PIRENEJI kalnu pastaigu cienītāju skatījumā (1)
|
Inga Bīriņa
|
Tā kā tuvojas vasara un līdz ar to arī pastaigu sezona Eiropas kalnos, varbūt kādam šīsvasaras ceļojuma plānošanai noderēs pāris gadu sena ceļojuma apraksts. Tiesa, tas veidots galvenokārt pašu ceļotāju iespaidu "konservācijai", nevis portālam draugiem.lv vai kādam citam, tieši tādēļ šeit sīki jo sīki aprakstīti mūsu baudītie maršruti; tā ka- tiem, kam patiešām ne īpaši interesē pastaigas kalnos un to apraksti, droši var klikšķināt uz opciju "iziet". :)
Spānija- Francija- Spānija.
Visi notikumi ir risinājušies patiesībā, nekas no uzrakstītā nav izdomāts.... vienīgi skats uz notikumiem ir pilnībā subjektīvs...
2008.gada 14.- 30.augusts
Viena no manām mīļākajām grāmatām, kuru esmu pārlasījusi n-tās reizes un kuras atsevišķus fragmentus pārlasu brīžos, kad mācas virsū vispārējs pagurums, ir Hansa Kammerlandera „Kalnu apsēstais”- stāsts par dzīvi starp klintīm un ledājiem, par iespaidiem astoņtūkstošnieku nāves zonā. Un, lai arī man nav bijusi (pagaidām!) tā laime kādu no pasaules astoņtūkstošniekiem redzēt kaut pa lielu gabalu, bet savām acīm, tomēr pavisam nesen aptvēru, ka par „kalnu apsēsto” varētu dēvēt arī mani- pēdējos gados man ir veiksmīgi izdevies pat divreiz gadā doties kādā braucienā uz kalniem, un arī tas jau šķiet par maz... Vienīgais mierinājums šajā situācijā- ka tāda neesmu vienīgā, un tā 14.augusta rītā bariņš „apsēsto” pulcējās Rīgas lidostā, lai dotos uz Barselonu, bet tālāk- uz Spānijas ziemeļaustrumiem, cerībā uz jaukām pastaigām pa Pireneju kalnu takām. Mūsu 11 cilvēku lielā kompānija sastāv no dažādu vecumu ļaudīm- dažiem mājās palikušās atvases mācās spert pirmos patstāvīgos solīšus, savukārt citiem bērni sen jau nostājušies uz savām kājām, un ne tikai šī termina fiziskā izpratnē. Kā acīmredzams atgādinājums, ka mums tiešām ir bērni, šai braucienā piedalās arī Guntara piecpadsmitgadīgā meita Alise, kura jau pirmajā brauciena dienā sava auguma un mugursomas samēru dēļ tiek pie iesaukas „Rūķītis”.
Tēlaini runājot, varētu teikt, ka visi kopā esam ne vienu vien sāls pudu apēduši; izkāpelēti Šveices Alpi, Korsikas salas kalni, Augstie Tatri, Slovēnijas Alpi. Kā vienmēr, ceļojuma maršrutus plānojām paši, naktsmītņu jautājumos ne-kalnu naktīm un kultūrvēsturisko objektu izvēlei atpūtas dienās, konsultējoties ar kādu no ceļojumu firmām.
Lidojums ir tieši tik ilgs, lai atstātu aiz sevis visas raizes un problēmas, darba lietas un mājas rūpes, un noskaņotos jaukai atpūtai draugu pulkā.
Barselonas lidostā ar LMT palīdzību atrodam norezervēto taksometru, kuram mūs jānogādā Torlā- kalnu tūristu iecienītā mazpilsētiņā Ordesas nacionālajā parkā. Taksiste ir omulīgs, dūšīgs tantuks; arī uz braukšanu traki nadzīga- lai pēc pāris stundu brauciena piedabūtu viņu uz pirmo pieturvietu, izvingrinām mēles gan angļu, gan franču, gan vācu, un visbeidzot- valodā, kas varbūt nedaudz attāli atgādina spāņu....līdz vēlamais rezultāts tiek sasniegts, un nelielā ceļmalas krodziņā pēc dažām minūtēm baudām pirmās spāņu tapas- nelielas uzkodas, kuru izvēle sniedzas no aukstās gaļas vai siera šķēlītēm līdz pat rūpīgi pagatavotiem siltiem zivju, gaļas vai dārzeņu ēdieniem. Kad trakais izsalkums apmierināts, tantuks mūs steidzīgi sabīda atpakaļ busiņā, un līdz ar tumsu ierodamies kempingā „Rio Ara”. Teltis būvējam un vakariņas gatavojam jau lukturīšu gaismā.
Piektdiena, 15.augusts
Lai kā dažiem no mums negribētos ilgāk pagulēt, jāceļas samērā agri- šodien dodamies divu dienu pārgājienā ar mērķi iepazīties ar Anisclo kanjonu, Pireneju kalniem un mūsu pašu fizisko varēšanu. Tāpēc deviņos no rīta jāsēžas taksometros, kuri mūs aizvizinās līdz pirmo divu dienu pārgājiena sākumpunktam Nerinā (1280m v.j.l.). Taksometri pasūtīti jau laicīgi, plānojot maršrutus; un labi, ka tā- jo, kā vēlāk pārliecinājāmies, izdarīt to uz vietas būtu gandrīz vai „neiespējamā misija”. Žigli, žigli sadalām pārtiku abu dienu gājienam, sapakojam mugursomas, kā arī pārējās- kempinga noliktavā glabāšanai atstājamās mantas.
Disciplinēti būdami, tieši deviņos sasēžamies taksometros un dodamies ceļā. Taksis maksā 50 Eur par katru busiņu, bet ceļu serpentīni kā jau serpentīni- te atlaides nav sagaidāmas...
9.45. sākam kāpt, bet, kā jau dažkārt starta uztraukumā gadās, aizvicojam īstās takas sākumam garām; tā nu uz iesildīšanās rēķina zaudējam tieši 2 stundas, jo pēc atgriešanās sākumpunktā ( pa ceļam tiek pārstāstīta anekdote par alpīnistiem- „varbūt viņi te ligzdo?”) ceļu pa īsto taku uzsākam 11.45. Pirmo pauzi pie skaistas kalnu baznīciņas Sercue (1200 m.v.j.l.) jūtamies nopelnījuši pusvienos.
Tālāk autentisks fragments no manas dienasgrāmatas: „Ejam tālāk līdz skaistam ūdenskritumam Palanca de Caixicarielles. Kāpjam uz leju, uz leju, un tad uz augšu, uz augšu. Stāvajā kāpumā Andris atplīsa. La Ripareta esam jau galīgi beigti. Ap pieciem satiekam Juri, kurš mūs sagaida. Paldies, Juri!”
Taka ved augšup lejup gar straujo un krāčaino Arzas upi garām iespaidīgiem ūdenskritumiem un to kaskādēm. Plānoto naktsmītni pie Fuen Blanca ūdenskrituma (1700 m.v.j.l.) sasniedzam īsi pēc astoņiem. Esam nogājuši, pa gaisa līniju mērot, vien aptuveni nieka 15 km, bet virzība pa skaisto Anisclo kanjonu augšup-lejup-augšup, šķiet, vismaz trīskāršo attālumu. Švāģeris (tā kā mūsu grupā ir divi Juri, tad viens no viņiem skaidrības un radurakstu dēļ konsekventi tiek dēvēts tikai un vienīgi par Švāģeri) sagaida Andri ar vienu vienīgu vārdu skaidrā balvēniešu dialektā: „Varoņis!” :)
Nometne ir „ar glanci”- bez lielā, grandiozā ūdenskrituma, kurš no mūsu teltīm vērojams iztālēm, mums pašiem- virtuves pilnīgam labiekārtojumam- ir vēl arī savs individuālais miniūdenskritums.
Turpinājums seko (2)