Ararats 2 - izklaidējošā daļa.

  • 5 min lasīšanai
  • 14 foto
6. diena, 25. 09. ''Šopings'' un ''hammāms''. Šodien svētdiena - brīvdiena. Saimnieks Mehmeds mūs visus 6 salādē savā mazajā, zaļajā mašīnītē, piebilstot, ka te jau vēl kādam ir vieta, un varam sākt godam nopelnītās izklaides. Dosimies baudīt turku pirts labumus un iepirkt kādu suvenīru mājāspalicējiem. Par cenām gan nekādu priekšstatu negūstam, jo visu, protams, kārto Parašuts un soļojam tikai pa viņa nosprausto maršrutu. Sudrablietu veikalā izpildām mēneša plānu, jo kādu nieciņu nopērk katra no mums un noslēgumā tiekam cienātas ar tēju īstā austrumnieku garā. Vēl tiek iegādāti lakati ar pušķīšiem, kas, kā mums paskaidro, ir vīriešu, tad turku saldumi, rakija un iepirkšanās tūri varam beigt. Parašuts atļauj pačatot internetā, pie viena izpētu arī kabinetu. Pats ofiss ir izvietots 2 stāvos, kabinets iekārtots smagnējā austrumu stilā ar milzu koka rakstāmgaldu un neiztrūkstošo Ataturka ģīmetni pie sienas. Vēsturiska atkāpe. Mustafa Kemals Ataturks (1881 - 1938). Viņa klātbūtne Turcijā ir visur, katrā mājā un ofisā, uz pastmarkām un naudas zīmēm. Viņš izveidojis regulāro armiju, likvidējis turku sultanātu un 1923. g. nodibinājis Turcijas republiku, atceļot daudzas islāma paražas un nomainot arābu rakstību pret latīņu alfabētu. Pretrunīga personība, grūti spriest vai viņš darījis Turcijai vairāk laba vai slikta. Pie vakariņu galda atklājas Parašuta vakardienas dīvainās uzvedības iemesli. Ciematā sākušās sadursmes starp kurdiem un turku armiju, kāds kurds arestēts un izdarījis pašnāvību. Šo iemeslu dēļ kalni bijuši pilni ar zaļiem zēniņiem, kas vispirms šauj un tad domā. Tādēļ arī tikām vākti visi kopā, lai kāds nejauši nekļūtu par dzīvo mērķi. Ja ar mums būtu kāds ''kreisais'' gids, kā viņš izteicās, tas vienkārši ''paņemtu pēdu'' un grupu pamestu likteņa varā. Incidents rādīts arī vietējā TV, jācer tas nav tik nozīmīgs, lai ziņa aizietu plašajā pasaulē (Latvijā). Viss labs, kas labi beidzas. Anda paziņo, ka grib izmēģināt ūdenspīpi. Tā tiek atnesta un visi aktīvi rosās, lai dabūtu to lietošanas kārtībā, kas nemaz nav tik vienkārši, jo koka detaļas ir izkaltušas, tā apgrūtinot dūmu ievilkšanas procesu. Es pamēģinu tikai vienu reizīti, bet nekādu kaifu nesaķeru, pietiek jau ar pasīvā smēķētāja lomu. Braucam uz pirti. Lai gan pulkstenis rāda 21 30, uz kādas ieliņas strādnieki liek bruģi. Kad pāris dienu vēlāk turp atgriežamies, bruģis ir gatavs un izskatās gandrīz kā Ventspilī. Ieejot pirtī izsniedz 2 dvielīšus un ierāda istabu kur noģērbties, bet dārglietas, ja tādas ir, var ieslēgt skapī. Izģērbjamies, pēc Parašuta instrukcijas apģērbjamies un esam gatavas pirts baudījumam. Pati pirts ir milzīga telpa ar augstiem kupolveida griestiem, nu gluži kā mošejai. Tā nav karsta, bet patīkami silta un ļoti mitra. Apkārt telpai izvietotas nišas, kurās ir kubls ar ūdeni un smeļamtrauku, bet pašā vidū liels astoņstūru galds ar apsildāmām marmora plāksnēm. Apguļamies uz tām un gaidām, kas notiks tālāk. Telpā ir ļoti laba akustika un Anda ar Gitu to izmanto lai uzdziedātu, skan labi. Tad ierodas Parašuts un liek apgriezties uz muguras. Re kā, pat gulēt neprotam pareizajā pozā. Kad kādu laiku esam sildījušās, uz pēdām tiek uzšauts auksts ūdens, tad pārbaudīts ''vai kājas nav aukstas'' un varam doties uz masāžas ''kabinetu'' - nišu, kas daļēji aizklāta ar dvieli. Parašuta rokās pirmā nonāku es. Telpā valda puskrēsla, tieku iztīta no dvielīšiem un nolikta ar pēcpusi uz augšu uz pavisam neliela paaugstinājuma, kas apklāts ar slapju dvieli. Vispirms mani sagaida vēsa ūdens šalts, tad tieku noberzta ar asu cimdu, pēc tam izmasētas visas vietiņas, laiku pa laikam aplaistot ar vēsu ūdeni. Pieļauju, ka profesionāls masieris to varbūt izdarītu labāk, bet sajēga par masāžas pamatiem viņam ir. Brīdī, kad rokas pieskaras manām sāpošajām kājām, pat iekliedzos. Nobeigumā galvas mazgāšana un masāža vienlaikus, tieku ievīstīta atpakaļ dvielīšos, atskan jautājums ''many, many nice?'', atbildu ''MANY, MANY NICE!'' un izsprūku no nišas. Superīgi! 7. diena, 26.09. Brauciens uz Vanu. Esam ļoti tuvu Irānas robežai, kā jau pierobežas zonā ciemati šeit izskatās ''biezāki'', mājām ir pat spīdīgi metāla jumti. Ceļš labs, braucam pat ar ātrumu 150 km/h, drošības jostas šajā zemē nav cieņā, tās tiek apliktas vien tad, kad tuvojamies policijas postenim. 2x robežsargi grib aplūkot mūsu pases. Apkārtne kļūst zaļāka, pavīd pat pa ūdens urdziņai, bet tad nez no kurienes krāšņs ūdenskritums ar bagātīgu ūdens daudzumu. Neticami! Dzeram tēju, ēdam brāļa Mehmeda pirktos cepumus un uzņemam ''ģimenes'' foto. Tālumā jau pavīd Vana ezers. Tas atrodas 1720 m. v.j. l. un ir lielākais Turcijā. Ūdens ir sāļš, sārmains un pilnīgi nereāli zilganzaļā krāsā. Pie ezera ļoti senos laikos dzīvoja armēņi, ap 6. gs. p.m.ē. šeit valdīja persieši, bet divus gs. vēlāk teritoriju iekaroja arābi. Apskatām arī Vanas citadeli, ko cēlis Uratas karalis 9. gs.p.m.ē. Vēl Vanas pilsēta ir slavena ar baltajiem kaķiem, kam viena acs ir zila, bet otra - zaļa. Vienu tādu pieminekļa veidā var apskatīt pilsētas centrā. Bet austrumniekiem ir ticējums, ka balts kaķis nes laimi. Senā armēņu baznīca šodien ir slēgta, tā vietā pusdienojam krodziņā ar skatu uz salu. Grilētās ezera zivis ir garšīgas, bet dažiem ēšanas prieki izpaliek, jo ir problēmas ar ''iekšiņām''. Nezināju, ka pret tām palīdz nemazgāti un ļoti spalvaini persiki. Atgriežoties mājās daži vēlas nopeldēties, man gan šķiet nedaudz par aukstu, bet Mehmeds un šoferītis skatās platām acīm, sak, ar trakiem tikai pa labam. Ir uzklāts svētku galds, tikai nav zināms kam par godu, mēs prom tā kā vēl netaisāmies. Parašuts sēž pie cita galda, ne pie mums kā parasti un tukšo glāzi pēc glāzes. Jūtamies nedaudz dīvaini. 8. diena, 27.09. Atvadu vakariņu šovs. Nolemjam aizstaigāt līdz pilsētai kājām, tāpat aiz neko darīt. Šoreiz esam bez ''pavadošā'' sastāva, atklājam, ka saldumi supermārketā maksā lētāk un ir lielākā izvēlē. Arī pilsētas bērneļi var izklaidēties pieskrienot mums klāt un uzsaucot ''Hallo!What is your name?'' Lielveikalā var nopirkt ļoti garšīgu jogurtu komplektā ar karotīti, tirgū iegādājamies persikus un tā arī ir mūsu pusdienu maltīte. Apsēžamies uz sētas un mielojamies par lielu izbrīnu turku meitenēm. Ieturējušās, ejam vēl paklīst pa pilsētu, bet uzduramies Parašutam, kurš ''strādā'' - sēž pie sava ofis un tērzē. Atkal tusējam pa viņa ofisu, dzeram suliņu, iepazīstamies ar kurdu medmāsu, kas pagājušajā gadā pavadīja latviešu grupu kalnā. Tad meitenes izdomā, ka jāpērk ūdenspīpe un dodamies tās meklējumos un kā gan bez Parašuta. Kamēr viņi iepērkas, garlaikojos pētot suvenīrus caur slēgto veikalu skatlogiem, jo ir lūgšanu stunda, kurā katrs apzinīgs musulmanis pielūdz allahu, apkārt klīst tikai tādi bezdievji kā mēs. Atkal tie klāts svētku galds. Šoreiz viss ir pa īstam. Nospriežam, ka visām labām izrādēm taču vajag ģenerālmēģinājumu. Vienīgie viesi šovakar esam mēs, kopā ar mums arī viss apkalpojošais personāls. Vakara nagla ir Parašuta ''speciality'' - kartupeļu kebabs ar sautētu gaļu ķiploku jogurta mērcē. Īstenībā tās ir parastas kartupeļu pankūkas, kādas cep arī Latvijā, bet viņi visu, kas ir cepts, sauc par kebabiem. Ļoti, ļoti garšīgi. Un kur vēl šokolādes torte ar svecītēm. Esam pārsteigti, neko tādu patiesi negaidījām. Tad dziesmas, dejas, fotografēšanās. Parašuts piedzirda Zigi ( piedod, Zigi, bet tā bija) un sola izprecināt kurdu medmāsiņai. Tas tik bija vakariņš! 9. diena, 28.09. Mājupceļš. No rīta gribu izmazgāt galvu, bet nav ūdens. Brīnumainā kārtā atceros kā tas ir turciski un saku večukam , kas turpat grozās, bet ar to jau nekas nav līdzēts. Paēdam brokastis, atvadāmies no saimnieka Mehmeda un dodamies ceļā. Kopā ar mums uz Stambulu lidos Parašuts un simpātiskais Mehmeds. Busiņā skan jautras turku(kurdu?) dziesmiņas, Mehmeds ar šoferīti ir jautrā omā un dzied līdzi. Mūsējie gan klusi, daži pat guļ. Vēl pēdējo reizi pametam skatus Ararata virzienā, kalns ir pilnīgi ietinies mākoņos. Cik labi, ka mums paveicās ar laiku! 3x mūs aptur armijas posteņi, vienam no robežsargiem nepatīk lielās somas, jau paredzu, ka tūlīt liks izsaiņot, bet nē - tiekam cauri sveikā. Armijnieku te saradies ka biezs, šurpbraucot nemnījām nevienu. Tad jau arī klāt lidosta, vēl ir laiks kādai turku kafijai. Stambulas lidostā sirsnīgi atvadāmies un nolemjam aplūkot Zilo mošeju, kurā ieejot jānovelk apavi un sievietēm jāapsedz galva. Skaista un grezna celtne, tikai ārpusē kaut kādas neiederīgas stalažas. Ir jau tumšs, tāpēc neredzam skaistos dārzus, bet laiks ir silts un nakts pastaigai nav ne vainas. Parašuta briesmu stāstu iespaidā brīžiem ir tāda neomulīga sajūta, bet cenšos neiedziļināties, jo ''problēma jau ir galvā'', ka mēdz teikt Vita, kura gan vienā brīdī pamanās izgaist no mūsu redzesloka uz pārpildītas ielas, bet, par laimi, tikpat ātri atrodas. Uzmetam aci Bosfora jūras šaurumam un 22os esam atpakaļ lidostā, lai liktos uz auss, jo lidmašīna tikai 10os no rīta. Epilogs. Neraugoties uz stresaino iesākumu brauciens bija fantastisks. Varbūt tieši tāpēc? Likās, ka nekas trakāks jau vairs nevar atgadīties un neatgadījās arī. Uzkāpām Araratā, kas ir pats galvenais. Nu jau esam 13 latvieši, kas pabijuši šajā kalnā. Bet šobrīd jau galvā rosās ekstrēms plāniņš nākošajam gadam. P.S. Lai man piedod turku valodas pratēji, dators neatzīst turku alfabētu, tādēļ rakstīju kā pratu - tā, kā izrunā. Šīs ir īstās Ararata bildes.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais