Pavasaris Grieķijā
|
Dace Ivane
|
Jau pagājušajā rudenī nobrieda vēlme šo pavasari apceļot Grieķiju. AirBaltic piedāvāja daudz maz pieklājīgas biļešu cenas, tika atrasta arī ceļa biedrene un gatavošanās ceļojumam var sākties. Garajos ziemas mēnešos tika pavadīts zināms laiks konsultējoties ar paziņām, kas Grieķijā jau ir bijuši, lasot Lonely Planet ceļvedi un internetā mēģinot piemeklēt maksimāli izdevīgas nakšņošanas vietas. Kā vēlāk izrādījās, ceļojuma plānošanai patērētais laiks nebija veltīgi iztērēts, viss noritēja stingri pēc plāna un bez aizķeršanās.
Tā kā gan es, gan mana draudzene ir uz jūs ar automašīnām, tad nolēmām ceļot ar sabiedrisko transportu. Izrādījās, ka Grieķijā ir visnotaļ laba un sakārtota sabiedriskā transporta sistēma un mēs bez problēmām nonācām visur, kur bijām ieplānojušas.
1.diena. Ielidojam Atēnās pēcpusdienā, sēžamies metro, par 6 EUR aizbraucam līdz pilsētas centram. Iečekojamies viesnīcā Aristotelis Hotel un apvaicājamies, vai ir vēl iespējams aizbraukt līdz Sunio zemes ragam, apskatīties Poseidona templi. Onkulītis viesnīcā mums laipni paskaidro, ka pašlaik ir īstais laiks braukt uz Sunio, izsniedz karti, kurā atzīmē vietu, no kurienes atiet autobuss uz Sunio. Autobusa pietura nav tālu, un veiksmīgi sagaidām autobusu un dodamies uz Sunio (biļetes cena EUR 5,7). Lai arī pats zemes rags nav sevišķi tālu, ap 50 km no Atēnām, bet liels gabals jābrauc pa pašām Atēnām, tās priekšpilsētu un pa ceļam ir daudz nelieli ciematiņi, kuros autobuss iebrauc, līdz ar to ceļā pavadām kādas divas stundas, bet galā nonākam pašā piemērotākajā laikā – pirms saules rieta. Zemes rags un Poseidona tempļa drupas saulrietā patiešām ir skaisti. Es gan neesmu liela antīko drupu mīļotāja, bet šī ir vieta, kuru ir vērts redzēt. Ar pēdējo autobusu atgriezāmies Atēnās.2.diena. Mums priekšā tāls ceļš, plānojam doties uz Kalambaku, uz Meteoras klosteriem. Autobuss uz Kalambaku atiet no Atēnu B autobusu termināla. Viesnīcā mums laipni paskaidro, kā nokļūt terminālā un cikos atiet autobuss (biļetes cena 26 EUR). Ceļā jāpavada 5 stundas, jo jānobrauc vairāk kā 300 km, bet autobuss ir komfortabls, ceļi labi, skan relaksējoša mūzika un var priecāties par skatiem aiz loga. Kad esam nonākušas Trikalā, izrādās, ka mums ir jāpārsēžas citā autobusā, kas atiet pēc 10 minūtēm, ar to tad beidzot nonākam Kalambakā. Apkārt jau redzamas pasakaini skaistās klintis. Tā kā mums viesnīca ir 2 km tālāk mazā ciematiņā Kastraki, tad paņemam taksi, kas mūs nogādā tieši pie Tsikeli hoteļa durvīm. Tas ir neliels ģimenes hotelis, kad mēs tur ierodamies, tad rodas iespaids, ka uz to brīdi tur esam vienīgie viesi (vēlāk gan parādījās vēl tauta). Izrādās, ka no augstu klintis esošiem klosteriem, kurus vēlamies apmeklēt, pēcpusdienā atvērti ir tikai divi un tie ir pārāk tālu, lai līdz tiem aizietu ar kājām. No Kalambakas uz klosteriem iet arī speciāli busiņi tūristiem, bet nav īsti laika meklēt to busiņu, tāpēc mēs paņemam taksi. Šoferis mums uzreiz piedāvā vienoties par cenu visam braucienam, mēs nedaudz pakaulējamies par cenu, vienojamies par abpusēji izdevīgu cenu (30 EUR par divām stundām). Tā kā ir pēcpusdiena, klosteros ir maz tūristu (ieeja katrā klosterī 2 EUR), un varam klīst, baudīt mieru un fantastiskos skatus apkārt pilnīgi netraucēti. Ir ļoti grūti aprakstīt šo vietu, jo klintis ir neprātīgi skaistas, skati ir elpu aizraujoši un ir jāapbrīnās par to, kā savulaik ir izdevies klinšu virsotnēs uzcelt klosterus.Pa ceļam taksists bez prasīšanas apstājās pāris īpaši gleznainās vietās, lai varam nofotografēties. Atgriezušās Kastraki, nolemjam doties vakariņās, izvēlamies visvienkāršāko tavernu ielas malā, kur kolorīts saimnieku pāris jau krietni gados cepa gaļu uz oglēm. Nekļūdījāmies, jo baltvīns bija auksts un ļoti garšīgs, gan arī vakariņas labas, un kur nu vēl kolorītie tavernas īpašnieki.
3.diena. No rīta dodamies uz Kastraki tuvāko klosteri, līdz tam var aiziet ar kājām. Esam pirmās apmeklētājas no rīta, atkal burvīgo skatu un klostera miera baudīšana. Pēc tam atpakaļ ceļš uz Atēnām. Vakarā pāris stundas vēl paklīstam pa Atēnām. Lai arī Atēnas ir diezgan netīras, ir daudz imigrantu, bet savs šarms ir arī šai pilsētai.
4.diena. Pēc plāna paredzēts doties uz Nafplio. Autobuss uz turieni šoreiz atiet no otra A autobusu termināla. Ceļā 2,5 stundas, biļete 11,80 EUR. Burvīga pilsēta ar šaurām ieliņām, baltām kāpnēm, kuras var vest gan uz citu ieliņu, gan uz mājas pagalmiņu. Iečekojamies viesnīcā, paklīstam pa pilsētu, pēcpusdienā braucam uz Epidauras teātri (biļete2,6 EUR, ceļā pusstunda). Tā kā autobuss atpakaļ uz Nafplio iet pēc 3 stundām, mums ir pietiekami daudz laika, lai mierīgi izstaigātu un apskatītu gan teātri un novērtētu teātra unikālo akustiku, gan apskatītu nelielo muzeju, gan mierīgi paklīstu pa Asklēpija tempļa drupām. Vakarā atgriežamies Nafplio, vakariņas kādā tavernā pēc tam vēl paklīstam par pilsētiņu, jau tumsā pasēžam jūras krastā un niekojamies ar grieķu baltvīnu – retsinu.
5.diena Diena sākās ar nopietnu pārbaudījumu, kāpienu uz Palamidi cietoksni, uz kuru vedot 999 pakāpieni. Precīzi nepārskaitījām, bet kāpiens bija nopietns. Bet kāpiena grūtības atsvēra lieliskais skats, kas pavērās uz pilsētu un jūru. Pusdienas laikā izčekojamies no viesnīcas, bet izrādās, ka autobuss uz Kranidi (biļete 7 EUR, ceļā 2 stundas), ar kuru esam nolēmušas doties tālāk, atiet tikai pēc 2,5 stundām. Klīst pa pilsētu ar čemodāniem negribējās, tāpēc apvaicājamies autoostas kasierei par bagāžas glabātuvi. Viņa atbildēja, ka bagāžas glabātuves nav, bet mantas mēs mierīgi varam atstāt autoostas stūrī. Sākumā jau drusku šaubījāmies, vai tā ir laba doma, bet citu variantu nebija, tā arī atstājām savas mantas autoostas stūrī, un kad pēc 2 stundām atgriezāmies, tad visas mantas bija savā vietā. Laimīgi nonākam Kranidi, bet mūsu galamērķis ir Ermioni, maza kūrortpilsētiņu jūras krastā. Autobuss tālāk uz Ermioni ir tikai pēc divarpusstundām, tāpēc nolemjam ņemt taksi. Izrādās, ka šoferis nezin viesnīcu, kurā mums rezervētas naktsmājas. Nav jau arī brīnums, vēlāk klīstot pa Ermioni mēs tā arī nespējām atrast ne ielu nosaukumus, ne arī māju numurus. Mūsu šoferītis apvaicājās saviem kolēģiem, kur ir mums vajadzīgā viesnīca, tiek vienlaicīgi norādīts vairākos virzienos, taču mūsu šoferis pēc visa spriežot visu saprot, jo tiekam laimīgi nogādātas vajadzīgajā vietā. Mazītiņajā omulīgajā hotelī esam pirmie viesi no Latvijas. Atkal relaksēta pastaiga pa romantisko pilsētiņu, jūras krastu, plunčāšanās jūrā apmēram 3 kvadrātmetru lielā pludmalē. Vakariņas tavernā jūras krastā, retsina un grilēts astoņkājis.
6.diena Pēc brokastīm atkal paklīstam pa pilsētiņu, krastmalā piestājuši zvejnieki, kas tieši no laivām tirgo savu tā rīta lomu. Šajā dienā mums paredzēts doties uz Hidras salu (ceļā 20 min, biļete 9,50 EUR). Hidras sala ir kārtējais no Grieķijas brīnumiem – sala, kurā nav nekādu sauszemes motorizētu transporta līdzekļu (izņemot tikai miskastmašīnu), visi pārvadājumi tiek veikti ar ēzelīšiem. Atkal klinšaini jūras krasti, baltas mājas, šauras ieliņas, romantiskas kāpnes, un daudz kaķu. Diena paiet klīstot pa salu, baudot mieru un skaistos skatus. Vakarpusē kuteris uz Pirejas ostu (ceļā stunda, biļete23,5 EUR). Pērkot biļetes uz Pireju uzzinām, ka nākamajā dienā Grieķijā ir paredzēts streiks, kuteri un cits sabiedriskais transports nekursēs. Tas nedaudz izbojā mūsu plānus, jo cerējām nākamajā dienā aizbraukt uz vēl kādu salu.
7.diena. Streiks. Autobusi un trolejbusi nekursē, metro kursē, bet tas arī tikai līdz 3 dienā. Akropolē arī slēgta. Nospriežam, ka dosimies uz Likavita kalnu, kas ir Atēnu augstākais punkts. Atkal nedaudz nogurdinošs kāpiens, kuru kompensē skats, kas paveras no kalna virsotnes. Atpakaļceļā nolemjam izmantot funikulieri, kurš pāris minūtēs noved mūs līdz kalna pakājei. Mana draudzene vēl noteikti grib redzēt Grieķijas parlamentu, dodamies uz turieni un tur var redzēt, kā notiek gatavošanās nemieriem, ielas parlamenta tuvumā bloķētas, visur daudz policistu pilnā ekipējumā, ugunsdzēsības mašīnas. 11.00 sākas gājiens, kas sākotnēji ir tīri mierīgs, nemieri, dedzināšana, asaru gāze un cilvēku upuri būs vēlāk, bet uz to brīdi mēs jau esam atgriezušās viesnīcā. Kad nolemjam iziet no viesnīcas līdz kādam veikalam, mums ir jāapsola oncītim reģistratūrā, ka mēs pilnīgi noteikti neiesim uz to pusi, kur ir nemieri. Vakaru pavadām viesnīcā skatoties ziņas un reportāžas par notikušo.
8.diena. Streiks un nemieri ir beigušies, atkal viss kursē un darbojas, līdz ar to mums no rīta puses ir jāpagūst kaut daļēji atgūt iekavēto – jāapskata Akropole. 8 no rīta jau esam pie Akropoles ieejas, un metamies baudīt antīko arhitektūru. Nu ir jau tā Akropole iespaidīga, bet tas, ka viņi tur nodarbojās ar antīko pieminekļu būvēšanu no jauna man īsti nepatīk, bet tās jau ir tikai manas domas.
Vēl paspējam vēl apskatīt Kerameikas kapsētu un tad jau ir laiks pamest viesnīcu un doties uz lidostu. Pametam Grieķiju ar domu tur atkal atgriezties...
