Septiņas upes Korsikā

  • 5 min lasīšanai
  • 69 foto
Septiņas upes Korsikā

Es Korsikā jūtos gluži kā zivs ūdenī…..

Zināma gandrīz katra slepenā apmetnes vieta, ceļus zinu tik pat labi kā Latvijā un nebrauktu upju posmu no gada uz gadu atliek arvien mazāk, un dažas no tām varētu braukt pat ar aizsietām acīm, citas nemaz. Pirmo reizi šeit nokļūstot 2003. gadā es satiku kādu vīru, arī airētāju, krietni pusmūža gados un viņš atzinās, ka šurp brauc jau četrpadsmito gadu. “Vecais dumiķis” es nodomāju, bet šī sala iekrīt tik neizdzēšami sirdī, ka var kaukt no ilgām, gaidot kārtējo pavasari, un, skat, es te iederos jau kā mēbele, tik fantastiska ir šī Korsikas sajūta. Šurp regulāri braucu katru pavasari, nu jau piekto reizi. Iepriekšējās, kopā ar savādāk atpūsties gribētājiem un krāčūdens faniem, šoreiz ar ģimeni.

Kamēr Latvijā ārdījās pavasara palu histērija, es uzsējis Golfiņam savu Jefe un piekonstruēis jumta kasti sasēdinājis savējos pagriezu stūri Korsikas virzienā, lai mierīgā ģimeniskā gaisotnē nosvinētu Lieldienas.

Pirmās Lieldienas gan mēs pavadījām uz Itālijas autobāņiem, prāmja un pēc pusdienā pēc īsa izlūkbrauciena uz Asco upes ieleju es paspēju pašūpojoties Lejas Golo viļņos, toties otrās nosvinējām it vareni! Blakus mums Travo upes grīvā tusēja paliels Francijas un Vācijas kajakeru bariņš.

Diena solījās būt fantastiska, katrā ceļa līkumā tuvojoties Chisai pie Travo upes sākuma posma gūzmējās kajakeri no tuvām un tālām zemēm.

Apmēram 120 cilvēku vienotība ar upi, fantastiskiem dabas skatiem un izaicinošām krācēm virmoja emociju mutulī posma beigās. Skraidelējoši un spiedzoši bērni, nogurušu airētāju dobjie smiekli un uz veiksmi saskandinātu alus pudeļu klingstoņa nebeidza rimties līdz krēslas stundai, kad joprojām piloši un apgaroti uz stāvlaukuma pievienojās arvien jauni finišējušie.

Mēs devāmies pretī nākošai upei - Fium Orbo. Tās krastos gan nācās mazliet pasalt nakts dzestrumā un atrast sasalušu tēju no rīta krūzītē uz galda. Arī šeit par airētāju trūkumu sūdzēties nevarēja, pie pirmās krāces pat bija jāstāv rindā! Brauciens bija neilgs, bet piepildīts ar spēcīgu krāču kaskādēm. Šogad piedzīvoju to, ka nebraukta nepalika neviena no tām, un neviena nebija spējīga apgāzt.

Sekojošais pārbrauciens uz Taravo upi bija gaidpilns jo pēc trīs dienu airēšanās ķermenis alka iegremdēties Bains de Gutiera karstajās vannās zem klajas debess. Tomēr kāds bija ūdens padeves cauruli aizvēris un viss labums tērcītēs tecēja pa ceļu veidojot karstas dubļu peļķes.

Nezināmas izcelsmes pamestais traktora monstra ģindenis, izdvešot spocīgas skaņas izbiedēja visus mošķus apkārtnes krūmājā, kad mazie resgaļi sajūsmā un aizgūtnēm atdarinot rūkšanu sāka raustīt tā iesūbējušos kloķus. Iestājoties tumsai, viņi ilgi un ar apbrīnu vērās sakurtā ugunskura liesmās un spoži mirdzošajās zvaigznēs augstu virs Taravo ielejas tumšajām kalnu aprisēm pirms doties pie miera.

Saule lēnām un negribīgi virzīja savus staru kūļus ar vien tuvāk apmetnes klajumiņam un rīta ēnas dzestrumu strauji nomainīja ar vieglu cepināšanu. Uz ganībām dodas ganāmpulks bet upei gatavojas kajakeri.

Upē satiktie laivotāji pavēstīja, ka uz salas esot apmēram 800 kajakeru, cerams, ka nākošgad šurp neizdomās atbraukt apaļš 1000.

Es biju apņēmības pilns pieveikt arī šo upi bez padošanās, bet laiks bija pārāk brīnišķīgs, lai mestos krācē pirmais, kā arī neviena pilota kas pirmais dotos šīs monstrīgās krāces mutuļos tuvumā nebija. Tāpēc izmantojot pasaulē vieglāko apnesiena ceļu pa līdzenu granīta plāksni es krāci apnesu kā parasti, jo priekšā vēl bija daudzas citas.

Agrā pēcpusdienā apņēmības pilni devāmies uz Rizzanezi ieleju pa ceļam pārbraukuši pārejai, kurā piepildījām ūdens traukus no strauta ar bezgala gadru ūdeni mēs nogriezāmies uz Codi tilta pusi. Pie tā bija pāris automobiļi ar kajakiem uz jumta, bet neviena cilvēka, kam pavaicāt. Tāpēc aizbraucām uz Quenza pilsētiņu kur baznīcas laukumā vīri spēlēja spēli ar dzelzs bumbām un krodziņā valdīja pievakares rosība.

Nākamajā rītā piestājot pie Codi upes man bija liels prieks un pārsteigums satikt pirms diviem gadiem iepazīto franču airētāju Ēriku, nu mums bija atkal iespēja doties kopā paairēt, šoreiz mums priekšā bija upes posms ar 37 ūdenskritumiem, tos arī mēs pievarējām apnesot šaurākās un šaubīgākās vietas. Diemžēl es sākumā kļūdījos domādams, ka visi šie ūdenskritumi krīt mīkstās un pūkainās putu bedrēs, jo izrādījās, ka viens gāžas tieši iekš akmens bluķa un es kā lode lidoju tam virsū. Jā, Liquidlogic ražo izturīgas laivas, žēl, ka mani ceļgali un potītes nav no polietilēna.

Bet pēc vienas dienas atpūtas Bonifačo pilsētiņā, seno Neolīta laika apmetņu Filitosa un Cucurusa,

mazu olīveļļas un vīna manifaktūru apmeklējuma es atkal satieku Ēriku.

Kamēr viņš aizbrauc uz Taravo upes sākumu mēs saulē slaistāmies gar ceļmalu un te piepeši mūs uzrunā kāds vietējais fermeris piebraucis blatā bulkuvāģī.

Viņš piedāvā mums sieru un mēs to pērkam.

Kamēr mēs braucam pa upi ir noskaidrojies, ka kāds ir atvēris termālo vannu krānu un tās darbojas. Nav nekā labāka pēc krietni noairētas upes kā atpūtināt miesu karstā ūdenī kas mazliet smaržo pēc sapuvušām olām.

Es jūtos tik labi un mundri, ka dodamies cauri Ghisoni ceimatiņam taisni augšā uz Sorbas pāreju, lai naktī ierastos pie Vecchio upes. Zvaigznes spīd, tumši blāvo klanu silueti, dievīgi smaržo rasa zālē, skan Korsikikāņu frango un vīns ir tik reibinoši gards.

Vēl viena brīnišķīgi saulaina Korsikas rīta ieskaņa sākas ar it kā nejauši stāvlaukumā iebraukušu kajkeru busiņu, pasveicinājuši tie brauc prom. Krass nemiers mani skubina ātrāk doties uz Vecchio sākumu, ko sasniedzis es panāku arī francūžus. Viņi braukšot augšējo posmu, tas nu gan ir 10 no 10. Jo arī es vēlos darīt tieši to pašu! Un viņi atļauj man pievienoties, protams, no sākuma uzdodot kvalifikācijas jautājumu. Braucot uz sākumu es nevaldu pār bremzēm, ātrāk gribas nokļūt pie šīs niknās Korsikāņu airēšanas rūdījuma pārbaudījumu upes.

Sasnieguši tiltu sagatavojamies, es savējiem izstāstu kā aizbraukt un izklaidēties Corte.

Franči atgādina, lai paņemot līdzi pusdienas, jo diena solās būt gana gara. Tāda tā arī ir, grupas biedri vēlāk atzīstās, ka šosezon viņiem Korsikā šī esot pirmā diena un pirmā upe - atbraukuši šorīt un pa tiešo no prāmja uz augšējo Vecchio. Laivojums ir grūts un garš ne mirkli nav laika atelpai, gadās pa kādai peldei, kāds salauž airi, arī es ieķeros akmeņos, tad pēc līdzīga atgadīguma nākas lekt 3m ūdenskritumu atmuguriski. Pēc 2m ūdenskrituma ar tīru līniju un peldētājuslazduzem klints aiz tā divi no grupas nolemj atstāt upi un vēl pēc pāris peldēm viens no franču pipariem saka: “Mēs atbraucām tikai šodien, bet iespējams, ka rīt jau brauksim projām.” Protams, ka tas bija labs joks un tas palīdz izturēt līdz galam. Dažas krāces ir pilnīgs vāks, tiešā nozīmē, mazliet vairāk ūdens un ieeja kanjonā noslēgtos ar sifonu, tomēr pārvarot bailes mēs braucam zem akmens, kas iestrēdzis starp kanjona sienām, laivu stiepšana apkārt būtu daudz grūtāka. Upes spēks neatlaižas pat līdz pēdējiem metriem, kur tikai ar ķēdītē saāķētām laivām frančiem mani izdodas izķeksēt no negribētas aizķeršanās pēdējās krāces izejas mucā. Vēl tikai stāvs kāpiens līdz stāvlaukumam zem tilta un tad spēka vairs nav, kā nekā braucām 5 stundas piekto kategoriju un neko zemāk.

Ilgus gadus man ir bijusi vēlēšanās aizbraukt uz Cap Corse - pašiem Korsikas ziemeļiem apskatīties kā tur izskatās. Pēc laivojuma pa Vecchio un atvadīšanās no frančiem pa ceļam uz Tollae pludmali ziemeļu ragā Barketas picērijā nopērkam divas milzīgas picas un caur braukuši Bastiju sasniedzam krastmalu un liekamies slīpi zem bākas starmešu zibšņiem. Rīts ir īsti piemērots pūķu laišanai šai mežonības un miera salas galā. Tas ir arī sākums mūsu ceļam uz mājām un beigas šim ceļojumam.

INFO:

Attālums: līdz Liorno 2600km vai ~28st., maksas ceļi Austrija 18 EUR, Itālija 34 EUR

Prāmis: Livorno(IT) – Bastia 5st. www.corsica-ferries.co.uk ~25 EUR/pers.

Nakšņošana teltīs, kempingos ( 5 – 7 EUR/pers.), sliktā laikā arī kempingu mājiņās līdz 95 EUr,

Kur pirkt ēst: protams lielveikalā, tirgu un mazajos veikaliņos, viss svaigs un maksā tikpat cik pie mums.

Darba laiks: pirmdienās un tad arī tikai no paša rīta, pārējā laikā Korsikāņi nestrādā (francūžu joks)

Ko darīt: laivot (Korsika uzskatāma par modernā krīkinga dzimšanas vietu, bet ir arī vienkārši upju posmi sevišķi Austrumu krastā), kanjonēt – daudz dažādas grūtības maršruti, pastaigāties pa kalnu takām( GR20), baudīt, mazās pilsētiņas, vīnu, sieru, jūras veltes, olīvas un olīveļļu, obligāti apmeklēt kādu no kalnu pārejām gleznainākā no tām – Col de Bavella.



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais