Ceļojums (12-13.04.2010)

  • 10 min lasīšanai

Šī ir vieta, kur samērā reti kursē kāds autobuss. Ja brauc no Rīgas, tad vienas dienas laikā neko diži nevar paspēt. Mans vairākreiz pārbaudītais variants: ceļojums uz pusotru dienu. Pirmās dienas vakarā ierodos notikuma vietā, nakšņoju un otrajā dienā no paša rīta līdz vakaram dodos pārgājienā.

Iepriekšējā dienā pa telefonu sarunāju naktsmājas vienā ciema lauku sētā.

No Rīgas izbraucu ap pusdienlaiku un pēcpusdienā biju vietā, kur līdz ciemam vēl kādas 2 stundas jāiet kājām. Izkāpu no autobusa. Kopā ar manīm izkāpa vēl pāris cilvēki. Gribējās uz krūmiem pačurāt, bet šos pāris cilvēkus gaidīja divas mašīnas, un es iedomājos, ka varbūt kāda no šīm mašīnām brauks man vajadzīgā virzienā. Es izmantoju izdevību un devos ātrā gaitā pa ceļu, tikko pirmā mašīna devās manā virzienā, es pacēlu roku, un tā apstājās un paņēma mani. Tā es pēc dažām minūtēm biju jau pašā ciemā. Tur es beidzot varēju iekriet pamežā un ļauties savām vajadzībām.

Te nu es beidzot iznācu. Bija jauks vakars. Pie debesīm bija spalvmākoņi un cauri tiem gleznaini spīdēja vakara Saule. Aizstaigāju līdz bibliotēkai, kura šodien bija ciet, bet tas neliedza man apskatīt tūrisma informācijas stendus, kas bija izlikti ārpus tās. Jau vairākas nedēļas Latvijā valda pavasaris. Man par pārsteigumu ledus, kas klāja ezerus, šajā Latvijas pusē vēl nebija pilnībā izkusis. Tikai pie krasta bija vērojams šķidrs ūdens. Sastapu ezerā gaigalu pārīti.

Devos uz sarunātām naktsmājām. Tur man ierādīja istabu otrajā stāvā. Salīdzinoši lēti. Saimniece vēlējās no manīm tikai 3 Ls, man izdevās pierunāt uz 4 Ls. Sākām runāt par tuvākajā un tālākajā apkārtnē pieejamiem apskates objektiem. Saimnieks izvilka un iedeva man dažus bukletus, kurus varot it kā dabūt pagasta bibliotēkā. Tad es uzzināju šo to jaunu un noderīgu par to, kāds varētu būt mans rītdienas maršruts. Tovakar bija lielisks brīdis, lai izlasītu pēdējās lapaspuses grāmatai "Amazone no iztekas līdz jūrai". Es to pabeidzu un jutu, ka ir noticis kaut kas īpašs. Lai gan es neesmu cītīgs grāmatu lasītājs, bet kad ieraudzīju veikala plauktā šo, tad sapratu, ka tas ir priekš manis. Šī grāmata man daudz nozīmēja. Es atvēru savas istabas logu, lai ielaistu vakara lauku burvību tajā. No loga izbira vairākas mušas, dažas bija beigtas, dažas sāka lidināties dzīvas. Pie jumta malas dziedāja mājas strazds. Izskatījās, ka viņam tur kaut kur ir ligzda. Es dzirdēju, kā viņš dziedāja, tad viņš nolidoja uz zālāja, paķēra kādu salmiņu un atgriezies uz jumta, apmierināts turpināja savu dziesmu. Izbāzu galvu pa logu ārā, lai paskatītos, bet viņš tūlīt pat aizšmauca prom. Saule rietēja. Visapkārt dziedāja dažādi putni. Gaisu piepildīja ciema mājās kurināto krāšņu dūmu smarža. Es vakariņās appēdu savu līdzi paņemto silto putru, un tad mēs ar saimnieku devāmies uz kūti. Tur viņš man parādīja govis, vistas, cūku. Ārā tusējās kaķi un suņi. Mēs parunājām par viņa saimniecību un par dzīvi. Visā ciemā vairs palikušas tikai dažas govis, jo krīzes situācijā iedzīvotāji bija pārdevuši daudzus lopus. Rītdien viņa dēls vakarā braucot ar mašīnu uz Rīgu, tā kā ja man neizdosies paspēt uz autobusu, tad drīkstu pievienoties klāt. Aizgāju gulēt ap 23:30.

No rīta cēlos 5:00. Savārīju sev tēju diviem termosiem un brokastīs uztaisīju sev musli no līdzi paņemtiem žāvētiem augļiem. Sakravāju somu un 6:30 devos laukā. Laiks bija brīnišķīgs. Bija skaidras debesis, un tikko bija uzlēkusi Saule.” Labrīt, Saulīt!” Es devos pie ezera, kur man mājas saimnieki bija ieteikuši, ka paveras lielisks skats. Tur bija jau citas mājas, un izskrēja liels suns, kas neizskatījās nemaz tik draudzīgs, kā man tika stāstīts. Bet es tiku līdz ezeram un varēju izbaudīt šo brīnišķo mirkli. Tur bija maza upīte, un mājas saimnieki bija iekārtojuši koka tiltiņu pāri tai. Es stāvēju uz tiltiņa, un man pavērās rīta Saules atspulgs ezera spogulī.

Tad es devos uz kalnu. Izgāju cauri ciemam, sastapu dažus vietējos, kas steidzās uz rīta autobusu, un biju klāt. Kalns izskatījās mazāks, nekā es to biju iepriekš iedomājies. Bet kāpjot augšā, nācās pielikt ievērojamu spēku. Sākumā es biju zemu novērtējis šo kalnu, bet tagad, kad es biju smagi noelsies, un man pavērās šis skats uz padsmit kilometru tālu apkārtni, es sāku nojaust šī kalna patieso varenumu. Tad es devos uz ezeru, kas bija kalna otrā pusē. Es redzēju ezeru dziļi apakšā un mežu aiz tā, gluži kā no putna lidojuma. Es nokāpu pie ezera un izstaigāju dabas taku gar tā krastu. Izgāju uz laipas, kas sniedzās ezerā. Ezers, Saule, rīts, mežs, pavasaris, putnu dziesmas izkrāsoja apkārtni. Mani ieraudzījuši, no krūmiem izlidoja un pēkšķēdami aizlidoja meža pīļu pārītis. Krastā bija manāmi bebru nograuzti koki. Es savācu savā atkritumu maisā dažus atkritumus, lai pēc manis vienmēr paliek tīrāk. Gāju pa ezera stāvo krastu. Tur auga vareni koki, un zemi noklāja pirmo zilgano pavasara puķīšu pušķīši. Divi lieli bitēm līdzīgi kukainīši tos cītīgi apputeksnēja. Es vairākas minūtes skraidīju ar savu fotoaparātu viņiem pakaļ. Tad es nonācu kalnā, kurā atradās ciema ūdenstornis. Ūdenstorņa augšā Saulītē pūta mājas baloži. Atpakaļ iedams, es atgriezos uz tā varenā kalna, lai varētu beidzot uzņemt dažas bildes ar zilajām tālēm. Saule bija pārvietojusies citā debesu vietā, un zilo tāļu redzamība bija manāmi uzlabojusies. Pūta vējiņš, es padzēros tēju, piezvanīju saviem vecākiem, lai nodotu sveicienu no šīs augstienes un metos lejā pa nogāzi. Vajadzēja pasteigties, jo šodien vēl tāls ceļš ejams.

Gāju pa lauku ceļu, kas locījās pa pauguriem visos virzienos. Šķērsoju dažas čalojošas upītes un pasveicināju tās. Pēc stundas es biju pie valsts robežas. Pārplūdušajos laukos rušinājās divi gulbji un kurkstēja daudz varžu. Gar valsts robežu izlocījās garš ezers. Abos ezera galos bija pa robežstabam. Vienā pusē bija Latvija, otrā – kaimiņi. Gar robežu tecēja upīte. Pase man bija un es devos tur, kur vietējie man bija pastāstījuši, ka varot tikt pāri. Ilgi nebija jāiet, es tiku pāri, un visas zīmes bija nomainījušas savu valodu. Tur kaimiņiem ir nacionālais parks un daudz labiekārtotu dabas taku. Es devos pa taku, kas veda gar ezera otro pusi. Pa vidu ezerā iestiepās gara laipa. Es izgāju pa laipu cauri niedrēm. Zem manām kājām bišķiņ nokrakšķēja niedres, un no niedrēm izlidoja paris iztraucētu meža pīļu. Gāju tālāk pa taku gar krastu. Visi informācijas stendi bija nesaprotamā kaimiņu valodā. Tad es uzkāpu augšup pa stāvo krastu un nonācu pļaviņā. Man vajadzēja padzerties un bišķiņ atpūsties. Bija karsts, es biju nosvīdis. Novilku siltās zeķes un jaku. Un visu atlikušo ceļu biju jutos labāk.

Tad es turpināju savu maršrutu pa taku tālāk. Ezera pretējā, Latvijas, krastā kaut kas skaļi čaloja. Bet es esmu šeit, pretējā pusē. Nu nekas. Gāju tālāk. Sastapu vairākus citus ezeriņus. Ezerus ieskāva dziļa ar mežu apaugusi ieleja. Taka virzījās gar ezeru krastiem, līdz es nonācu līdz nākamajam kalnam. Šai kalnā, kā vienā no maniem bukletiem bija norādīts, ir jābūt skatu tornim. Bet uzkāpis augšā, es sastapu vien 4 nozāģētas torņa kājas un sazāģētu baļķu kaudzi. Vēlāk sastapu vienu vietējo un apjautājos par torni. Es nemācēju viņu valodu, tāpēc jautāju krieviski. Krieviski viņš nedaudz mācēja un man paskaidroja, ka tornis bijis vecs, tāpēc ticis likvidēts. Tad es nonācu līdz lielam stendam, kur bija nacionālā parka karte ar visām dabas takām. Un sapratu, ka visas izstaigāt man nepietiks laika, tāpēc vien pabeigšu tikai to maršrutu, kas iet gar ezeriem. Palūdzu iztulkot šim pašam vīram dažus objektus, kas bija redzami kartē. Bišķiņ aprunājamies. Tur no kalna stāvās nogāzes pavērās skaists skats uz vienu no ezeriņiem. Kalna nogāzē bija ierīkota maza estrāde un laukums zaļumballēm. Es nokāpu lejā un Saulītē ēdu pusdienas. Rieksti, maca, sviests un tēja.

Gāju tālāk. Pēdējā ezera galā bija laipa pāri upītei, kur varēja tikt atpakaļ uz latviju. Bet es izvēlējos iet tālāk pa dabas taku gar upīti, kas tecēja gar valsts robežu. Es joprojām biju pie kaimiņiem. Novērtējis upi, nospriedu, ka varēšu tik pāri ar gumijas zābakiem arī tālāk. Tā es nogāju vēl kādu pusotru kilometru, līdz taka pagriezās prom no upītes. Tur es atradu pāri upītei pārkritušu koku, pa kuru tiku pāri, nevelkot kājās zābakus. Tuvākajam robežstabam kaimiņu pusē bija kaimiņu valsts nosaukums, bet Latvijas šilte bija pazudusi. Vai nu tā bija nokritusi, vai nu kāds vandālis noplēsis. „Stāt, valsts robeža” bija rakstīts kaimiņu pusē. Man ir jātiek atpakaļ uz Latviju. Kad tiku pāri, es apmierināts apsēdos upītes malā un ieklausījos dabā. Maigi čaloja upīte, dziedāja putni, Saule joprojām spīdēja debesīs, ik pa brīdim pavīdēja kāds mākonītis, bija pēcpusdiena, un es biju atgriezies dzimtenē. Es padzēros tēju un iemūžināju upītes dziesmu. Diena pamazām gāja uz beigām, bet man līdz šosejai vēl tāls ceļš ejams. Ir daudz vietu, kas ir samērā neksartas, bet tanī pat laikā var dzirdēt vilcienu, kas dūc 20 km attālumā, mašīnas, kas brauc pa šoseju 8 km attālumā, lidmašīnas, kas lido pāri galvai. Šeit es dzirdēju un redzēju tikai dabu. Tas bija fantastiski.

Nu es devos augšup no šīs ielejas. Šeit ir stipri vairāk meža ceļu, nekā man kartē ir atzīmēts. Visapkārt izcirtumi, daudz sazāģētu zaru, pārvietoties kājām diezgan problemātiski. Labāk nebūtu tos kokus cirtuši. Tā es virzījos cauri izcirtumiem 2-3 kilometrus. Nogājis 2/3 no šī attāluma, es sastapu meža strautiņu dziļā gravā. Kad es kāpu pāri strautiņam, es to pasveicināju un ieraudzīju spožus, jautrus Saules zaķus, kas vizuļo strauta ūdenī. Strautu no abām pusēm ieskāva eglītes, un tas čalodams aiztecēja uz Saules pusi. Tas bija uzaicinājums man apstāties un pabūt kopā ar strautiņu. Iemūžināju strautiņu bildē, filmā, skaņā un tagad iemūžinu stāstā. Izsēdināju, pa manīm rāpojošu ērci, uz zāles stiebriņa - lai necer uz mani un meklē citu izdevību. Tad es padzēros tēju, novēlēju strautiņam uzrunāt cilvēku sirdis un devos tālāk. Lauzos cauri izcirtumam, kāpu vēl augstāk, līdz sasniedzu mežu ceļu, kas iet man nepieciešamā virzienā. Saule debesīs bija mans aptuvens orientieris. Mans uzdevums bija sasniegt to meža ceļu, kas bija attēlots manā kartē tālāk uz priekšu. Es gāju, līdz sasniedzu lauku, kur bija izlikta barība meža zvēriem un putniem un medību torņi. Tur pie barotavas bija arī dažu putnu mirstīgās atliekas. Tas bija pretīgi. Tur tanī laukā likās, ka mans meža ceļš ir izčabējis. Es to kādu laiku meklēju, gar lauka malu, tad nospriedis, ka tā tur laikam nav, devos atpakaļ. Ejot atpakaļ pāri laukam, es to pamanīju citā vietā un devos tajā virzienā. Bija kluss. Tālumā pūta lauku baloži.

Drīz es sasniedzu manā kartē redzamo meža ceļu. Jā, tas bija krietni labāks. Tur ceļa malā bija dažas pamestas saimneicības. Tur bija arī krustojums. Pēc plāna man vajadzēja iet to garāko ceļu cauri mežam, bet tur būtu nepieciešamas vēl vismaz 2 stundas, kamēr es sasniegtu asfaltētu ceļu, no kura pēdējais autobuss uz Rīgu atiet pēc 20 minūtēm. Tātad man vajadzēs pa to asfaltēto ceļu iet kājām vēl aptuveni stundu, kamēr es nonākšu līdz šosejai, kur varētu mēģināt nostopēt kādu mašīnu. Nē, es iešu pa citu ceļu, kurš mani uzreiz stundas laikā aizvedīs līdz šosejai. Gāju pa lauku ceļu gar dažām lauku mājām. Vienuviet uz manīm rēja suns. Cituviet pārsimt metru attālumā no manis mežā nogranda šāviens. Es gāju. Šausmīgi gribējās dzert. Ar tiem 2 litriem, ko esmu nodrošinājies, ir pārāk maz. Es apstājos, lai izdzertu pēdējo krūzi tējas. Viss, esmu tukšā. Pa ceļam uz Rīgu man obligāti, kaut kur jāuzpildās. Gāju pa lauku ceļu, visās malās tie izcirtumi. Tad bija pļava un vai tas bija grāvis, vai garš dīķis – nemāku pateikt, bet tas skaisti iederējās ainavā. Un tad es tur, ūdenī, ieraudzīju gaigalas. „Kiii!” iesaucās tēviņš, mani ieraudzīdams. Un abi kopā ar mātīti metās bēgt. Mātīte lidojumā, „Kree, kree, kree, ...” Drīz es sasniedzu šoseju, ejot līdz autobusa pieturai, mēģināju sazvanīt naktsmāju saimnieku, kura dēls ap šo laiku taisījās braukt uz Rīgu, bet neviens necēla klausuli. Nonācu pieturā, kur atstāju savu atkritumu maisu, ko šīs dienas laikā biju pievācis pilnu, bišķiņ pārkravāju savu somu, izvilku Rīgas šilti ar cenu virsū un sāku stopēt. Jāsaka, ka mašīnu, šeit ir gana maz. Neviena no Latvijas pilsētām vairs neatrodas pie šīs šosejas. Brauc mašīna – neapstājas. Klusums. Brauc fūris – apstājas. Es rāpjos pa redelēm augšup un iekāpju iekšā.

„Paldies!” es saku krieviski. Sarunājam, ka apstāsimies pie pirmā veikala, lai es varu sev nopirkt dzeramo, jo man baigi gribas dzert. Viņš piedāvā savu dzeramo, bet man diemžēl tas neder. Es nedzeru ne kvasu, ne limonādes. Viņš ir no Lietuvas. Izbrauca no Pēterpils šodien 10 no rīta, laimīgi 40 minūšu laikā tika cauri robežai, un gandrīz visu šo laiku ir ceļā. Viņš ir labsirdīgs un lai gan ir lietuvietis, bet pietiekami labi runā krieviski. Viņš ir nodienējis ugunsdzēsējos 20 gadus un nopelnījis sev pensiju. Tagad viņš jau 2 gadus strādā par tālbraucēju. Viņš vēl ir iesācējs šajā jomā. Cik tad viņam ir gadu? Viņam ir 44. Viņam ir divi dēli. Viņa sieva arī nodienēja ugunsdzēsējos 20 gadu par dispečeri. Tagad viņa sieva saimnieko pa māju, bet viņš turpina strādāt. Ir krīze un viņam alga tiek aizturēta par 1-2 mēnešiem. Ir grūti. Viņš brauc gan pa dienu, gan pa nakti. Šajā braucienā viņš cer, ka viņam neuznāks miegs un viņš nokļūs nakts vidū līdz mājām. Ja tomēr uznāks miegs, tad nāksies pa ceļam dažas stundas pagulēt. Gadās arī tā, ka atbraucot ar kravu savā firmā, viņam tūlīt pat jādodas nākamajā braucienā. Vidēji sanāk 1 brīvdiena nedēļā.

Nu, kad būs kāds veikals, es domāju? Viens mazs veikals pavīd, bet tas jau ir ciet. Mēs braucam un braucam. Tad beidzot parādās viens atvērts veikals. Mēs apstājamies, es ātri aizskrienu un nopērku

1,5 litri negāzētu mangaļi. Beidzot man ir pudele ar dzeramo, un es varu ķerties pie savām vakariņām. Es ēdu žāvētus banānus, ananāsus un greipfrūtus. Piedāvāju vadītājam, bet viņam viss ir, viņam ir plītiņa un pat ledusskapis. "Vai es drīkstu uz brīdi atvērt logu?", es viņam jautāju. "Protams!", viņš atbild. Es izbāžu savu roku pa logu ārā, un vējš nopūš ērci no tās. Šī ir jau otrā ērce dienas laikā. Parunājām ar vadītāju par ērcēm. Viņš nebija potēts, bet atbildēja, ka ejot uz mežu ogot vai sēņot, tā ir normāla parādība, un viņu tas neattur no iešanas uz mežu. Tā mēs runājam un es ēdu un pamazām tukšoju savu mangaļi. Mums priekšā visu laiku līdz pat rietam bija redzama Saule. Tā spīdēja cauri spalvmākoņu segai un bija patīkamā spožumā. Mums pamazām tuvojoties Rīgai, tās krāsa lēnām mainījās visdažādākajos maigos toņos - no dzeltenas uz oranžu, no oranžas uz sarkanu. Visa debess bija viena milzīga glezna visa ceļa garumā. Saulei teicu paldies par tik brīnišķīgu ceļojumu, dabai teicu paldies, pasaulei teicu paldies. Paiet stunda, un beidzot es esmu paēdis un padzēries. Pudelē vairs tikai puslitrs ir palicis. Vēl kāda pusstunda un mēs esam uz Rīgas apvedceļa. Man būs jākāpj, bet viņš brauks tālāk uz Mariju. Viņa GPS saka, ka pie patreizējā ātruma viņš tur ieradīsies 2 naktī. Es viņam vēlos samaksāt to cenu, ko norādīju uz lapas, bet viņš negrib ņemt. Bet es viņu pierunāju. Es norāpos lejā, un viņš man padeva manu somu. Es novēlēju viņam veiksmi un laimīgu dzīvi. Viņš aiztaisīja durvis un pēc brītiņa devās ceļā. Es ceru, ka esmu viņu kaut cik laimīgu padarījis, ka mana dalība viņa braucienā dāvāja viņam ko īpašu. Jānis Blūms


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais