Kā es braucu Vāciju lūkoties ...

  • 3 min lasīšanai
23.okt, svētdiena Plkst 06.10 no rīta, kad manā priekšā atveras lidostas „Rīga” automātiskās durvis. Ieeju pa tām un apmulstu. Mani nemulsina nelielie iekšējie pārkārtojumi saistībā ar celtniecības darbiem, bet gan lielais cilvēku pūlis. Simtiem cilvēku pārpilda lielo zāli pie biļešu reģistrācijas. Pirmā doma, kas ienāk prātā- vai Rīgā nav noticis kāds liels starptautisks pasākums? Varbūt esmu palaidis garām ziņas par kādu ārkārtas gadījumu (piem, putnu gripa) no kā bēg cilvēki. Pēc brītiņa pats par to pasmaidu un meklēju galu rindai. Eju, eju un neredzu tai gala. Labi, ka mani pasauca kolēģis, kurš jau bija paguvies ieņemt rindu krietnu gabalu pirms tās astes (beigām). Pļāpājam un priecājamies, ka rinda uz priekšu virzās visai ātri, mums laika vēl 50 minūtes. Līdz lidostas personāla „aizgaldam” paliek viena cilvēka attālums, kad viena pēc otras savas vietas atstāj vairākas darbinieces un parādās apziņojums- reģistrāciju beidz 30 minūtes pirms izlidošanas. Mums vēl 32 minūtes. Jauns puisis paņem biļetes, pases … sāk ievadīt datus datorā … un tad visu sakrauj vienā kaudzē- datori bloķēti, reģistrācija beigusies. Dod vidu atpakaļ. Sākas troksnis, jo uz reisiem 7.00 ir palikuši gaidot vairāki desmiti cilvēku. Puisis kaut kur pazvana un tad pazūd arī pats. Vienīga iespēja vērot un gaidīt netrokšņojot, bez liekām emocijām, jo tās neko nemaina. Tos, kuri spraucas mums garām nomierinām, ka arī mums jāizlido tieši ar to pašu lidmašīnu. Plkst 7.37. parādās pazudušais puisis un sāk reģistrēt mūsu biļetes. Uztraucies, steidzas, bet šajā gadījumā galvenais, lai piereģistrē bagāžu- tad bez mums neaizlidos. Plkst 7.43, biļetes rokās, vēl pasu kontrole. Ātri tai cauri un atmetamies nākošajā rindā – drošības kontrole. Tieši pirms mums ģimene ar bērnu un bērnu ratiņiem. Kā par brīnumu viņus „uzskata” ātri, bet man „iezvanās” bikšu jostas sprādze. Tālāk- vienkārši – rokas plati, kājas plati un ne ar speciālo ierīci, bet gan ar rokām tieku iztaustīts no kāju pirkstgaliem līdz apkaklei, īpaši aiz bikšu jostas. Tā, neko neatrada – plkst 7.55. Paķēris jaku un somu pie rokas, skrienu uz lidmašīnu. Pie tās durvīm redzu kolēģa muguru, vēl drusku un 7.57 sēžu savā numurētajā krēslā. Mugura slapja. Kam jāpateicas? Šleseram , kas panācis cilvēku plūsmas pieaugumu lidostā un lidostas personāla menedžeriem, kas tāpat kā pirms pusgada, liek tiem pašiem cilvēkiem reģistrēt biļetes un pēc tam iet sēdināt cilvēkus lidmašīnā. Bet- pirms pusgada svētdienas rītos bija tukša lidosta, kurā vēl nepamodušies pārvietojās tikai daži desmiti pasažieru. Tā nu sākās mans ceļojums uz dienvidiem … Pusotru stundu vēlāk lidmašīna nolaižas Kopenhāgenā. Jau priecājāmies, ka līdz nākošajam lidojumam tikai 45 minūtes, bet tomēr ir nelielas iekšējas bažas- vai mūsu bagāža spēj pārvietoties tikpat ātri. Cenšamies pa logu saskatīt, vai lidmašīnas bagāžas lūkā, kopā ar citām tiek iemestas arī mūsu somas. Lāgā nevar saskatīt, liekas, ka nozib kaut kas stipri līdzīgs mūsu somu krāsām. Kaut kas līdzīgi totalizatoram ir Minhenes lidostā. Slīd bagāžas lenta un minam, kura soma pirmā parādīsies no bagāžas nodalījuma. Manējā pirmā! Bet, tai pieslīdot tuvāk, izrādās, ka esmu kļūdījies. Krāsa un dizains līdzīgi, bet nav mana. Rezultāts – neizšķirts, jo … pusstundas laikā neparādījās neviena soma. Kā noskaidroja lidostas darbinieki savā datorā - somas joprojām gozējas Kopenhāgenā un ieradīsies pēc divām stundām. Re nu, it kā iegūtais laiks starp lidojumiem, tiek „izsēts” gaidot savu bagāžu. Tā, somas ir. Ātrā gaitā uz dzelzceļa staciju. Nopērkam biļetes- līdz vilcienam stunda. Miegs nāk virsū un ver acis ciet. Vienīgais glābiņš- lasīt žurnālu. Iedarbojas. Bet miegs atkal klāt vilcienā, tur arī žurnāls nelīdz. Uzliekam modinātāju, jo brauciens stunda un vilciens iet pēc grafika. Darbojas. 20 minūtes līdz nākamajam vilcienam uz dienvidiem. Tas skrien starp dzeltēt sākušajiem kokiem, nokoptiem tīrumiem un joprojām zaļām ganībām, kurās ganās bāli brūnas govis, kā no gaišās Šveices šokolādes reklāmas. Kontrolieris izcaurumo mūsu biļetes un sāk vāciski kaut ko stāstīt, saprotam, ka piemin vilcienu un automašīnu. Nogaidām viņa monologa beigas un tad sakām angliski, ka nekā nesapratām. Pēc pārdomu brīža viņš sameklēja dažus vārdus angļu valodā vai tuvu tai, bet pietiekami lai mēs saprastu- pēdējā, trešā, vilciena nebūs. Tā vietā ar tām pašām biļetēm varam braukt ar vietējo satiksmes autobusu. Man tas pat patika labāk, jo ar vilcieniņu biju jau braucis vairākkārt. Ar autobusu pa to maršrutu- nekad vēl. Līst, bet tas netraucē lūkoties apkārtējā ainavā. Ceļš „iet” blakus dzelzceļam un pa ieleju rāpjas augstāk un augstāk starp abās pusēs redzamajiem kalniem. Kalni izraibināti ar gaiši zaļām ganībām, nelieliem namiņiem ar sarkaniem jumtiem, tumši zaļiem skujkokiem un sarkanīgi brūniem lapu kokiem. Nekur neredzēju Latvijā bieži redzamās koši sarkanās krāsas koku zaros. Zaļa, dzeltena un sārti – brūna. Tālumā redzama vietām arī gaiši pelēka un gandrīz balta krāsa. Tas nav sniegs. Tās ir kailas, gandrīz stāvas klintis, uz kurām neaug nekas. Vienas tādas klints virsotnē uzstādīts liels krusts. Tā ir kā sava veida atpazīšanas zīme šai mazajai, omulīgajai pilsētiņai, kurā pavadīšu 5 dienas. Pēc nogurdinošās dienas padodos gultas vilinājumam neparasti agri- saule tikko norietējusi. Miegs vienkārši lielisks – svaigs kalnu gaiss pa balkona durvīm un ritmiskas daudzbalsīgas zvanu skaņas, kuras rada zvaniņi govju kaklā tuvējās ganībās ielas pretējā pusē. Un tas viss kā extras, par kurām pagaidām nav jāpiemaksā.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais