Veloextreme apkārt Papes ezeram

  • 5 min lasīšanai
Visi ceļo šur un tur, Mēs ar aizbraucam kaut kur... Pirms devāmies ceļojumā pa Kurzemi, izveidojot maršrutu un sastādot interesantāko apmeklējamo vietu sarakstu, iekrita acīs reklāma par 2003.gadā dibināto dabas parku “Pape”. “Šis parks aizņem 51 777 hektārus, tā teritorijā atrodas unikālas dabas ekosistēmas, skaistas ainavas un apskates vietas”- tā teikts bukletā. Vēl daudz tiek rakstīts un runāts arī par to, ka šajā rajonā ornitologiem ir paradīze izpētes darbiem, jo starp Papes ezeru un jūru ir viena no lielākajām putnu migrācijas vietām Latvijā, šeit atrodas Baltās – Baltijas jūras putnu ceļš. Tā kā putnu ceļi mums ir nezināmi, neizprotami un neizdibināmi tāli, tad pieķērāmies vienam teikumiņam, kurš diezgan kautrīgi vēstīja, ka ir izveidota dabas taka apkārt ezeram, to varat veikt kājām vai ar velosipēdiem... Visus 3 ģimenes divriteņu braucamrīkus noenkurojām uz mašīnas jumta – gan jau noderēs arī citur, ne tikai Papē. Izmetuši līkločus pa Kurzemi, ceturtajā dienā nonākam Papē. Ar Pasaules Dabas fonda atbalstu izveidota ne tikai mūs interesējošā dabas taka, bet arī “Dabas māja”, kurā atrodas pastāvīga ekspozīcija par dabas procesiem , Papes ezera apkārtni un putniem, kā arī viss informatīvais materiāls par mūs interesējošo velotaku. Tikko esam paziņojuši, ka gribam doties šai braucienā, “Dabas mājas” saimnieks kļūst aizdomīgi nemierīgs...”Vai Jūs tiešām gribiet braukt?”, “Es Jums neieteiktu”, “Vai Jūs esat tādi stabili braucēji?”- šo jautājumu uzdodams, jūtu- skatās uz mani... Nu vecīt, es jau neesmu nemaz tik vārga, kā Tev šķiet, domāju, bet jautāju pretī pavisam ko citu: “Vai tad no turienes kāds nav atgriezies?” Izrādās ir bijis visādi šovasar – gan braukts meklēt pazudušos velotūristus, gan paši no pusceļa atgriezušies... Laikam jau par galīgi bezcerīgu gadījumu mēs visi trīs kopā viņa acīs īsti neizskatījāmies, jo mums tika iedota karte, avārijas telefona Nr. likti pierakstīt un dievpalīgs novēlēts. Tas viss tikai uzsita adrenalīna līmeni un interesi sakāpināja! Andris, tā sauc šo jauko vīrieti, mums, protams, izskaidroja arī īsto bažu iemeslu, proti, naudas līdzekļu trūkuma dēļ taka netiek pienācīgi uzturēta, šogad pie tās nekas nav darīts, sapratām, ka arī ar norādēm var gadīties ķibeles... Pēc kartes – drīzāk to varētu nosaukt par situācijas plānu – maršruta garums 26 km. (Izbraucot dabā, izrādījās, ka tā ir par 6 km garāka, domāju, ka 3 spidometri reizē un vienādi nemelo... Bet tas nu tā, uz kopējā fona sīkumiņš...) Pārģērbjamies un – aiziet! Četri kilometri pa normālu lauku ceļu un pirmais apskates objekts – putnu novērošanas tornis. Jāatzīst, ka šī bija vienīgā vieta, kur redzējām nedaudz ūdens no 80% aizaugušā, pārpurvotā Papes ezera, jo visur, kur taka pienāca kaut cik tuvāk ezeram, skatam pavērās tikai niedres... Dažās minūtēs saskaitījām 6!!! putnus: vienā no ūdens lāmiņām graciozi peldēja baltā paugurknābja gulbju mamma ar saviem trīs pusaugu pelēcīšiem-gulbīšiem (kopā jau 4), lielais ķīris klaigāja virs putnu torņa, bet sesto – mazo lēkātāju niedrēs īsti neatpazinām (lai mums piedod dabas draugi-ornitologi). Nākamie objektiņi – Paurupe, Līgupe, mitras pļavas – runā paši par sevi, taču tiem garām vai šķērsām tiekam, braucot pa ganību ceļiem, kas reizē ir arī velotaka.Te tad notika, pareizāk – varēja būt, bet nebija- pirmais “action”. Proti, šķērsojot ganības, pašiem jāatver un no otras puses jāaizver ikviens nožogojums – visbiežāk – dzeloņdrāšu stieple, lai lopi neaizklīstu tālēs zilajās. Ievadinstrukcijas laikā pat iedomājāmies pajautāt arī par suņiem (ir gadījies citos braucienos), mums tika droši apgalvots, ka šai teritorijā ir tikai mazi vaukšķi, kuri rej, bet nekož, vārdu sakot, nekā bīstama! Taču... izrādās gads tomēr ir pietiekošs laika posms, lai situācija jau būtu mainījusies, lai saimnieki līdzās vaukšķētājam būtu paspējuši iegādāties un izaudzināt kārtīgus savu īpašumu sargus, piemēram, vācu aitu suņa personā... un vienkārši piemirstu izstāstīt savam Rembo, Zorro, Argo utt. , ka tie svešie divkājaiņi, kas aiztiek žogus un brauc ar riteņiem, ir labie... Viss beidzās, tikko iesācies, jo mums pie rokas vienmēr ir baloniņš ar gāzi pret suņiem, un, paldies dievam, uzbrucējs sāka riet jau krietnu gabalu pirms uzbrukuma. Kad nonācām pie savvaļas zirgiem gida Denisa pavadībā, suņi jau bija aizmirsušies... Skaisti... Brīvības, dailes, un spēka apvienojums... 18 brīnišķīgi zirgu jaunuļi ļāva pieiet pavisam tuvu un nejutās traucēti. Lūk, tie ir dzīvnieki, uz kuriem varētu stundām skatīties... Tā gribējās pieiet tuvāk, paglaudīt krēpes, pataustīt spalvaino purniņu, bet nedrīkst, jo savvaļas dzīvnieks ir neprognozējams... Taka sauc! Dodamies tālāk. Sākas bezceļš cauri ganībām, kur nu jau ķēdēs piesieti govslopi (arī iespaidīgi melnspalvaini stiprā dzimuma pārstāvji) ar zināmu vienaldzību noskatās uz viņu iztikas minimuma lauku šķērsotājiem. Kad viens no melnajiem ragaiņiem izdveš ne visai draudzīgu māvienu, kājas sāk mīt pedāļus astronomiskā ātrumā, jo acis ir pamanījušas, ka ķēde ir pietiekoši gara... Ekstrēmi ātrs brauciens pāri grambām, izciļņiem, zāļu kumšķiem un kurmju rakumiem, un ne tikai, kā izrādījās vēlāk... Sākas krūmi, traktoru ceļi, lai pārbrauktu līdz ceļgaliem dziļumā izdangātu grāvi, nākas pirmoreiz nokāpt no velosipēdiem un tikt pāri, gandrīz vai nesot savu metāla draugu... Šķilu liepa no 9 itin sprauni saaugušām atvasēm, tad patīkami viegls meža ceļa posms, tiesa gan ar knišļiem, dunduriem un nātrēm piesātināts, līdz Ezerskolas liepai un upurakmenim. Šis akmens esot trešais enerģētiski spēcīgākais Latvijā, jo zem tā krustojas 9 āderes. Esam nobraukuši aptuveni 15km, un tieši šeit parādās manu vīriešu vienotība visai nežēlīgā veidā: uz dēla priekšlikumu upurēt mammu, lai tā taka ātrāk būtu galā, tēvs atbild, ka ideja esot tiešām laba! Mana mātes un sievas mīlestība ir pašaizliedzīgi bezgalīga = es brīvprātīgi nogulstos uz akmens... (Pirmkārt, brītiņu atpūtos horizontālā stāvoklī, otrkārt, neaizmirstiet, ka akmens ir enerģētiski uzlādēts). Visiem jautri un braucam tālāk. Upurēšanas akts izrādījās bijis visai veltīgs, jo nākošo ceļa posmu par pavieglu nosaucot būtu spēcīgi melots! Triju ceļu krustojumā mežā izdevās ieraudzīt gandrīz nepamanāmu pareizā ceļa norādi, ieaugušu kazeņu krūmā... Tas labi..., bet ceļš veda ārā no meža cauri visai gara auguma nezināmas izcelsmes un sugas nezālēm aizaugušām sumbru un tauru ganībām. Viens no diviem – vai nu tās ganības ir tik lielas, ka ragulopi nespēj apgūt šos plašumus, vai arī to ragaiņu ir dikti maz. Braucot pa šo ganību zāļu mežu, man prātā mājoja 2 domas: 1. negribu redzēt ne sumbrus, ne taurus, 2. ātrāk izbraukt cauri, neviena nemanītiem, jo šeit es tiešām neredzēju iespēju aizbēgt no dusmīga vai vienkārši pārsteigta lopiņa, ātri minot pedāļus... Atrastā nākamā norāde un atpūtas vieta (tādas te izbūvētas ik pēc km 4-5) liecina, ka ganības esam šķērsojuši un izdarījuši to pareizi! Gardu muti norijam līdzpaņemtās pusdienmaizītes. Priekšā pārpurvojies melnalkšņu mežs, lai tam izbrauktu cauri, nepieciešams diezgan tehniski pārvaldīt riteņbraukšanas mākslu. Te mums lieti noder dažādās sacensībās gūtā pieredze. Šajā apmēram 5,5 km garajā posmā - jau agrāk pieminētā Andra vārdiem runājot – mazāk stabiliem braucējiem patiešām nāktos grūti... Purvainais posms beidzies, apskatām pļavā sagatavotos niedru statiņu krājumus (tātad ezers kaut kur tuvumā) , tie droši vien domāti priekš jumtiem, un sākam ekstrēmo smilšu posmu. Riepas stieg sausās smiltīs un, pat pielietojot visas zobratu pārnesumu pārslēgšanas plašās iespējas, tomēr no velosipēda vismaz pāris reizes nākas nokāpt, jo ir jāpalīdz savam spēkratam izkļūt no šmuces. Es lepojos ar saviem zēniem, jo viņi, pirmkārt, ir spēcīgi kā jau vīriešiem nākas būt (smilšainajā posmā bija brīži, kad viņu muguras vīdēja krietnu gabalu priekšā), otrkārt viņi ir mīļi, rūpējas un jūt atbildību par nedaudz – nu negribas teikt šo vārdu – vājāko posmu (pamanījuši, ka mamma atpaliek, apstājas un sagaida, un vēl pat uzmundrina). Nu jau jūtams dzestrais jūras gaiss, tas liecina, ka esam iebraukuši pašaurā joslā starp Papes ezeru un Baltijas jūru, uz spidometra 26km – pēc papīriem jābūt finišam, bet kas tev deva, takas galu nemaz nemana! Kārtīgs 6km sprintiņš pa civilizētu baltās segas ceļu un atkal redzam “Dabas māju”, saņemam apsveikumus no lietuviešu ģimenes, kas te atpūšas un “izvadīja” mūs braucienā līdzjūtīgiem, žēliem skatieniem. Žēl gan, ka nesastopam Andri... Taku mums ir izdevies veikt samērā ātri, ir pagājis nedaudz vairāk par 3 stundām. Kārtīga pelde siltajos jūras viļņos, pašapziņa par vairākām ballēm pacēlusi reitingu, velosipēdi atpakaļ uz mašīnas jumta un ceļojums turpinās - Nīcā mūs gaida Rogu ģimene - Līga un Jānis ar savu firmas ēdienu – čahombili speciāli mums gatavotu. Paldies, Jums, mīļie, tas bija garšīgākais, ko mēs līdz tam tikām ēduši! Bija šinī braucienā vēl citas jaukas lietas un vietas, bet par tām citreiz, kad uznāks iedvesma... Dažus no aprakstītajiem momentiem vēro galerijas “Veloextreme apkārt Papes ezeram” bildēs...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais