējam, kur mierīgi iedzert karstu tēju. Tāda atbilde kalnietim patīk it labi, un gluži kā Zura viņš tūdaļ gatavs mūs vest uz kādu jauku, klusu vietu. Šajā reizē neiebilstam, vēl jo vairāk tādēļ, ka pēkšņi atkal pretī nāk jauneklis, kuram mājās mīt babušš russkij Faina. Attiecību sakārtošanu uzticam jauniepazītajam kalnietim un pašas žigli iesprūkam tējnīcas durvīs. Kur ir viens, tur būs vēl, šāds vairošanās princips pilnīgi noteikti attiecas uz iepazīties kāriem gruzīniem, jo itin drīz pie mūsu galdiņa piesēžas vēl divi vietējie. Vienam te piederot restorāniņš, bet otrs, izrādās, ir strīpainās drēbēs tērpies brālēns. Viņa krievu valoda arī nav nekāds izcilības paraugdemonstrējums, bet to viņš no sevis izspiež, ka esmu očeņ pohoža na kakuju ta kinoaktrisu. Ļoti populārs kompliments Gruzijā, starp citu. Vano mūs informē, ka ja Boržomi ir trīs vīri, kurus ciena pilnīgi visi, viņš, lūk, esot viens no tiem. Katram gadījumam uzticīgas sievas tonī noskaldu, ka esmu precējusies, un Vano sadrūmst. Vēlāk viņš informē, ka ja es nebūtu precēta, mājās vairs nepārbrauktu. Gandrīz vai izskatās, viņš runā patiesību. Vasarā, viņš kārdina, viņi pulcējoties kalnos, kur dzerot vīnu un dziedot, varot arī nogriezt auniņu. Kad neapdomīgi paužu žēlumu par auniņa upurēšanu cilvēku līksmībām par godu, pie galda iestājas klusums, un kalniešu acīs ir izlasāms viens – tādas domas var tikai sievietei ienākt prātā. Jauniegūtie draugi mūs uzved kalna galā, no kurienes paveras plašs un gleznains skats uz ieleju, kurā dus Boržomi, bet pēc tam dodamies uz kafejnīcu, kurā nogaršojam hinkaļus – nacionālo ēdienu, kurš atgādina lielus pelmeņus. Mūsu izklaidei top uzsaukts dziedātājs ar sintezatoru. Uzreiz to neievēroju un palūdzu, lai šausmīgo mūziku nogriež klusāk. Tā nu pasēdēts ir, parunāts ir, bet - prasās turpinājuma. Man – pēc jautājumu un atbilžu vakara, spēcīgās miesas būves kalnietim – arī, tas ir, viņš tā saka. Esmu skaļi pažēlojusies par Zuru, un viņš zvēr, ka, lūk, kompensācijai par netīkamajām atmiņām man būs skaistas atmiņas par cēluma pilnu kalnieti Vano. Brālēns un mana ceļabiedre tiek attiecīgi sadalīti starp ģimeni un viesnīcas istabiņu. Bet es sēžos Vano mašīnā, lai vēl parunātos. Vispirms meklējam vietu, kur turpināt dzert tēju. Taču šis ir vakars dažas dienas pirms Lieldienām, kad Gruzijā visi ļaudis kurina ugunskurus, lec tiem pāri, dzied un tad, spēlēdami un koklēdami, iet pa mājām, tā sapelnoties ziedojumā olas. Tāpēc tējnīcas ir izmirušas, un es jūtos gana nelāgi telpās, kurās valda absolūts klusums. Mēģinām atgriezties kafejnīcā ar sintezatoru, bet to slēdz ciet. Nu un kas mums beigās atliek, kā paņemt veikalā alu un riekstiņus, un vizināties pa pilsētu, kuru apgaismo vien degoši ugunskuri un šur tur patrulējošo policijas mašīnu bākugunis. Vienā brīdī garāmbraucošais policists kaut ko iebrēc skaļrunī, un Vano iegrūž savu alus pudeli žigli rokā man. Viņam piemirstas, kā nupat vēl teicis, ka visa pilsētas policija klausa viņam uz vārda. Vienā brīdī kalnietis man uztic savu neveiksmīgo attiecību stāstu – sieva ar mazo meitiņu jau 8 mēnešus ir prom no viņa. Nesaprot viņš tās eiropietes – jo sieva ir no Ukrainas. Bet, protams, protams, ja viņa sieva gribētu būt es, pavisam noteikti drīkstētu darīt visu, kas ienāktu prātā! Man tikai būtu tas jāgrib! Esam izrunājušies pietiekami un šķiramies draudzīgi, apmainoties numuriem, un, kas zina, varbūt vienu dienu arī, skaļi dziedādami, nejauši tiksimies Kaukāza kalnos. Tēvocis Automobīlis, tēvocis Rakstāmmašīna un tēvocis Viens Zestaponi, pilsētā, kurā esmu ieplānojusi meklēt radus vispirms, dzīvo ap 50 tūkstošiem ļaužu. Man nav radu adreses, tikai uzvārds. Sēžamies sagrabējušā taksī un prasām, lai ved uz pašvaldību. Fantazēju, ka viss notiks tā – ievadīs meklēto uzvārdu datorā, izdrukās adresi, un darbiņš padarīts. Šķērsojot vispirms municipalitātes, bet pēc tam pirmā kabineta slieksni, fantāzija sabrūk kā nebijusi. Pie griestiem trīsuļo nokvēpusi spuldze, uz nodeldēta parketa kuras krāsniņa, telpā zēģelē vējš, jo logs nav aiztaisāms, un tam visam pa vidu sēž divi pīpojoši vīri. Datora vietā uz galda - lineāls, zīmulis un rūtiņu klades. Vienīgais prieks - esam atnākuši tieši uz to departamentu, kurš taisa iedzīvotāju listes. Nākamās divas stundas esmu viņiem sagādājusi darbu. Viens sēž pie telefona un pēc adrešu grāmatas meklē kaut kādu Ingu, otrs, izvilcis lielu kaudzi ar rūtiņu kladēm, nu lasa katru lapu pēc kārtas. Pēkšņi zvanītājs iebrēcas, re, viens tā kā sakot, ka viņam Ļitviānijā kaut kādi radi esot, bet nu lai viņam pārzvanot. Nu vai tad man divreiz jāsaka, zvanu un prasu, kas ir viņš, un viņš prasa, kas esmu es, jā, tie izrādāmies mēs, un tad nu viņš piesola, ka tūlīt viņa sieva būs klāt. Tā esmu iepazinusies ar SV tēva brālēnu Vano jeb tēvoci Vienu, kā nosaucam viņu brīvas aprunāšanas mērķa vārdā. Pēc maz mirkļiem atsprāgst durvis, iekšā ielido apaļa, skaļa gruzīniete, un rodstveņņicas, tas ir, mēs abas atrodamies siltās, ciešās skavās. Reaktīvā ātrumā tiekam iepakotas taksī, kurš pa ceļam vēl piestāj pie veikala, lai tiktu iepirktas lielas kules ar ēdamajiem. Līksmā vēsts par radiņu atbraukšanu tiek pakliegta arī pāri sētai kaimiņiem. Tēvocim Vienam ir trīs meitas, Ana, Sopo un etot moj mladšij Nunuka, kuras kopā ar māti zibens tempos nu kārto māju un rosās pa virtuvi, kamēr mēs bikli izejam pasildīties ziedošajā dārzā. Kā noskaidrosies vēlāk, pie gruzīniem nav nekādas vajadzības savu ciemošanos pieteikt iepriekš. Ja gribi būt viesis, brauc tik šurp un sēdies pie galda. Mūs iekārto ledusaukstā alā, tas ir, istabā, kur runājot no mutes virmo garaiņi. Abas naktis še pavadām, zem segām guļot ārdrēbēs, jo apkures mājā nav. Viņiem patīkot svaigs gaiss, un, kā šeit ir ziemā, pat labāk nemēģinu iztēloties. Pie pusdienu galda tiek aizkustinājumā raudāts, cilātas mājas vīna glāzes ar tostiem par lielo dienu, kas viņus nu piemeklējusi, manas ausis vai vīst no slavas vārdiem par labo vēstnesi, kas izrādos, un starp tostiem pamanos ieliet sev vēl pa kādai glāzītei. Vīns ir aplam gards, un kā ne, tēvocis Viens pats ir vīndaris no Račas. Ja latvieši, viesi uzņemot, traucas rādīt viņam visu, kas nu mums skaists, gruzīniem tas nenāk ne prātā. Galvenais – uzņemties absolūtu aizbildniecību un parādīt visus radus. Tā nu pēcpusdienā sēžamies sagrabējušā žigulī, un maratons var sākties. Pa ceļam uz pusstundiņu ieskrienot futbola klubā, kurā par grāmatvedi strādā tēvoča Viena sieva, vispirms braucam pie SV vecātēva brāļa dēla. Mūs sagaida garš, plecīgs kalnietis, kura izskats pauž, ka labāk viņu uz vientuļas kalnu takas nekaitināt. Tā esam iepazinušās ar Dāvidu jeb – tēvoci Rakstāmmašīnu. (Dāvids-Dato-Dators-Rakstāmmašīna, šitā man sanāk). Atkal birst asaras, gan prieka, gan bēdu, jo viņi uzzina, ka SV tēvs ir miris. Tālāk traucamies pie SV tēva māsas dēla – parasts Miša viņš ir. Kaut kā nemanu es te gruzīniskā temperamenta, tāds lēnīgs kalnietis, gandrīz vai latvietis. Visi runā savā kalniešu mēlē, bet mēs tikām ēdam, kas nu celts galdā. Ar divām ciemošanās reizēm tā kā būtu gana, bet kur nu! He! Skaitāmies, ka braucam mājās, kad pēkšņi vecais žigulis iegriežas bedrainā, stāvā ceļā ar dabīgo zvaigžņu apgaismojumu, un, kas atklājas, braucam ciemos atkal! Šoreiz – pie tēvoča Viena sievas vecākiem. Scenārijs līdzīgs, izņemot - mūs te nebaro, jo abi vecīši guļ kārtējā neapkurinātā istabā zem segas. Izeju ārā, skatos zvaigznēs un klausos varžu kurkstienos. Ir skaisti. Šķiet, nu gan būs pietiekami, bet – hehe, pārsteigums. Tēvoča Viena sieva pēkšņi liek žigulim stāties pie dzelžos izkaltiem vārtiem, kurus neviens negrib atvērt. Klaudzināšanās, zvanīšanās, klaigāšana vismaz minūtes desmit, tomēr, paldies Dievam, neviena nav. Savu komunicēšanās kāri namamāte apmierina, visu vakaru sēdot ar telefona klausuli rokā un zvanot uz acīmredzot visiem zināmajiem numuriem, lai pavēstītu to pašu laimīgo ziņu. Nākamajā dienā radi ieplānojuši, ka vedīs mūs uz Alisubani – mazu ciematiņu kalnu piekājē, kurš nav atrodams nevienā kartē. Tieši tur lielā dzimta, kuras mazdēls ir SV, mitusi gadsimtu gadsimteņiem. Cieši noprasām, cikos notiks izbraukšana, un mūs drošina, ka divpadsmitos. Tas nekas, izbraucam puspiecos. Četrarpus stundu nobīde rodas, jo - vispirms tēvocis Viens grib aiziet uz tirgu pagādāt sev jaunu pāri kurpju un bikšu. Par spīti viņa protestam, līdzi eju arī es, jo tirgi ir mana stihija, un punkts. Tiku tikām izskatāmies gan drēbju galdus, gan garšvielu grozus, gan dzīvnieku tirgu. Tomēr man tāda nežēlīga apiešanās ar lopiņiem galīgi neiet pie sirds, piemēram, vērojot dzīvas vistas, kas tiek turētas saišķī aiz kājām, un gribu prom. Tālāk uz tirgu kopā ar veco mammu, izrādās, grib doties tēvocis Rakstāmmašīna. Prom viņš ir ilgi, jo, izrādās, vēl jāaizved mammu uz mājām, izmetot kādu nieka 10 kilometru līkumu. Kad nu sakāpjam viņa mašīnā – lepnā opelī – un ceram, ka nu brauksim, izrādās, tas pats līkums uz Rakstāmmašīnas mājām jāmet vēlreiz, jo viņš no bagāžnieka aizmirsis izņemt iepirkumu maisiņus. Ceram, ka tagad nu brauksim pavisam noteikti. Lika pagaidīt! Tēvocis ir izdomājis, ka opelis ir par smalku kalnainām takām, tad nu braucam vispirms uz kaut kādām mājām aizņemties kārtējo žiguli. Protams, tēvocim ir tur kārtīgi jāiztarkšķās un jāizpīpējas. Ceram, ka tagad nu vairs nav neviena iemesla nebraukt, bet tēvocis ar slaidu loku piestāj blakus dzērienu veikalam, un pirmo reizi manu dvēseli apklāj zeltaina cerība, ka tagad es tik sēdēšu aizmugurējā krēslā un laika vilkšanu remdēšu glāzītē, kamēr Rakstāmmašīna pirms izbraukšanas vēl šur tur paciemosies. Ko meitenes dzers, šampanieti vai konjaciņu, Rakstāmmašīna grib zināt. Pieredzējušā balsī izvēlos alu, un tēvocis sadrūmst kā mells negaisa padebesis. No veikala viņš atnes maisiņu, un, mēs redzam, tur iekšā ir šampanietis. Mašīnā nekādas dzeršanas nebūs, maisiņu viņš noglabā no manis tā tālāk. Tajā brīdī notiek brīnums, izrādās, mēs braucam! Jā, uz Alisubani, bet, nē, ne pie radiem, kuri mūs gaida jau no rīta, jo braucam uz kapiem. Nu, var teikt, arī pie radiem, tikai jau aizgājušiem. Te arī izrādās tēvoča sadrūmuma iemesls – ir paredzēts celt tostus, bet kalnieši ar alu to nedara nepakam. Un, jā, tieši kapos, dzerot otro šampanieša glāzi par mūsu vecvectētiņu Vano un vecvecmāmiņu Nino, manī tā pavisam skaidri uzplaiksnī jautājums sev – mīļā, nu ko tu te, ielavījusies vienā kārtīgā gruzīnu ģimenē, dari? Pēc kapiem pie radiem nedodamies vēl joprojām, bet šoreiz par to nopriecājos, jo tēvocis Viens ir padevies manai niķīgajai vēlmei izmest kādu gabaliņu ar kājām un apskatīties dabu un kādu kalnu upīti. Eju un ik uz soļa skaļi elpoju svaigo gaisu, un satraucu tēvoci. Viņam šķiet, ka jau pēc pieciem soļiem esmu pārgurusi un ka jau laiks saukt palīgā Rakstāmmašīnu ar visu grabošo žiguli. Ar elpošanu turpmāk uzmanos, un tā nu dabūjam redzēt visa kā jauka. Upīti, kurā vietējās sievas mazgā veļu, mazas dzirnaviņas, kuras šī pati upīte griež, maļot kukurūzas miltus, ganu ar govīm, vīnogu dārzus un kalnus, kuru augšienē reiz mitinājusies SV dzimta. Jā, tātad ir jau vakars, un beidzot esam klāt, vectētiņa mājā. Mūs skauj draudzīgas gruzīnietes, apkārt jož tumšacaini sprogaini bērneļi, tiek uzklāts slavenais gruzīnu galds vairākos stāvos, un tad tik sākas lielā izēšanās un izdzeršanās. Beidzot tieku pie alus, kuru Rakstāmmašīna tomēr man pagādājis, tomēr pie katra tosta jāiedzer viens malciņš no vīna glāzes ar. Alus plus vīns, nu jūs jau saprotat, ir bijuši mīlīgāki vakari manā dzīvē! Pa vidu vēl kopīgi uzzīmējam visas dzimtas ciltskoku, ar Vano un Nino iesākot, un mani pārsteidz, ka ikviens no viņiem nekļūdīgi māk pateikt, cik katram bērnu, kā tos sauc un cik tie veci. Zaudētājos palieku es, jo nekā nemāku godam izstāstīt, cik tad gadu ir SV māsām. Tā jau paredzam, ka ar šo ciemošanos limits nebūs izsmelts, un, protams, mums ir taisnība! Žigulis iespraucas šaurā, tumšā ieliņā, tēvoči Viens un Rakstāmmašīna žigli izlec ārā, un pilnā balsī tiek saukts viens vienīgs vārds – Aaaavto! Aaaaavto! Mēs esam atbraukuši pie tēvoča Automobīļa (īstajā vārdā – Avtandil). Tēvocis izskatās jau iesilis, un nu rēcoši paģēr klātu galdu, divas burkas vīnu (un katram divas glāzes, jo nejauks jau sarkano ar balto), un sākas nākamā tostu sērija. Tamada jeb vakara vadītājs šoreiz ir Automobīlis. Sievietes, ar lakatiņiem piesegušās, tekalē apkārt kā sadegušas, pasniedzot radības kroņiem te to, te šo. Jā, nu, protams, izmantojot viesu tiesības, pie galda drīkst sēdēt arī abas baļšoj i belij ženšin! Tēvocis Automobīlis ir gatavs šādi turpināt vai visu nakti, bet abi pārējie tēvoči, par laimi, jau ir saguruši, un beidzam vēl pirms pusnakts. Atpakaļceļā, protams, atkal noris viss garais rituāls – atdot mašīnu, ieskriet pie Rakstāmmašīnas mājās un kaut ko paņemt, aizbraukt vēl kaut ko nopirkt, un tad nu beidzot esam atpakaļ un gultā. Pirms iemigšanas norunājam, ka no rīta celsimies jau agri un bēgsim, pirms nebūs dzimusi ideja par vēl kādu radu apmeklējumu (un radu viņiem tiešām ir daudz). Tā arī darām, un drīz balts mikroautobuss mūs ar ciemakukuļiem un suvenīriem pilnu somu reaktīvā ātrumā nes projām pretī nākamajiem piedzīvojumiem.

1. Traks stāsts

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem