Mazā Lietuva un Žemaitija.

25.04.2010
10 min lasīšanai
70 foto

Ir pagājusi tieši nedēļa kopš atgriezos no kāda jauka ceļojuma. Tieši nedēļu arī svārstījos rakstīt par piedzīvo un redzēto, vai visu paturēt tikai sev.Tagad esmu izlēmusi, padalīšos. Piedāvājums dodies ceļojumā uz Mazo Lietuvu un Žemaitiju nāca ļoti negaidīti un lēmums bija jāpieņem dažu stundu laikā.Varu savākties dažu minūšu laikā, ja ir vēlēšanās, bet šoreiz bija nedaudz citādi. Jau domās staigāju pa pavasarīgo Brēmeni, iztēlē redzēju šīs pilsētas vietas, kuras noteikti bijām nodomājušas apmeklēt. Mēnesi biju skatījusi kartes, internetā lasījusi informāciju par apskates vietām, iespēju tur nokļūt un apmeklējuma laikiem un cenām.Tik ļoti bijām gatavas apskatīt Brēmeni, bet virs Eiropas iestrēga pelnu mākonis un mūsu sapņi līdz ar to.Vēl cerība bija, ka svētdienas rītā tomēr lidosim, jo dati par lidojuma ierobežojumiem tika doti tikai neilgam laikam uz priekšu. Un tad nāca piedāvājums braukt uz Lietuvu. Mazu brīdi vēl svārstījos un meklēju info vai lidošana tomēr sanāks vai nē. Jo vairāk lasīju dažādos viedokļus, jo vairāk sapratu, ka dažādi ziņu avoti vēsta klusumu gaisa telpā pat līdz ceturtdienai. Piezvanīju savām kompanjonēm, ka esmu izlēmusi, nesēdēšu un negaidīšu neiespējamo , bet ņemšu ko laimīga sakritība un labi draugi piedāvā. Sestdienas rītā modos jau ar pieņemta lēmuma vieglumu un devos uz agro rīta vilcienu, lai plkst.7-os būtu izbraukšanas vietā. Kad saulīte pakāpusies, bijām jau sasnieguši Lietuvu, rokas stiepiena attālumā palika Krusta kalns. Vieta, kuru būtu vērts apmeklēt, taču šoreiz tikai atsvaidzinām informāciju par šo nozīmīgo vietu un dodamies tālāk. Braucam cauri Žemaitijai-tas ir viens no Lietuvas etnogrāfiskajiem reģioniem. Tā it Lietuvas rietumu daļa līdz pat Baltijas jūrai ar apmēram 21000km 2 plašu teritoriju. Par Žemaitijas galvaspilsētu tiek uzskatīti Telši. Drīz jau esam Klaipēdā.Saulīte spīd, bet kā jau piejūras pilsētā vējš mūs nesaudzē.Ejam skatīt šo jauko ostas pilsētu, kurai ir arī samērā sarežģīta vēsture.Dažādos vēstures periodos tā piederējusi dažādām varām, robežas tikušas dalītas un pārdalītas.Mazā Lietuva ir saistīta gan ar Polijas, gan Vācijas, gan Lietuvas vārdu.Tagad par Mazo Lietuvu tiek saukts Klaipēdas novads.Šis novads arī tiešām atšķiras no pārējās Lietuvas.Tam ir citāda vēsture, arhitektūra un kultūra.Vecpilsētu sākam skatīt ar kāda interesanta objekta- laimes pogas apskati, kad pogu esam apbrīnojuši gide aicina pacelt acis uz augšu. Tikai tad lielākā daļa no mums pamana, ka tieši virs galvas karājas smaga bumba, ko par laimi no rokām nav izlaidis, uz jumta kores sēdošais skursteņslauķis.Tā nu noteikti ir mūsu vislielākā laime šai vietā un šai brīdī. Nedaudz vējā izpluinītām burām, turpat blaukus Danes upē noenkurots burukuģis Meridiāns.Jau no padomju laikiem kļuvis par vienu no trim Klaipēdas simboliem.Savulaik savos labākajos gados kalpojis par mācību kuģi jaunajiem jūrniekiem, tagad uz mūžu iesprostots (jūrā viņam vairs neizpeldēt, jo priekšā nostājies Biržas tilts, kurš vairs nav izkustināms, kā senāk),krasta promenādes apmeklētāju apskatei. Pa ceļam uz pilsētas pretējo pusi apskatām vairākus pieminekļus, kas celti par godu dažādiem pilsētas un valsts notikumiem.Ievērojam, ka lietuviešiem raksturīgi pieminekļos iemūžināt, to celšanai izmantoto līdzekļu ziedotāju vārdus.Pieminekļi nav mazi un ziedotāju saraksts iespaidīgs.Ejam garām teātrim, kura afišas vēsta, ka šeit populārs un joprojām aktuāls Raimonda Paula mūzikls par māsu Keriju. Esam nonākuši Naujamiestis-jaunajā pilsētā.Cerībā piedzīvot pārsteigumu, ko sola tikai sestdienu un svētdienu pusdienlaiks,kavējamies Liepu ielā.Interesants nams ir angļu tirgotāja Džona Simpsona villa, kur darbojas Pulksteņu muzejs.Turpat blakus atrodas neogotiskās pasta stacijas ēkas.Kaut kādu ,mums nezināmu, iemeslu dēļ pārsteigumu nepiedzīvojam(ap šo laiku bija jāskam Lietuvas lielākajam mūzikas instrumentam-kariljonam) un dodamies atpakaļ vecpilsētas ielās.Būs iemesls atgriezties un cerēt sadzirdēt šoreiz nedzirdēto. Ievēroju, ka pilsētas apstādījumos dzestrajam vējam spītīgi turas pretī trauslās un krāsainās atraitnītes.Pilsēta sāk ietērpties vasaras rotā, puķu dobes un ziedu skulptūras lēni mostas ziedēšanas trakumam. Līkumojam pa vecpilsētas ieliņu labirintiem,daudz šeit dažādu skulptūriņu.Katrai savs stāsts.Uz stūra ,spīdīgi noberztām austiņam,notupusies mazā laimes pelīte.Ja gribas, lai vēlēšanās piepildās, tā jāiečukst pelītei austiņā.Paceļu acis un gribot negribot jāsāk ticēt pelītes spējām,skvēriņā uz soliņā snauž kāds klaidonis ar laimīgu smaidu sejā.Varbūt pabijis pie peļuka, varbūt priecājas par siltajiem saules stariem pēc drūmās ziemas, bet izskatījās tik apmierināts.Aiz nākamā stūra mūs sagaida kaķis ar inteliģenta seju.Manuprāt gan tam dzīvajam kaķim, kurš no mums slēpās, blakus esošajā puķu dobē un tam kurš uz mums nolūkojās no bēņiņu loga palodzes bija krietni vien inteliģentāks un dzīvāks skatiens.Un noteikti neviens viņu seju nebija noķēpājis ar krāsu. Lasot ieliņu uzrakstus cenšamies tulkot un jāsaka, ka daudzas lietas mūsu valodās līdzīgas un tulkojums dodas rokās ātri.Slēpjoties no vēja izskrienam cauri Fridriha Vilhelma pasāžai. Šobrīd vēl šeit rosību nemana, bet atsākoties aktīvajai tūrisma sezonai, te varētu būt jauka pasēdēšana pēc pilsētas apskates.Zinātāji stāsta, ka lielajos vējos te mēdzot paslēpties un izklaidēties lielākais vairums pilsētnieku un tūristu.Tagad šeit iekārtojušies restorāni un kafejnīcas, bet agrāk sabrauca tirgotāji , izkrāva savas kravas un aprūpēja zirgus. Otrpus pasāžai nonākam uz ieliņas, kas ved uz Kalēju amata muzeju.Pirmais iespaids, ka te var izvēlēties kapu vārtiņus un žodziņus, bet pievēršoties uzmanīgāk ievērojam arī citus objektus.Interesants veidojums-bumba „savelta” no pakaviem.Pavisam drīz nonākam pie senajām pildrežģu mājām, kas šai pilsētas daļā saglabājušas un noturējušas pretī kariem, vētrām un ugunsgrēkiem.Ar kādu stāstu par ugunsgrēku saistās arī stāsts par slaveno Trojas atklājēju Henrihu Šlīmani.1954.gadā viņa kuģi pietauvojās Klaipēdas ostā.To kravās bija dārgas preces, kuras pārdodot Šlīmanis cerēja un lielu peļņu.Tomēr, kad pa zemes ceļu ieradās pats Šlīmanis, viņa skatam pavērās šausmīga aina, noliktavas, kurās bija jāatrodas viņa precēm bija nodegušas, pilsēta bija nodegusi, šur tur vēl gruzdēja un debesīs slējās dūmeņi.Tas bija milzīgs trieciens, bet izrādījās, ka viņa kuģi bija aizkavējušies un preces bija nonākušas citās noliktavās.Pārdodot tās viņš ieguva milzīgu peļņu, par kuru vēlāk devās un tiešām atrada Troju ar visām tās bagātībām.Atkāpei-kad biju Trojā, atceros, ka tur šo atklājēju pieminēja ar dalītām jūtām.Viņš atklāja Troju, bet tai pat laikā arī neprofesionāli rokot esot sabojājis daļu tās vēsturisko vērtību.Vēl tagad acu priekšā stāv vieta, kuru vietējais gids rādīja, kur Šlīmanis bija izracies cauri ,kā grāvim ,visiem senās Trojas slāņiem, tādējādi daudz ko no tās vērtībām izpostot. Likumojot pa jaukajām ieliņām,garām Mazās Lietuvas vēstures muzejam, kas atrodas brīnišķīgajā pasta priekšnieka Vites mājā, nonākam teātra laukumā, kur no paaugstinājuma uz mums noraugās otrs Klaipēdas simbols-Tāravas Anniņa.Tas uzcelts Klaipēdā dzimušajam un daudzās vāciski runājošās valstīs populāram dzejniekam Simonam Daham(1605-1659.).Populārs viņš kļuva tieši ar dzejoli-dziesmu Tāravas Anniņa,kas bija veltīts Tāravas baznīckunga meitai Annai un viņas līgavainim, dzejnieka draugam. Tiek uzskatīts, ka Annā bija iemīlējies arī pats dzejnieks. Pieminekļa liktenis, kā daudziem, nav bijis vienkāršs, 1939. gadā to noņēma un tās vieta novietoja Hitlera pieminekli.Pēc IIPasaules kara piemineklis pazuda un tikai 1989.gadā tā tika atjaunota ar klaipēdiešu un Vācijas Tāravas Anniņas biedrības atbalstu.Tagad šī vieta ir ļoti iemīlēta kāzinieku vidē, nedēļas nogalēs šeit var sastapt daudzus jaunos pārus.Anniņai aiz muguras ir teātris, no kura balkona 1939.gada 23.marta rītā savu runu teica Hitlers.Klaipēda pēc slepenas Lietuvas valdības un Vācijas vienošanās parakstīšanas bija nodota III reiham.Pirmajā brīdi pilsētnieki, šo ziņu uzņēma ar prieku, bet pavisam drīz pilsētā sākās grūti laiki, kas izvērsās par traģēdiju daudzās ģimenēs. Vēl tikai piestājam pie nama, kurā 1807.gadā gadu pavadīja prūsijas karalis Frīdrihs Vilhelms un viņa skaistā karaliene Luīze, jo Berlīne bija nonākusi Napaleona rokās. Karalis apmetās greznajā tirgotāja namā, bet viņa vairākus simtus lielajai svītai gan nācās dzīvot krietni viem pieticīgāk, jo pilsētā grezno namu bija maz.Turpat arī trešais pilsētas simbols-Zvejnieka skulptūra, jo Klaipēda no pašiem tās pirmsākumiem visu laiku bijusi un ir saistīta ar jūru un zveju. Dažās stundās tik daudz uzzināts par šo netālo pilsētu, kuru nereti redzam tikai kā piestātni , lai pārceltos uz delfināriju Kuršu kāpas galā.Arī es tieši tādā veidā biju bijusi šai jaukajā pilsētā un priecājos to ieraudzīt pavisam citādu. Pusdienojam Klaipēdas Akropolē, milzīgā tirdzniecības kompleksā.Ja jau esam Lietuvā, tad pusdienās izvēlamies dižkukuļus(cepelīnus).Garšīgi un bezgala trekni, bet toties nacionālā virtuve. Kad vēderi pilni varam mesties iekšā jaunos piedzīvojumos.Dodamies uz Venti.Sens zvejnieku ciemats,Ventes rags ir 5.5 km garš, platākajā vietā 2.2km plats.Pašā raga galā stāv 1863.gadā uzceltā bāka un Ventes ornitoloģijas stacija.Mols, kas sargā Ventes ragu no ūdens postošās iedarbības šobrīd pastaigām nav iespējams, jo to klāj ūdens.Blakus bākai uzstādīti tīkli kuros ķer pāri lidojošos putnus un apgredzeno.Tieši pāri Ventes ragam iet viens no lielākajiem putnu migrācijas ceļiem.Stacijas darbinieki šeit paši dara visu, gredzeno putnus, uzstāda, gatavo un labo tīklus, sagaida apmeklētājus un vada ekskursijas.Stacijas vadītājs šeit strādā jau 60 gadus un apgredzenojis septiņsimt tūkstošus putnu.Vēl joprojām, lai arī cienījamos gados, viņš turpina savu darbu.Mūs izglīto mazāk pieredzējušais, tikai 30 gadus nostrādājušais,stacijas darbinieks, kurš apgredzenojis ap pusmiljonu putnu.Uzzinām daudzas pārsteidzošas ziņas par to cik ilgi viens putns var nolidot bez nolaišanās, kurš ir mazākais putns, kurš no tiem lido vistālāko ceļu uz pārziemošanas vietām u.t.t.Te tiek gredzenoti arī kādas sikspārņu sugas īpatņi.Tie gan esot attapīgāki par putniem un, ja viņus neapgredzeno tūlīt pēc iekļūšanas tīklā, tad tie prot atrasts izeju un prom ir.Putni savus gredzenotājus ik pēc noteikta laika intervāla sagaida tīklu būros un no tiem spēj izkļūt tikai ar ornitologa palīdzību. Nākošā vieta, kur vēl šai dienā jānokļūst ir Miņģes ciems, jeb Lietuvas Venēcija.Tā kā kuģītis ar kuru bija paredzēts izbraukt daļu šo ūdeņu esot apklusis upes vidū ar visu skolēnu grupu uz klāja, mums nekas cits neatliek kā paļauties uz situāciju un vietējās gides organizatoriskajām spējām.Kā vēlāk pārliecinājāmies, tās ir novērtējamas kā izcilas.Līdz brīdim, kad bija jākāpj uz klāja, bija veseli divi kuģīši, laipns kapteinis un silta zivju zupa pa ceļam.Ietuņtuļojamies visos līdz paņemtajos siltā apģērba gabalos un sadalīti divā grupās sākam kuģot pa Nemunas deltas kanālu labirintiem.Pūš pamatīgi, bet nespējam noturēties un stāvam uz klāja un vērojam kā gar kanāla malu sarindojušās senās zvejnieku mājas, kas atguvušas seno šim novadam raksturīgo stilu.Virs mūsu galvām izrādās jūras ērglis, kā apstiprinādams, kapteiņa stāstījumu par to, ka viņi šeit mīt ievērojamā skaitā, viens pāris pat izdzīvojis no ligzdas melno stārķi un tagad mitinās viņa ligzdā.Krastā pacietīgi, spītējot aukstajam vējam, sēž makšķernieki, mūsu kuģīti apdzen kāda dārga jahta.Kapteinis komentē, jahtas kapteiņa braukšanas stilu-viņa tiesības noteikti esot pirktas, jo korekts viņa braukšanas stils noteikti nav.Tādā ātrumā neviens kanālā nenesas garām citam braucējam.Bet, ja jau naudas pietiekot tādai jahtai, tad tiesībām...Pusceļā izkāpjam, lai viesu mājā-kafejnīcā ieēstu siltu zivju zupu.Kamēr gaidām zupu, lietuviešu gide katram sarūpējusi lapiņu ar kādu lietuviešu sakāmvārdu par ūdeņiem un zivīm.Tiek dota iespēja domāt, meklēt saistības ar latviešu valodu un izteikt savu tulkojuma versiju.Pēc tam seko oriģinālā.Jāsaka mums vedas samērā labi, vismaz uz to pusi jau ir arī mūsu tulkojums. Zupa, kā noskaidrojam, no zandarta ir tieši laikā un vietā.Ļoti garšīga un vēl kopā ar tikpat garšīgu maizīti.Diemžēl laiks mūs steidzina un kāpjam atkal savos kuterīšos, lai pieveiktu atlikušo posmu.Vējš kļūst arvien spēcīgāks un šūpo arviem pamatīgāk.Kad esam jau iekuģojuši Nemūnā ūdens šaltis ir tik spēcīgas, ka līst pāri mūsu galvām un esam spiesti slēpties zem jumta.Nelielam ieskatam aizbraucam paskatīties piejūras ezeru(Kā sapratu, tas kādreiz bijusi jūras daļa, kā Latvijas Engures, Kaņiera ezers ) un lūdzam meklēt krastu un stabilu pamatu zem kājām.Tur jau mūs sagaida autobuss, bet ir tikai viena ķibele, pa vidu žogs un aizslēgti vārtiņi.Aiz muguras kanāls.Neapjūkam un kāds jau ir atradis, ka vietā, kur žogs beidzas ,pie upes ir plaukstas lieluma sauszemes pleķītis, pa kuru arī žogu apejam. Tagad gan vēl tikai neliela ekskursija, veroties caur autobusa logu,pa Rusnes pilsētiņu un tad meklējam sarunātās naktsmājas.Tur mūs gaida viesmīlīgas saimnieces, bagātīgs vakariņu galds un izkurināta pirtiņa.Saimnieces, kā atvainodamies, saka, ka vakariņās pārsvarā ir zivis, jo dzīvojot taču uz salas.Toties zivis, kas brūni nokūpinātas, glīti servētas mums vakariņās, vēl no rīta esot peldējušas tuvējos ūdeņos.Svaiga manta.Un ļoti, ļoti garšīga. Pēc vakariņām sadalāmies pa mājiņām, jo dzīvosim pie trim saimniecēm.Mēs ejam pie vietējās gides, kura ir skolotāja Rusnes skolā un vēl arī nodarbojās ar lauku tūrismu.Patiešām viesmīlīga un jauka kundze.Cilvēki šeit cenšas pielāgoties dzīves situācijai, nenolaiž rokas un meklē iespēju strādāt, izdzīvot un nopelnīt. Vēl tikai gājiens un izkarsēšanās pirtiņā un tad veselīgs miegs, lai no rīta dotos tālākās gaitās. Bet rīts sākas ar saimnieces sarupētām brokastīm-pašceptām maizītēm, dažādām gaļiņām, salātiem un tam visam vēl klāt saimnieces, ceptām biezpienu pildītām pankūkām.Var tikai pabrīnīties pa kuru laiku viņa to visu paspējusi, jo vakar vadīja mums ekskursiju, tad guldināja, bet tagad jau sagatavojusi brokastis un atkal gatava kopā ar mums ceļot tālāk. Un tad seko viens no interesantākajiem momentiem šajā ceļojumā.Par iespēju nokļūt salā šķērsojot pārplūdušo ceļu jau dzirdējām vakar, kad to bija izbaudījis autobusa šoferītis.Viņam bija divas iespējas vai nu pieņemt šo iespēju un sagaidīt mūs salā, vai palikt viņā krastā un sagaidīt mūs no rīta piekuģojam.Situācija bija tāda, ka ūdens līmenis bija 30cm un braukt bija atļauts.Atpakaļ mēs to piedzīvojam paši savām acīm.Visapkārt ceļam milzīgās platībās applūdušas pļavas, gājputnu bari, no ārpasaules atgrieztas viensētas.Un tad arī ceļa posms, ko vieglās mašīnas uz saviem riteņiem nešķērso, bet tiek liktas uz platformām un vestas pāri, lielākie transporta līdzekļi kuļas pāri saviem spēkiem, cieši sekojot ceļa iezīmējumam un ūdens līmeņa mērījumiem.Ir periodi, kad ūdens līmenis sasniedz pat 1-1.7m līmeni un tad šī sala no ārpasaules ir sasniedzama tikai pa ūdens ceļu.Kā teica gide, parasti tieši šai periodā kāds salas jaunais iemītnieks sadomā nākt pasaulē... Veiksmīgi esam nokļuvuši Šilutē.Pilsēta izveidojusies no četriem ciematiem pie Šīšas upes.No šejienes bija viegli nokļūt Nemunas deltā.Tāpēc arī šeit bija plaši attīstīta tirdzniecība.Uzzinam par pilsētiņas mecenāta labajiem darbiem, kas tai palīdzējis attīstīties un paplašināties.Vēl ielūkojamies Luterāņu baznīcā, kas uzrunā ar savdabīgu un interesantu altārgleznu.Interesanti, ka ilgu liaku šai vietā neļāva baznīcu būvēt, aizbildinoties ar to, ka tuvējā apkārtnē ir pietiekošs skaits baznīcu.Tad , jau minētais mecenāts ,uzdāvināja zemi un baznīca sāka tapt.Tās arhitekts, netipiski tā laika standartiem, bija gados jauns cilvēks.Viņam bija tikai 30. gadu. Atvadāmies no jaukās gides Dainaras un dodamies paklejot pa veselības un joku takām atpūtas kompleksā pie Juozas.Pirms pusdienot, izejam taku, kuras malās ir interesanti objekti.Pirmais ir pirksts, tad seko vietējo veidota Stonhedža un upurvieta tās centrā.Mazliet tālāk Žemaitijas simbols lācis,turpat netālu klejo vilki, koks ieklausās staigātājos izstiepis ausi un vēl un vēl.Var atrast gan pērles, gan telti diviem. Pusdienās atkal nacionālais ēdiens no plašā piedāvājuma klāsta.Mums tiek Žemaišu kartupeļu pankūkas, pildītas ar gaļu.Alus cienītāji izvēlas šeit uz vietas brūvēto alu.Ar alu arī sācies šis kompleks, vispirms bijusi alus darītava, kas vēlāk paplašinājusies un tagad kompleksā ir gan plaša ēstuve, Meža kaķu taka, pastaigu taka, putnu dāzs, bērnu rotaļu laukumi, suvenīru kioski, seno spēkratu izstāde un vēl dažādas izklaides un atpūtas iespējas. Jau mājupceļā iegriežamies aplūkot, plāši izreklamēto Eiropā lielāko japāņu dārzu, kam būtu jāplešas 16 ha platībā.Jāsaka, ari es uzduroties uz šīs reklāmas, jau biju iztēlojusies to kā grandiozu objektu.Tāds tas arī varbūt kādreiz būs, bet droši vien pēc daudziem, daudziem gadiem.Patreiz tur ir tikai pats sākums, kam turpinājumā paredzams milzīgs darbs.Labi, ka redzēju, varbūt kādreiz būs ar ko salīdzināt. Un garāmskrienot uz mirkli vēl piestājam Žemaišu Kalvarijā. Viens no Lietuvas katolicisma centriem, kurā ir iespējams izstaigāt Krusta ceļu, izejot 19 kapelas.Viss ceļa garums apmēram 7 km.Taču pats ievērojamākais šai vietā ir Vissvētākās jaunavas Marijas parādīšanās baznīca, kurai 1988.gadā pāvests Jānis Pāvils II piešķīra mazās bazilikas titulu. Divas dienas pagājušas kā vienā skrējienā, redzētas daudzas interesantas vietas, uzzināti interesanti fakti un piedzīvoti aizraujoši notikumi.Secinājums, ka pelni nenes tikai sliktās lietas.Uz to visu var paskatīties arī savādāk.Nebūtu mākoņu, nebūtu šī jaukā ceļojuma.Bet ticu, ka redzēšu arī Brēmeni.

Mazā Lietuva un Žemaitija.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem