Stambulas pavasaris. 29.04.-4.05.2010. www.lindatravel.lv

09.05.2010
19 min lasīšanai
116 foto

29.aprīlis. Ceturtdiena. Rīts iesākas kā parasti- 7:00 nozvana modinātājs, ziņojot, ka laiks celties, nomazgāties, pabrokastot, aizvest puiku uz bērnudārzu un ...nē, šoreiz mans ceļš neved, kā ierasts, uz darbu, bet gan uz lidostu, lai dotos pretī jauniem iespaidiem un piedzīvojumiem- Stambulā.... Aviobiļetes Rīga- Stambula- Rīga ar Air Baltic aviokompāniju iegādātas jau pirms 3 mēnešiem, kad uz garo maija brīvdienu datumiem vēl bija pieejamas salīdzinoši lētas biļetes- 95Ls par lidojumu abos virzienos katram. Tad arī norezervēju viesnīcas Stambulas centrā. Ceļojuma plānošanu un Dorling Kindersley Turcijas ceļveža studēšanu gan atliku uz pēdējo brīdi. Arī www.couchsurfing.com šoreiz atvēru tikai nedēļu pirms ceļojuma, taču veiksmīgi izdevās atrast 3 vietējos Stambuliešu pārus, kas atsaucās mūsu aicinājumam kopā pavakariņot un iepazīstināt mūs ar Stambulu vietējo redzējumā. 2.5 stundu lidojums uz Stambulu paiet ātri un drīz mēs nolaižamies milzīgajā Ataturk Internacionālajā lidostā. Rinda uz pasu kontroli ir gara un „raiba”- te redzami visdažādāko rasu un tautību pārstāvji. Pēc pasu kontroles dodamies uz lidostas izeju, kur bažīgi gaidām, vai mūsu viesnīcas pārstāvis tiešām būs atbraucis mums pretī, kā solīts. Tādu sagaidītāju te lidostas uzgaidāmajā telpā ir teju simts. Sākam uzmanīgi lasīt uzrakstus uz lapiņām, kas raibu raibās tiek turētas mūsu virzienā. „Linda Balode- Askin Hotel”- patiess ir mans prieks daudzo uzrakstu vidū ieraugot šo vienu un aiz tā smaidīgu turku sievieti, kas norāda, kur mūs gaida viesnīcas šoferītis. Pa ceļam uz norādīto auto, ķeram pirmos dienvidu saules starus. Diena šodien patiesi burvīga- zilas debesis, saule, 16 grādus silts. Ko vairāk var vēlēties no lietainās un pelēcīgās +5 grādus vēsās Latvijas ieradies saules un siltuma izslāpis ceļotājs? Pusstundu ilgo braucienu līdz vecpilsētas centrā esošajai Askin viesnīcai pavada turku mūzika transfēra busiņā un skati uz Marmora jūras promenādi ar ziedošajiem apstādījumiem un neskaitāmiem bērnu rotaļu laukumiem. Viesnīcā tiekam pie mazas istabiņas ar jauku skatu, kas paveras pāri vecpilsētas jumtiem uz Marmora jūru. Numuriņš ir tīrs un kārtīgs, iekārtots turku stilā. Netīk vien tas, ka istaba ir knapi 9 kvadrātmetrus liela. Neesam pieraduši pie tādas šaurības, taču internetā lasītajās atsauksmēs par viesnīcām ir jau radies priekšstats par to, ka vecpilsētas viesnīcās istabiņas pārsvarā ir ļoti mazas. Toties viesnīcas atrašanās vieta ir perfekta- pārsimts metru pastaiga un mēs jau esam Sultanahmetas skvērā, kuru ieskauj Zilā mošeja un Sofijas katedrāle. Minaretiem un kupoliem greznotās celtnes ir iespaidīgas un suģestē tikpat ļoti kā ziedošais skvērs starp tām. Te jūtams īsts pavasaris- vītero putni, silda saulīte, zied tulpes, kastaņas, atraitnītes un Japānas ķirsim līdzīgi koki, kas ar saviem rozāto ziedu ķekariem burvīgi papildina fascinējošo skatu uz mošeju minaretiem. Dodamies iepazīt Zilo mošeju tuvumā. Gājēju celiņš uz mošeju ir tūristu pārpildīts- kā jau ierasts pasaules slavenu tūrisma objektu tuvumā, ik pēc brīža redzam kādu Japāņu tūristu grupu- protams- platmalēs un baltos cimdos. Amizanti viņi mums šķiet... Ieejam mošejas pagalmā, kuru apjož arkotas galerijas, bet vidū, kā jau tās mošejām piedienas, atrodas apmazgāšanās strūklaka. Lai ieietu mošejas iekštelpā, jānovelk apavi un sievietēm jāapsedz galvas ar lakatiem. Nedaudz komiski šķiet tas, ka mošejā redzam vien 7 vietējos, kas te atnākuši izpildīt savu lūgšanu rituālu. Viss pārējais pūlis ir tūristi, kas aizpilda mošejas milzīgo telpu un ko no lūdzējiem atdala nožogojums. Kopā ar citiem tūristiem jūsmojam par Iznikas zilo flīžu greznajiem rakstiem, kas rotā mošejas kupolveida griestus. Pēc mošejas apmeklējuma (ieeja tajā ir bez maksas), sajūtam izsalkumu un dodamies uzmeklēt kādu restorāniņu, kur ieturēt pēcpusdienas maltīti. Vispirms gan izmainām eiro uz turku lirām (1 eiro = 1.93 TL jeb 1IL= 0.35 LS). Tepat vecpilsētā pie Sultanahmetas laukuma ir kāds āra restorāns, kurā mūs viesmīlīgi ieaicina oficiants. Cenas nav lētas, taču esam nolēmuši šajā ceļojumā nebūt pārlieku taupīgi un baudīt dzīvi Pasūtam grillētus kebabus, kas ēdienkartē redzamajās fotogrāfijās mūs „uzrunā”- grilēta jēra gaļa ar piedevām un grillēts lielopu steiks ar piedevām. Porcijas ir lielas un piedevas gardas- sīpolu gredzeni un kartupeļu biezeņa stienīši kraukšķīgā panējumā, rīsi, frī kartupeļi, grillēta paprika un tomāti. Visam klāt ir latvietim neierastas garšvielas, kādas manas garšas kārpiņas atceras baudījušas sen atpakaļ Marokā. Mmmm....gardi un sātīgi! Par maltīti un melno tēju katrs samaksājam 25 TL (8.75Ls). Labi ieturējušies, laiski dodamies lejup pa vecpilsētas ieliņām Topkapi pils parka virzienā. Pa ceļam nopērkam 100 gr. baklavas (7 TL jeb 2.15 Ls)- t.i. saldums, kas gatavots no kārtainās mīklas, medus un valriekstiem). Garšīgs un tik salds, ka vairāk par pāris gabaliņiem nemaz nevarētu apēst. Našķodamies ar šo turku saldumu, dodamies pastaigā cauri pils parkam, kas mūs pārsteidz ar simtgadīgajiem platānijas kokiem, ziedošajiem apstādījumiem un ...piegružotajiem zālājiem- visur mētājas piknikotāju atstāti plastmasas trauki, papīri u.t.t. Jā...te prasīties prasās pēc lielās talkas.... Izgājuši cauri pils parkam, nonām Zelta raga krastmalā, kur sākas Stambulas ostas rajons. Diena ir vējaina un jūra nemierīga, bet valdzinoši tirkizzila. Viļņi sitas pret krastu un neskaitāmo prāmju sāniem. Skats uz Stambulu abpus līcim ir iespaidīgs. Lēnām dodamies Galatas tilta virzienā, lai pavērotu rosību uz tā. Tilta otrā stāva ietves viscaur okupējuši makšķernieki. Pastaigājoties gar zivju restorāniņiem tilta pirmajā stāvā, pār mūsu galvām ik pēc brīža lidinās pa kādai mazai zivtelei, kas nelāgā kārtā uzķērusies uz makšķerāķa. Skats amizants! No Galatas tilta visā savā krāšņumā vērojama Sileimana mošeja ar 4 minaretiem un neskaitāmajiem kupoliem. Pie mošejas sākas Ēģiptiešu jeb Garšvielu tirgus. Ienirstam tajā un ar aizrautību vērojam te piedāvāto preču raibumu- visdažādākās austrumu garšvielas, tējas, saldumi, apgleznoti šķīvju, stikla izstrādājumi, krāšņas lampas, svečturi, lakati- tas viss savijas priecīgi raibā austrumu kokteilī un apreibina mūs. Izgājuši cauri garšvielu tirgus paviljonu labirintiem, dodamies atpakaļ Sultanahmetas skvēra virzienā. Ceļš vijas pa šaurām ieliņām, kuras iekauj āra kafejnīcas un augļu pārdotuvju stendi. Mani iekārdina smaržīgās zemenes, kuras te šķiet salīdzinoši lētas- 4 TL kilogramā. Nopērku puskilo (0.70Ls) un nevaru vien sagaidīt, kad varēšu tās viesnīcā notiesāt. Kad nonākam Sultanahmetas skvērā, ir jau satumsis un mēs varam vērot, kā tiek izgaismotas Zilā mošeja un Sofijas katedrāle. Šo iespaidīgo skatu vēl krāšņāku padara dažādās krāsās izgaismotā strūklaka skvēra vidū. Mēģinām iemūžināt šo ūdens, gaismu un arhitektūras harmonisko saspēli. Otrs maģisks mirklis ir skats no mūsu viesnīcas istabiņas loga uz sārto pilnmēnesi un tā iezīmēto zeltaino celiņu Marmora jūrā, kam fonā atskan gluži vai sirreālie dziedājumi no mošeju minaretiem. Mistiski un skaisti... 30. aprīlis. Piektdiena. Pamostos līdz ar pirmajiem mošeju skaļruņu raidītajiem aicinājumiem uz lūgšanu. Aizmigt vairs neizdodas, tādēļ lēnām gatavojos šīs dienas braucienam Bosfora kruīzā. Kad pamostas arī mans ceļabiedrs, dodamies brokastīs, kas tiek servētas uz saules pielietās viesnīcas terases, kas gardās brokastis papildina ar fascinējošu panorāmu uz Marmora jūru un Zilo mošeju. Brokastīs tiek pasniegta svaiga maize, siers, desa, tomāti, gurķi, vārītas olas, medus, džemi, kornflakes ar pienu, kā arī tēja un sula. Ieturējušies, raitā solī dodamies uz tramvaja pieturu (1.50 TL par žetonu braucienam ar tramvaju), lai laicīgi paspētu nokļūt Eminou prāmju piestātnē, no kuras 10:35 katru dienu atiet IDO firmas Bosfora „garais” jeb „Full Day” kruīzs, kas paredz savā ceļā 5 pieturas, no kurām pēdējā- „Anadolu Kavagi” ciematiņā esam nolēmuši izkāpt krastā, lai dotos pastaigā uz 14. gs. bizantiešu cietoksni. Šis kruīzs ir ļoti populārs, par ko liecina lielais cilvēku pūlis pie prāmja kasēm, kur, izstāvējuši rindu, nopērkam biļetes braucienam abos virzienos (25 TL jeb 8.75Ls personai). Esam piestātnē 20 minūtes pirms prāmja atiešanas laika, tomēr labākās vietas uz prāmja neizdodas ieņemt, jo esam tūristu rindas galā. Atrodam pāris brīvas stāvvietas uz klāja un brauciena pirmās pārdesmit minūtes spītīgi nepiekāpjamies spēcīgā vēja brāzmu radītajai vēlmei pāriet uz iekštelpām. Jo spožā saule garām slīdošās ainavas padara nudien skaistas- ūdens, kas sitas gar prāmja sāniem, ir tirkizzils, krastos sabūvētās vasaras atpūtas mājas- priecīgi krāsainas, paugurainie krasti apaguši ar ziedošiem krūmiem. Drīz mūsu skatam paveras krāšņā 19.gs. baroka stila Dolmabačes pils Bosfora šauruma kreisajā krastā. Tad Bosfora tilts, kas ir 1 km garš un savieno Eiropu ar Āziju. Tad skatam paveras Eiropas cietoksnis, kurš uzcelts 1452. gadā gatavojoties Konstantinopoles iekarošanai. Pēc brīža tam pretējā krastā redzams Āzijas cietoksnis. Pēc aptuveni 1.5 stundu ilga brauciena prāmis ir sasniedzis savu pēdējo pieturu- Anadolu Kavagi ciemu, kurā mēs kāpjam krastā, lai šeit pavadītu 3 stundas līdz prāmja atpakaļ braucienam uz Stambulu. Ciems mūs sagaida priecīgi saulains un tajā ik uz soļa mūs uzrunā dažādu zivju restorāniņu oficianti. Tā kā ir pienācis pusdienas laiks, nolemjam ļauties viņu pierunāšanai un kādā no ēstuvēm nobaudām ceptu makreli ar kartupelīšiem un salātiem (13 TL katram). Pēc nesteidzīgās maltītes, lēnām sākam kāpienu kalnā uz 14.gs. cietokšņa drupām. Izrādās, ka arī ceļā uz cietoksni ir vairāki restorāniņi, no kuru terasēm paveras burvīgas panorāmas uz Bosfora šaurumu. Turpinām ceļu augšup un pēc 25 minūtēm jau esam sasnieguši cietokšņa drupas kalna augšā. Te mūsu acis apžilbina fascinējošā panorāma uz Melno jūru, kas, jāpiebilst, ir tirkizzila, un uz Bosfora šaurumu, pa kuru slīd visdažādākā izmēra kuģi, prāmji un jahtas. Apsēžamies uz cietokšņa drupām un gluži vai meditatīvi vērojam šo elpu aizraujošo ainavu. Jā, šis noteikti ir spilgtākais, līdz šim piedzīvotais ceļojuma mirklis. Jo kas gan ir pilsēta un tās arhitektoniskie brīnumi, salīdzinājumā ar dabas varenību un tās patieso skaistumu.... Esam tā pārņemti ar šo ainavu, ka nemanot ir pienācis laiks doties atpakaļ uz prāmja piestātni. Lejā ciematā palutinam sevi ar saldējumu (5 TL jeb 1.75Ls katram). Karsti sildošajā saulē tas šķiet īpaši gards. Un tad jau ir pienācis laiks kāpt uz prāmja un doties atpakaļ uz Stambulu. Pilsētā esam 16:30 un nolemjam šovakar apmeklēt Lielo Tirgu (Grand Bazar), kas atrodas 5 tramvaja pieturu braucienā no ostas (1.5 TL par tramvaja žetonu). Lielais segtais tirgus ir patiešām iespaidīgs un 2 stundu laikā mēs droši vien izstaigājam tikai daļu no tā. Segtajās paviljonu ejās acis priecē apgleznoti šķīvji, austrumu stila lampas, zīda un kašmira lakati, rotaslietas, mūzikas instrumenti, dažādi suvenīru nieciņi, austrumu saldumu kastes, ādas somiņas, apavi u.t.t. Ļaujos iepirkšanās un kaulēšanās azartam un iegādājos 2 šallītes (vienu no 38TL (13Ls) nokaulēju uz 21TL (7.35Ls), otru no 20TL (7Ls) uz 12TL (4.20Ls). Nopērku arī šallītēm pieskaņotu tirkizzilu akmentiņu rokassprādzi (10 TL jeb 3.50Ls). Iegādājamies arī afrikāņu bungas savam puikam (no 90TL (31Ls) nokaulējam uz 23Ls). Panašķojamies ar austrumu saldumiem (100 gr- 2 TL jeb 0.70Ls) un tad jūtamies no Lielā Tirgus burzmas piekusuši, tādēļ dodamies meklēt Džāgaloglu pirti (Cagaloglu Hamam), kas ir viena no pilsētas senākajām (300 g.v.) un skaistākajām turku pirtīm. To īpaši iecienījuši tūristi, jo pirts personāls labprāt izskaidro visu pirts apmeklējuma procesu, kā arī katram pirts viesim ir savs individuāls pavadonis, kurš sagaida viesi, pavada uz ģērbtuves telpu, ieved galvenajā pirts telpā, kuras centrā ir masīva astoņstūraina masāžai paredzēta plāksne, veic aptuveni 15 minūšu ilgu spēcīgu visa ķermeņa masāžu (tā, ka kauli krakšķ), pēc tam veic visa ķermeņa norīvēšanu ar skurbi un nobeigumā nomazgā viesi ar ziepju putām. Tad apmeklētājs var relaksēties pirts telpā un izsviedrēties pēc sirds patikas. Jāpiebilst, ka šāda procedūra izslavētajā Džāgologlu pirtī, kuru apmeklējuši arī dažādi slaveni aktieri, politiķi u.t.t., nav lēts- 40 eiro par personu. Tiem, kam svarīga maksimāla līdzekļu ekonomija, ieteiktu izvēlēties kādu mazāk populāru turku pirti, kur šādu procedūru droši vien varētu izbaudīt par krietni zemāku cenu. Pēc pirts apmeklējuma ķermeni ir pārņēmis patīkams atslābums un arī izsalkums, tādēļ dodamies meklēt kādu omulīgu restorāniņu, kur pavakariņot. Sultanahmetas skvērā mūs uzrunā kāds oficiants, kurš sola skaistu skatu uz vakara tumsā izgaismoto Sofijas katedrāli un Zilo mošeju. Arī ēdienkartes piedāvājums šķiet kārdinošs, tādēļ dodamies uz restorāna stikloto terasi jumta stāvā un pasūtam lielopa steiku ar piedevām un Mixed Kebab, jeb lielopa sautējumu ar dārzeņiem. Liels ir mans pārsteigums, kad sautējumu man atnes māla bļodiņā vēl čurkstošu- tā ir kā tas tieši šobrīd tiktu gatavots uz karstas pannas. Ko tādu vēl neesmu baudījusi! Sautējums ir ļoti sātīgs- tajā ir vairāk gaļas nekā sēņu un tomātu. Pēc šādas porcijas notiesāšanas, šķiet, ka gaļu būšu pieēdusi ilgam laikam. Par vakariņām šajā restorānā samaksājam katrs 25 TL (8.75 Ls) un dodamies uzmeklēt kādu tējnīcu. Sāk skanēt dziedājumi no mošeju minaretiem, šaurās, ielu kafejnīcu izraibinātās ieliņas romantiski izgaismo simtiem spuldzīšu koku zaros, ik pēc brīža uzvējo ūdenspīpes aromāts. Tā mēs aizmaldāmies līdz kādam mini tirgus laukumam pavisam tuvu mūsu viesnīcai. Šeit ārā kafejnīcā skan dzīvā mūzika- tamburīns, kokle un turku melodiju dziedājumi. Priekšnesumu papildina virpuļojošā derviša meditatīvā griešanās deja. Pasūtam ābolu tēju (1.50 TL jeb 0.50 Ls), kas ir viens no turku iecienītākajiem tējas veidiem, kā arī baklavu ar pistācijām (8 TL jeb 2.80 Ls par 4 gab.). Baudām kopējo atmosfēru, malkojam tēju un našķojamies ar gardajiem medus saldumiem. Dienas noslēgums ir tik pat skaists kā viss šodien piedzīvotais.... 1.maijs. Sestdiena. Šodien esam ieplānojuši apskatīt Sultanahmetā esošās vēsturiskās celtnes. Pēc brokastīm uz viesnīcas saulainās terases, dodamies uz osmāņu sultānu rezidenci- Topkapi pili, kur ierodamies ap 10:30. Pie kasēm rindu nav, tādēļ ātri tiekam pie ieejas biļetēm (20 TL jeb 7 Ls katram) un nesteidzīgi dodamies apskatīt pils otro pagalmu, kurā interesantākais apskates objekts ir „dīvāns” jeb paviljons, kurā impērijas vezīri rīkojuši sapulces. Ēkas iekšpusē ir liela telpa, kuru no trim pusēm ieskauj gar sienām novietoti dīvāni, kas ir tipisks „viesistabu” izkārtojums arī tradicionālajās turku mājās. Telpas sienas rotātas ar kaligrāfiskiem rakstiem un ornamentiem. Ēkas ārpusē ir grezna terase ar arkādi, kuru rotā marmora un granīta kolonas. Tālāk ejam caur Svētlaimes jeb Balto Einuhu vārtiem uz trešo pagalmu, kur interesanta mums šķiet sultānu tērpu kolekcija kādā no paviljoniem. Pārsteidz tērpu lielie izmēri, kas kontrastē ar ļoti šaurajiem kakla izgriezumiem. Nospriežam, ka laikam jau sultāni tomēr pārsvarā bijuši slaidi, taču lielie tērpi šūdināti, lai radītu varenības iespaidu ne tikai ar to greznajiem rotājumiem, bet arī izmēriem. Trešajā pagalmā kādā no paviljoniem paveras burvīgs skats caur milzīgām arkām uz Bosfora līci un Stambulu. Tik par burvīga panorāma paveras arī no pagalma pie Bagdades paviljona. Nospriežam, ka mēs labprāt dzīvotu šādā pilī tieši iespaidīgo panorāmu dēļ, kas paveras no tās terasēm un arkādēm. Ja jau esam sultānu pilī, tad noteikti vēlamies apskatīt arī harēmu. Par to gan jāmaksā atsevišķi (15 TL jeb 5.25 Ls katram). Harēmam, šķiet, ir īpaša aura, kas pārņem mūs nonākot sultāna mātes, sievu, bērnu un mīļāko istabās, gaiteņos un ēnainajos pagalmos. Harēma ziedu laikos te esot dzīvojušas pat līdz 1000 konkubīnēm, no kurām daudzas visu mūžu pavadījušas apkalpojot sultāna ģimenes locekļus un nav piepildījušas savu sapni- kļūt par sultāna favorīti un dzemdēt viņam dēlu. Interesanti ir vērot, kādās greznās zālēs notikušas sultāna un konkubīņu izklaides un kādās vienkāršās un ēnainās istabiņās dzīvojušas pašas konkubīnes. Pēc harēma apskates, secinām, ka Topkapī pilī ir nemanot pavadītas 3 stundas un pienācis laiks pusdienām. Dodamies pa ieliņu no pils uz Sultanahmetas laukumu un pa ceļam iegriežamies kādā „bistro”, kur par 7 TL (2.50Ls) katrs notiesājam "donur"- lavašā ietītu grillētu gaļu, frī kartupelīšus un salātus. Šāds „donur” ir gards un sātīgs un pilnībā remdē mūsu izsalkumu. Mūsu nākamais apskates objekts ir Bazilikas cisterna turpat Sultanahmetā. Tas ir iespaidīgs bizantiešu inženieru meistardarbs- velvēts pazemes ūdens rezervuārs, kas ticis izveidots 532. gadā, lai apmierinātu Lielās pils iedzīvotāju vajadzības. Ieeja cisternā maksā 10 TL (3.50Ls) katram. Pa kāpnēm nokāpjam milzīgā zālē, kuru veido velves un 336 astoņus metrus augstas kolonas, kas balsta cisternas jumtu. Staigājam pa izbūvēto laipu labirintiem un vērojam, kā ar prožektoriem izgaismotās kolonas atspoguļojas ūdenī, kas sedz to pamatnes. Brīžiem dzirdam ūdens pakšķus un paši izbaudām pa kādai slapjai pilei uz galvas. Kopējā noskaņa ir mistiska un iespaidīga. Žēl, ka to nevar iemūžināt kvalitatīvās fotogrāfijās, jo šeit ir pārāk tumšs. Pēc pazemē pavadītās pusstundas, dodamies uz Sofijas katedrāli (Agia Sofia), kur par 20TL (7 Ls) katrs nopērkam ieejas biļeti, lai varētu apskatīt šo pasaules arhitektūras šedevru. 1400 gadu senā celtne, kas sākotnēji būvēta kā katedrāle, 15.gs. turku valdīšanas sākuma periodā pārveidota par mošeju, papildinot to ar minaretiem, mauzolejiem un apmazgāšanās strūklaku. Ieejot ēkā, mūs pārsteidz tās plašā zāle ar 56 m augsto milzīgo kupolu. Lielajā katedrāles zālē izbūvēta mošejai piederošā atribūtika- mihrābs, jeb niša, kas norāda virzienu uz Meku, un minbars, no kura tiek deklamēts Korāns. Katedrāles otrajā stāvā vērojamas vairākas bizantiešu mozaīkas, kas atgādina apzeltītas ikonas ar svēto attēliem. Lai gan Sofijas katedrāle ir tiešām milzīga un iespaidīga, tomēr mani tā īsti neuzrunā. Vakarā mums sarunāts randiņš ar vietējiem Stambuliešiem, kas dzīvo Āzijas pusē Uskudar rajonā. Tādēļ ar tramvaju braucam uz Emiou prāmju pieturu, lai tālāk ar prāmi šķērsotu Bosforu un nokļūtu Uskudar rajonā (1.50 TL par braucienu). Brauciens ir īss (12 minūtes) un pēc brīža mēs jau esam Āzijā, kur pārmaiņas pēc tūristus redzam ļoti maz. Te norit īstā Stambuliešu dzīve. Redzam daudz sieviešu lakatos, kā arī uz pusi lētākas cenas ielas ēstuvēs. 18:00 satiekamies ar Erkinu un Ebru (30 gadnieku pāris), kuri mūs ir uzaicinājuši pie sevis dzīvoklī uz vakariņām. Dzīvoklis atrodas 5.stāvā un no tā plašajiem logiem paveras fascinējošs skats uz Bosfora šaurumu un Stambulu ar tās neskaitāmajām mošejām. Vakariņās Ebru mūs cienā ar „Meža kebabu”, kas mūsu izpratnē ir dārzeņu sautējums ar lielopu gaļas gabaliņiem. Garšojam arī ko līdzīgu plovam, kā arī dažādus salātus, kas pagatavoti ar jogurta piedevu. Jogurts turkiem esot iecienīta un neatņemama maltīšu sastāvdaļa. Tas esot atrodams uz galda katrā ēdienreizē. Saldajā našķojamies ar baklavu un pistāciju saldējumu. Sarunās uzzinām, kāds ir šo Stambuliešu viedoklis par viņu pilsētu un dzīvi tajā. Jāatzīst, ka šis pāris ir samērā pesimistiski noskaņots par savām nākotnes iespējām Turcijā, ko atspoguļo arī viņu vēlme pamest šo valsti un pārcelties uz dzīvi ārzemēs. Jo šeit viņi nespēj nopelnīt vairāk kā dzīvokļa īrei un ēšanai. Tāpat viņi nav apmierināti arī ar nodokļu politiku, cilvēku reliģiozitāti, aprobežotību u.t.t. Jautājot par Stambuliešu algām, uzzinām, ka skolotājs šeit nopelna apmēram tikpat, cik skolotājs Latvijā. Arī dzīvokļi ir apmēram tādās pašās cenās kā pie mums. Ap 22:00 ir pienācis laiks atvadīties un doties atpakaļ uz viesnīcu. Jā, šovakar esam iepazinuši citādu Stambulu.... 2. maijs. Svētdiena. Rīts, kā jau ierasts, sākas ar saulainām brokastīm un viesnīcas jumta terases, kur mūsu acis priecē neskaitāmo kuģu un jahtu kustība Marmora jūrā un Bosfora līcī. Apnicīgs ir tikai vienveidīgais brokastu piedāvājums, kurš nu jau trešo rītu ir nemainīgs. Pēc brokastīm sakravājam mantas čemodānos un izrakstāmies no Askin viesnīcas (60 eiro par nakti par divvietīgu numuriņu), lai, profesionālas intereses vadīti, atlikušās 2 naktis pavadītu kādā citā tepat Sultanahmetas skvēra otrā pusē esošā 3 zvaigžņu viesnīcā- Sultanahmet Hotel. Jaunajā naktsmītnē ierodamies ap 11:00, bet ir vēl par agru iečekoties, jo numuriņi vēl nav atbrīvoti. Noliekam čemodānus viesnīcā un ar tramvaju dodamies uz Kabataš pieturu, lai šodien iepazītu Jildiz pils parku, Ortakei un Taksim rajonus, kur esot galvenās stanbuliešu tusiņu un izklaižu vietas. No Kabataš- tramvaja galapunkta līdz Jildiz pils parkam ir aptuveni 2 km gara pastaiga gan Bosfora šaurumu. Pats Jildiz parks ir ļoti plašs un ieeja tajā ir bez maksas- iespējams tieši tādēļ tā ir iemīļota stambuliešu pikniku vieta. Parks ir samērā nesakopts un neizceļas ar īpaši skaistiem apstādījumiem vai skulptūrām, bet no restorāna parka teritorijas pakalna augšā paveras skaista panorāma uz Bosfora tiltu un jūras šaurumu. Pēc garās pastaigas karstajā saulē (+25 grādi) jūtamies nopelnījuši saldējumu un zemenes, kuras smaidīgs oficiants mums pasniedz uz saules apspīdēta galdiņa (7 TL par porciju saldējuma katram). Atpūtušies, kāpjam lejā no kalna un veicam 1 km garu pastaigu tālāk līdz Ortakejas piepilsētiņai, pār kuru paceļas Bosfora tilts. Te, svētdienās, noris tirdziņš, kura laikā Iskele Meydam laukums krastmalā, kā arī apkārtējās ieliņas ir ļaužu pārpildītas. Krastmalā slejas Ortakejas iespaidīgākā celtne- Medžita mošeja, kuru 1855. gadā uzbūvējies tas pats arhitekts, kurš cēlis Dolmabačes pili. Brīdi paklaiņojuši pa ļaužu pārblīvētajām ieliņām un nopirkuši 200 gr. medū mērcētos saldumus- tulumba un baklava (2 TL), ieņemam vietu uz kāda soliņa krastmalas laukumā, kur nesteidzīgi nododamies saules stariem un vietējo stanbuliešu izklaižu vērošanai. Gandrīz katrs šajā laukumā mielojas ar šī rajoniņa populārāko „ātro uzkodu”- kumpir, kas ir liels ar mizu cepts kartupelis, pildīts ar visdažādāko salātu sajaukumu. Kartupelis tiek izgriezts un izveidots kā savdabīgs trauks, kurā kārtu kārtām tiek pildīti marinētu gurķu gabaliņi, kukurūza, šampinjoni, kāposti, prosas salāti, rasolam līdzīgi salāti, desas gabaliņi, siera skaidiņas u.t.t. Tas viss tiek bagātīgi pārklāts ar kečupu un majonēzi. Šāds gardums maksā 8 TL (2.80Ls). Pēc stundu ilgas vietējo izēšanās prieku vērošanas, arī es nolemju pagaršot šo brīnumu. Es gan izvēlos pildījumam tikai dažas sastāvdaļas, jo piedāvātais salātu mikslis man vairāk atgādina „cūku ēdienu” nevis gardu uzkodu. Taču ar dažām, manām iecienītākajām piedevām, šāds kartupelis ir laba pusdienu alternatīva. Esam atpūtušies un nosauļojušies un tā kā mums 18:00 sarunāts randiņš ar kādu vietējo stambuliešu pāri, tad lēnām gar krastu virzāmies uz Kabataš tramvaja pieturu, no kuras var ar pazemes funikulieri- metro (1.50 TL) aizbraukt līdz Taksimas laukumam. Taksimā ierodamies ap 17:00 un tā kā mums vēl ir stunda laika, tad dodamies pastaigā pa Taksimas galveno gājēju un šopinga ielu, kas ved lejup no milzīgā Taksimas laukuma Bosfora šauruma virzienā. Gan laukums, gan iepirkšanās iela ir tik ļaužu pārpildīta, ka līdzinās skudru pūznim. Tāds cilvēku daudzums man šķiet nomācošs un es apbrīnoju vietējos stambuliešus, kuriem Taksima ir viena no iecienītākajām pulcēšanās vietām. Secinājuši, ka veikalos apģērbu cenas ir līdzvērtīgas vai dažviet pat dārgākas kā cenas Latvijā, dodamies uz norunāto satikšanās vietu. 30 gadnieku pāris Taškins un Sabrie, ar kuriem esam sakontaktējušies ar www.couchsurfing.com palīdzību, sveic mūs ar apskāvieniem turku stilā- t.i. pa bučai uz abiem vaigiem, un piedāvā mums ar viņu auto braukt ārpus pilsētas centra burzmas uz kādu restorāniņu Bosfora šauruma krastā. Āra restorāniņš atrodas patiešām jaukā vietā. Ēdienkartes piedāvājumā ir gan dažādi zivju ēdieni, gan tradicionālie visur esošie turku kebabi (17-20 TL), kas izpaužas kā uz ovāla šķīvja izkārtoti aitas, vistas vai lielopa gaļas gabaliņi, grillēti tomāti un paprika, frī kartupeļi un rīsi. Tie vienmēr tiek pasniegti kopā, kas mums latviešiem, ir neierasti. Pasūtam katrs pa šādam kebabam, bet uzkodās mūsu jauniegūtie paziņas cienā mūs ar turku picām (uz apaļas lavaša ripas izklāta cepta malta jēra gaļa ar tomātu mērci un garšvielām). Tiešām ļoti garda un savdabīga uzkoda, ja vien nav iebildumu pret specifisko jēra gaļas garšu. Vakariņojot iepazīstam viens otru. Secinām, ka šim pārim ir daudz optimistiskāks skatījums uz dzīvi Turcijā un Stambulā, nekā iepriekšējā vakarā satiktajiem vietējiem. Taškins un Sabrie ir apmierināti ar saviem darbiem, ienākumiem un iespējām ceļot uz ārzemēm. Stambulā viņiem patīk jūras tuvums un daudzo izklaižu iespējas. Viņi nedomā par pārcelšanos uz dzīvi ārzemēs. Viena iezīme gan viņiem ir kopīga ar iepriekšējā vakara pāri- viņi nevēlas bērnus, jo tas esot pārāk sarežģīti un pilnībā pārvērtīšot viņu sakārtoto dzīvi. Jā, Turcijā nav tādu māmiņu pabalstu gada garumā, pie kādiem esam pieraduši mēs. Darba devējs viņiem apmaksā 1 dekrēta mēnesi pirms dzemdībām un 2 mēnešus pēcdzemdību atvaļinājumu. Kā arī dod iespēju 6 mēnešus pēc dzemdībām pavadīt mājās ar bērnu. Taču tad gan ir obligāti jāatgriežas darbā vai arī jārēķinās ar darba zaudēšanu. Varbūt tādēļ šobrīd vidusmēra Stambulietim esot 1-2 bērni. Pēc vakariņām āra kafejnīcā Bosfora tuvumā, esam nedaudz nosaluši un Sabrie un Taškins piedāvā braukt uz kādu kafejnīcu krastmalā, kur mēs varētu iekštelpās malkot tēju un vērot Bosforu vakara gaismās. Viņu iecienītā kafejnīca ir patiesi burvīgā vietā- pie otrā Bosfora tilta, kurš, iestājoties tumsai, koši iemirdzas laternu gaismās. Šeit turku pāris mūs cienā ar tēju, karsto šokolādi un rīsu pudiņu, kas ir viens no populārākajiem stambulas iedzīvotāju saldajiem ēdieniem. Pēc omulīgās sarunās pavadītā vakara jauniegūtie paziņas mūs aizved uz Sultanahmetu, kur mums šovakar jāiereģistrējas jaunajā viesnīcā. Viesnīcas administratore ir pietaupījusi mums istabiņu trešajā stāvā ar skatu uz četrām dažādām mošejām (60 eiro par nakti), no kurām viena atrodas tepat pāri ielai, kā arī uz Zilo mošeju nedaudz tālāk. Ielās vērojama kafejnīcu apmeklētāju rosība un dzirdamas to čalas. Atskan mošeju dziedājumi. Noskaņa ir ļoti īpaša. To vēl baudāmāku padara uz ielas nopirktā arbūza baudīšana (3 TL kg). 3.maijs. Pirmdiena. No rīta, dienas gaismā aplūkojam savu numuriņu- faktiski gan koka mēbeles, gan dušas telpa ir diezgan noplukuši. Piekam dušas telpa ir tik maza un šaura, ka tajā ir vieta tikai podam, mazai izlietnei un atsevišķas dušas kabīnes te nemaz nav. Ir tikai dušas šļauka un restots caurums grīdā starp podu un izlietni. Tātad ideja ir tāda, ka aizverot toletes durvis, telpa tiek izmantota kā dušas kabīne. Tas nav diez ko ērti... Taču trūkumus atsver skats, kas paveras pa istabas logu uz mošejām un jūru tālumā. Arī brokastis te ir labas- uz bufetes galda ir 5 dažādi kazas siera veidi, vārītas olas, desa, cepti, ar sieru pildīti pankūku rullīši, svaiga maize, zemenes ar jogurtu, kornflakes ar pienu, olīves, dažādi džemi, tēja, kafija un sula. Pēc sātīgām brokastīm kāpjam tramvajā, kurš pietur turpat pie viesnīcas, un braucam līdz tramvaja galapunktam- Kabataš pieturai. No tās tālāk ar prāmi (3 TL katram) mums paredzēts 1.5 stundu garš brauciens līdz Buyukada salai, kas ir lielākā no Prinču salu grupas Marmora jūrā. Salā mums ir norunāts randiņš ar vietējiem salieniešiem- Balabanu un Meliki, kuri pirms gada pārcēlušies no Stambulas uz dzīvi šeit. Diena ir saulaina un silta (+25 grādi) un brauciens laikā mēs varam vērot Stambulas Āzijas krastu, kā arī vēlāk prāmis apstājas pie katras no četrām mazākajām Prinču salām, kas lepojas ar arčām apaugušiem pakalniem un greznām vasaras mājām piekrastēs. Buyukada salā mūs sagaida Balabans- neliela auguma smaidīgs 30 gadnieks, kurš aicina mūs pirms pastaigas pa salu, ieturēt pusdienas viņa mājās kopā ar viņa sievu Meliki un vēl diviem couchsurfing ciemiņiem- beļģi Robu un Čīlē dzimušu zviedrieti Amandu. Pa ceļam uz mājām, Balabans mums sniedz nelielu ieskatu salas vēsturē- te kādreiz dzīvojuši grieķi un ebreji un arī pēc tam, kad otomāni šo salu iekarojuši, turki te mijuši minoritāte. Tādēļ arī vecajā salas apbūvē vērojamas grieķu arhitektūras iezīmes. Šobrīd salā dzīvo pārsvarā vasarnieki, kā arī to apmeklē 1 dienas atpūtnieki no Stambulas, kā arī neskaitāmi tūristi. Balabana dzīvoklī iepazīstamies ar namamāti un pārējiem viesiem. Tiekam uzaicināti pie pusdienu galda, kurš uzklāts uz terases ar burvīgu palšu panorāmas skatu uz Marmora jūru un Stambulas aprisēm tālumā. Tiekam cienāti ar pidē- tas ir kas līdzīgs ovālām pildītām picām ar maltu gaļu, kazas sieru, spinātiem vai olu. Garšo labi. Maltītes laikā Balabans uzjautrina viesus ar savu īpašo turku humoriņu, kas gan man vairāk atgādina angļu melno humoru. Viņš stāsta par specifisko turku braukšanas stilu, kurā rezultātā uz ielām bieži notiekot satiksmes negadījumi. Tas tādēļ, turki nerēķinoties ar gājējiem un tos uztver tikai kā nevēlamu traucēkli savā ceļā. Balabans joko arī par turku nelāgo ieradumu atstāt visur aiz sevis miskastes, par ko vēlāk pārliecināmies pastaigas laikā pa salu. Dabas ziņā patiešām skaisto salu nonivelē turku nevērīgā attieksme pret to- daudzviet celiņu malās un zālājos mētājas papīri, plastmasas maisiņi u.t.t. Pa meža celiņu dodamies uz salas augstāko punktu- grieķu ortodoksālo baznīcu kalna galā, no kura visapkārt varam vērot elpu aizraujošus skatus- saulē mirguļojoši sudrabotais ūdens Marmora jūrā harmonē ar sulīgi zaļajām arčām, klints akmeņiem un mazākām saliņām tālumā. Tiem, kas vēlas nesteidzīgi baudīt šos skatus, ir iespēja ieturēt maltīti vai malkot vīnu restorāniņā pie baznīcas, kur no katra galdiņa paveras gleznas cienīgi skati. Brīdi priecājušies par šo idilli, dodamies pa akmeņainu taciņu lejup no kalna kādas vientulīgas pludmales meklējumos. Ar to gan mums diez ko neveicas, jo salā pārsvarā visas pludmales ir privatizētas vai arī nesezonā slēgtas. Balabans ierosina aizbraukt uz kādu attālāku vientuļu pludmali ar zirgu pajūgu, kas ir populārs pārvietošanās veids salā. Pieņemam šo piedāvājumu un dodamies izbraukumā pa salu. Lai nokļūtu līdz pludmalei, mums jāveic stāvs kāpiens lejup no kalna, bet skati uz klinšu ieskauto pludmali ir tā vērti. Ar roku paraugu kāds ir ūdens Marmora jūrā maija sākumā- šķiet varētu būt ap 14 grādiem. Lai peldētos, ūdens vēl ir pārāk vēss. Pēc pludmales apmeklējuma pajūgs mūs aizved līdz kūrorta centriņam (40TL par pusstundu ilgu braucienu), kur visa internacionālā kompānija nolemjam kopā pavakariņot turku gaumē. Balabans aizved mūs uz restorāniņu, kur par 12 TL varam katrs uz sava šķīvja likt dažādus turku salātus un gaļas un dārzeņu ēdienus. Šeit nobaudu vēl līdz šim neiepazītus tītenīšus- olīveļā mērcēti rīsi ir ietīti tvaicētās vīnogu lapās un iemarinēti. Nogaršoju arī ceptus, ar malto gaļu, papriku un tomātiem pildītus baklažānus kā arī spinātu un olu sacepumu. Garšas kārpiņas piedzīvo vēl līdz šim nebaudītas, bet tīkamas garšas. Pēc vakariņām jauniegūtie paziņas pavada mūs līdz ostai, no kuras 20:00 mums jādodas atpakaļ uz Stambulu. Ir mazliet žēl šķirties no šiem patiesi viesmīlīgajiem ļaudīm un skaistās slas, kur ceļotājs var atveldzēties pēc lielpilsētas burzmas. 4. maijs. Otrdiena. Priekšpusdienu pavadām Lielajā Tirgū, sapērkot dāvanas un turku saldumus mājiniekiem, kā arī pēdējo reizi pasauļojamies uz soliņa Sultanahmetas skvērā pie burvīgi atveldzējošās strūklakas. 13:00 mums ir sarunāts viesnīcas transfērs uz lidostu (10 TL jeb 3.50Ls par personu). Kaut arī pagājušas vien 6 dienas, jūtamies tik piepildīti ar jauniem iespaidiem, informāciju un pieredzi, ka šķiet, esam Stambulā pavadījuši daudz ilgāku laiku. Jūtamies gandarīti par šo ceļojumu, kurā esam atļāvušies sevi lutināt gan ar piļu un muzeju apmeklējumiem, gan prāmju kruīziem, gan austrumu tirgiem un turku pirti, gan visdažādākajiem turku ēdieniem, gan jauniegūtiem draugiem. Un protams esamt sasmēlušies daudz saules un siltuma. Mēs nesākam Ardievas Turcijai. Mēs sakām- uz redzēšanos līdz nākamajai reizei!

Ceļojuma izmaksas katram- ap 350Ls (aviobiļetes, viesnīcas, ēšana, ieejas biļetes, dāvanas mājiniekiem).