Prāga Eiropas satiksmes haosā

Žigimants fon Krēsliņš 22.04.2010 20 min lasīšanai

Jālido uz Čehiju. No 15 līdz 18. Aprīlim Prāgā tiekas IFM-SEI biedri no visas pasaules Kongresā, kas notiek katrus 3 gadus. Mūsu klātbūtne ir nepieciešama, jo pirmkārt lai kļūtu par pilntiesīgiem biedriem ir nepieciešama pārstāvja fiziska klātbūtne Kongresā, otrkārt man gribas satikt sen neredzētus draugus un papļumpēt čehu alu.

Vienīgā problēma ir Metallicas koncerts, uz kuru jau ir iegādāta biļete un domās jau pabūts vismaz reižu 20. Diemžēl atkal nesanāk aiziet uz šo lielisko mūzikas izrādi. Par laimīgo personu kļūst māsa, kas saņem biļeti par pliku velti. Nu labi- ne gluži par velti, jo izmantojot viņas apjukumu, nosperu riteni, ko viņa neizmanto šā kā tā, un ar pūlēm ieloku mašīnas bagāžniekā- noderēs.

Novietoju savu spēkratu jau ierastajā Statoilā, un soļoju uz lidostu. Drošības kontroli izeju bez problēmām, lidmašīna nekavē, interesantu tipāžu nav, un pat paliek mazliet tā kā garlaicīgi. Lai dzīve neliktos pēc aveņu ievārījuma, man tomēr ir radītas nelielas likstiņas, proti piešķirtā vieta izrādās pa vidu starp diviem kungiem, kas ir vismaz manos izmēros, ja ne pat lielāki. Vārdu sakot, trīs lidmašīnā esošie garākie, platākie un būdīgākie džeki tiek smuki sasēdināti vienā rindā. Tieku iespiests starp diviem ambāļiem tā, ka rokas varu pakustināt tikai uz augšu un apakšu. Par laimi laiks paiet samērā ātri, jo ir iegādāti pāris žurnāliņi, kas nu tiek lasīti uz nebēdu.

Nedaudz panervozēt liek bagāžas krāmētāji, kas acīmredzot ir apveltīti ar nesliktu humora izjūtu un ik pa laikam izmet tikai vienu čemodānu uz eskalatora, vai kā viņu tur sauc. Pēc katra kofera ir apmēram minūtes pārtraukums, tad seko nākamais koferis. Savējo sagaidu tikai pēc 30 minūtēm, kad jau esmu nobriedis kāpt uz kustīgās daļas un aizbraukt ar čaļiem uzsist klačiņu.

Man līdzi atkal ir čehu zīmētā karte ar paskaidrojumu kā atrast vajadzīgo viesnīcu. Vēl esot Latvijā, pats atrodu Prāgas karti un izplānoju savu maršrutu, jo kārtējo reizi sekot līdzi kāda dīvaiņa zīmētajai gleznai ar nosaukumu- „ Uz viesnīcu jāiet šitā” neesmu ar mieru.

Izrādās, ka maršrutu esmu salicis samērā precīzi, un nedaudz novirzoties no ceļa tikai vienreiz, jau pēc nepilnas stundas stāvu viesnīcā.

Viesnīcu sauc Albion, un tas ir milzīgs komplekss, sastāv no vairākiem daudzstāvu blokiem, uz nerviem krītošu strūklaku sētā un diviem džekiem recepcijā, kas izskatās pēc iebiedētiem lemuriem. Lielas acis, piemīlīgi purniņi un sarunājas tikai čukstot, visu laiku skatoties apkārt. Sajūta tāda, ka viesnīcas īpašnieks viņus nepārtraukti novēro, un pie jebkuras nepareizas rīcības nāk viņus sist ar pneimatisko āmuru.

Toties puiši sačukstoties piešķir man istabiņu, kurā esmu viens pats. It kā tā ir divvietīgā, bet laikam, ar kaut ko esmu iepaticies. Super- var visu laiku turēt vaļā logu, nedomājot, ka kādam ir auksts un staigāt pa istabu kaut ar pliku krānu.

Ak jā- Prāgā jau ir reāls pavasaris. Viss zied un zaļo. Koki jau ar lapām, smaržo ievas...Pat ieelpojot gaisu var pateikt- jā, tas ir pavasaris!

Nolieku istabā mantas un dodos uz Kongresu, kas jau pāris stundas kā sācies. Šobrīd rit reģionālās sapulces, kurās man nemaz nav vajadzības piedalīties. Sasveicinājies ar draugiem un piereģistrējies, apsēžos pie dāņiem. Tikko esmu apsēdies, tā spīkers paziņo, ka šodienas programma ir beigusies, tiekamies vakariņās un rīt 9 no rīta. Nu, sākums nav slikts.

Vakariņas ir bagātīgas, turklāt uzreiz pēc tām seko internacionālais vakars, kurā katra valsts prezentē kaut ko ēdamu vai dzeramu. Pie manis atsperas Martins un prasa ieliet balzāmu. Šoreiz esmu paņēmis līdzi sieru, zivis un rupjmaizi, bet šmigu negribējās pirkt. Izskaidroju to Martinam. Viņš saka, lai beidzu tirst un ieleju viņam balzāmu. Vēlreiz izskaidroju, ka man nav nekā dzerama. Martins prasa vai esmu pie pilna prāta un saprašanas, vai arī esmu ilgi un mērķtiecīgi sists pa galvu. Saku, ka apnicis man tas balzāms, labāk iedzert alu. Martins saviebj seju it kā būtu ar uzacīm iebraucis svaigā čupā.

Mans balzāma trūkums gan nav šķērslis vienam otram kļūt pavisam jautram, jo kaut kas stiprāks par sieru ir uz katra otrā galdiņa. Arī man izmetot riņķīti gar visiem galdiņiem, prāts ir kļuvis jautrāks un jūra skalojas gar ceļiem. Kā nu ne- piedalās virs 80 cilvēkiem, un vienīgais kontinents, kurš šeit nav pārstāvēts ir Austrālija. Protams, apejot visu valstu galdiņus un noskalojot ceļa putekļus, rodas neliels sagurums. Visvairāk sagurst pie grieķa un somu galdiņiem. Šeit slāpes var remdēt ar kaut kādu vājprātu, kas garšo ne ta pēc anīsa, ne ta stimorol kožļenēm, ne ta pēc ieskābušas olīveļļas.

Pasēdēšana ilgst līdz 22:00, kad mūs samērā zolīdi palūdz 2 minūšu laikā pazust nafig no šīs telpas, jo bārmenim beidzas darba laiks. Tiekam pasūtīti trīs stūrus tālāk, kas sanāk akurāt Lobby bārs. Visi smuki sakrāmējuši savus labumus dodamies uz bāru. Tas ir piebāzts līdz lūpai. Kā jau minēju viesnīca ir milzīga un attiecīgi visas izslāpušās un runāt gribošās dvēseles satiekas bārā. Ātri nolemjam pārmesties uz platu koridori, kur varam bez problēmām sasēst uz grīdas. Tas nav uz ilgu, jo apkārt staigā apsargs ar seju-„bļinkurlaiatrodkašķi”, kas mūs dzen prom. Beigās atrodam tādu kā platāku koridori pie cita korpusa liftiem un riskējam piezemēties vēlreiz. Šoreiz neviens mūs prom nedzen. Var mierīgi pasēdēt, parunāt. No cilvēkiem 30, kas mēs bijām sākumā, paliekam kādi 10. Pa vidu stāv labi smirdīgs siers, turklāt pagalam negaršīgs. Toties milzīgs. Uz istabu neviens neriskē nest, ārā mest arī netīkas. Nolemjam spēlēt dažādas spēles, kuru galvenais uzdevums ir zaudētājam apēst gabaliņu siera. Rīstīdamies un šķobīdamies ar šo uzdevumu līdz 3 naktī esam tikuši galā. Ejam gulēt.

Brokastīs virtuves pārzinis ar smaidu sejā paziņo, ka zinot cik ļoti mums garšojot siers, tāpēc brokastis pārsvarā sastāvēs no siera. Protams, ir arī desa, un sausās brokastis un olas, bet nu izņēmuma kārtā spiedīsim uz sieru. Ar acīm uzmeklēju austrieti Maiku, kurš vakar dabūja vissirsnīgāk ierīt sieru un redzu, ka puisis ir gatavs sākt sist visus virtuves darbiniekus. Kāds no vakardienas kompānijas iesaucās- urā! Siers! Maiks aizspiež muti un metas uz tualeti.

9. sākas programma. Šķiet, ka nav jēga atreferēt visu par ko mēs runājām un no kā sastāvēja darbs, jo pieņemu, ka 95% tas noteikti nebūs interesanti. Īsumā varu pateikt, ka runa ir par pēdējo trīs gadu plāniem, un kā tie tika izpildīti. Norit arī diskusijas par iespējamajiem statūtu grozījumiem, reģionālās diskusijas. Darbs tiešām ir nopietns un tādai jautrībai nemaz nav vietas. Paēdam pusdienas un atkal ķeramies pie darba. Procedūra ir samērā piņķerīga un prasa koncentrēšanos.

Toties vakarā ir pelnīta atpūta. Čehi noorganizējuši vakariņas kaut kādā samērā glaunā restorānā. Turp dodamies ar autobusu un tad ar metro. Viena grupa sataisās ātri, toties otrie riktīgi bremzē. Stāvam pazemē kur no sirds svilpo vējš un lamājam atpalicējus. Esam palaiduši garām 2 vilcienus kamēr kundziņi sarodas.

Restorāns atrodas gandrīz pie paša Kārļa tilta. Nedaudz netiek aprēķināts mūsu daudzums, jo sēdvietu nav tik daudz cik ir mūsu. Nav problēmu ar ēdienu, jo atsevišķā telpā ir salikti ēdieni, kur pats var krāmēt cik daudz un ko vēlies. Nākas saspiesties tā, ka sākumā ir neomulīgi. Toties, kad uzzinām cik maksā alus, paliek pat ļoti omulīgi. Mūsu naudā 60 santīmi par garšīgu puslitrīgu alu. Pāris stundu laikā visi ir atraduši savas interešu grupas un risina gudras sarunas. Vēlāk jau nemierīgā angliete ir sarunājusi faktiski visus iet uz kaut kādu vietējo diseni. Man nav naudas un arī vēlēšanās, saku, ka braukšu mājās, kamēr vēl kursē metro. Beigās ar mani brauc vēl kādi 10 cilvēki, pārējie dodas uz diseni. Izkāpjam savā pieturā ar nosaukumu Radlicka, un kādam ienāk prātā uzjautāt samērā loģisku jautājumu- a kāds zina kā tikt uz viesnīcu? Sākas varianti- es domāju, ka tu zini, - a es domāju, ka tu zini, - es domāju, ka kāds zina, - es domāju, ka tu domā, ka kāds domā utt...

Es arī atbraucu no Radlickas, un tā pa lielam ceļu atceros, tāpēc nobļaujos- „ a nu ka, ķišinā na palube!” Visi izbrīnīti skatās, bet es ar svarīgu seju paziņoju, ka atceros zvaigžņu izvietojumu kad mēs izgājām no viesnīcas, un tagad pēc tā atradīšu ceļu atpakaļ. Mazāk alu dzērušie, protams, netic, savukārt tā pavairāk iesvilpušie tic uz vārda. Viens no austriešiem uz fikso sastāsta tādu stāstu, ka pat man paliek mute vaļā. No sērijas viņš ir miris tuksnesī, tad parādījies Žigis baltā zirgā, kas viņu cauri smilšu vētrām un cunami viļņiem atvedis pa taisno uz Vīni. Labi, pārspīlēju, bet uz to pusi bija. Turklāt stāsta viņš tik pārliecinoši, ka pat šaubīgie māj ar galvu un es pats nedaudz sāku tam ticēt. Vienīgais sīkums ir tas, ka vēl nepilnas 20 stundas atpakaļ es viņu nepazinu un dzīvē neesmu bijis Vīnē. Kad sākam iet, pasaucu viņu malā un prasu vat e fak? Uz ko viņš sataisījis naivu sejiņu uzjautā- Tu taču man izmaksāsi par to vienu alu?

Labi, cenšoties nesmaidīt, pētu debesis un eju uz viesnīcu. Dienas laikā to atrastu pavisam noteikti, bet naktī viss izskatās nedaudz savādāks. Katrā ziņā virziens ir pareizs, par to nu esmu 100% pārliecināts. Man, kā tādam Jēzum, seko bariņš ar interesentiem, kas mēģina saprast kā pēc zvaigznēm var noteikt ceļu uz viesnīcu, vēl jo vairāk ja debesis sedz mākoņi. Tiekam līdz krustcelēm, kur nu vai jāiet taisni, vai nedaudz pa kreisi. Nudien neatceros, un uz labu laimi griežu pa kreisi, jau izdomājot attaisnojumu gadījumā ja nebūs pareizi, ka tas bija baigi nelīdzenais ceļš. Tomēr arī šoreiz man veicas jo jau pēc pārsimts metriem ir mūsu viesnīca. Esmu vakara varonis.

Vēl nedaudz pasēžam Lobby bārā un runājam pārsvarā par slēgto gaisa satiksmi, kas jau otro dienu terorizē Eiropu. Praktiski visiem ir iegādātas biļetes uz svētdienu, bet sāk izskatīties, ka svētdien lidosta būs slēgta. Man kaut kā šī tēma liekas nesvarīga, un samērā ātri dodos gulēt.

Sestdiena ir noslēguma diena. Tiek ievēlēta jaunā padome un citas institūcijas. Mūs uzņem par pilntiesīgiem biedriem (principā tas ir tas, dēļ kā es braucu), vēl tiek pielaboti statūti un vēl šis tas. Pēcpusdienā priekšā nāk čehs Jirži, kas paziņo, ka Prāgas lidosta ir oficiāli slēgta līdz pat svētdienas 12. no rīta, līdz ar to tie 5 cilvēki, kam ir biļetes uz rīta reisiem ir iekļuvuši nelielās nepatikšanās. Starp tiem 5 esmu arī es. Nedaudz vēlāk Jirži atkal paziņo, ka svētdien vispār visi reisi ir atcelti un ir dimbā visiem.

Tiek izveidots Ash emergency center, kurā ir Jirži, Pāvels un Kuba, kas visu laiku seko līdzi izmaiņām lidostās un meklē alternatīvas iespējas nokļūt mājās. Visi iespējamie autobusi un mašīnu nomas, protams, jau ir savas iespējas izsmēluši. Piemēram, man ātrākais variants kā tikt mājās ar sabiedrisko bija piektdien, 23. aprīlī. Paveicas skandināviem, kas pamanās no kaut kurienes izcelt busiņu ar ko visi brauks uz Dāniju, un tad meklēs variantus ar prāmi. Toties nabagiem ir jāizbrauc nekavējoties pēc Kongresa noslēguma, pat nepaliekot uz noslēguma vakariņām. Tikmēr izpalīdzīgais soms Essa piedāvā man naudu lai arī es varu tikt kaut kā mājās. Atsakos, jo man nez kāpēc ir pārliecība, ka es lidošu mājās jau rīt.

Jā, un naudas man patiešām nav ne cik. Visu naudu no kartes izņēmu pirms braukšanas un līdzi paņēmu vien pie 20 latiem, tā teikt alum, kas arī izgāja alum. Protams, var zvanīt un prasīt draugiem lai pārskaita, bet viens ir tas, ka būs lielas grūtības ar atdošanu, otrs- ko es darīšu ar naudu, ja biļetes ir pieejamas vien pēc gandrīz nedēļas? Labākais jau ir tas, ka aviokompānijas šajā gadījumā neapmaksā ne viesnīcas, ne ēdienu, turklāt pirmdien jābūt darbā. Lai arī priekšniecība ir ļoti pretimnākoša, tomēr vēl viena brīva nedēļa būtu tā kā par daudz...

Lieki nelauzu galvu, jo, iespējams, līdz rītdienai situācija mainīsies. Ir noslēguma pasākums ar daudziem ēdieniem, viesnīcas uzsauktu vīnu un no solidaritātes fonda sapirktiem aliem. Dziedam dziesmas un zvigājamies līdz pat 4. naktī.

Rīts pienāk riebīgs. Nē, laika ziņā ir ok, bet jaunumu ziņā ir sūdi, jo lidostas ir slēgtas, bet vulkāns joprojām vemstās. Čehi ir atraduši lētus hosteļus un var aizdot naudu. Tomēr cik ilgi viss šis murgs turpināsies, neviens nezina. Neesmu ar mieru gaidīt, tāpēc pieņemu lēmumu savā stilā- stopēšu. Otrdien jābūt darbā. To vēl varētu sarunāt, bet iespējamā 6 dienu nīkšana Prāgā, turklāt par savu naudu, galīgi nav plānos.

Padzirdējuši par stopēšanu, visi skeptiski krata galvas, kas mani uzkurina vēl vairāk.

Jirži gan saka, ka oficiāli mans reiss nav atcelts, lai mēģinu lidostā noskaidrot. Dodos uz lidostu. Prāgas lidosta patīkami pārsteidz ar savu plašumu. Pa visu milzīgo zāli ir vien kādi max 50 cilvēki. Skaidrs. Dodos uz Czech airlines biroju, kur trīs līdz nāvei pārgurušas meitenes mēģina katram nākošajam ieskaidrot to pašu, ko jau skaidro 4 dienas. Proti, lidojumu nav, kad būs nezin, un piedāvā pagarināt biļeti, tik ilgi, cik nepieciešams. Nē, hosteļus un ēdienu nodrošināt nevaram.

Viss, stopēšu. Sazvanu Jirži un saku, ka lidosta ir ciet līdz pirmdienas 12 iem, un, ka es dodos stopēt. Jirži saka, ka atsūtīs man pakaļ Radeku ar mašīnu.

Pēc 25 min Radeks ir klāt. Viņam ir instrukcijas vest mani uz viesnīcu. Saku, ka viņš savas instrukcijas var iebāzt pīlei pakaļā un lai izved mani ārā no pilsētas. Radeks ķer kreņķi un zvana Jirži, sūdzoties, ka es viņu neklausot. Pēc sarunas saprotu, ka uz viesnīcu man jābrauc tikai pēc papildus informācijas un tādā garā, ka neviens man neliegs stopēt, tāpēc piekrītu.

Radeks nezina kā var aizbraukt uz viesnīcu, tāpēc nepārtraukti sazvanās ar Jirži un kliedz viens uz otru. Pēc nepilnas stundas atkal stāvu viesnīcas foajē. Man atkal tiek pārprasīts vai neesmu durts galvā un tiešām stopēšu. Labi, Jirži man izskaidro kā izkulties no Prāgas un dod savus padomus kā labāk stopēt. Aizņemos no Jirži 200 kronas ( ap 6 lati) lai nopirktu Polijas karti, atsveicinos no visiem un dodos uz mission impossible.

Aizbraucu ar metro līdz Černy Most, kur mēģinu supermārketā nopirkt Polijas karti. Grāmatnīcā man piedāvā Prāgas karti. Nobraucu pirmajā stāvā, kur var nopirkt visu, ko līdz šim cilvēce ir izgudrojusi. Atrodu karšu sadaļu, kas ir apmēram normālas grāmatnīcas lielumā. Šeit var iegādāties nenormāli smalkas Čehijas kartes, Slovākijas, Austrijas. Ir dažādas Vācijas kartes. Var nopirkt Skandināvijas, Itālijas un pat ASV(!) un Kanādas kartes, bet nav nevienas pašas Polijas. No Polijas var redzēt tik daudz, cik robežojas ar Čehiju, proti, faktiski 50 km ap Čehijas ziemeļiem. Ir lielie Eiropas atlanti, kur Polija brīnumainā kārtā tomēr ir atzīmēta, taču šie atlanti arī maksā normāli. Apmēram uzmetu sev maršrutu pēc atlanta un dodos iepirkt kaut ko graužamu. Nopērku 2 lielās zaļās tējas pudeles un visādus šokolādveidīgos batoniņus, kā arī vienu desas luņķi- tā teikt, ja sanāk kāds četrkājains draugs pa ceļam.

Viss. Izeju no supermārketa, paejos pāris kilometrus un stāvu uz Hradec Kralove ceļa (nepretendēju uz pareizajiem pilsētu nosaukumiem, rakstu pēc aptuvenas atmiņas). Mašīnas brauc straumēm, tomēr uzņemt mani neviena neraujas. Pēc aptuveni pusstundas beidzot piestāj džeks, kurš izskatās pēc Džona Lenona, toties brauc kā Šūmahers pēc aliņiem. Piefiksēju pulkstenī, ka sāku savu ceļu 14:50. Lenons nesaprot nevienu valodu, ko saprotu es, toties visu laiku smaida un min uz 150-160. Ja pa ceļam nebūtu mazo pilsētiņu, iespējams, uzstādītu rekordu nokļūšanai no Prāgas uz to Hradecu. Pilsētās vīrs brauc godīgi uz 50, bet ārpusē pārvēršas par lidojošu čehu. Turklāt viņš ir izpalīdzīgs un paved mani cauri diviem mazākiem miestiem, lai man nav speciāli jāsoļo tiem cauri un izmet pie pēdējā iespējamā pagrieziena, lai tiktu kur pašam vajag. Nedaudz pasoļot tomēr sanāk, lai šķērsotu pilsētu, kas nav dikti liela, bet gara gan. Pirmajā piemērotajā vietā ceļu roku, un pirmā garām braucošā mašīna mani uzņem. Tā bija vienīgā sieviete, kas man šajā ceļojumā apstājās, turklāt pat no savas Latvijas stopēšanas pieredzes atceros tikai vienu sievieti, kas man jebkad ir apstājusies. Dikti tālu viņa nebrauc, toties jaucot čehu un angļu vārdus stāsta cik ļoti ienīst vulkānus, jo dēļ viņiem, viņa netika uz Kubu ar savu džeku. Izsaku līdzjūtību. Viņa mani izmet pie kaut kāda benzīntanka, kur man tikpat ātri izdodas nostopēt mašīnu ar čehu, kurš mani aizved līdz pat Nachod, kas ir Čehijas-Polijas robežpilsēta.

Nākamo stundu intensīvi soļoju, jo pārsvarā visas mašīnas rāda, ka tepat griezīsies. Nav nevienas pašas fūres. Tikai vēlāk uzzinu, ka sakarā ar Polijas sērām, Polija bija 2 dienas slēgta visām smagajām mašīnām. Bet es tik eju un brīnos kāpēc nav nevienas fūres. Tieši tai brīdī, kad gribu sākt lamāties, apstājās smaidīgs džeks ar fordiņu. Braucot uz kaut kādu tur vietējo Polijas pilsētu, kas pēc nosaukuma atgādina čūskas klepu. Nu jebkurā gadījumā tas ir uz ziemeļiem, tā kā man der. Džekiņš tiešam jauks, runā poliski, un ja godīgi, tad pat pusi var saprast. Es līmēju kopā visus zināmos vārdus poļu un čehu valodā, ja nezinu piemetu krievu, un sanāk samērā sakarīga saruna. Uzzinājis, ka es braucu uz Latviju, ilgi un dikti smejas. Izskaidroju kāpēc. Polis paliek nopietns. Ved viņš mani kādus nepilnus 100 km un izlaiž nekurienes vidū. Mēģina man iedot naudu katram gadījumam. Man sakāpj kamols kaklā, jo tas ir kas daudz vairāk par vienkāršu palīdzību aizvedot no punkta A uz punktu B. Neņemu, jo ir pārliecība, ka tikšu tāpat, turklāt ēdiens un dzēriens ir, bet par transportu nav nekādas poņas. Mazliet vēl pastrīdamies, tomēr esmu nepielaužams. Seko rokasspiediens un polis nogriežas uz savu pilsētiņu.

Stāvu uz ceļa starp diviem purviem, un izskatās pagalam švaki. Sāk tumst. Saprotu, ja stundas laikā neizdosies kādu noķert, tad tumsā es te varēšu maldugunis meklēt. Tomēr nepaiet ne 5. minūtes, kad ir apstājusies nākamā mašīna. Priekšā sēž pārītis, kas ar interesi mani vēro. Abi runā ļoti tekošā angļu valodā. Pirmais jautājums no čaļa puses- what a fuck you are doing here? Izskaidroju, ka mēģinu tikt uz mājām. – A kur ir mājas? Pieļaujot domu, ka Liepāju nezinās, saku Rīga. Abi saskatās ar profesionāla psihoterapeita skatienu uzstādot galējo diagnozi.Sākam runāties. Šamējie brauc uz Vroclavu. Šo pilsētu es atceros no kartes, man der. Vārds pa vārdam un iznāk tāda forša saruna. Abi piedāvā man palikt pa nakti Vroclavā, izvadāšot pa vecpilsētu. Saku, ka gribu pēc iespējas ātrāk tikt mājās. Nu tad neko- aizvedīšot līdz Varšavas ceļam.

Vroclava ļoti liela pilsēta, jaunieši saka, ka ap miljonu te dzīvo. Nav pamata neticēt. Par laimi nav kājām to jāšķērso. Mani izlaiž benzīntankā. Apmaināmies telefona numuriem, ja nu gadās saskrieties normālākos apstākļos.

Pulkstenis rāda 10 pēc poļu laika. Ir tumšs, tomēr neskatoties uz sērām un svētdienas vakaru dzīvība kūsā. Gribas mazliet paieties, turklāt neizskatās, ka šis benzīntanks ir nenormāli populārs. Dodos pāris kilometru gājienā. Nevienu nemēģinu nostopēt kamēr nebūšu izgājis daudz maz ārā no pilsētas. Atnāk sms no mūsu biroja cilvēkiem, kas strādā Briselē un laimīgā kārtā ir atbraukuši ar mašīnu- „Mēs te saderējām cik tālu tu esi ticis, mēs jau gandrīz Briselē.” Rakstu, ka ap 500 km no Varšavas. Atnāk atbildes sms- „ Wow, neviens nederēja, ka tik tālu. Esi ticis daudz tālāk nekā spējam iedomāties”

Klabinot taustiņus esmu atnācis līdz nākamajam benzīntankam. Te arī palikšu, nav prāta darbs stopēt uz šosejas naktī. Visiem uzpildes stacijā iebraukušajiem autiņiem prasu vai nebrauc Varšavas virzienā. Kādas 4. mašīnas mani atšuj, bet tad divi poļi saka, ka brauc uz kaut kādu pilsētu, kuras nosaukumu bez pārsimts gramiem neņemos izrunāt.

-Uz Varšavas pusi sanāk?

- Sanāk.

- Braucam

Pa ceļam abi sāk strīdēties kur labāk mani izlaist ārā. Viens saka, ka jāizlaiž kaut kur vienā vietā, otrs saka, ka jālaiž uzpildes stacijā. Esmu viennozīmīgi par uzpildes staciju.

Apmēram uz pusdivpadsmitiem esmu benzīntankā. Izskatās paliels, bet ne pārāk populārs. Mašīnas brauc diezgan daudz, bet reti kura iegriežas iekšā. Pārlecu pāri grāvim un mēģinu kādu nostopēt uz šosejas. Pēc pāris minūtēm saprotu, ka esmu neredzams ar savu melno jaku, tāpēc izgriežu to uz otru pusi. Iekša (šobrīd jau ārpuse) ir smuki dzeltenzaļa. Nedaudz salst, tāpēc mēģinu viņu no iekšpuses aizvilkt. Izdodas, bet no malas droši vien izskatos pēc kaut kāda nelaikā no ziemas miega pamodināta lāčplēša. Kamēr ņemos ap jaku, benzīntankā iebrauc mašīna. Atkal lecu pāri grāvim un metos prasīt vai nebrauc uz Varšavu. Nebrauc. Lecu pāri grāvim un turpinu stopēt uz šosejas. Pēc pāris minūtēm atkal kāds iegriež tankštellē. Atkal lecu pāri grāvim un gaidu kad pārītis padzers kafiju. Pa to laiku iebrauc vēl 2 mašīnas, taču arī tās nebrauc vajadzīgajā virzienā. Pārītis beidzot padzēris kafiju nāk ārā. Viņi braucot uz Varšavu, taču viņiem aizmugurē guļ bērns un turklāt aizmugure ir piekrāmēta ar mantām. Atvainojos. Abi sāk štukot kā varētu visu pārkrāmēt, tā lai man sanāk vieta. Saku, ka nevajag, gan jau kādu noķeršu. Tā kā sieviete nerimstas, un man negribas radīt liekas neērtības, atkal lecu pāri grāvim un turpinu uz šosejas. Pēc 10 minūtēm uzpildes stacijā iebrauc kravas busiņš. Jau pierastais ieskrējiens un esmu grāvja otrā pusē. Nodomāju, ka vienreiz lecot ievelšos iekšā, tad tik būs pigori.

Vīrelis izliekas nedzirdam manu sakāmo un iet pēc kafijas. Esmu neatlaidīgs. Viņam nākot ārā vēlreiz prasu vai nebrauc uz Varšavu. Brauc viņš, brauc. Izskatās dusmīgs. Prasu vai nepaņems mani. Paiet garākās divas sekundes manā dzīvē pēc kurām viņš norāda uz durvīm- lec iekšā. JES!

Super veiksme- nakts laikā nostopēt mašīnu uz Varšavu. Viss pasākums izskatās daudz jaukāks. Vīrietis ir polis (jocīgi, ne, Polijā polis), runā, neticēsiet- poliski, un saprot krieviski, kaut gan tēlo, ka nesaprot. Izrādās riktīgi foršais vīrs. Braucot uz Varšavu un vedot kaut ko, ko es tā arī poliski nesapratu. Stāsta, ka tik tukšu šoseju nekad nav redzējis, var riktīgi spiest pedāli. Viņš man arī izstāsta, ka fūres divas dienas arī tika piespiestas sērot.

Nenormāli velk uz miegu. Turos pretī, bet īsti nesanāk. Tēloju, ka neguļu, bet īstenībā slēdzos ārā. Pēkšņi vīrietis ierunājas sievietes balsī. Galīgā neizpratnē skatos viņam virsū, viņš tikpat lielā neizpratnē uz mani. Pēc pārdesmit sekundēm līdz smadzenēm aiziet, ka tā balss nāca no navigācijas ierīces. Sasmejos un pasaku vīram, ka man sāka gļukot. Vīrs ņirdz. Kaut ko vēl parunājam un es atkal slēdzos ārā. Pēkšņi viņš apstājās, un liek man kāpt ārā. Es atkal neko nesaprotu un mēģinu pastiprinātā ātrumā nākt pie samaņas. Vīrs man pamāj ar roku un pazūd Polijas naktī.

Esmu kaut kādā benzīntankā. Paskatos pulkstenī un secinu, ka ir jau gandrīz 5. Tātad esmu bijis smuki atslēdzies. Saprotu, ka esmu Polijā, nojaušu, ka kaut kur netālu Varšavas, bet nav ne mazākās sapratnes kur un uz kurieni jāiet. Eju iekšā benzīntankā. Tur mīkstajā krēslā, aizšauta pingvīna pozā ir iekārtojusies stacijas darbiniece. Acīmredzot sapņo kaut ko nereāli labu, jo miegā smaida un murrā kā tāds balderijāņus aprijies kaķis. Pieklājīgi ieklepojos. Sieviete lec kājās un atgādina mani pāris minūtes atpakaļ. Var redzēt, ka viņa nevar izšķirties starp spiest trauksmes pogu, skaļi kliegt un skrāpēt man seju, vai vienkārši atdoties, lai tikai atstāj dzīvu. Tagad man par to nāk smiekli, bet tobrīd es neesmu diez ko labākā kondīcijā par viņu. Seko divu no miega izrautu idiotu saruna

-AVaršava uz kurieni?

-Ko?

-Varšava uz kuru pusi?

-Kāda Varšava?

-Polijas galvaspilsēta. Man vajag Varšavu...

-Tur...(pamāj ar roku nenosakāmā virzienā)

-A kur es esmu?

-Ko?

-Kur es esmu? Kur es atrodos?

-Polijā

-Bļa, es zinu, ka ne Ķīnas tautas republikā. Kurā vietā Polijā?

-Pie Varšavas

Izklausās ticami. Prasu vai viņiem nav kartes. Sieviete, jau puslīdz nākusi pie samaņas, norāda uz plauktu. Pieeju un ilgi pētu. Redzu eļļas, tosolus un atsvaidzinātājus. Karti neredzu. Prasu vēlreiz. Jau mazliet dusmīga, viņa baksta ar pirkstu. Vēl pēc minūtes beidzot ieraugu lielu karti piestiprinātu pie sienas tieši pretī manai sejai. Kaut ko meklēju kartē. Nosaukumi man neizsaka pilnīgi neko. Nevaru atrast pat Varšavu (attaisnojumam jāsaka, ka tā bija kaut kāda nenormāli smalka apkārtnes karte, kur iespējams Varšava nemaz nebija). Vēlreiz kaut ko prasīt no miega izrautajai panterai ir bail. Pēkšņi ienāk prātā Belostoka. Johaidī, pareizi, netālu no Lietuvas tak bija Belostoka. Riskēju uzjautāt tantei kur ir Belostoka. Var redzēt, ka viņa grib pastāstīt par mani visu ko domā, tomēr ar roku norāda pa labi. Saku paldies un mēģinu smaidīt. Nesanāk ne man ne viņai. Ātri eju ārā ar acs kaktiņu vērodams vai viņa man ar kaut ko nemetīs. Nemet. Īsti pārliecināts tomēr neesmu, un zaudēt benzīntanka priekšrocības negribu. Par laimi tankštellē iebrauc kāds pavecāks vīrs, kurš arī rāda to pašu ceļu uz Belostoku. Tagad vairs nezaudējot laiku, dodos norādītajā virzienā. Izrādās, ka esmu kaut kādā pilsētiņā. Gandrīz stundu pavadu soļojot tai cauri. Ieraugu zīmi, ka līdz Lietuvas robežai 277km. No prieka gandrīz iekliedzos.

Laiks ir samērā silts, toties mākoņi pilnībā aizseguši visas dabīgās apgaismes ierīces, kad beidzās pēdējie apgaismes stabi, tumsa ir tāda, ka bez muldēšanas neredzu itin neko. Stāvu un gaidu līdz kāds brauks garām. Pusstundas laikā garām aizbrauc vien pāris mašīnas. Vismaz izgaismo ceļu un es gliemeža ātrumā kustos uz priekšu.

Sāk aust. Ienāk prātā uz lapas uzrakstīt burtus LT un stādinot mašīnas rādīt lapu. Apstājās vieglais kas paved mani pārdesmit kilometrus, tad vēl viens vieglais apmēram tikpat. Esmu kaut kāda meža vidū. Toties ir gaišs, varu atkal uzģērbt jaku normāli. Nepaiet ne pāris minūtes, kad beidzot apstājās fūre, kas brauc uz Belostoku. Ārkārtīgi runātīgs šoferis. Runā poliski, bet pēc šīs nakts es jau bez muldēšanas saprotu faktiski visu. Viņš man izstāsta visus pēdējo 300 gadu notikumus, un ķeras pie interesantākajiem notikumiem savā dzīvē. Prasa vis kaut ko arī man. Grūti ar tām poļu valodas zināšanām, kas man ir, viņam atbildēt. Tā nav problēma, viņš pats atbild manā vietā, atliek vien piekrītot māt ar galvu, vai nepiekrītot purināt. Pēc apmēram 100 km džekam beidzot aiziet, ka „ Ti razumevaješ, no ņemuveš” ( ķipa saproti, bet nerunā). Par to viņam sanāk baigais prieks. Man atkal uznāk miegs, taču šoferim ir nelāgs paradums uzsākot jebkuru teikumu iebakstīt man ar roku. Tā pa čomiskam, protams, bet brīžam gribas saķert to roku un parādīt kā man policijā mācīja nolikt bandītus pie zemes. Bet tā- šoferis ir lāga zēns, tiešām prieks braukt, vienīgi nogurums neļauj man būt pilnvērtīgam sarunu biedram. Jau pie Belostokas viņš pa rāciju sazinās ar kolēģiem vai neredz priekšā kādu ar Latvijas numuriem. Pa visiem kopā vienu atrod. Viņš uzslēdz citu kanālu un dod man rāciju, sak, runā. Es runāju. Neviens man neatbild. Runāju vēl. Nekā. Šoferis uztraucas. Mierinu, ka noķeršu nākošo mašīnu ātrāk nekā viņš iebrauks Belostokā. Viņš man paspiež roku, piedāvā līdzi ēdamo, bet neņemu, jo pašam vēl pilns ar šokolādēm.

Uzreiz aiz pagrieziena man apstājās baltkrievs. Neko daudz viņš mani pavest nevar, jo baltkrievi un krievi brauc vienā virzienā, bet baltieši citā, uz Kalvariju. Kaut kad pēc kilometra sākas nežēlīgais sastrēgums. Tiek remontēts ceļš, pareizāk taisīts jauns, turklāt visas fūres pēc divu dienu piespiedu pārtraukuma beidzot sākušas kustēties.

Sanāk vairāk kā stundu soļot cauri darbu zonai. Stopēt nav jēgas, jo mašīnām gluži vienkārši nav kur apstāties. Garām brauc desmitiem smago ar Latvijas, Lietuvas, Igaunijas numuriem. Darba zona liekās bezgalīga- viss pārrakts, vietas nav, paiet normāli nevar.

Beidzot tieku ārā, un atkal man veicas. Apstājās fūre ar leišu numuriem. Es aiz prieka uzstājos ar nelielu uzrunu lietuviski. Nu pāris minūtes. Skatos- šoferis ir stipri izbrīnīts. Beigās izrādās, ka tas ir polis, toties brīvi runā krieviski. Brauc uz Kauņu. Aleluja. Jau ar labo nieri sāku just mājas. Neiet gan tik ātri kā plānots, jo sastrēgumi ir milzīgi un kustamies lēni. Ar šoferi var interesanti parunāt par visādām tēmām, laiks rit ātri.

Iebraucot Lietuvā, aizsūtu sms mammai, kas man paģērē braukt uz Kauņu, tur ir sarunāts brālēns kas mani ar mašīnu pie robežas savāks, un nogādās jau uz Rīgas ceļa. Īsti negribas dzīties iekšā Kauņā, bet ja jau mašīna, tad mašīna.

Plkstn. 13:00 esam Kauņā. Šoferis man novēl veiksmi un draudzīgi šķiramies. Zvana mamma un saka, ka brālēna nebūs, jo viņš aizbraucis uz Viļņu pie dakteriem. Nu bļāviens. Būtu piezvanījusi 15 min ātrāk, būtu vēl citi varianti. Seko ilgais ceļš kāpās... Stundas laikā izeju uz Klaipēdas šosejas un faktiski momentā apstādinu BMW, kur leišu bračka paved mani līdz Paņevežas ceļam, kas savukārt tālāk ved uz Rīgu. Tā bija pēdējā veiksme ilgākā laika posmā.

Nākamās trīs stundas ar jau pamatīgi sāpošām kājām pārvietojos Paņevežas virzienā, bet neviens nepiestāj. Gribas dzert. Pēdējo pilīti izdzēru vēl pie Belastokas. Apkārtnē nevienas mājas, kur varētu uzjautāt ūdeni. Spīd saulīte, čivina putniņi, viss ir jauki, tikai visi liek konkrētu ignore uz manu nogādāšanu dzimtenes virzienā.

Kad jau esmu pārbesījies ( kā nu ne, pat Polijā naktī nevienu brīdi ilgāk par pusstundu nestopēju), beidzot piestāj mašīna. Brauc uz Paņevežu. Vīrelis izrādās labi pazīstams ar maniem novadniekiem, jo dienējis armijā kopā ar dažiem džekiem no grupas Credo. Simts kilometri līdz Paņevežai paskrien vēja spārniem.

Nolaižos no viadukta un te jau ir tikai ceļš uz Rīgu. Kājas jau konkrēti neklausa, jo ja būtu zinājis, ka nelidošu ar lidmašīnu, bet braukšu stopiem, noteikti vilktu citus apavus. Kājas ir vienās tulznās. Labi, sūds ar kājām, kāds jānoķer. Noķeru. Tas ir Laimis, kas mani ved faktiski līdz robežai. Ļoti lādzīgs džeks. Brauc no slimnīcas Kauņā, kur ielicis sīko ( cik nu sīko-17 gadi). Piedāvā braukt pie viņa, varēšu nomazgāties, viņš mani paēdinās, izguldinās, padzersim mājas alu. Atkal sakāpj kamols. Ļoti pateicos, bet nē, pilnīgi jūtu mājas, gribu šonakt gulēt savā gultā.

Vēl pirms robežas pagūstu izbraukt ar vēl vienu mašīnu pāris kilometrus, un tad sākas parafīns nr.2. Līdz robežai ir pavisam netālu. Tomēr paiet īsti vairs nevaru, tāpēc stāvu uz vietas un cilāju roku. Divas stundas paiet bezcerībā. Lielākās dusmas ir uz mašīnām ar latviešu numuriem, kurās sēž viens pats šoferis un ar tik svarīgu izteiksmi brauc garām, it kā viņam nupat būtu pats Zatlers uzzvanījis. Reāli, reāli vīlos savos tautiešos, jo garām aizbrauca simtiem mašīnu, un stipri lielākā daļa bija ar latviešu numuriem, un no tām gandrīz 80% bija tukšas( nu ar šoferi, protams).

Pēdējais ar ko man iznāca braukt atkal bija lietuvietis, kas brauca uz Tallinu. Noklausījies manu bēdu stāstu, viņš apsolīja mani nogādāt līdz pat manai mašīnai Statoilā, lai gan sanāca mest līkumu uz 40 kilometriem. Plkstn. 21:10 iekāpu savā mašīnā. Un jau pusnaktī biju Liepājā. No noguruma pa ceļam rādījās konkrēti gļuki- likās, ka ceļa malā stāv Šreks, tad redzēju lidojošus pterodaktilus un vēl sazin ko.

Piedzīvojums kolosāls. Ja vēlreiz būtu jāizvēlas, darītu to pašu. Brauciena laikā nācās pārliecināties cik forši tomēr var būt cilvēki, neskatoties uz nacionalitāti. Tādu pretimnākšanu un iejūtību sen nebiju izbaudījis. Vienīgi tā darvas karote medus mucā ar latviešu braucējiem...eh, ja vēl tās nebūtu, šķiet būtu viens no pozitīvākajiem notikumiem manā dzīvē.