PIRENEJI kalnu pastaigu cienītāju skatījumā (2)
|
Inga Bīriņa
|
...turpinājums no (1)
Sestdiena, 16.augusts
Šodien plānotais maršruts: Fuena Blanca (1700m.v.j.l.)- Refugio de Goriz (2200 m.v.j.l.)- Circco de Soasso(1760 m.v.j.l.)- autobusu pietura Pradera de Ordesa (1050 m.v.j.l.)- Torla . Sākam kāpt deviņos. Apkārtne- īsta skaisto skatu aģentūra, bet norādes taku krustojumos gan nav manāmas.
Refugio de Goriz sasniedzam pusdivos. Paēdam piknika groziņu par 11 Eur, jo silto ēdienu, diemžēl, šeit dod tikai uz iepriekšēju pieteikumu- tiem, kas būdā nakšņo. Kalnu būda piebāzta kā skudru pūznis, jo ārā.... nu, ārā pamatīgi līst. Kad lietus mitējies, izejam no būdas un dodamies lejup. Blakus esošā otrā augstākā Pireneju virsotne Monte Perdido (3355 m.v.j.l.) gan izskatās kā ar roku sasniedzama, bet – līdz Torlai vēl krietns gabals kātojams. Virsotnes sasniegšana šoreiz nav mūsu prioritāte. 15.20. esam lejā pie ūdenskrituma, 18.30. esam autobusu pieturas galapunktā Pradera de Ordesa un dodamies uz Torlu civilizēti mehanizētā veidā par 3 Eur no personas.
Man un Inetai nav īpaši jānopūlas, lai Andri un Peksi pierunātu nosvinēt pirmo divu dienu kāpiena finišu kādā no Torlas kafejnīcām; pārējie gan aizdodas uz kempingu. Kad pēc pāris vīna pudeļu tukšošanas un garšīgo vakariņu baudīšanas arī mēs tur nonākam, uzzinām – Gunitai, Didzim un Švāģerim aklimatizācijas kāpiens izvērties traki nopietns. Tā kā viņi, žigli un stipri būdami, jau dienas sākumā uzņēma īstiem spāņu kalnākāpējiem piemērotu tempu, tad visai drīz bija tālu no pārējiem. Un tas būtu pat slavējami, ja tikai.... ja tikai viņiem būtu karte! Bet nebija tak; un tā nu viņi brašā tempā devušies pavisam pa citu, ne vajadzīgo taku pavisam citā, ne vajadzīgā virzienā. Tomēr nedaudz pēc tumsas iestāšanās mūsu malači laimīgi, bet pārmēru noguruši atgriežas mūsu „ligzdošanas vietā”.
Svētdiena, 17.augusts
Šodien- atpūtas diena. Ar baudu īpaši lēni paēdam brokastis, pēc tam vietējā kempinga veikaliņā iepērkam pārtiku nākošajām kalnu dienām. Ap pusdienlaiku dodamies uz Torlu, lai atrastu kādu raftinga firmu. Bet, tā kā ir svētdiena, firmu raftošanas piedāvājumā neietilpst transports uz raftinga vietu un atpakaļ. Rezervējam raftingu uz nākošo sestdienu, 23.08., cerībā, ka būsim laimīgi atgriezušies no plānotā piecu dienu pārgājiena.
Kempingā, kā jau atpūtas dienai pienākas, turpinām laiskoties. Spāņu vīns dara savu, un valodiņas raisās.... brīdī, kad nepieciešami papildinājumi, Andris grib uz veikalu aizsūtīt Gunitu, bet Gunita šerpi atbild: „Didžam jāiet! Didzis stāvāk stāv!”... galerijā redzams foto ar pierādījumu, ka sievietēm, kā vienmēr, taisnība :)
Vakarā notiek pārtikas sadale nākošajām kalnu dienām- nu jau kāpēji būsim vairs tikai deviņi; Gunita un Didzis kaļ savus individuālos plānus par atpūtas braucienu ar īrētu auto; garais otrās dienas pārgājiens mainījis viņu brauciena ieceres. Un- pēc būtības- šeit izpaužas viena no foršākajām iezīmēm ceļojumiem, kas notiek tik mazās, tik demokrātiskās un tik draudzīgās grupās kā mūsējā- katrs var ceļojuma laikā izvēlēties sev atbilstošāko un tīkamāko nodarbes veidu, „lielos vilcienos” saskaņojot to ar grupas kopējiem plāniem. Šajā gadījumā- norunāts ar Gunitu un Didzi tikties Barselonā.
Pirmdiena, 18.augusts
Šodien uzsākam piecu dienu pārgājienu Torla (1032 m.v.j.l., Spānija)- pāreja Col d Arratille (2528 m.v.j.l., Spānijas- Francijas robeža)- Vignemale rajons (Vignemale- Francijas Pireneju augstākā virsotne-3298 m.v.j.l.) ar plānotu iespēju virsotņu kārotājiem sasniegt Petit Vignemale (3032 m.v.j.l.)- Gavarnie (Francija, 1365 m.v.j.l.)- Breche de Roland (Rolanda lūzums, Francijas- Spānijas robeža, 2804 m.v.j.l.)- Torla. Ar takšiem aizkļūstam līdzBujaruelo (1338 m.v.j.l.), maršruta sākumpunktam. 9.45.- atkal tieši 9.45, sākam iet, šoreiz pareizā virzienā. Pusdienojam pie Refugio de Labaza (1800 m.v.j.l.) un vērojam murkšķus, kas skraida apkārt- to te ir krietni vairāk, nekā izdevies sastapt visās iepriekšējo gadu kalnu pastaigās, kopā skaitot. Pusdienas ēdot, dažs badīgākais jau prāto par vakariņām; Andris ierosina vakariņās vārīt gan zupu, gan kartupeļu biezputru ar „tušoni”. Viņam prātīgi iebilst Gunča, apvaicājoties: „Kā- vai tad šodien kādam ir dzimšanas diena???” :)
Ap pulksten pieciem esam aizkļuvuši līdz iepriekš plānotajai nakšņošanas vietai Refugio Ordiso (1550 m.v.j.l.). Visi, izņemot mūs ar Andri, jūt sevī spēku un sparu vēl šovakar nonākt franču zemē, pieveicot pāreju Col d Aratille (2528 m.v.j.l.) un pēc tās nokāpjot lejup līdz Refugio des Oulettes de Gaube (2151 m.v.j.l.). Mēs jūtamies paguruši, es no trakā karstuma vispār esmu pagalam, un kopējās sarunās tiek atrasts kompromiss- sadalām traukus, pārtiku un mēs ar Andri paliekam individuālajā apmetnē. ...Un zvaigznes tonakt vienādi skaistas mums visiem- gan tiem, kas viņpus pārejai nakšņo Francijā, gan mums.
Otrdiena, 19.augusts
Pamostamies agri, ap saullēktu paēdam brokastis, novācam telti un ceļā dodamies līdz ar kārtīgu gaismiņu- pēc septiņiem. Kāpiens augšup uz Spānijas- Francijas robežpāreju ir visai stāvs- no sirds nopriecājamies, ka nemēģinājām to pieveikt vakar kopā ar pārējiem, jo rīta vēsumā kāpjas patiešām labi. Draudzīgo kompāniju sasniedzam ap desmitiem, kad viņi, labi izgulējušies, ir novākuši teltis un grasās doties ceļā. Pārrunājam un pierakstam visu tālāko dienu maršrutus un norunājam, ka gadījumā, ja nespēsim viņiem „turēt līdz”, mūs negaidīs- satiksimies vai nu Gavarnie vai jau Torlā. Visi sparīgi aizkāpj, bet mēs dodamies uz Refugio des Oulettes de Gaube ( 2151 m.v.j.l.) civilizēti iedzert kafiju. Jāpiezīmē, ka tā patiešām ir „grande cafe”- pasniegta lielā bļodā un gana laba. No būdas saimnieka kartes pārzīmējam savā kartē iztrūkstošo Francijas gabalu, un, sastiprinājušies un atpūtušies, dodamies tālāk. Nopriecājamies, ka līdz ar valstu robežas šķērsošanu visos taku krustojumos ir parādījušās norādes ar aptuveniem kāpšanas laikiem, kuros mēs gan iekļaujamies ar koeficientu vismaz 1.5. Pretimnākošo sveicieni arvien retāk izskan: „Hola!”, tos nomainījis francūziski šarmantais : „Bonjour!”
Garastāvoklis ir lidojošs, kājas arī nes viegli, un pēc divām stundām sasniedzam Ossoue pāreju. Skats atpakaļ uz ieleju ir vienkārši fantastisks!
Ap pustrijiem esam jau Refuge Petite Vignemale, kur- par lielu pārsteigumu- sastopam Lailu, Rūķīti, Inetu un Peksi mielojamies ar gardu tomātu zupu (Peksim gan negaršoja! Izlepis!) Izrādās- Gunča, Juris un Švāģeris kāpj blakus esošajā Petite Vignemale (3032 m.v.j.l.)
Švāģers, iekļaujoties norādēs noteiktajā laikā- pusstundā- atgriežas pirmais, nedaudz vēlāk arī Gunča un Juris ir klāt. Viņus droši vien aizkavējuši citplanētieši, kuru klātbūtne ir tiešām nojaušama, ja rūpīgi aplūko fotogrāfijā redzamo Gunčas frizūru.
Dodamies ceļā. Nokāpiens līdz nākošai naktsmītnei – Refuge Bayssellance (2651 m.v.j.l.) ir gana garš, un pusceļā kļūst apgrūtināts ar miglveidīgu lietu jeb lietveidīgu miglu- katrā ziņā lietus jaciņas tiek uzvilktas, un uz akmeņiem ir jāuzmanās- slideni.
Pusseptiņos sasniedzam naktsmītnes vietu. Migla, vēl joprojām lietveidīga, aši vien sadzen mūs pa teltīm. Mazliet sirreālas izjūtas rada blakus esošā govju ganāmpulka zvaniņu šķindoņa. Skaisti.
Trešdiena, 20.augusts
Pamostamies 7.30. Viss slapjš, telts arī- no ārpuses, protams. Kamēr gatavoju brokastis, Andris rūpīgi, rūpīgi susina telti- gan no iekšpuses, gan ārpuses. Laikam jau migla ir nedaudz aizmiglojusi arī viņa spriestspēju, jo citādi viņš nebūtu telti atstājis nepiestiprinātu. Tomēr tā ir, un šo faktu nekautrējas izmantot spēji uznākusi vēja brāzma, kura- žvikt!- rūpīgi susināto telti ar vienu pūtienu iedabū blakus esošajā ezeriņā. Atskan izmisis Andra bļāviens: „Inga!”; bet pats tik dzer kafiju. Nu, ko- manu „glābšanas misiju” fotoaparātā iemūžina ne tikai Rūķītis, bet arī blakus nometnē nakšņojušie francūži. Visiem ir jautri, bet man- slapji.
Mūsu sparīgie grupasbiedri nolemj doties uz Gavarnie (1365 m.v.j.l.) pa skaisto apkārtceļu- ielejas labo pusi, mēs divatā atkal ejam savu- taisnāko ceļu. Tajā arī ir gana skaisti skati, pie tam Gavarnie sasniedzam jau vienos.
Pa ceļam abi nospriežam, ka gadījumā, ja Gavarnie būs iespējams dabūt viesnīcas numuriņu, šovakar nebūsim askēti, bet palutināsim sevi ar dušu un mīkstu, siltu gultu. Garie kāpieni tomēr liek sevi manīt, un spēki ir jāatjauno. Pirmajās trīs viesnīcās brīvu vietu nav, ceturtajā saimniece- šiverīga francūziete labākajos gados- ved mani izvēlēties no diviem numuriņiem sev tīkamāko. Izvēlos to, no kura paveras skats uz fantastisko Gavarnie ūdenskritumu. Numuriņš maksā 70 Eur, bet, tā kā cenā ietilpst gan vakariņas, gan brokastis, tad mums tas nešķiet nemaz dārgi. Uhh!!!! Baudam civilizāciju- pa kārtai nodušojamies un sēžam viesnīcas terasē, gaidot, kad parādīsies mūsējie un malkojot sarkanvīnu. Super!
Ap četriem noguruši, bet laimīgi uz Gavarnie galvenās ielas franču tūristu plūsmā parādās septiņi mums pazīstami latvieši; piedāvājam vīnu, bet šie- ni un ni! ...gribot nomazgāties. Pilnībā saprotama vēlme.
Vēl brītiņu pakavējušies uz terases, aizejam uz kempingu viņus apciemot, lai norunātu par pārtikas krājumu papildināšanu. Atpakaļ nākot, sajūtam, ka vīns tomēr nav bijis kalorijām pietiekami bagāts- jo šausmīgi gribas ēst! Taču kafejnīcās pusdienošanas laiks jau beidzies, bet vakariņošanas laiks vēl nav iestājies, tādēļ nākas iztikt ar „uzkodām”, šajā konkrētajā gadījumā- ar „krepēm”. Nu, mīlīši- tās tik bija krepes!!! Pankūkas, kas pildītas ar rumu, rozīnēm, saldējumu, putukrējumu un medu- divu nedēļu saldumu norma no vienas ēdienreizes pārpārēm pārsniegta!
Pastaigājamies pa Gavarnie, iepērkam augļus un citus pārtikas papildinājumus, priecājamies par bezgalskaisto skatu uz Gavarnie ūdenskritumu. Ap astoņiem dodamies uz viesnīcu, kur mūs apetītlīgi smaržojošā ēdamistabā gaida saimniece un klāj vakariņas ar trim ēdieniem. Deserts-pašas cepta ābolu strūdele- ir īsts franču konditorejas meistarstiķis!
Pēc vakariņām dodamies norunāt ar saimnieci par rēķinu- gribam no rīta iziet ļoti agri, jo kāpiens- 1.2 km pa vertikāli- solās būt gana smags. Saimniece ar izteiksmīgu žestu (bet smaidot)- rādītājpirksts pie deniņiem- pauž savas domas par kalnākāpējiem, bet apsola, ka brokastu galdu mums uzklāšot naktī- jo oficiāli brokastis ir tikai no astoņiem. Naudiņu gan ne par ko neņem- rēķinus kārtošot tikai no rīta.
Kamēr vēl kaut cik gaišs, priecājamies par skatu no numuriņa loga; līdz ar tumsiņu iegrimstam mīkstajos pēļos...
Ceturtdiena, 21.augusts
Pamostamies nedaudz pirms sešiem. Lai arī esam labi izgulējušies, tāāāā negribas līst ārā no mīkstās gultiņas! Žigli vēlreiz izbaudām viesnīcas ērtības- dušas, sakrāmējam somas, un klusītēm kāpjam lejā uz ēdamzāli- visa viesnīca vēl guļ... Pretim iznāk saimniece; uz galda redzamas 3 tukšas kafijas tases un 2 tukšas cigarešu paciņas; saimniece saka- neesot gulējusi visu nakti, jo vakariņas viņas restorānā beidzoties ap trijiem naktī un viņa baidījusies aizgulēties... un atkal, brokastis gatavojot, smaida...
Atvadāmies no viesmīlīgās un šarmantās saimnieces un sākam kātot nedaudz pēc septiņiem. Pie Gavarnie hoteļa (1590 m v.j.l.) esam pusdeviņos. Pēc tam, meklējot izeju no Gavarnie cirkapirmā stāva, aizejam mazliet pa labiun uz īstās takas tiekam, ejot pa ģemžu iemītu celiņu. Klinšu pakājē, kur kartē zīmētas ķēdes, esam desmitos. Nekādu ķēžu nav; kāpiens gan stāvs, bet tieši tāds, kā man patīk- pa lielām klintīm- SUPER! Kāpjam, vienkārši starodami, jo skati... nu jā, kādi gan var būt skati, kāpjot pa Gavarnie cirku- Pireneju dabas fenomenu, kurā no aptuveni 300 m augstas vertikālas klints sienas lejup traucas vairākas ūdenskritumu mēles...
Saulīte mūs panāk ap vienpadsmitiem, kad stāvo sienu esam jau gandrīz pieveikuši (ķēžu tā arī nebija). Visās grūtākajās vietās atstājam pa pāris bārbelītēm- mūsu grupas sazināšanās un uzmundrinājuma simbolus pakaļnācējiem. Vēl nedaudz pavirzāmies augšup pa taku serpentīniem, un- rau, kur ir! Slavenais Breche de Roland (2804 m.v.j.l.)- dabīgie vārti no Spānijas uz Franciju jau redzami!
Un, ja labi ieskatās, var saskatīt arī Refuge des Sarradets (2587 m.v.j.l.), kas ir mūsu šodienas gājiena galamērķis.
Augšā pie būdas nonākam nedaudz pirms diviem. Labā omā un pat īpaši nepaguruši esam pieveikuši gandrīz visu 1.2 km vertikālo kāpumu, par kuru iepriekš, atklāti sakot, nedaudz nervozēju. Būdā padzeram kafiju, izēdam pa zupas bļodai (2 grande cafe+ 2 zupas= 13 Eur) un ar ½ l vīna karafīti (3.50 Eur) dodamies ārpusē sauļoties un gaidīt pārējos. Pirmais, protams, parādās švāģeris un izskatās neparasti piekusis. Nu, jā- arī visstiprākajiem ir grūti šo kāpumu pieveikt, ejot pašā pusdienas saules svelmē...
Drīz cits aiz cita parādās pārējie- un izrādās, ka viņi, vairīdamies no ķēžu ceļa, gājuši apkārt- caur Valle des Pouey d’ Aspe, nevis caur Gavarnie cirku, kā mēs. Bārbelītes tātad saulē izkusīs neapēstas... :(
Tā nu kavējam laiku, vērodami Rolanda robu, kuru, kā stāsta leģenda, ievainotais bruņinieks Rolands esot licis izcirst klintī, lai viņa bruņinieki varētu atkāpties uz Spāniju. Mūsu vēsturnieka Guntara versija gan šķiet nedaudz ticamāka- robs izcirsts, jo bruņiniekam Rolandam traki patikušas spānietes, un roba izciršana ir bijis mērķtiecīgs pasākums nokļūšanai pie tām. Vakarā pa telts durvīm noskatāmies bezgala skaistu platformāta filmu par Pirenejiem.
Piektdiena, 22.augusts
No rīta ap pussešiem sākas pamatīgs negaiss ar krusu, sniegu un lietu. Labi, ka mūsu telts ir izturīga un iekšpusē viss paliek sauss. Kad lietus mitējas, dodamies uz būdu brokastīs- tajās var dabūt kafiju, grauzdiņus, sviestu un marmelādi.
Pusdeviņos sākam kāpt uz Rolanda robu. Mazliet sniega, daudz nobiru; uzkāpjam 45 minūtēs. Augšā ir nemīlīgi auksts; mūs panāk švāģeris, un dodamies tālāk dziļāk iekšā saulainajā Spānijā.
Uhh! Garastāvoklis pacilāts, skati skaisti. Kāpjam, laiku pa laikam satikdamies un atkal pašķirdamies ar Inetu, Peksi, Švāģeri, Lailu un Juri. Gunča un Rūķītis mūsu redzamības zonā nav- nodomājam, ka gan jau Gunča uzcītīgi pilda savu „krīzes gadu grupas” fotogrāfa lomu. Tā nu kāpjam, baudām ainavas un priecājamies par to, ka visas grūtības it kā aiz muguras.
Kādā no kopējām pauzēm mēs ar Andri vēl paliekam sēžot, kad pārējie aiziet aiz kārtējā līkuma. Un liels ir mūsu pārsteigums, kad pēc nepilnām piecām minūtēm atkal parādās Laila un Juris, pie tam dikti nerunīgi. Laila tik nosaka: „Tas nav priekš manis, varbūt priekš jums tas ir!” un aiziet prom. Juris ir nedaudz informatīvāks un izstāsta- priekšā ir ne pārāk pievilcīgs ķēžu gabals, bet Švāģeris ir aizkāpis, arī Ineta grasījusies kāpt- gan bez mugursomas, to atstājot Peksim. Nu, ko- kāpjam drūmās priekšnojautās aplūkot un izvērtēt šīs „ferratas”....
Te nu gribu vēlreiz pateikt „paldies” Andrim, kurš mani, pirms kāpu uz ķēdēm, nokoncentrēja, stingri pieteikdams: „Domā tikai par sevi! Domā tikai par savām rokām un kājām!” Tā arī darīju... un pieveicu to posmu... Tagad, atskatoties uz to jau pagātnē, protams- fiziski jau nebija nekā pārmērīga tajā apmēram 25-30-35? metrus garajā posmā, kur zem kājām bija vienīgi stieņi un Torla... ja būtu bijušas sistēmas un karabīnes, tad arī psiholoģiski būtu vieglāk.... bet reāli man kājas trīcēja vēl pusstundu pēc šī posma. Un tikai, nokāpjot līdz nākošajām ceļa norādēm, uzzinājām, ka esam nokāpuši pa klinšu kāpēju taku. Augšpusē šādas zīmes vienkārši nebija... :(
Piecos pēcpusdienā esam mums pazīstamajā autobusu pieturā Pradera de Ordesa, un sešos jau kempingā. Gunča un Alise jau priekšā- viņi, paklausot ceļā sastapto spāņu padomiem, gājuši pa citu taku. Vēlā jo vēlā vakarā mums izdodas apsveikt Lailu un Juri ne tikai ar apkārtceļa pieveikšanu, bet arī 16. gadu laulības jubilejā, kuru šogad viņi nosvinējuši ar ekstrēmi garu pārgājienu.
Sestdiena, 23.augusts
Šodien plānotā un pelnītā atpūtas diena sākas atkal ar agru celšanos, jo deviņos jābūt Torlā pie raftinga firmas. Brauciens ūdeņiem bagātākās apkaimes upes virzienā ilgst apmēram stundu, pēc tam vietējā krodziņā panašķojamies, līdz pusvienpadsmitos mūs sāk ietērpt hidrotērpos un instruēt, kā paklausīgiem bērniem jāuzvedas laivā. Tālāk atkal autentisks fragments no manas dienasgrāmatas: „Sākums diezgan garlaicīgs, beigas jau labākas. Pēc tam dodamies otrā braucienā ar kanoe, tas bija riktīgi labs.” Diemžēl, kanoe brauciens netika fotografēts, tāpēc bildes ir tikai no tā „garlaicīgā” .
Torlā atgriežamies ap septiņiem, visi kopā vakariņojam pilsētiņas labākajā krodziņā, jo rīt jau mūsu ceļi vedīs citos, savstarpēji atšķirīgos virzienos.