Aculiecinieces stāsts par Haiti pēc postošās zemestrīces

  • 2 min lasīšanai
Haiti DIENASGRAMATA: 14.februāris.2010. Esam amerikāņu nometnē, dzīvojam teltīs zem vācu karoga. Cilvēki dzīvo mūžīgā badā, nakšņo uz ielām, visapkārt ubagošana un drupas. Drīz pēc zemestrīces amerikāņu karavīri bija spiesti nošaut desmit laupītājus, uzreiz uz vietas. Tāpēc tajā ziņā tagad ir miers. Viss pieder visiem, tomēr katrs zina, tieši KURAM. Šajā nometnē visvairāk ir ķīniešu un amerikāņu, un ķīnieši bija tie, kuri pirmie atsaucās un piedāvāja savu palīdzību. Bērni visi ir muzikāli, un visi ir atsaucīgi uz eiritmiju. 17.februāris. Esam kādā bāreņu namā galvaspilsētā Portoprensā. šis ir stāsts par to, ko zemestrīces laikā piedzīvoja viens no bāreņu nama darbiniekiem: «Kad sākās zemestrīce, es, Franks un Ernsons bijām savā darba vietā, otrajā stāvā. Franks varēja glābties, pārlecot pāri sabrukušajam stāvam, bet viņš to neizdarīja, jo negribēja mūs atstāt vienus. Pēc tam viss nams sabruka, un mūs visus trīs ar ķermeņiem tik cieši saspieda kopā, ka nespējām pakustēties. Viens no mūsu audzēkņiem no ārpuses ar mums stundām ilgi runāja. Pēc 12 stundām mūs atraka un aizveda uz slimnīcu. Pa ceļam redzēju daudz bērnu ar asiņojošām galviņām, viņi mira, kur pagadās. Franks nomira slimnīcā. Ārsti domāja, ka arī mēs abi ar Ernsonu esam miruši, un ielika mūs atsevišķā telpā pie mirušajiem. Taču mēs atguvām samaņu, un mūs ielika atpakaļ palātās. Es katru nakti atkal un atkal skaļi saucu palīgā, jo redzu murgu, ka esmu saspiests un vairs nespēju kustēties Vēl viens atmiņu stāsts:«Kad zeme sāka trīcēt, mūsu bāreņu namu sašūpoja, un jumts mums vienkārši uzkrita virsū. Mēs tik tikko varējām paelpot. Mans audzinātājs gulēja tieši zem manis. Pēc divām dienām viņš pārtrauca lūgt Dievu. Es jutu viņa pirmsnāves spazmas, bet pēc tam viņa ķermenis kļuva ļengans un nekustīgs. Taču man kļuva vieglāk paelpot starp viņu un sagruvušo jumtu. Pēc divarpus dienām mani atraka. Kopš tā laika es vairs nespēju gulēt. Man ir neiedomājamas bailes. Es pat nespēju uzturēties ēkās un ieiet iekšā mājās, jo visu laiku atceros to laiku drupās, saspiestam zem gruvešiem.» 22. februāris. Piedzīvojam atkārtotu zemestrīci. Tas ir biedējoši, bet, par laimi, neviens nav cietis. Cilvēkiem nav nekādas nojausmas par medicīnu, ja kādam zem gruvešiem savainots kāds loceklis, viņš neiedomājas atnākt pie baltajiem mediķiem, lai to pārsietu un glābtu. Sievietes dzemdē tieši uz ielas. Pārtika pienāk labi ja reizi dienā, pabalsts niecīgs un nav jau arī, kur iepirkties. Nav dzeramā ūdens, nav medicīniskās palīdzības. Daudzi vispār pārstājuši runāt. Īpaši bērni. Bet es jūtu, ka varu palīdzēt, un esmu par to laimīga. Bieži jūtos laimīga. Jo man ir iedots dzīves impulss. Tauta te bieži nonāk transā, krītot reliģiozā amerikāņu katolicismā. Klaigā, dejo, lec, skrien kilometriem tālu ar basām kājām un vienu kopējo kliedzienu: Aleluja, Jēzus! Un atkal skrien, ar zaļiem palmu zariem rokās. Cilvēki bariem skrien un kliedz, drupu pilsētā, putekļos, izmisumā, cerībā. Mūžīga helikopteru rūkoņa, - pienāk militārā un tehniskā palīdzība no visām iespējamām valstīm. Jūra ir kā dzīva būtne. Zemestrīces laikā viņa bija aizbēgusi. Grūdiens turpinājās tikai 38 sekundes, bet jūrai bija jābēg tālu, tālu , vairāk kā 100 kilometrus no krasta, kurš bija pārvērties gruvešos. Cilvēku kliedzieni biedēja jūru, un viņa uzdrošinājās atgriezties tikai pēc vairākām dienām. Un atnesa mazliet ēdiena tiem, kuri vēl spēja kaut ko izvilkt no ūdens vai pacelt no krasta – zivis, krabjus Cilvēkus apglabāja kopējā milzīgā bedrē, slāņiem vienu virs otra, pārlejot ar amonjaku. Pēc nedēļas atnāca baltie cilvēki un visiem dzīvi palikušajiem atnesa dzeramo ūdeni plastmasas maisos un pudelēs. Viss krasts tagad ir balts no maisiem un pudelēm, un viss šis plastikāts tagad Leogano krastā stāvēs gadu desmitiem, jo te neviens neko nezina par atkritumiem, šo jēdzienu atnesa civilizācija. Te nav varavīksnes, nemēdz būt, citas debesis. Te nav četru gadalaiku, ir tiaki sausais un lietainais. Te ir cita zeme. Ar zemestrīci vai bez. Vergu zemē mēdz mirt vienlaicīgi, simti tūkstošu un visi reizē. «Tā viņi kļūst garā stipri nākošajai dzīvei,» teica viens mans vācu kolēģis. Jāpadomā par tiem, kuri miruši vienatnē. Visu varat izlasit zurnala "Ieva"aprila numura, pedeja tatad.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais