Kipras daivinga industrijas pērle - nogrimušais prāmis Zenobia. Ceļvedis DAIVERIEM.

23.04.2010
6 min lasīšanai
49 foto

16.03.10 - 25.03.10 - beidzot notika ilgi gaidītais brauciens uz Kipru, jeb „year round Island” kā to mēdz dēvēt krāsainos ceļojuma bukletos. Kipras pavasaris ir kā mūsu siltākā vasaras diena, tikai debesis zilākas, saule spožāka, ziedošas pļavas smaržīgākas, gatavie citrusaugļi nogatavojušies krīt zemē. Vēsture mijas ar dabas skaistumu, un visapkārt šim skaistumam ir tas, kas mūs te ir atvilinājis – tirgīzzils Vidusjūras ūdens un Kipras piekrastes zemūdens galvenais apskates objekts – nogrimis prāmis (wreck) Zenobia. Laikraksts The Times ir ierindojis Zenobiju pasaules wrecku daivsaitu Top 10 un, protams, katrs wreck daivers zina par šo nogrimušo objektu un lielākā daļa vēlas šeit kādreiz ienirt un veikt „pastaigu” plašajos Zenobijas gaiteņos, cerot neapmaldīties un atrast izeju līdz balonos beigsies gaiss.

Ir dzirdēts, ka Zenobiju sauc arī par Vidusjūras Titāniku, tam ir divi iemesli – tas ir ļoti milzīgs, garums 172 m (tonnāža - 12 000 tonnu) un otrs, prāmis, tāpat kā Titāniks arī nogrima veicot savu pirmo reisu. Tas nokalpoja vien 34 dienas. Prāmis Zenobija tika uzcelts 1979. gadā Zviedrijā, 1980. gada maijā Sīrijā tas uzņēma savu pirmo un pēdējo kravu – 104 kravas auto pilnus ar dažādām precēm, kas bija paredzētas Vidusjūras reģiona valstu supermārketiem, un devās ceļā uz Grieķiju. Tuvojoties Kipras ostas pilsētai Kiprai, 1980.gada 3. jūnijā, prāmis sāka svērties uz kreiso sānu, līdz sasniedza jau 45 grādu leņķi. Inženieri nespēja novērst balasta sistēmas kļūdu un pēc pāris dienām 1980. gada 7. jūnijā prāmis nogrima ar 200 miljonu dolāru vērtu kravu. Neviens cilvēks bojā gājis nebija, jo kuģis grima vairākas dienas un visi apkalpes locekļi paspēja laikā evakuēties. Kuģa bojāejai, kā jau parasti tas notiek, ir divas versijas- oficiālā un neoficiālā. Oficiālā versija ir tāda, ka kuģa datorsistēmas kļūdas rezultātā tika sabojāta balasta sistēmas darbība, kā rezultātā ūdens balasta sistēmās tika nevienmērīgi iepumpēts un kuģis noliecās 45 grādu leņķī. Otrā, neoficiālā versija, un priekš manis ticamākā, ir kuģa tīša novešana līdz nogremdēšanai ar mērķi dabūt apdrošināšanas atlīdzību. Bet nu, par niršanu uz nogrimušo prāmi. Zenobija „guļ” vien 1500 metru attālumā no Larnakas ostas (GPS 34'53.5"N, 33'39.1"E), 42 dziļumā. Līdz ar to, nokļūt pie tās var, veicot vien 5 minūšu braucienu ar Hondas 200 zirgspēku motoru aprīkotu gumijas laivu (RIB). Wrecka garums – 172 m, platums 23 metri. Par cik labais kuģa borts ir sasniedzams jau 16 - 19 metru dziļumā, tad šeit ir ko darīt un redzēt arī iesācējiem, bet nu mūs, protams, interesēja pats interesantākais, tas, kas pietrūkst nirstot uz Baltijas jūras wreckiem – iekļūšana kuģa iekšpusē

Sāksim visu pēc kārtas un sarežģītības. Peldot pa kuģa sāna daļu (18-30 m), kas atrodas gandrīz paralēli jūras gruntij, var aplūkot un iepazīties ar dzīvām radībām, kas šeit mīt. Izskatās, ka tās nemaz nejūtas daiveru traucētas, jo visur ziņkārīgi seko mums līdz un dažbrīd, no izmēros mazākām zivtelēm, ir jāatgaiņājas kā no mušām vasarā….Šeit var sastapt izmēros lielus tunčus, barakudas, grūperus, papagaiļzivis, uz kuģa klāja redzēju arī murēnas, kas salīdzinot ar Sarkanās jūras radiniekiem ir daudz mazākas, toties izskatās mierīgākas un ir iemitinājušās uz dzīvi „kuģa trubās”. Vietējie teica, ka vasaras periodā šeit bieži ir manāmi jūras bruņurupuči, kas visdrīzāk peld uz šejieni ēst ūdenszāles, uzaugušās uz kuģa klāja.

Kuģa klājs, savukārt, ir gandrīz perpendikulāri jūras gruntij. Kravas mašīnas ir ļoti labi saglabājušās, dažās no tām joprojām turas piestiprinātas ar ķēdēm pie klāja, no tām izkritusī krava, piemēram, dažādi medicīnas aparāti tehniskas ierīces, segas, guļammaisi un cits no mašīnām izgāzies kravas sastāvs ir izmētāti blakus kuģim jūras dibenā 42 m dziļumā, turpat guļ arī mašīnas, kuras ķēdes nespēja noturēt. Mašīnās, kuras „stāv uz riepām’ var ielīst un pagrozīt stūri. Uz klāja atrodas arī tradicionālais kapteiņa tiltiņš, kur joprojām var nospiest kādu vadības pults pogu un mēģināt iesēsties krēslā. Glābšanas laivu stiprinājumos joprojām turas glābšanas laivas, dažas guļ izgāzušās. Iekļūšana kuģa augšējā klājā jeb "accomodation level" augšējā daļā, nesagādā lielas grūtības, caur logiem (gan veseliem, gan izsistiem) iekšā spīd Kipras spožās saules stari. Potenciālo ieeju un izeju šajā stāvā ir diezgan daudz, apmaldīties ir praktiski neiespējami, ja vien nenirt naktī bez luktura.... Šeit mēs nedaudz uzkavējamies restorānā, rodas sajūta, ka galdi un krēsli ir pieskrūvēti pie sienas, jo peldot grīda sanāk mums gar sāniem. Var mēģināt arī uzvārīt kafiju, jo kafijas automāts stāv kā jauns. Kajītēs redzami trauki, gultas, segas. Sānmezglos kā jauni stāv pieskrūvēti podi un izlietnes, tajos ūdens vairs nekad nebeigsies…..

„Jautrības pilnā daļa” pamazām beidzās un priekšā gaida sarežģītāki daivi, kas prasa jau lielāku fizisko, morālo un tehnisku sagatavotību. Šeit jāpiebilst, ka kuģī ir trīs kravas nodalījumi/klāji – augšējais kravas klājs (upper cargo deck), vidējais kravas klājs (middle cargo deck) un apakšējais kravas klājs (lower cargo deck) un mašīntelpa (engine room). Daiverus ar atbilstošu sagatavotību „laiž”, augšējā un vidējā kravas klājā un mašīntelpā, apakšējā kravas telpā iekšā atrasties ir bīstami dēļ izplūdušās degvielas un bīstamas kravas, līdz ar to, tur iekšā tikt mums „nespīd”, godīgi sakot, ka pēc middle cargo deck apmeklējuma uz apakšējo vairs arī nevelk….:)

Augšējais kravas klājs jeb tā saucamais upper cargo deck, izskatās kā garš tunelis, kurā ieejot ir tumšs, bet sajūta ir ļoti mierīga, jo kaut kur tuneļa galā jau ir redzama izeja, kas izpaužas blāvi zilā gaismas pleķītī. Sajūta neaprakstāmi saviļņojoša, līdz brīdim, kad uzduros lieliem kauliem, tad šī miera un harmonijas sajūta uz mirkli iešūpojas, jo, lai gan saprotu, ka tie ir mašīnu kravās vestās lopu gaļas kauli, tāpat rodas jocīga sajūta … Sāku vērot luktura gaismas mestās ēnas, kas rodas gaismai atduroties pret krustu šķērsām sakritušam kuģa konstrukcijām, un par kauliem vairs nedomāju, drīz beigsies šis daivs, un to ir jāsmeļ maksimāli daudz pozitīvu emociju…. Mašīntelpa (engine room) – lai nokļūtu tajā, sākumā ir jānopeld iekšā kuģī aptuveni 30-40 m pa koridoru līdz koridors atduras sienā un pagriežas pa kreisi, tad jānopeld vēl pāris metri, jāpagriežas vēlreiz pa kreisi un „jātrāpa” durvīs, kuras ved uz mašīntelpu. Vidējais dziļums ir 40, par cik mums līdzi ir viens daiveris ar vienu balonu, tad mūsu atrašanās laiks šeit ir ierobežots. Pati mašīntelpa izskatās kā liela istaba ar visādām krāsnīm, trubām ierīcēm, krāniem un citiem man ne īsti saprotamiem dzelžiem. Kaut arī mašīntelpā ir pilnīga tumsa, liekas, ka ceļu atpakaļ varētu atrast arī bez luktura, jo ceļš ir diezgan labi iegaumējams, bet protams, to neviens pārbaudīt netaisījās. Apmetot pāris riņķus, peldam ārā pa mašīntelpas durvīm un tad pa koridoru ar pagriezieniem, kur koridora galā jau spīd gaisma ar diezgan platu izeju. Manējais pulkstenis jau arī nervozi pīkst un mirgo, brīdinot, ka bez dekompresijas daiva robežas jau ir pārkāptas. Vidējais kravas klājs – jau iekļūt vien tajā prasa samērā labu sagatavotību, baidos, ka izmēros liels daiveris tajā varētu iestrēgt kā pieēdies Vinnijs Pūks, jo ieeja ir samērā šaura un garena, sanāk, lai iekļūtu middle cargo deck klājā ir jāizpeld cauri tādam kā šauram tunelim ar izliekumu… Šajā klājā ir divas ieejas un izejas, bet ņemot vērā, ka tās var pamanīt tikai 99% zinot kur tieši tās ir, tad tas liekas ļoti maz. Bez luktura tur var izdurt acis, labi ka mums tas nedraud, jo pirmkārt jau acis pasargā maska...un protams bez luktura (papildus vēl 1 rezervē) šeit darīt nav ko… Pirmajā brīdī, iekļūstot iekšā, muskuļos jūtams saspringums, ir būts arī sliktākā redzamībā un nekādā redzamībā zem ūdens, bet tad tas ir bijis situācijā, kad peldot augšup uzpeldētu virs ūdens virsmas, nevis atsistos ar galvu dzelzī, un Sarkanās jūras vreki, kuros ir laimējies būt ar šo gadījumu salīdzināt nevar, jo tad pat lukturus īsti nevajadzēja. Izkļuvi no šejienes apgrūtina tas, ka papeldot uz priekšu jau pāris metrus izeja nav redzama, nav arī „gaismas tuneļa galā”, tikai mana gida lukturis. Trīs dziļas ieelpas un izelpas un viss nostājas savās vietās, esmu mierīga un ceru, ka ar gidu nekas nenotiks, jo pretējā gadījumā es varētu palikt uz „dzīvošanu Zenobijas vidējā klājā”, jo izeju atrast diez vai izdotos, ātrāk abos balonos izbeigtos gaiss. Parasti daivu laikā ar iekļūšanu iekšā un telpās ar „grieztiem” tiek lietotas spoles ar virvīti, bet šeit parādi diktē gids, kurš acīmredzot šeit ir pavadījis ļoti daudz sava dārgā laikā, ja reiz tik droši virzās uz priekšu 100 iekšā kravas nodalījumā un tikpat droši atpakaļ bez spoles. No tā ko redzu šeit, izņemot un tumsu, ir, protams, kravas mašīnas, nedaudz uzjautrina atrastās rotaļlietas - lellīte un vagoniņš, izrādās ir bijusi arī mašīna ar bērnu mantiņām, palaimējās arī šī nodalījuma kravas „pērli” vienīgo vieglo automašīnu uz kuģa – līdzīga žigulim, laikam vecais Fiats, zilā krāsā, guļ uz sāna, esot piederējusi kuģa kapteinim. Škiet, ka redzēju arī ko līdzīgu gleznām. Iepeldot diezgan dziļi iekšā kravas nodalījumā griežamies riņķi, atpakaļ jāpeld tikai pusceļš, jo iesim ārā caur otru „caurumu” kas atrodas kaut kur klāja vidu. Daivinga kompis atkal iedegas un sāk satraukti pīkstēt, atgādinot man, ka rekreacionālā daivinga limiti ir pārsniegti un peldot augšup nāksies nedaudz ilgāk „pasēdēt” 5 metru dziļumā, kamēr profesors Bulmans nolems, ka var doties augšup. Izpeldot ārā no kuģa mani pārņem prieks, tomēr šis daivs man sniedza ne tikai interesantu „ekskursiju” tumsā, bet labu pieredzi nākamiem daiviem un gandarījumu par to, ka priekš sevis ir sasniegta maza uzvara, jo daivs nebūt nebija no vieglākiem.

Dienu pirms izlidošanas tiek veikts vēl viens - atvadu daivs, vieglā režīmā. Ūdens redzamība fantastiska, pat skatoties no laivas uz ūdens virsmu, zem ūdens ir redzamas kuģa aprises. Pēdējās 45 minūtes uz Zenobijas pavadu filmējot kolēģus, vēlreiz apskatot kuģa ārpusi, jo pat ārpusē katrreiz var pamanīt kaut ko jaunu un neredzētu un vienkārši priecājoties par burvīgo skatu. Peldot augšup pavadu ar skatienu Zenobiju, un sūtu tai pateicības vārdus par to, ka dāvāja man neaizmirstamas emocijas. Rodas sajūta, ka es vēl atgriezīšos šeit, jo šis ir ne tikai interesants zemūdens apskates objekts, bet arī lieliska treniņu vieta. īsu video var aplūkot youtubā -