Harajuku

  • 9 min lasīšanai
  • 16 foto
Pagājušā gada nogalē devos mēnesi garā koncertbraucienā uz tālo austrumu salām Japānā. Šķiet, ka mēnesi ilgā koncerttūre bija pietiekami ilgs laiks, lai paspētu izbaudīt pavisam citādo kultūru no Eiropas kultūras. Koris kopumā sniedza 15 koncertus gan izsmalcinātai auditorijai, gan pamatskolas skolēniem, gan arī vienkāršajiem ļaudīm. Japāņu tauta ir pavisam atšķirīga no mūsu kultūras. Japānas sala līdz pat 19. gs. bija ārēji noslēgta sala, kas neļāva ne iebraukt, ne izbraukt no valsts. Varbūt arī tāpēc viņi ir spējuši tik labi saglabāt savu kultūru, ko nevarētu teikt par citām, piem., Eiropas kultūrām. Japāņu kultūra ir ļoti līdzīga Ķīnas kultūrai, tāpēc arī daudas lietas ir aizgūtas tieši no šīs kultūras. Mūsdienās Japāna ir sākusi amerikanizēties, jo līdz ar robežu atvēršanu Japānā ir ienākusi amerikāņu kultūras elementi, piem., McDonalds, kas arodas jebkurā mazā pilsētiņā vai Ziemassvētki ( Merry X’mas ), kurus japāņu tauta līdz šim nebija svinējusi, bet tagad grezni rotājumi, salaveču formās tērpti cilvēki un ziemassvētku atlaides ir pierasta parādība. Japāņi var atļauties dzīvot labi, jo vidējā mēneša alga ir ap 900 Ls ( mūsu naudā). Līdz ar to iebraucējim viss šeit šķiet dārgs. Bet arī šī valsts neiztiek bez mazturīgajiem un bezpajumtniekiem. Arī tādi ir, bet ne tik daudz, kā citur. Tomēr, lai dabūtu šādu algu, cilvēki ļoti smagi strādā. Daudzu augstceltņu biroju logos pat naktī iespējams redzēt smagi strādājošus japāņus. Algu viņi tērē, protams, dažādos komunālajos pakalpojumos, kas vienā no dārgākajām valstīm pasaulē varētu būt diezgan lieli, bet vislielākā daļa naudas aiziet pārtikas iegādei. Par pārtiku viņi domā īpaši, jo ne velti japāņus uzskata par vienu no veselīgākajām tautām pasaulē. Kartupeļus šeit sastapt ir retums, jo lielākoties tiek lietoti rīsi vai nūdeles. Ēdienā nav daudz tauku, tāpēc arī viņiem nav lielas liekā svara problēmas. Pat McDonalds nespēj to ietekmēt. Jāteic, ka japāņu virtuve Latvijā ir diezgan eiropiozēta, jo pie mums pat dažādi populārākie japāņu ēdieni nav sastopami – Latvijā ši izprieca ir pielāgota mūsu ieradumiem. Populārs ēdieniens ir pūdētas pupiņas, kuras var dabūt jebkuras viesnīcas brokastu galdā. Taču šī ēdiena burvība mani nepārliecināja to nogaršot – mazā trauciņā ir ieliktas pupiņas, kuras vārda tiešākajā nozīmē ir sapūdētas un staipās kā pūdēts siers, bet aromāts ir tik spēcīgs, ka pat pēc zobu iztīrīšanas var just šī ēdiena “jauko” aromātu. Pat ķiploki šeit nestāv klāt... Pie mums tik populārais ēdiens sushi Japānā nemaz nav sastopams uz katra stūra, kā tas varētu likties. Tā ir sava veida ekstra. Tiesa, sushi variantu daudzveidība ir diezgan liela – gan tradicionālie ar lasi, tunci, gurķi, gan arī ar kalmāriem, gan ar omleti ( garšo kā saldais), gan arī slinkais sushi, kas vairāk atgādina japāņu rasolu. Gaļas izvēlē japāņi ir tādi paši kā mēs un arī suņu gaļu viņi neēd ( to dara korejieši ). Vislētāk var paēst japāņu ātrajā ēstuvē. Interesanti, ka viņi nenomoka cilvēkus ar kases aparātiem, bet gan pie ieejas novieto ēdienu automātu un tur pats vari izvēlēties, ko vēlies; tad iemet vajadzīgo summu monētu un automāts izmet izvēlētā ēdina taloniņu. Pie letes šo taloniņu iedod apkalpotājai un viņa skriešus metas virtuves plašumus, lai pēc iespējas ātrāk spētu apkalpot jauno klientu. Lielas problēmas sagādā tas, ka šajos automātos ēdienu nosaukumi ir tikai hieroglifos ( ar retiem izņēmumiem), tāpēc ēdienu lielākoties izvēlējos pēc mazās bildītes, kas bija blakus nosaukumam. Citreiz, kad vēders prasa kaut ko eiropeiskāku, var doties uz McDonaldu, kuru tur nav grūti atrast, jo tas tur ir tiešām uz katra stūra, un izvēlēties kādu gaļas bulku, kas dārgajā japāņu zemē ir pat lētāka nekā Latvijā. Lai kļutu par Japānas pilsoni, Japānā ir jānodzīvo vismaz 10 gadi, kas varētu būt pietiekami ilgs laiks, lai iemācītos japāņu valodu un lielu daļu hieroglifus. Lai pieklājīgi varētu orientēties japāņu valodā, ir nepieciešams iemācīties 1800 hieroglifus, bet kopumā to ir daudz vairāk. To visu, protams, iemāca skolā. Japānā skolēni nēsā uniformas – tumši zilus tērpus, kas varētu atgādināt jūrnieku tērpus. Zēniem skolas forma sastāv no īsiem šortiņiem, žaketes un cepures, kas atgādina policista cepuri. Un šādā ietērpā puiši staigā pat ziemā ( īsos šortiņos!). Daudzās skolās pat ir dzimumu stingra atdalīšana, jo kādā koncertā puišiem bija jāsēž vienā zāles pusē, bet meitenēm – otrā. Populāras ir arī atsevišķās meiteņu un zēnu skolas. Skolā bērnus cenšas audzināt bez amerikāniskās ietekmes - dažos skolas koncertos mums aizliedza dziedāt amerikāņu spiričuellu. Japāņu skolēni ļoti atšķiras no latviešu skolēniem – viņi ir daudz atturīgāki un biklāki. Dažās situācijās viņi būtu tik apmulsuši un nezinātu, ko darīt, bet latviešu skolēns būtu daudz attapīgāks. Iespējams, ka tāpēc, ka mēs esam daudz nekaunīgāki. Daudz lielākā mērā šīs tautas jaunā paaudze aizraujas ar fanošanu, jo pat mēs pēc dažiem koncertiem sajutāmies kā superzvaigznes – meiteņu spiedzieni, autogrāfi, forogrāfēšanās... Cilvēki ir tik atšķirīgi audzināšanas dēļ, jo bērni augot tur ir ļoti ierobežoti. Sekas šādai audzināšanai var redzēt uzsākot pieauguša cilvēka gaitas, kad ierobežotībā audzinātais jaunietis metas iekšā piaugušajā pasaulē – alokohols, narkotikas, prostitūcija, azartspēles...Japāņi ļoti mīl izklaidēties pēc saspringtās darba dienas un pat darbadienas vakarā daudzi tūkstoši iet ielās uzdzīvot. Suteneri ir uz katra stūra- vismaz pa četriem. Spēļu zāles gan, manuprāt, ir daudz pozitīvākas nekā pie mums, jo tur lielākoties ir videospēļu automāti, nevis naudas laimēšanas automāti. Interesantu situāciju nācās piedzīvot kādā svētdienas rītā pastaigājoties pa kādu Osakas ielu – pulkstenis ir nedaudz pirms desmitiem rītā un pie kādas spēļu zāles stāv rinda, gara rinda, kas sniedzas pat ap ielas stūri. Kad pulkstens ir desmit, spēļu zāles durvis tiek atslēgtas un visi vārda tiešajā nozīmē skrien iekšā. Auditorija ir ļoti dažāda – gan jauni, gan veci, gan sievietes, gan vīrieši. Japānas jaunieši stila ziņā ir pārāki par citu valstu jauniešiem. Cilvēki ir tik stilīgi, jo viņi cenšas atšķirties mežonīgi pilnajās Japānas ielās. Tāpēc liekas, ka viņi ir daudz lielākas individualitātes. To, protams, ietekmē ienākumu daudzums, tāpēc arī pārsvarā viņi iepērkas populāru modes namu veikalos. Viņi ir brendu upuri. Konkrēts piemērs – visvairāk viņi ir krituši uz itāļu modes nama Luis Vouton somām. Tas ir ļoti šiki, ja tu nēsā šādu somu, kaut gan dizaina ziņā šī soma nav nekas revolucionārs – brūna soma ar burtiem LW. Un cilvēki ilgu laiku krāj naudu, lai tikai varētu nopirkt šadu somu. Piemēram: šīs firmas maziņš maciņš maksā 30 000 ¥ (jēnas), kas latviešu naudā ir apmēram 150 Lati, bet tas vēl ir tikai sīkums, jo lielāka izmēra šīs firmas somas maksā pat 200 000 ¥ - 1200 latu. Un cilvēki ir gatavi krāt naudu, lai nopirktu šādu somu. Par izskatu viņi domā ļoti īpaši, tomēr tikai par ārējo, jo redzot smaidam kādu japāni no mutes peveras ne visai taisnu zobu rinda, taču viņi tam nepievērš lielu uzmanību, jo tādu lietu kā breketes viņi nelieto ( ar dažiem ekemplāriem). Zobi nav svarīga lieta, jo svarīgāka ir pati seja no ārienes- svarīgi lai tā būtu tīra un skaista. Tas pats attiecas uz matiem. Tas nemaz nav mīts, ka japāņi ir īsi un ar sķībām kājām. Šķības kājas ir tāpēc, ka bērnībā mātes ilgi nēsā mazuļus uz vēdera, līdz ar to kājas apņem augumu un tāpēc izveidojas šķības kājas. Bet cilvēku ir tik daudz, ka dažbrīd pat var apjukt, jo tik daudz nāk un iet – sajūtas kā skudru pūznī, nemitīga kustība. Tomēr viņi ir ļoti iecietīgi un domā par apkārtējiem ļaudīm, jo, ja viņi ir slimi, tad viņi staigā ar elpceļu aizsegiem ( mutes un deguna), tādiem, kādus nēsā ārsti, lai neaplipinātu citus. Šādu metodi derētu ieviest Latvijā, jo tad arī cilvēki mazāk slimotu. Japānas galvaspilsēta atrodas uz vienas no lielākajām pasaules salām – Honsju. Tokija ir viena no dārgākajām pasaules pilsētām, kurā dzīvo 6xLV iedzīvotāji, t.i. 12 miljonu iedzīvotāji. Tokija ir neaptverami liela – lai izbrauktu cauri Tokijai ir nepieciešamas vairāk kā divas stundas. Visa satiksme ir balstīta uz vairākiem stāviem. Pamata stāvs ir zeme un tad virs tās ir uzcleti 2 stāvīgi vai 3 stāvīgi tilti pa kuriem var pārbraukt visu Tokiju. Protams ir vēl arī pazeme, kur norisinās metro dzīve. Žēl, ka LV nav šada transporta veida, jo pārvietošanās ar metro ir ļoti ērta, ātra un izdevīga. Kustība šiet ir tik nemitīga, ka šo gigantisko pilsētu droši var dēvēt par venu no pasaules Metropolēm. Interesanta vieta tokijā ir katrs rajons, jo katrs ir tik atšķirīgs, ka dažbrīd ir sajūta, ka esi jau citā pilsētā. Izklaides centrs Tokijā ir Tokyo Dome pilsētas centrā, kur atrodas dažāda veida atrakcijas, tai skaitā ļoti mežonīgi amerikāņu kalniņi, kuri sniedzas 20 stāvu mājas augstumā un daži posmi iziet pat ārā virs mutuļojošās ielas, turklāt ar galvu uz leju. Pats Tokijas Doms ir vieta, kur parasti notiek liela mēroga pasākumi – slavenu mūziķu koncerti, spēles un citi grandziozi šovi. Turpat atrodas augsta jo augsta viesnīca, kurā parasti apmetas dzīvot slavenības. Ginza ir Tokijas galvenā iela, kas atrodas pašā Tokijas centrā. Tajā noteikti var atrast visu slavenākos un dārgākos modes namus, galvenos birojus, šikākās viesnīcas un bagātākos cilvēkus. Netālu no šīs elitārās ielas atrodas pavisam cita pasaule – tirgus. Īstā vieta, lai redzētu to, cik patiešām japāņi mīl zivis. Īsta tūristu un žurnalistu atrakcija ir “Zivju tirgus”(Tsukiji fish market). Lai nokļutu šajā aizrautīgajā procesā, ir jāceļas 4 no rīta, lai jau 5 no rīta tu būtu tur un redzētu visu savām acīm. Tiesa, lai nokļūtu šajā notikmu virpulī ir jāizmanto takša pakalpojumi, jo sabiedriskais transports šajā diennakts daļā vēl nestrādā. Ieejot zivju tirgus paviljonos zivju smaku nemaz īsti sajust nevar, jo lielākoties viss ir sasadēts. Lielā saldētavā uz zemes rindās ir salikti dažāda izmēra tunči un katrai zivij ir iedots nummurs. Potencionālie pircēji tad apstaigā zivis un izvēlas, kuras viņi gribētu nopirkt. Pēc tam mežonīgā ātrumā, nesaprotamā japāņu valodā, kas atgādina kādu mitoloģisku dziedājumu, zivis tiek izsolītas. Izsoles skaņas atgādina arī ainas no kādas kung-fu filmas. Un dažu minūšu laikā izsole jau ir beigusies. Tomēr ne tikai izsole ir interesanta, viss zivju tirgus ir pilns ar zivju pārbagātību, zivju daudzveidību un fantastiskiem kadriem. Japāna ir populāra arī ar tehnikas sasniegumiem. Rajonu kurā tehnikas veikali ir blakus viens otram, sauc par Akihabaru. Šeit ir iespējams atrast pilnīgi visu tehnikas jomā. Īsti tehnikas fanāti šeit varētu pavadīt dienas, lai izpētītu katra veikala sortimentu. Veikali ir daudzos stāvos, kur katrā ir kādas nozares elektronikas preces – mājas tehnika, foto, video, audio... Atsevišķi stāvi ir veltīti arī datorspēlēm, DVD diskiem. Arī tehnikas ziņa Japāņi ir daudz priekšā citiem, jo bieži vien ziņās varam redzēt, ko jaunu atkal ir izgudrojuši japāņu tehniķi. Bet Tokijas izklaides galvenais centrs neapšaubāmi ir Disneyland. Cilvēki tur brauc tūkstošiem pat darba dienās. Arī mēs tur pabijām veselu dienu. Jāatzīst, ka sākumā cerēju uz daudz ekstrēmākām un asākām atrakcijām, bet tādu šeit bija tikai dažas. Lielākoties šis bizness ir balstīts uz nemitīgu naudas iekasēšanu no prieka alkstošajiem apmeklētājiem. Biļete pieaugušajam maksā 20 Latu. Bet tas nenozīmē, ka ar šo summu pietiks visai dienai, jo tu noteikti vēlēsies paēst ( viena ēdienreize izmaksās aptuveni 5 latus), noteikti vēlēsies nopirkt ļoti garšigu medus vai kļavu sīrupa popkornu ( kas īpašā kārbā maksā 5 lati), noteikti vajadzēs nopirkt kādu suvenīru... Cilvēki uz to ir kā traki- visi staigā ar popkorna turzām uz kakla, ar suvenīru iepirkuma maisiņiem, ar Mickey Mouse cepurēm... Summa, ko dienā nopelna šāds atrakciju parks varētu būt iesapaidīga. Arī Osaka ir viena no lielākajām pilsētām Japānā. Pilsēta ir ievērojama ar to, ka 1970. gadā šeit notika Expo izstāde. Līdz ar to 35 gadus atpakaļ šī pilsēta tika pakļauta daudziem jauninājumiem. Šajā pilsētā var izvizināties ar tādu retumu kā viensliežu dzelzceļu, kurš salīdzinājumā ar metro ir dārgāks, bet tā ir vienīgā iespēja tikt līdz Osakas Expo parkam, kurš stipri atgādina par 70. gadiem. Bet šajā parkā var atrast Japāņu dārzu, kas spēj atstāt patiesi skaistu iespaidu par Japānas ainavām un dabu. Fantastiski veidoti stādījumi, dīķi, īpaši neatvairāmas minimālismā veidotas Japāņu stila ēkas, tējas namiņa burvība ar pilnu apkalpošanu un ēnu valdzinājums. Turpat netālu no Expo parka ir golfa klubs, kur pabijām lieliskā relaksācijas iestādē – japāņu pirtī. Pēc grūtajiem pārbraucieniem šī bauda tiešām bija bauda. Pirts veidota vairākos līmeņos un priekšā atrodas televizors, kurā iespējams vērot kādu japāņu seriālu. Kompleksā atrodas arī vairāki baseini – aukstais, karstais, dezinfikcējošais, arī karstais baseins zem klajas debess un bambusu ēnā. Šādām pirtīm piemīt daudz lielāka burvība nekā Latvijā sastopajamiem pirts tipiem. Šajā pilsētā atrodas arī viens no pasaules lielākajiem akvārijiem, kurš veidots 9 stāvos un pilns ar daudz dažāda veida zivīm, iespaidīgi! Fukuoka ir viena no jaunākajām un modernākajām pilsētām Japānā. Mēs to paspējām iepazīt lieliskā veidā – ar velosipēdiem. Samaksājot 2000 jēnas ( 10 latus) var tikt pie nedaudz čīkstoša, bet kopumā ripojoša divrtiteņa, līdz ar to arī ceļošana pa šo pilsētu varēja ritēt daudz raitāk. Jaunais Fukuokas centrs atgādina nedaudz futūrisku pilsētu, jo visas celtnes ir modernas un kliedzošas – šajā ainavā nav vecu un lieku celtņu, līdz ar to viss izskatās ultramoderni. Augsti debesskrāpji, izsmalcinātas dzīvojamās ēkas, jauni parku risinājumi, moderni muzeji. Un tomēr, šī pilsēta vēl joprojām ir tikai tapšanas stadijā, jo nepabeigti debesskrāpji ir katrā piektajā kvartālā. Šajā pilsētā nācās pieredzēt interesantu skatu- vakarā uz Fukuokas ielām var sastapt tikai un vienīgi takšu tūkstošus, kuri gaida, kad varēs savākt kādu stipri apreibušu japāni. Lai remdētu slāpes ir iespēja ieiet kādā no ātrajiem veikaliņiem vai pieiet pie kāda ielas dzērienu automāta un nopirkt zaļo tēju – to tur dzer tāpat kā kolu. Tūristu reakcija ir dažāda – vieniem tā negaršo, otriem garšo. Es esmu pieskaitāms pie tiem otrajiem. Liels gardums ir zaļās tējas Kit Kat šokolāde. Žēl, ka Latvijā tādi netiek izplatīti. Viens no Japānas simboliem ir lielais Fuji kalns ( japāņi to izrunā fudzi ). Tas tiešām ir milzīgs pat no 120km attāluma. Tā augstums ir 3776 m. To var redzēt no jebkura rakursa, pat no viesnīcas loga Tokijā. Un tuvēkais sabiedriskias transports piestāj tikai 60km no paša kalna, tālāk ceļu vari mērot pats, ar kājām. Šādu ekstru nepamēģinājām, diemžēl. Paceļoties no Tokijas lidostas paveras santimentāls skats pār Tokiju, jo lidojam prom. Mēneša laikā ir iepazīts tik daudz, ka grūti pat visu aptvert un atcerēties. Parādās mākoņi un Tokijas siluets izzūd no redzesloka, vien tikai tālumā virs mākoņiem izlīdušais Fuji siluets un japāņu nedaudz apnikusī publika un stjuarti liecina par atrašanos Japāņu gaisa telpā...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais