Portugāles ziemeļi: Peneda-Gerês dabas parks, Pocinho un Porto apkārtne (maijs, 2009)

Edgars Koroņevskis 21.11.2010 16 min lasīšanai 118 foto

Pirmdienas rīts sākas kā ierasts – ceļamies, dodamies uz darbu, bet vakarpusē dodamies uz lidostu, lai sāktu mūsu ceļojumu uz mūsu Portugāli. Darba diena paiet stresos, nav sajūtas, ka pēc pāris stundām kaut kur lidosim. Kārtējais lidojums bez koferiem, tādēļ ātri vien esam pie vārtiem un gaidam iekāpšanu. Vēlais vakara reiss uz Londonu, pēc vietējā laika 22:50, tādēļ lielākā daļa krēslu ir aizņemti. Šoreiz ar lielu meklēšanu atradām divas brīvas vietas, miegs nāk un izšķiros par gulēšanu uz grīdas – paklāju apakšā džemperi un liekos gulēt uz aukstās grīdas. Pl. 5 no rīta varam doties uz lidmašīnu, lai dotos uz Porto.

Pēc negulētas nakts pl. 5:30 dodamies uz geitu. Pārbaudes laikā man atņem klepus zāles, jo nav apraksta angļu valodā. Londonas Stansted lidostā attālumi starp geitiem ir diezgan ievērojami, tādēļ laicīgi izejam drošības kontroli un sākam gaidīt paziņojumu par mūsu geitu. Stanstedā to parasti paziņo 45 minūtes pirms izlidošanas. Baigie labirinti līdz atrodam savu izlidošanas vietu. Tuvojoties Portugālei redzam, ka mūs sagaida saulains laiks. Kārtējo reizi pārliecinos, ka mūsu elektroniskā pase nedarbojas – tā arī neesmu uzzinājis, kas manai pasei pietrūkst, jo simbols uz pases ir. Ierodamies Porto lidostā – šoreiz jau viss ir pazīstams un zināms, tādēļ nesagādā grūtības atrast ceļu un doties uz Portu centru ar metro. Mums zināmā, jaukā kafejnīcā http://bit.ly/a-minhota iekodām ātrās pusdienas un devāmies uz Sao Bento staciju, lai dotos ar vilcienu uz Braga. Vilcienā abiem dikti nāk miegs, labi, ka Braga ir vilciena gala stacija. Informācijas centrā darba laika izkārtne vēsta, ka pusdienas pārtraukums ir jau beidzies, bet durvis ciet – nesteidzās atsākt darbu. Devāmies meklēt otru, specializēto Peneda-Geres dabas parka info centru, kas ir mazliet nostāk no centra – mazliet pamaldījāmies, kā gan bez tā. Nopirkuši papildus ēdamo, protams, klāt arī portvīnu, apkārt staigājam ar mugursomām – karstums un negulēšana dara savu, liels nogurums.

Ap pl. 17 dodamies uz autoostu, kur nopērkam biļeti uz mūsu galamērķi – Campo do Geres ciematu. Tas ir izvietots kalnos, tādēļ brauciens pa līkumotiem ceļiem izvērtās varen interesants, ar skaistām ainavām. Pa ceļam kādā pieturvietā iekāpj pilns autobuss ar trokšņainiem skolēniem, kuri dodas mājup. Drīz arī esam klāt mūsu pagaidu mājās – jauniešu hostelis Vilarinho das Furnas http://bit.ly/cXJNrM. Apkārt tikai kalni, meži, klusums. Par papildus maksu (~7 eiro) piedāvā vakariņas, piekrītam. Pēc vakariņām nolemjam izpētīt apkārtni un izstaigājam mazu loku, pavērot saulrietu. Piepeši klusumu pāršķeļ spalgs kliedziens. Solvitai likās, ka viņai pie kājām noslīdēja čūska. Vienā dienā esam izmantojuši visdažādākos transporta līdzekļus – lidmašīna, metro, vilciens, autobuss. Noguruši un laimīgi par veiksmīgi sasniegto galamērķi, dodamies pie miera.

Divu stundu nobīde dara savu un pl. 7 esmu augšā, miegs nenāk. Līdz brokastīm vēl pusotra stunda, tādēļ sakrāmējam somas vēlākam pārgājienam un dodamies mazā pastaigā iepazīt apkārtni. Pastaiga ievilkās vairāk par stundu – aizgājām pa meža ceļu krietnu gabalu un beigās cauri brikšņiem nolēmām uzkāpt arī kalna virsotnē. No tā pirmo reizi ieraudzījām arī netālu esošo Campo do Geres ciematu. Uz brokastīm skriešus, lai pārāk nekavētos. Brokastis – vienkāršas, bet pietiekamā apjomā. Šādas brokastis pasniedz katrā Portugāles valdības jauniešu hostelī (pousada juventude) – par šiem hosteļiem atsevišķs raksts. Šodien ir paredzēts pārgājiens pa marķētu taku Trilho da Aguia do Sarilhao (PR5) http://bit.ly/ckAKiZ , lai saņemtu detalizētāku karti dodamies uz netālu esošo parka informācijas centru. Campo do Geres ir daudzu aktīvā tūrisma cienītāju bāzes vieta, jo apkārtnē ir daudzas pārgājienu iespējas, ar tām var iepazīties pašvaldības mājas lapā http://bit.ly/9SlHzI. Tuvojoties tam, mūs pārsteidz pēkšņi parādījušies divi zirgi, kuri izlēkšoja paskatījās uz mums un mierīgi aizgāja atpakaļ kur nākuši. Info centrā vien daži bukleti, nav pietiekamas detalizācijas. Sāku kost pirkstos, ka neesmu laicīgi izdrukājis vismaz google maps karti. Dodamies uz savu galvu, mēģinot atrast takas marķējumus. Sākam no otras puses kā norādīts kartē un vēlāk saprotam, ka labi ka tā. Maršruts vijas cauri Campo do Geres ciematam, tur mūs sagaidīja kāds suņuks, kurš visu laiku, kamēr staigājām pa ciematu mums draudzīgi sekoja līdzi. Ciematā skaisti skati, bet neatrodam īsto mūsu ceļa turpinājumu, nolemjam doties atpakaļ , kur redzējām pēdējo zīmi un tad izdodas turpināt ceļu. Kādā vietā mūs maldināja taka uz mežu – nogriezāmies nepareizi, to sapratām pēc ilgāka laika, bet tas galu galā lieliski paplašināja mūsu maršrutu.

Mūsu acu priekšā paveras manā mūžā lielākais ūdens dambis. Ūdesnkrātuve tika izveidota 1972.gadā, kad tika appludināts ciemats Vilarinho da Furna. Mūsu hostelis sākotnēji tika veidots, lai izmitinātu dambja būvētājus. Rudenī, kad ūdens tiek nolaists, skatam paveras ciemata māju drupas. Apkārtnē daudz kalnu avotu ar garšīgu ūdeni, ik pa laikam uzpildām pudeles, jo karstums ir liels, saule cepina. Ejam garām dambim pa lauku ceļu un aizejam līdz dambja apakšai. Apkārt dzirdamas kalnu kazu zvanu skaņas, tās lēnām ar gana un suņu palīdzību tiek dzītas uz mūsu pusi. Lai neietu to pašu ceļu atpakaļ, nolemjam kāpt augšā pa trepēm gar dambi. Augstas trepes, pārsteidz kazu spiras uz tām. Trepju galā tās ir slēgtas, tādēļ nākas mazliet akrobātiski izlīst cauri. Pārejam dambim otrā pusē, lai saprastu, ka tur vairs nav ko darīt – nākot atpakaļ pārsteidz skats: pa trepēm, kurām nesen vēl gājām.. augšā nāk kazas. Tās uzkāpj līdz noteiktam laukumam, kur tālāk var turpināt ceļu pa kalnu taku. Dodamies tālāk, lai atgrieztos uz mūsu marķētā maršruta – to arī veiksmīgi izdarām, sapratām, kur esam nošāvuši greizi. Smilšainu augsni un viršus lēnām nomaina zaļš mežs, apsūnojuši akmeņi un koki. Ejam pa romiešu ceļu – pirms daudziem gadsimtiem romiešu impērijai šis bija militārais ceļš. Dažviet ir redzami akmens stabi ar norādēm. Ejot pa taku, dažbrīd jāmetas četrāpus, lai varētu uzkāpt augšā. Vēl divu stundu gājiens un skaistais pārgājiens ir galā, noslēdzies pie informācijas centra, bet nu jau no otras puses. Saulē nodeguši ierodamies mūsu istabiņā, aizsteidzam pēc saldējuma „Feast” – dikti garšīgs saldējums. Mazliet miega un klāt jau vakars. Dodamies lejā, lai ārā baudītu vakariņas ar skatu uz kalniem. Iestājoties tumsai, nācās meklēt patvērumu viesu istabā, jo sacēlās krietns vējš. Izplānojām nākamās dienas maršrutu – dosimies uz netālu esošo Covide ciematiņu, lai no turienes sāktu ceļu pa citu marķēto taku “Trilho do Castelo“ http://bit.ly/cxdu5F. Visā Portugālē takas tiek marķētas ar noteiktiem apzīmējumiem, tie ir uzrakstīti pie katras takas apraksta bukletos, bet noder laicīgi apgūt šīs vienkāršās zīmes http://bit.ly/9HICqJ.

Atkal pl. 7 un atkal nenāk miegs. Nolemju iziet pastaigāties, aizeju šoreiz uz otru pusi, ieraugu kalnu un izlēmu uzkāpt. Kāpiens lejā gan bija ilgāks kā plānots un šorti nav piemērotākais apģērbs šādam izgājienam, tādēļ kājas švīkās no asajām nezālēm. Pēc brokastīm dodamies uz Covide ciematu (pāris km), lai tur sāktu mūsu kalnu taku maršrutu “Trilho do Castelo“. Tālumā blēj kazas un skan viņu zvaniņi, zem kājām arī kazu atstātās liecības. Iepriekšējā diena saule pierāvusi, tādēļ cenšamies piesegt miesu, bet karstums spiež. Kādā brīdī mazliet apmaldījāmies, nezinājām, kurp tālāk iet, dodamies atpakaļ un pamanām, kur esam palaiduši garām marķējumu. Ceļš iet caur akmens alām un ieslēdzas arī nopietnāka kāpšana. Milzu akmeņi mūsu prātā radīja fantāzijas par milzi, kurš šeit tos akmeņus sakrāvis. Ielīdu kādā alā pēc avota ūdens, nepamanīju, ka esmu saslapinājis zoles, iznākot no alas, paslīdu un nolikos uz muguras, bet labi, ka fototehnikai un pašam viss labi. Atgādinājums, ka kalnos vienmēr jābūt uzmanīgam. Dodamies pa stāvu taku lejā – serpentīns bez norobežojumiem gar kraujas malu. Sol mazliet bailīgi, bet bailes pārvar un varam doties lejā. Atgriežamies ciematā, izstaigājam pa ciematu. Kādā no kafejnīcām pašā dienas karstumā pasūtam ledus aukstu SuperBock aliņu. Tāda bauda! Beidzot atrodam arī jauku ēstuvi, ar saimnieci mēģinām saprasties portugāļu valodā. Domājams, ka tūristi pie viņas reti mēdz iegriezties – krodziņš pie ceļa vairāk ir domāts vietējiem. Milzīgas porcijas (kā jau Portugālē ir pieņemts), garšīgi un arī vīna pudele ir iztukšota. Karstums, nogurums un vīns dara savu – lēnā garā virzāmies uz māju pusi. Iesmērējam apdegušās vietas ar krēmu un dodamies atpakaļ uz Campo do Geres ciematu. Tajā klusums un miers – izrādās baznīcas zvani, kuri skandina no rītiem ir nevis īsti zvani, bet vienkārši skaļruņi. Iepriekš brīnījos, kā tik mazā ciematā tāds zvanu ansamblis uzstādīts! Atpakaļ viesnīcā ieturam vakariņas ārā, mums pievienojas viesnīcas apkārtnē dzīvojošais lielais suns – vecs, ar gudrām acīm, diedelē mums maizi.

Šodien ir plānots doties ar autobusu atpakaļ uz Bragu. Skats aiz loga nepatīkami pārsteidz – ārā bieza jo bieza migla. Raugoties no gaišās puses, labi, ka tā ir šodien nevis iepriekšējās divas dienas. Šādā laikā doties kalnos mēs nevarētu – redzamība tuvu nullei un nosēdusies migla padara akmeņus slapjus un slidenus. Brokastis un dodamies uz autobusa pieturu, mūs pavada mūsu draugs – suns. 8:40 jābūt mūsu autobusam, vien gaidījām ceļa otrā pusē, piestāj autobuss, kurš brauc uz ciematu un vaicā: „Para Braga?” Nu, protams, ka mums uz Bragu. Vēl pēdējo reizi caur Campo do Geres ciematu, tur redzam, ka ciema suņi atnākuši pavadīt skolniekus uz autobusu. Migla arvien pieturas, bet tas netraucē busa vadītājam joņot pa kalnu ceļiem ar asiem līkumiem, sajūtas kā Formula 1. Bragā steigšus uz dzelzceļa staciju, bet nokavējam vilcienu uz Porto par 2 minūtēm – tā iet, ka nebiju laicīgāk uzzinājis sarakstu. Nācās pusotru stundu pastaigāt pa Bragas ne-centru, apskatīt vietas, kuras iepriekšējās reizes nav redzētas. Kopumā Braga ir skaista pilsēta ar rūpīgi koptiem dārziem un strūklakām pilsētas centrā.

Porto stacijā izpētam vilcienu sarakstus uz Pocinho. Iepriekš ir izpētīta iespēja ar vilcienu braukt gar Duoro upi līdz Pocinho pilsētai, tā atrodas pāris kilometru attālumā no Spānijas robežas. Tā kā rīt ir sestdiena, vilcieni kursē mazliet retāk kā ierasts, bet laika plāns ir gatavs un esam gatavi rīt to realizēt. Dodamies iekost „Pie večukiem” – par to, kas ir šī kafejnīca var lasīt iepriekšējā ceļojuma aprakstā http://bit.ly/bT2lg8. Saimniekam izstāstam, kur bijām – stāstā portugāļu valodas zināšanu druskas mijas kopā ar angļu valodu, pārkaisīta ar spāņu valodas minējumiem. Pēc garšīgajām pusdienām (tās nu ir palikušas mazliet dārgākas, nav tik lēti vairs kā pirms gada, bet arvien – labākais piedāvājums centrā) ceļš ved uz mūsu viesnīcu, atkal esam izvēlējušies iepriekš pārbaudītu vērtību Pensao Cristal http://bit.ly/pensao-cristal. Sajūta kā atgriezties mājās, kurās tik sen nav būts. Iekārtojamies, papriecājamies par balkonu, laiks iet meklēt sauļošanās krēmu – izdodas atrast salīdzinoši lētu un lielu pudeli, vēlākās dienas ļoti palīdzēja, jo saule un karstums turpināja pieņemties spēkā.

Acu priekšā paveras slavenais Duoro tilts, to šķērsojam pa augšējo daļu, ieņemam vietas parkā virs Villa Nova de Gaia vīna darītavu jumtiem. Pamielojamies ar zemenēm un ķiršiem, kas jau ir pieejami tirdziņā un veikalos. Laiks atsvaidzināt vecās takas un dodamies uz Croft vīna darītavu, bet ir jau vakars un pusceļā saprotam, ka tur jau visdrīzāk būs ciet – atliekam uz citu dienu. Aizejam uz mūsu vīna veikaliņu blakus Sandeman, tā pati pārdevēja, teicām, ka atceramies – kā ierasts mūs sagaida kā sen gaidītus viesus, sacienā, parunājam. Piepeši dzirdu pazīstamas skaņas – tas tak ir Julio Pereira, kas kaut kur tepat netālu dzied. Vēja nests izskrēju uz ielas, bet izrādās, ka notiks kāds pasākums un Pereiras mūzika tiek atskaņota no atskaņotāja. Vakariņas nolemjam ieturēt turpat krastmalā, bet diemžēl šajā pusē nav neviena mums zināma lielveikala, nākas doties atpakaļ uz Porto pusi. Mūsu tradīcija Portugālē ir pirkt sulas, kuras ir visdažādākajās neiedomājamās kombinācijās, kuras Latvijā nez vai pamēģinātu, piemēram, mango, kokosrieksti un ananasu sula – savdabīgs Pina Colada dzēriens. Laikam mūsu „vēsajam” tirgum šādas kombinācijas un eksperimenti nebūtu pieņemami, tādēļ veikalu plauktos tādus brīnumus neredzam. Vakariņas krastmalā ar lielu saldējuma kasti – lieti noder līdzi paņemtās karotes. Dodamies mājup un redzam, ka mūsu šķērsielā sakarinātas dzeltenas lampiņas, notiek gatavošanās kāda alkoholiskā dzēriena promo party. Nez kā mums būs ar gulēšanu – bažīgi nodomājam.

Ceļamies īpaši agri – īsi pēc pl. 6. Jāiztiek bez brokastīm, bet līdzi ir iepriekšējā dienā iepirktās pārtikas rezerves. Izejot uz ielas, pārsteidz milzīgā nekārtība pēc vakardienas tusiņa – neko nedzirdējām! Iegādājamies biļetes uz Pocinho – 3,5 stundu brauciens, biļete maksā 10,55 eiro vienā virzienā. Atšķirībā no modernajām vilcienu līnijām, uz Pocinho dodas vecs, skaļu elsojošs dīzeļvilciens. Vilcienā ir tikai daži pasažieri un ceļojums var sākties! Līdz Regua pilsētai bijām braukuši jau pirms gada un tur tie skati nav tik ievērojami kā pēc pilsētas. Pusceļā saprotu, ka varu atvērt vaļā vilciena logu un pa to fotografēt – aiz loga fantastiski skati! Upe, vīnogulāji, kalni un atspīdums upē.

Ierodamies Pocinho ciematā – dzelzceļa galastacija, mums ir pāris stundas laika līdz atpakaļceļa vilcienam. Izklaiņojam pa ciematu, īsti nav saprašanas kurp doties, ejam tik pa ceļu, kur acis rāda – attopamies skaistā mandeļu laukā. Atrodam izkaltušas pērnā gada mandeles un ar akmeni pāršķeļam. Sajūta kā nekurienē – apkārt nevienas dzīvas dvēseles, vien vīnogulāji un mandeļu koki. Pocinho apkārtnē ir visblīvākā mandeļkoku izplatība visā Portugālē. Mēnešus iepriekš varētu būt fantstiski redzēt šos daudzos kokus ziedam. Jūtams, ka esam tuvu Spānijas robežai, nenormāls karstums, brīžiem nav ko elpot. Stacijā, gaidot vilcienu, iesmērējamies ar sauļošanās krēmu. Stacijas stūrī no karstuma patvēries un iemidzis kāds suņuks. Vilciens ir klāt un sākas ceļš atpakaļ līdz Pinhao pilsētai – plānota starppietura. Atkal aiz loga elpu aizraujošie skati, bieži nākas braukt arī cauri tuneļiem – ausis krīt ciet. Skati nemitīgi mainās un viens otru cenšas pārspēt skaistumā. Ar Solvitu sarunāju, ka viņa laicīgi ziņos par skatiem, kurus vērts fotogrāfēt – te piepeši redzu, ka mana asistente, pildot svarīgo darba uzdevumu, ir nolūzusi.

Ierodamies Pinhao – kā jau daudzviet arī te ir skaista, ar azulejos rotāta dzelzceļa stacija. Apkārt redzamas tūristu grupiņas. Izstaigājam nelielo pilsētu līdz tās robežām, pie stacijas atrodam jauku vietu, kur ieturēt pusdienas. Ēdienkarte tikai portugāļu valodā, saprotu, ka vēlos zivi – faktiski uz dullo izvēlos vien zivju ēdienu, komentārs no saimnieces, vien sapratu, ka upes zivs – nu tak! Saimniec, der! Nebiju gan gaidījis, ka atnesīs mazas zivtiņas, turklāt aukstas un eļļā. Pirmais pārsteigums garām, izsalkums mocīja un locīju iekšā – ataust atmiņā mūsu pašu šprotes, tik divreiz lielākas. Pēc pusdienām pārejam pāri upes tiltam uz Eval vīna darītavu – tās darbinieks nopriecājies, ka vismaz kāds uz šo salīdzinoši nomaļo vietu ir atnācis, aktīvi sāk iepazīstināt un stāstīt, kā gan, protams, bez klasiskā pieklājības jautājuma – no kurienes gan jūs esat? Bieži vien pārņem sajūta, sakot „no Latvijas”, ka tikpat labi varētu teikt, ka esam no Čungačangas salas ieradušies. Iznākuši no darītavas, piedzīvojam nelielu lietutiņu – mums prieks, bet daudzie tūristi ar kartēm, plastmasas maisiņiem virs galvas skrien katrs uz savu pusi it kā lītu kā pa Jāņiem, bet tā taču tikai smalka smidzināšana.

Laiks kāpt vilcienā un doties uz Porto. Vilcienā gar mums noiet puisis ar ratiņiem – piedāvā dažādus saldumus, dzērienus. Gluži kā lidmašīnā! Visu dienu plastmasas pudelē līdzi paņemts mūs spēcināja Porto „limonāde” – sēžot vilcienā, skatoties uz saules pēdējiem rieta stariem, pārdomājam dienu, skatāmies bildes un priecājamies, cik gan fantastiska bija šī diena. Negaidīti skaisti! Transporta izmaksas bija aptuveni 25 eiro vienam cilvēkam, bet bija vērts, turklāt lētāk kā brauciens ar kuģīti, kas arī ir forši.

Ir svētdiena un pilsētā valda klusums, maz cilvēku, daži tūristi. Apmācies un līņā – šodien laiskā diena, negribas neko aktīvu darīt. Dodamies pāri tiltam, lai pastaigātos pa maz iepazīto Vila Nova de Gaia. Pa ceļam uzmeklējam arī kādas jaunas vīna darītavas, bet tās lielākoties ir ciet, tikai mūsu iecienītais Croft vaļā. Salīdzinot ar iepriekšējo gadu, ekskursija ir vismaz uz pusi īsāka, degustējam rozā portvīnu – tas ir dikti labs. Tālāk gar upes krastu ejam uz zvejnieku ciematiņu Afurada – tajā pietauvoti daudzi kuģīši un laivas, pilns ar tīkliem, bet svētdienā visi atpūšas. Atšķirībā no Porto centra šajā ciematā mājas pārspēj viena otru krāsainībā. No rītiem ciematu vēl vairāk piepludina zvejnieku skaņas un okeāna smarža – diemžēl mums neizdodas to piedzīvot. Vēl „mazs” līkums pa de Gaia un ejam pāri tiltam uz Palacio de Cristal parku. Tikmēr sākusi spīdēt saule un sāk palikt silts, parks piepildījies ar atpūtniekiem – daudz ģimenes un pārīši. Mums par prieku defilē programmu demonstrē vairāki pāvi, izsliedami savas skaistās astes. Pirms gada nebijām redzējuši parkā mazu tornīti, kurā var uzkāpt – tāds romantisks. Saule sāk taisīties jau uz rietu, laiks doties mājup un sagatavoties vakara programmai. Minipreco sapērkamies piknika lietas, lai pasēdētu krastmalā – svētdienas vakarā nav vienkārši atrast saprātīgu vietu, kur paēst. Nakts fotografēšana.

Krastmalā valda klusums – pat mazliet biedējošs klusums. Neviena cilvēka apkārt, vien pa kādam tūristam, kuri līdzīgi mums bildē skaisto Porto naktī. Piepeši klusumu pārgriež skaļas automašīnu taurēšanas, kliegšana, karogi no automašīnām, ielas piepildās ar cilvēkiem. Skaidrs, ka kaut kas ir noticis, aizdoma, ka ir iesaistīts futbols.. trūkst informācijas. Drīz vien noskaidrojam, ka nacionālās futbola līgas finālā FK Porto ir uzvarējuši FK Braga! Vārdos neaprakstāms trakums notiek ielās, centrālais laukums piepildīts, uz celtniecības stalažām sasēdušies cilvēki, apkārt automašīnu jūra, pīpina, policija vada automašīnu kustību. Priecājamies līdzi! Izvēlējāmies iziet uz viesnīcu īsāko ceļu, kā jau tas parasti notiek, īsākais ceļš beidzās ar neplānotu pilsētas ielu labirintu iepazīšanu, bet beigās tomēr atradām pazīstamas ielas.

No rīta ar vilcienu braucam uz Villa de Conde – pilsēta pie okeāna, kura atrodas uz ziemeļiem no Porto. Samācies, bet ceram uz saulainu laiku – diemžēl visas dienas laikā tā arī nesagaidījām, ka mākoņus un smidzināšanu nomainīs saulīte. Villa de Conde pludmale skaitās viena no labākajām Portugāles ziemeļos, daudzviet notiek sakopšanas darbi, pludmales galā atrodams forts, kur šobrīd ir iekārtota viesnīca, un pavisam galā atrodas maza baznīca un bāka kā piemiņa okeānā bojā gājušajiem. Pilsētu caurvij liels akvedukts (dažviet pārrauts), kurš pirms vairākiem gadsimtiem nodrošināja klosteri ar ūdens apgādi. Iespaidīga celtne – atkal ir jāapbrīno cilvēku spēja pirms tik daudziem gadiem izveidot šādus brīnumus. Pati pilsēta ir skaista un saulainā laikā tā noteikti ir apmeklēšanas vērta. Var just, ka sezona vēl nav sākusies un pilsēta liekas izmirusi, reti kas strādā, visi gatavojas vasarai. 4 stundas pavadītas, laiks braukt atpakaļ uz Porto. Skati pa vilciena logu nav saistoši – lielākoties industriālas celtnes un dzīvojamās ēkas.

Atgriežoties Porto, viss tik ierasts – brīvi paklaiņojam pa ielām, nevajag ne karti, ne domāt, kur jāiet tālāk, viss jau tik ierasts. Nejauši noejam garām Tailor’s portvīna darītavai – tur franču grupa rindā, nu ko pievienosimies. Tuvojas vakars, vērojam saulrietu upes malā, atrodam foršu vietu nakts fotosesijai. Vakarā ir pat siltāks kā pa dienu – no rīta laiks bija stipri pavēss. It kā vasara pavisam tuvu, bet uznāk arī aukstāks laiks, jābūt gataviem. De Gaia parkā pustumsā laternu gaismā uzrakstam atklātnītes uz mājām.

Ieraugot saulaino laiku aiz loga, izlemjam atkārtoti doties uz okeānu – uz pagājušā gada vietu Espinho. Paēdam pēdējās brokastis un dodamies uz Sao Bento staciju, kamēr gaidām vilcienu, izstaigājam ķīniešu veikaliņus pretī stacijai: tur var atrast dažādas noderīgas lietas. Dodamies uz Espinho, ceļš vijas gar okeānu, pa logu var redzēt, ka starp dzelzceļu un okeānu vijas gājēju celiņš. Mūsu pieturā pārsteigums! Izkāpjam pazemes stacijā – izrādās izbūvēta jauna stacija. Negants vējš, bet silts. Uz mola atrodam aizvēju, ieturam līdzi paņemtās, otrās brokastis. Apkārt sērfotāji un makšķernieki. Kādā brīdī pieskrien pie manis večuks gados, diedelē naudu, saku, ka nav peso.. nav. Pirmo reizi gadījās Portugālē kāds diedelnieks. Bet viņu vēlme palīdzēt gan ir nepārspējama! Mums būtu ko mācīties. Pusdienas pašā okeāna malā maksā baisāko naudu, tādēļ atcerējos, ka pirms gada redzēju netālu no stacijas vienu ēstuvi, kur bija menu completo. Ejam uz turieni – mums veicas! Nudien par 5,50 eiro pilna ēdienkarte – Sol kalmārus, es gaļu, kuru man atnes viesmīlis nogrieztu no grilla iesma. Pasniedz vinho verde jeb zaļo vīnu – šoreiz tas vēss un pie gaļas ļoti labi garšoja. Atkal jau pabradāt pa okeāna viļņiem un dodamies atpakaļ uz Porto. Pēdējais vakars – veltam laiku paķemmēt veikalus, ar cerību kaut ko interesantu ieraudzīt. Jau kā tradīcija izveidojusies pēdējā vakarā doties uz upes krastmalu, tur apēst pēdējo reizi saldējumu, atvadīties no pilsētas, apsolīt atgriezties. Pie večuka ar elektroniskās vārdnīcas palīdzību uzrakstām paldies par jauko uzņemšanu, ka rīt dodamies prom, bet noteikti atkal gribam atgriezties. Viņš pateicībā mums uzdāvina maciņus ar kafejnīcas nosaukumu – patīkams pārsteigums. Pēdējo reizi pasēžam uz mūsu foršā balkoniņa, iedzeram vīnu un dodamies pie miera. Rīt pl. 6 jāceļas, jādodas uz lidostu.

Agrs rīts, samiegojušies dodamies uz mūsu lidostas autobusu, kurš atrodas pavisam tuvu mūsu viesnīcai, netālu no Torre do Clerigos. Lidostā vēl pēdējo reizi iesmērējamies ar sauļošanās krēmu, lielāko daļu nākas izmest. Pirmo reizi lidostas drošības kontrolē mūs atdala – sievietes un vīrieši atsevišķi. Lidojums uz Londonas Stanstedu bez aizķeršanās – pārlidojam pāri mūsu Portugāles ziemeļu takas. Ak, tā gribas atkal tur atgriezties! Latvija jau atkal mūs sagaida ar pretstatiem – lietus un vēsums, bet mūs silda lieliskais piedzīvojums un ilgi par sevi lika manīt saulē apdedzinātās vietas.

Lidojums: atkal izmantojām Ryanar lēto aviobiļešu piedāvājumu, lidojums Rīga – Londona – Porto – Londona – Rīga izmaksāja 20 Ls katram. Rezervējām 3 mēnešus iepriekš. Viena nakts lidostā – turpceļā. (Spēkā vēl bija skaistais laiks, kad par Mastercard prepaid karti neviens nezināja un visiem bija labi ar Visa Electron)

Viesnīcas: Portugālē ir valsts izveidots jauniešu hosteļu tīkls pousadas juventude, par tām būs atsevišķs raksts, bet šobrīd pamatinformāciju var uzzināt viņu mājas lapā http://bit.ly/bCIkav. Porto nedomājām neko jaunu un palikām viesnīcā, kur palikām pirmo reizi Pensao Cristal http://bit.ly/pensao-cristal.

Tūrisma ceļveži un kartes: iepriekš ievācu informāciju par pārgājieniem un maršrutiem, veco Portugāles ceļvedi biju pārdevis, lai iegādātos jaunu. Šobrīd izmantoju jaunāko pieejamo Lonely Planet Portugāles ceļvedi (13,37 eiro ar piegādi - http://bit.ly/9A3vGZ), kurā ir arī kartes, kas noder ierodoties pilsētā. Tiem, kuri vēlas doties pārgājienos Portugāles ziemeļos, iesaku izmantot Internet sniegtās iespējas, uzmeklēt informāciju pašiem (ja mājas lapa ir tikai portugāļu valodā, tad izmantojam tulkošanai Google translate) vai iegādāties kādu no walking ceļvežiem – pats esmu iecienījis SunFlower books izdotās grāmatas. Portugāles ziemeļiem gan ir tikai 2007.gada grāmata “Northern Portugal: Car tours and Walks” http://bit.ly/bs0ZdO, bet idejām noder. Noteikti laikus aprīkojumā iekļaujiet iespējami detlizētu karti: GPS karti vai drukātu karti, piemēram, militārās kartes, kuras gan ir jāpasūta internetā. Sliktākajā gadījumā var iegādāties Ziemeļportugāles karti ar mērogu 1:250 000 http://bit.ly/aTvXk3. Biju cerējis uz vietas iegūt detalizētu mapi, bet klātienē sapratu, ka uz to var necerēt.

Vilcieni: no Portu uz tuvējām pilsētām ved vilcienu/metro līnijas, par tām un cenām vajag interesēties Portugāles dzelzceļa mājas lapā http://cp.pt/. Stacijās var saņemt vilcienu sarakstus. Porto ir divas lielās dzelzceļa stacijas: Porto – Campanha (nostāk no centra) un Sao Bento (centrā). Ne visi vilcieni brauc līdz Sao Bento, tad nākas pārsēsties citā vilcienā, kas iet līdz pašam galam. Cenas nav pārāk dārgas: stundas brauciens ar vilcienu Porto – Braga maksā 2,15 eiro. Starpreģionu un Alfa-Pendular ir dārgāki vilcieni, tie kursē starp lielajām pilsētām un nevajadzētu nejauši uzķerties uz šādiem.

Jauniešu kartes: Latvijā iegādājieties ISIC studenta karti vai Euro<26 karti, ar šīm kartēm garajos vilcienu braucienos, muzejos un citviet ir ievērojamas atlaides. Euro<26 karte Latvijā nav tik populāra, bet citviet tā ļauj jauniešiem vecumā zem 26 gadiem, kuri nav studenti, izmantot atlaides. Latvijā šo karti var iegādāties un vairāk informāciju iegūt mājas lapā http://bit.ly/cRxKOd Šīs kartes var apvienot arī ar maksājumu karti, piemēram, Swedbank un SEB bankās. Uzziniet sīkāk savas bankas mājas lapā.