Vulkāna pelnu ēnā jeb ceļš mājup
|
Vilnis Vikmanis
|
15. aprīlī es ar darba kolēģīti Gintu biju Kopenhāgenā. Atlidojām no rīta 7.25 pilnīgi neko nenojaušot par kādām nepatikšanām. Darba lietas nokārtojām ātri, baudījām Tivoli un sviestmaižu lietošanu pārtikā ar nazi un dakšinu.
Bija paredzēts atpakaļ lidot 19:50. Ap četriem pēcpusdienā draugi sāka zvanīt un jautāt kā es domāju nokļūt mājās? Zvanījām Airbaltic - solīja vest mājās nākamajā ritā 8.05, apsolīja kompensēt viesnīcu! Tomēr aizbraucām līdz lidostai - tik tukšu CPH nebiju redzējis nekad! Kopā kādi 12-15 cilvēki! Izrādās, lidosta būšot slēgta līdz 12:00 nākamajā dienā. Šajā brīdī saprotam ka Airbaltic apsolītajai kompensācijai līdz 70 eiro par personu vienai naktij viesnīcā nav vērts pieteikties. Pateicoties dāņu partneru laipnajai palīdzībai varēju pavizināties pa Kopenhāgenu un redzēt arī lidostai tuvākajās viesnīcās notiekošās šausmas - pilns vestibils un 50-60 cilvēki drūzmējās pie ieejas un cenas sākot no 100 eiro par personu! Nolemjam vienalga kā, bet kustēties uz priekšu, negaidot aviosatiksmes atjaunošanos. Braucam uz ostu meklēt prāmi vienalga uz kurieni, bet neveiksmīgi - nākamais bus tikai rītdien 18:00.
Centrālajā dzelzceļa stacijā milzu rindas, papildus darbinieki staigā pie rindā stāvētājiem un brīdina, ka uz Vāciju tuvākās pieejamās rezervācijas ir tikai pēc diennakts - 16. aprīlī 17:00. Uzstājīgi pieprasot citus variantus tiek sastādīts pirmais mājās atgriešanās plāna posms - Vilciens uz Nykobing - taksis uz Gedser - prāmis uz Rostoku - urrā mēs jau būsim uz cietzemes un tur jau var kaut kājām iet uz mājām! Darbā izsludināta vispārēja trauksme un glābšanas komanda ir gatava braukt kaut līdz Vācijai mums pakaļ - mēģinu sakarsušos prātus nedaudz atvēsināt, sakot, ka kādu gabaliņu jau vēl mēs paši.
Tātad ar vietējās satiksmes vilcienu 20:11 izbraucam no Kopenhāgenas uz Nykobing, tur esam 21.58. Vilcienā braucot draugi palīdzēja saplānot tālākos posmus - 4:38 būšot Reģionālais ekspresis uz Berlīni, iebrauc 7.15. Tad 7.59 būšot vilciens uz Šecinu, tad ar pārsēšanos 11:48 es varēšu nokļūt Varšavā ap 18:00. Tas jau ir saprotamā attālumā no Rīgas.
Tālāk taksis līdz Gedser, tur ik stundu ejot prāmis uz Rostoku. Taksīša šoferis ļoti izpalīdzīgs, sazvanās, noskaidro, ka prāmis būs gan tikai 2:00. Šeit bija garākais gaidīšanas posms visā mājupceļā trīs ar pus stundas. Ostas termināļa uzgaidāmajā telpā pārlieku silti un ērti nebija uz koka soliņiem, tomēr mēs to pārdzīvojām, cenšoties neklausīties baismīgo vēja gaudošanu termināļa ārpusē! Par spīti vēja brāzmām prāmis iet gludi - kā pletīzeris - un iekšpusē ir ļoti silts. Rostokā iebraucam 4 no rīta, pie izejas mūs sagaida autobusiņš, nopriecājamies, tomēr prieki bija īsi, brauciens ir tikai līdz ostas terminālim. Pārējie braucēji žigli dodās uz saviem auto stāvvietā, uz mēģinājumiem iesaistīties sarunā ar lūgumu aizvest līdz centrālajai dzelzceļa stacijai vīzdegunīgi tiek norādīts uz autobusa pieturu. Tuvākais autobuss pēc grafika pēc stundas. Terminālā atsaucīga kundzīte izsauc mums taksi, tas atbrauc pēc minūtēm desmit nu jau ir 4:19, iekāpjot taksī šoferītim saku - hauptbanhof un train to berlin 4:38 - ģīmis paliek vēl garāks un šis saka Das ist zu knap! Tomēr esam neatlaidīgi un vīriņš sāk braukt ļoti cenšoties ievērot pilnīgi visus ātruma ierobežojums... Izrādās ostas terminālis atrodas apmēram diezgan pa tālā un nepievilcīgā Austrumvācijas nostūri, izskatījās pēc mūsu Bolderājas un Vecmīlgrāvja krustojuma. Mana drudžainā skatīšanas pulksteni nepaliek bez sekām - vīriņš izrādās māk ari drusku uzspiest uz ātruma pedāļa, pie stacijas ēkas esam 4:35. Skrienam un ielecam vilcienā, un kustība sākas pēc nieka 30 sekundēm. Paspējām! Berlīnē esam precīzi pēc grafika. Mēģinu automātā nopirkt biļeti līdz Varšavai, Neveiksmīgi. Biļešu automāts mani sūta uz Reisecentrum. Tas bus vaļā 8.00, tas ir vienu minūti pēc vilciena atiešanas laika. Nolemju pirkt biļeti līdz Šecinai, tas izdodas ātri un viegli. Tā izrādās veiksmīga doma, jo divas stundas vēlāk nonākot Šecinas briesmīgi noplukušajā centrālajā stacijā ieraugu, ka plānotais vilciens uz Varšavu patiesībā dodas līdz pat Belostokai un tur bus ap 9 vakarā. Lieliska ziņa, izvēlamies biļetes pirmajā klasē, braucam ar komfortu mīkstos beņkos atsevišķā kupejā. Sazvanāmies ar glābšanas komandu, jā divas lieliskas meičas Evita un Inese ar sportisku sarkanu autiņu piektdienas pēcpusdienā dodas mūs glābt. Stundiņu pagaidām Belostokas tīrajā un skaistajā dzelzceļa stacijā un glābējas pēc 500km ceļa ir klāt. Iekāpjot auto sajuta ka jau esmu mājās. Vēl 6 stundas vēlāk esmu lidostā paņemt savu auto, kas tur vienas dienas vietā bija nostāvējis nepilnas divas. Stāvvieta gan uzskata man jāmaksā par 3 dienām. bet tie jau ir sīkumi. Sajūtas atgriežoties mājās ir lieliskas un apzina, ka citi mazāk veiksmīgi ceļotāji vēl jo projām tusē pa Eiropas lidostām loti spēcina. Ar lidmašīnu ceļam bija jābūt 1,5 stundas, mums ar Gintu tas prasīja 33 stundas vilcienos, uzgaidāmajās telpā, takšos, autobusos un auto, tomēr mēs tikām mājās salīdzinoši ātri un nesāpīgi.
Paldies Denam par palīdzību Kopenhāgenā, Marekam par ceļojuma Vācijas daļas lielisko plānojumu, Evitai un Inesei par uzņēmību un drosmi braucot mums pakaļ uz Belostoku.
Daži secinājumi un vērtīgi padomi, pat ja braucat tikai uz vienu dienu:
1) pielādējiet kārtīgi telefonus un protams paņemiet līdzi lādētāju - es stundu skraidīju pa Šcecinas dzezceļa staciju meklēdams kādu Nokia mazo lādētāju - neveiksmīgi;
2) paņemiet līdzi ērtu un pietiekošu siltu apģērbu/apavus - naktis arī pavasaros un vasarās nemaz nav tik siltas
3) mazs dators ar vietējo interneta pieslēgumu - aiztaupīs bezgalgaras sarunas meklējot risinājumus negaidītās situācijas
4) skaidra nauda arī noderēs - īpaši, ja gribās lekt ārā no takša un skriet uz vilcienu :)
5) ja savu auto atstāj lidostas stāvvietā, parupējies, lai draugiem būtu pieejama iebraukšanas/izbraukšanas biļete, mašīnas tehniskā pase un rezerves atslēgu komplekts
6) bilžu nav, jo domāju, ko nu ņemšu fotoaparātu vienas dienas darba braucienā