Divas dienas Gibraltārā!

  • 3 min lasīšanai
  • 38 foto
Sākšu ar to, ka es vienkārši iedūru ar pirkstu kartē un nopirku biļeti. Man iedeva darbā nedēļu brīvu, un man nebija nemazāko nojausmu, kā to izmantot. Beigu beigās viss iznāca aizraujoši!!! Tātad, nopirku biļeti uz Gibraltāru un tad sāku skatīties ko tur var darīt. Aha, delfīni, pērtiķi, Maroka pus stundas braucienā... Skan labi diezgan :) Piemetināšu, ka neskatoties uz to, ka Gibraltārs atrodas Spānijas krastā, pilsētiņa ir UK sastāvā, tātad arī valoda un valūta tur ir Lielbritānijas. Izkāpu no lidmašīnas un uzdūros uz klints! Lidosta atrodas tieši pie pilsētas, precīzāk sakot, starp pilsētām! Izejot no lidostas, pa labi ir La Linea, Spānija, un pa kreisi Gibraltārs, UK!!! Abas pilsētas 2 minūšu gājienā!!! Tā kā lidosta ir pa vidu, tad visa auto satiksme iet pāri lidlaukam, un kad lidmašīna paceļas vai nolaižas, satiksme tiek apturēta pie sarkanās gaismas!!! Vot tak joki :D Mierīgi pārgāju pāri lidlaukam un pilsētā iekšā! Hosteli biju jau rezervējusi (vienīgais visā Gibraltārā, un nav brīnums, klints apkaime tik maziņa, ka tur dzīvo tikai 30 tūk. cilvēku), līdz turienei ar kājām no lidostas bija kādas 30 min. ceļa. Hostelis ir atsevišķs stāsts. Tātad atnāku un onkulis mani ieved smirdīgā istabā, kurā guļj smirdīgi opji divstāvīgās gultās. Visa tā vieta izskatījās nevis pēc hosteļa, bet pēc veco ļaužu nama!!! :O Vāks, bet ko darīt, ir vēls, neko jaunu neatradīšu un esmu nogurusi, variantu nav. Bet pirms došanās pie miera, izdomāju izlaist rinķi pa pilsētu. Neko daudz redzēt nedabuju, jo viss jau bija slēgts, tādēļ drīz vien devos atpakaļ. Atgriežoties mani sagaida jauns puisis, smaidīgs kā saule saka lai savācu mantiņas un pārnesu uz citu istabu. Fūūūūū, kāds atvieglojums, puisis man iedeva istabu, kurā biju es viena, varēšu gulēt mierīgi. Nākamā diena diemžēl bija apmākusies, tādēļ klintī nekāpu, tā vietā paņēmu tūri ar kuģīti, kurš ved skatīties uz delfīniem. Iedomājos, ka notiks kā kino, ka delfīni būs rokas stiepiena attāluma un ka viņi mūs ieraugot aiz priekiem lēkās, bet ne kā... :( Stundu mēs nevienu nevarējām atrast un kad atradām, tad viņi muka prom un bija jādzenas pakaļ. Bildēju simts reizes un tikai vienā no bildēm var saskatīt delfīna degunu. Ne visai labā omā devos uz pilsētu. Pilsēta manu omu neuzlaboja. Veikali kā Rīgas lupatu tirgus, pati pilsēta smird pēc vecuma, pelējuma, putekļiem, cilvēki nesmuki un nekopti un sajūtas tādas kā iepriekšējā gadsimtā. Mjā... Mierinājumam aizgāju paēst uz restorānu. Gliemji bija gardi, garšīgākie ko jebkad biju ēdusi! Beidzot, ar uzlabotu garstāvokli devos atpakaļ uz hosteli, kur jauneklis paziņoja, ka šovakar iesim uz diseni. Ok, man nav nekas pret. Viņš pats no Marokas, dzīvo Gibraltārā 3 gadus un man likās, no sākuma, ka angliski viņš tīri labi saprot, tikai vēlāk es sapratu, ka viņš neko nesaprot, bet līdz klubam tikām (dance) Tad sākās tas, no kā baidījos un ko īstenībā arī varēja gaidīt, puisis (tas pats no hosteļa, kura vārdu nevaru atcerēties), sāka izrādīt "pastiprinātu uzmanību". Tā kā mani tas galīgi neinteresēja, tad tikko viņš aizgāja uz tualeti es tinu makšķeres. Bet cik tad tālu es aiztīšu, viņš lieliski zin, kurā istabā es guļu! Bļāviens, gulēju kamoliņā saritinājusies un lūdzos kaut viņš nenāktu, jo durvis nebija aizslēdzamas. Domājat ar to viss beidzās? Nekā! Princis pēc 10 minūtēm klāt un lūdzas buču! Ķēms tāds, sagribējies! Pēc desmit minūša kara, mēģinot viņu izstumt no istabas, viņš sāka lūgties, lai šamo precu! Visā nopietnībā! Mēs abi varēšot strādāt hostelī un dzīvot ilgi un laimīgi. Ha! Nekā nebija! Gribēju jau pa labam, bet nācās piedraudēt, ka kliegšu ko rīkle spēj, lai lasās ārā! Beidzot, kad precinieks bija prom, varēju likties gulēt. Nākamajā rītā (pēc trīs stundu gulēšanas) operatīvi savācu pudas un kājas pār pleciem! Izskrienot laukā, es konstatēju, ka ir skaista saulaina diena un var braukt augšā! Atradu astoņvietīgo tūres busiņu, samaksāju naudiņu un braucām skatīties pērtiķus :) Gibraltāra virsotnē dzīvo bezastu pēriķi. No cilvēkiem nebaidās un viņi ir visur! Pa ceļam bija arī suvenīrveikaliņi un apskates objekti, un tur tu vari mierīgi pastaigāties ar pērtiķīšiem :)) Kādreiz viņi gāja lejā uz pilsētu, jo cilvēki Apus baroja, bet ar pagājušo gadu likums aizliedz barot pērtiķus, sods 500 mārciņas!!! Tas ir saprotami, iedomājaties kas par bardaku būtu ja tie pērtiķi vazātos pa ielām! :O Iegājām arī alā, kura atrodas iekš klints. Kara laikā tur bija slimnīca, bet tagad tur iekšā ir izbūvēta tāda kā koncertzāle. Iespaidīgi. Vēl mūs aizveda uz skatpunktu, no kurienes varēja redzēt gan Spāniju, gan Maroku :))Kad tikām lejā, pulkstenis rādīja ap 12 un man bija laiks doties uz Spāniju, jo mana nākamā pietura- Tarifa. Kas ir Tarifa un kas tur notiek man nebija nejausmas! Pārgāju pāri lidlaukam un pāri robežai (garām ejot tantei uniformā jāpavicina pasi, nebija pat jāver vaļā!). Palūdzu vietējiem policistiem ceļu uz autoostu un viņi piedāvāja aizvest ar moci, bet es izvēlējos iet kājām, nebija jau tālu. Hmm... Neizkatījās daudzsološi, no sākuma nodomāju, ka tā ir pamesta, jo nebija ne cilvēku, ne autobusu... Bet par to kā man gāja Spānijā un Marokā, varēsiet lasīt nākamajā stāstā ;)


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais