Maroka - zeme, kura jāredz

Bens Latkovskis 10.05.2010 8 min lasīšanai

Maroka – zeme, kura jāredz

Bens Latkovskis

Maroka pēdējos gados, pateicoties karaļa Muhameda VI aktivitātēm, piedzīvo īstu tūrisma uzplaukumu. Šai politikai ir divējādas sekas. No vienas puses tiek modernizēta infrastruktūra – visā valstī tiek būvētas modernas automaģistrāles, eiropeizētas un labiekārtotas viesu uzņemšanas vietas un līdzīgi kā Latvijā uz Maroku ir atvilktas lētās aviokompānijas. No otras puses, tūrisma attīstība strauji grauj marokāņu tradicionālo dzīvesveidu un konservatīvākie marokāņi par karali un tā piekopto politiku – tuvināšanos Eiropai, izsakās ar vāji slēptu skepsi.

Par Maroku bija dzirdēts daudz un viedokļi bija vispretrunīgākie. No pasakainas zemes, kurā gribas atgriezties vēl un vēl līdz valstij, kur valda primitīvisms, nabadzība un netīrība un kuru apdzīvo zagļi un diedelnieki. Uz Maroku devos bez ilūzijām gatavs sagaidīt jebko. Pirmais iespaids bija pārsteidzoši labs. Al Masira lidosta Marokas dienvidu kūrortā Agadirā sagaidīja ar martam neparastu siltumu (+25 grādi) un nebija nekāds šķūnis, kā nez kāpēc biju iedomājies. Lidostas ēka ir ļoti plaša, grezna un mājīga celtne, kurā klusināti skanēja austrumu mūzikas motīvi un nemanīja ne miņas no netīrības vai nolaistības. Aizsteidzoties notikumiem priekšā jāsaka, ka kopumā netīrība Marokā bija krietni mazāka nekā biju gaidījis un visa ceļojuma laikā nevienam no mūsu grupas neradīja nekādas nepatīkamas emocijas.

Lidosta atrodas 25 km attālumā no pilsētas centra un no tās var tikt prom faktiski vienīgi ar taksometru. Pie lidostas taksometru pieturas stāv liels uzraksts, ka brauciens līdz Agadiras centram maksā 200 Dirhemus (13 latus). Līdz ar to tūristu apkrāpšana faktiski nav iespējama. Atpakaļ no pilsētas līdz lidostai ir iespējams aizbraukt arī pa lētāku summu.

Marokas pilsētās uz mājām nav atrodami uzraksti ar ielu nosaukumiem, tāpēc Eiropā ierastā orientēšanās pēc ielu nosaukumiem šeit neder. Visdrošāk orientēties pēc mošejām, laukumiem vai citām kartē īpaši atzīmētām vietām. Taksometra šoferim, kurš mūs aizveda no lidostas uz viesnīcu esmu īpaši pateicīgs, jo, izlaižot mūs no mašīnas, viņš ierausās aizmugurējā sēdeklī un iztaustīja vai neesam ko aizmirsuši. Man no bikšu kabatas bija izslīdējis fotoaparāts, kuru šoferis laipni atgrieza, aiztaupot kreņķus par pazaudēto fotoaparātu jau ceļojuma pirmajā dienā.

Par grādīgo jāaizmirst

Citam mūsu nelielās grupas dalībniekam paveicās mazāk Tikko kā izkāpis uz Marokas zemes viņš saņēma tiešu Allāha norādi, ka alkoholiskie dzērieni šajā valstī nav cieņā. Vēl Rīgas lidostā nopirktā litrīgā ruma pudele izslīdēja no dzērienu maisiņa un ar troksni saplīsa turpat uz lidostas skrejceļa. Nākamajā dienā viņš pazaudēja vai viņam nozaga pasi, kas atpakaļceļā izraisīja visai dramatiskas sekas, turklāt nevis Agadiras lidostā, bet jau tikpat kā mājās – Londonā, kur viņš tika aizturēts un tikai laimīgas nejaušības dēļ netika deportēts atpakaļ uz Maroku.

Vakariņojot Agadiras ielu kafejnīcā vēl nezinājām, ka tik lēti paēst – tadžīnu par 30 dirhemiem jeb nepilniem 2 latiem, turpmākā ceļojuma laikā vairs neizdosies. Nenoliedzami Maroka ir nabadzīga zeme un, kā liecina oficiālā statistika, tās IKP uz vienu iedzīvotāju ir gandrīz trīs reizes mazāks nekā Latvijā. Tajā pašā laikā cenas restorānos ir līdzīgas cenām Rīgas ēstuvēs. Turklāt tas attiecas ne tikai uz restorāniņiem Marakešas centrālajā laukumā Djemaa el Fna , bet arī uz nelielām pilsētiņām tuksneša vidū. Tiesa, šajos restorānos nemana vietējos un tie gandrīz pilnībā paredzēti ārvalstu tūristu apkalpošanai.

Maroka atrodas franču valodas ietekmes sfērā un angļu valodu skolu apmācībā tikai nesen ieviesis uz tūrismu un valsts vesternizāciju orientētais karalis. Franču valoda ir tik dominējoša, ka pat nomaļos tuksneša vai kalnu ciematiņos satikti jaunākā skolas vecuma bērni katru eiropeiska izskata pretimnācēju sveicina ar vārdiem – bonjour . Tajā pašā laikā izglītības sistēma pamazām arabizējās un, ja agrāk vidusskolas priekšmetus (fiziku, ķīmiju utt.) skolās pasniedza franču valodā, tad tagad jau arābu valodā.

Etniskā un valodu situācija Marokā ir sarežģīta. Valstī ir divas galvenās etniskās grupas – arābi un berberi. Precīzu šo etnisko grupu īpatsvaru grūti nosaukt, jo tas būtiski mainās atkarībā no berberu nacionālā pašapziņas līmeņa. Vēl 20 – 30 gadus atpakaļ par berberiem sevi dēvēja ne vairāk kā 30% Marokas iedzīvotāju. Tagad par berberiem sevi uzskata ap 60% marokāņu. Berberu un arābu valodas ir stipri atšķirīgas un tās var atšķirt pēc skaņas pat cilvēki, kuri nesaprot ne vārda nevienā no tām. Berberi uzskata arābus par ienācējiem savā zemē un pret arābisko izjūt respektu vienīgi uz vienotas reliģijas bāzes. Arī karali, kurš, protams, ir arābs, viņi ciena galvenokārt kā Muhameda tiešo pēcteci. Visi berberi brīvi runā arābu valodā, savukārt arābi berberu valodu nelieto un lielākoties to pat nesaprot. Situācija ir līdzīga kā padomju laikā Latvijā ar latviešu un krievu valodu, tikai ar to starpību, ka berberu valoda ir pilnībā izspiesta no oficiālās aprites un tās rakstības forma atrodas līdzīgā līmenī kā Latvijā latgaļu valodas rakstība. Tomēr berberu valodā raida vairākas radiostacijas, kurās skan berberu mūzika un tiek raidītas reklāmas berberu valodā. Jābrīdina, ka berberu apdzīvotajos apgabalos nav vēlams it kā pieklājības pēc lietot atsevišķas iemācītas frāzes arābu valodā, jo var gadīties, ka tas izsauc negatīvu efektu.

Mīksta sirds izmaksā dārgi

Dienvidmarokas lielākā pilsēta ir Marakeša, kas ir senā valsts galvaspilsēta. Pilsētas mūri, kas joprojām ir labi saglabājušies, apjož milzīgu teritoriju. Aptuveni tikpat lielu kā viss Rīgas centrs. Pilsētā valda neiedomājama kņada un satiksmes juceklis. Ielās, nemitīgi spiežot skaņas signālu, pārvietojas gan veci, septiņdesmito gadu mersedesi, neizteiksmīgi mazlitrāžas fiati un reno, gan riteņbraucēji, mopēdi un motorolleri, bet pa starpu tiem samērā grezni zirgu vilkmes atsperrati un ēzelīšu pajūgi. Turklāt zirgu ormaņi kā transporta līdzeklis tiek izmantoti ne tikai pilsētas vēsturiskajā daļā, bet visā pilsētā. Marakešas centrālais laukums – Djemaa el Fna tūrisma ceļvežos tiek minēts kā galvenais apskates objekts Marokā. Ceļvežos netrūkst epiteti superlatīvos – brīnišķīgākais, pasakainākais, burvīgākais. Diemžēl Marakeša un šis laukums radīja vislielāko vilšanos visa ceļojuma laikā. Iespējams tas tāpēc, ka Marakešā ieradāmies jau otrajā ceļojuma dienā vēl nepietiekami norūdīti pret diedelnieku un izspiedēju uzlidojumiem. Par šo Marokas iezīmi jārunā atsevišķi, jo labdabīgiem cilvēkiem, kas nemīl konfliktēt un kuriem grūti cieti pateikt – nē, Marokā nav viegli.

Autobuss no Agadiras uz Marakešu iet 5 stundas. Pēc 3 stundu ceļa tas apstājas pie ceļmalas restorāniņa, kur braucēji var papusdienot, apmeklēt tualeti vai vienkārši izstaipīt kājas. Gaisā virmo apetīti izraisošs garšvielu aromāts. Viegli dūmo ogļu vannas, virs kurām izvietotas restītes ar gaļu, šķēlītēs sagrieztiem sīpoliem, tomātiem un dažādkrāsu olīvēm. Grēks šos gardumus nenobaudīt. Pasūtam kebabu (50 dirhemu jeb Ls 3,30), kas tāds vietējais šašliks vien ir, turklāt diezgan pasīksts. Tiklīdz pie kāda galdiņa tiek atnests pasūtījums tā piesteidzas nacionālos tērpos tērpti „autentiskās” mūzikas izpildītāji. Citiem vārdiem, diedelnieki. Pret viņiem ir tikai viens līdzeklis. Izlikties tos neredzam. Tiesa, pirmajās dienās viņu priekšnesums šķiet eksotika un nav žēl pretim pastieptajā tamburīnā iemest dažus dirhemus. Dažviet gan šo muzikantu apetīte nav remdējama pat ar 20 dirhemiem (Ls 1,30). Uzreiz jāsaka, ka diedelnieki potenciālos upurus novērtē ļoti profesionāli. Uz ceļojuma beigām tie mums vairs tikpat kā nepievērsa uzmanību, jo acīmredzot manīja, ka šie tūristi vairs nav ar pliku roku ņemami un nav vērts tiem tērēt laiku.

Dažādu krāmu suvenīru jeb akmeņu tirgoņu ir pilnīgi visur, pat visneiedomājamākās vietās. Reiz apstājāmies akmeņu tuksnesī, kur līdz pat apvārsnim nav redzams nekas cits kā vien akmeņi un smiltis. Tiklīdz kāds no mums atviegloti izteica frāzi: „Labi, ka vismaz šeit var atpūsties no viņiem un mierīgi pabaudīt dabu,” tā no kāda klints bluķa pavēņa izlīda melnīgsnējs tirgonis ar krāmu paplāti un piedāvāja nopirkt akmeņus, kuri bez skaita mētājās tuksneša bezgalīgajos plašumos. Uzreiz jāpiebilst, ka vienīgā vieta, kur nekas netika piedāvāts par naudu bija berberu apmetnes tuksneša apmeklējuma tūrē.

Atgriežoties pie diedelniekiem, Djemaa el Fna laukumā pietiek uz mirkli apstāties un uzmest skatienu uz kādu čusku dīdītāju, mērkaķa turētāju vai vienkārši bungu dauzītāju, tā klāt ir diedelnieks ar prasību samaksāt par redzēto „priekšnesumu”. Nelīdz atrunāšanās ar to, ka nav sīknaudas. Vienu no mūsu grupas, kurš taisnojoties bija nodemonstrējis 50 dirhemu banknoti pēc minūtes noķēra ar sagatavotu sīknaudu izdošanai. Vienīgais līdzeklis ir šos diedelniekus ignorēt, bet vismaz pirmajās dienās to izdarīt ir grūti. Katrā ziņā lielākais kultūras šoks cilvēkam, kurš pirmo reizi ir ārpus Eiropas, ir tieši šī apjomīgā un nekaunīgi uzbāzīgā diedelnieku armija.

Smiltis un akmeņi kā būvlaukumā

Jau pirmajā dienā braucot autobusā no Agadiras uz Marakešu izbrīna mājas lauku rajonos. Tās ir kā māla kastes bez logiem un atgādina tādas kā garāžas klajumā vai pamestā būvlaukumā. Braucot pa Marokas līdzenumu daļu bieži ir sajūta, ka pārvietojies pa nebeidzamu būvlaukumu, kurā mētājas visādi nesavākti būvgruži – visapkārt smiltis un akmeņi. Atlasa kalnu dienvidu pusē, kur sākas Sahāras tuksnesis ainava kļūst cilvēka dzīvošanai pavisam nepiemērota. Līdz pat apvārsnim sarkanbrūnie smilšakmens pauguri bez jebkādām dzīvības pazīmēm rada iespaidu par atrašanos uz Marsa. Citviet akmeņu tuksnesis ir līdzens kā galds un akmeņi veido gludu vienlaidus virsmu. Izskatās it kā kilometriem tālu būtu kādreiz noasfaltēts, bet tagad pamests laukums. Kad šajos akmens tuksnešos retumis redz klīstam kamieļus vai neiedomājami kārnas aitas un kazas, grūti saprast ko šie nabaga lopiņi ēd. Jāsaka, ka kamieļi Marokā sastopami ļoti daudz un visur. Gan Atlantijas okeāna krastā, gan pilsētu centros, gan nesteidzīgi klīstam pa tuksnesi.

Marokas pilsētās tikpat kā nav luksoforu un ceļu sistēmā raksturīgi apļveida krustojumi, izvairoties no tiešas iespējamās sadursmes. Uz ielām pilsētās un arī uz starppilsētu ceļiem ļoti bieži redzami policisti, kuri kontrolē satiksmes organizāciju. Rezultātā ātrumi nav lieli un autobraucēji pat uz pilnīgi tukšiem tuksnešu ceļiem brauc nepārsniedzot ātrumu 100 km stundā. Ceļi Marokā noteikti ir labāki nekā Latvijā, par spīti lielajiem attālumiem un niecīgajam iedzīvotāju blīvumam tuksneša rajonos. Izskaidrojums tam varētu būt viens. Marokā nav ziemas un ceļi kalpo daudz ilgāk. Dažviet, īpaši tuksnesī, ceļi bija acīmredzami veci un gar malām stipri apdrupuši, toties ceļa vidus gluds, bez Latvijā ierastām bedrītēm un plaisām. Automašīnu parks Marokā latvieša acīm ir nožēlojams. Vismaz 80% turienes automašīnu Latvijā neizietu tehnisko apskati. Nav brīnums, ka ceļmalas apdzīvotās vietās nosētas ar dažādiem sīkiem autoservisiem un tehniskām darbnīcām, radot līdzību ar padomju laiku kolhozu centriem. Tā pati netīrība, nesakoptība un bezgalīgs lērums dažādu it kā gluži nevajadzīgu dzelžu.

Maroka uz dienvidiem no Atlasa kalniem būtiski atšķiras no valsts ziemeļdaļas. Dienvidos joprojām valda tradicionālais dzīves veids. Trīs dienās braucot pa Sahāras tuksneša rajoniem tikpat kā nemanīju nevienu vietējo sievieti eiropeiskā tērpā un pilnīgi visām sievietēm galvā bija tradicionālie lakati. Arī liela daļa vīriešu staigāja tradicionālajos džellābos. Turklāt šo tērpu valkātāji izcēlās ar cienīgu stāju un acīmredzami nebija no trūcīgāko gala. Katrā ziņā labs džellābs maksā ievērojami dārgāk nekā Ķīnā ražotie eiropiešu apģērbi.

Sahāras tuksneša apmeklējums nav iedomājams bez kamieļu izjādes. Iznāca jāt ar kamieļiem divas dienas – gan Zagorā, kas ir lielākā oāze Sahāras tuksnesī, gan Merzougā, kur atrodas augstākās Sahāras tuksneša smilšu kāpas (virs 100 metru augstas). Eiropietim izjāde ar kamieli nekādu dižo baudu nesniedz. Īpaši lieliem, masīviem cilvēkiem un vēl ja jājāj pa kāpu uz leju. Tomēr šīs neērtības atsver sirreālā sajūta sēžot uz kamieļa karavānas vidū un visapkārt redzot milzīgas oranžu smilšu kāpas, kas rietošajā vai austošajā saules gaismā met pasakainas ēnas.

Marokā, Atlasa kalnu grēdā atrodas otra Āfrikas augstākā virsotne – Tubkals (4167 m virs jūras līmeņa). Šī virsotne ir samērā viegli sasniedzama un lai tajā uzkāptu nav nepieciešamas speciālas alpīnistu iemaņas. No Imlilas ciematiņa (1740 m, 64 km no Marakešas, 250 dirhemi ar taksi) līdz virsotnei var uzkāpt divās dienās, nakti pārlaižot stacionārā bāzes nometnē (3200m). Sniegs nokūst Tubkala virsotnē maija beigās, tāpēc šīs virsotnes iekarošanai labākais laiks ir rudens mēneši. Tā kā uz Maroku var aizlidot ar Ryanair lidmašīnām, tad ceļojums uz šo patiesi interesanto zemi ir pa kabatai pat cilvēkiem ar visai viduvējiem ienākumiem.

NRA, 7. 05. 2010.