Nīderlande – joprojām bez zālītes, toties aprīlī, ar bērnu un divriteņiem!

  • 8 min lasīšanai
  • 51 foto
Pagājušā gada nogalē, kad uz ļoti cerīgas nots nobeidzu savu stāstāmo, pati īpaši neticēju, ka jau tik drīz man atkal izdosies paviesoties šajā fantastiskajā zemē. Bet lūk, dažreiz sapņi piepildās! Tā kā ‘taciņu’ jau biju ieminusi, šoreiz ņēmu līdzi arī savu zeperi 5-gadnieku. Un tā, 8.aprīļa pēcpusdienā pametam drūmi pelēko un lietaino Latvijas zemīti! Nokļūšana tā pati – ar Air Baltic līdz Briselei, pēc tam ar vilcienu uz Roterdamu. It kā bērniem vilcienā nav jāpērk biļetes līdz 4 gadu vecumam, tomēr konduktori ir ļoti jauki un uz bērniem īpaši neskatās, pat uz tādu ‘dīgli’, kā manējais, kas auguma ziņā pārspēj ne vienu vien skolnieciņu. Briselē, pērkot vilciena biļetes, kasieris tā arī pasacīja: ‘Uzskatīsim, ka viņam ir 4 gadi...’ Paldies! Jau pirmais jaukais pārsteigums! Pa nakti atguvušies no ceļa, Rītu sākam ar vietējā ciemata tirgus apmeklējumu. Dodamies ar vienu divriteni, sīkais sēž uz bagāžnieka uzriktētā bērnu sēdeklītī, jo draudzenes speciāli manam bērnam sagādātais ričuks tomēr izrādās drusku par lielu. Katra braukt uzsākšana un apstāšanās prasa zināmu veiklību, beigās jau iet tīri labi, bet ir skaidrs, ka nekur tālu tādā veidā netiksim. Tāpēc turpat ciemata lietoto velosipēdu veikalā piemeklējam bērnam labu un augumam atbilstošu ķerkatu, nolokam 25,-eiro un priecājamies, ka piedzīvojumi var sākties. Jāpiezīmē, ka īrēt divriteni uz 10 dienām būtu stipri dārgāk, pie tam šo pēc tam atkal var pārdot... Tāpat svarīgi ir tas, ka lietoto velosipēdu veikalos visi braucamie ir labā tehniskā stāvoklī, bez pamatīgas tehniskās kontroles un apkopes veikalniekiem nemaz nav tiesību tos tirgot, tāpēc nav riska ‘iegrābties’ brāķī. Vēl no pirmās dienas piedzīvojumiem var pieminēt apkārtnē praktizēto pīļu barošanu. Arī mans bērns , saņēmis draudzenes sakrāto maizes garoziņu ķeseli, devās pie pīlēm. Pīles, pamanījušas, ka nāk tāds labvēlis, cita spārnos, cita skriešus, metās viņam pretī, pa taisno uz ielas. Mašīnām nācās sabremzēties un pagaidīt, kamēr man izdevās iestāstīt bērnam, ka lai cilpo vien pāri ielai, tad pīles viņam sekos un kārtība uz ielas tiks atjaunota... Bet visumā holandiešu autobraucēju pacietība ir apbrīnojama! Nekādas steigas, nekāds signalizēšanas vai dusmīgu seju. Ja redz, ka kādam gadījusies kāda ķibele, drīzāk apstājas un pajautā, vai nevajag palīdzēt, nevis vienaldzīgi brauc garām. Un vienmēr neiztrūkstošā sasmaidīšanās, par ko rakstīju jau iepriekšējā reizē! Un tā, vakarā izpētījuši sīku Lansingerland reģiona karti, nonācām pie slēdziena, ka jādodas Austumu virzienā, aplūkot blakus ciematu Bleiswijk un augšējo ezeru aiz tā. Tātad, augšējās ūdenstilpnes ir tās, kurās tiek sapumpēts ūdens no zemāku līmeņu kanāliem un no kurām savukārt tas tiek dzīts uz jūru. Zemes, kuras šādā veidā tiek atbrīvotas no ūdens gūsta, sauc par polderiem. Kanāli polderus sadala tādos kā taisnstūros un šie taisnstūri bieži vien tiek izmantoti kā ganības. Praktiskā puse ir arī tā, ka ganībām apkārt nav jāliek žogi, to funkcijas veic paši kanāli un grāvīši, cik nu kurš liels, tie arī atrisina lopu dzirdināšanas jautājumu. Visos virzienos ved pieklājīgi veloceliņi, ir izdotas arī daudz un dažādas velotūrisma kartes ar jau izstrādātiem maršrutiem un pat norādītu ieteicamo braukšanas virzienu. Mēs gan izstrādājām savus braukšanas maršrutus, ko izejot no vēja stipruma, izsalkuma pakāpes, kā arī citiem apstākļiem, koriģējām uz vietas. Nonākuši Bleiswijk parkā, uzgājām vietiņu, kas drīzāk atgādināja kādu lauku fermu ar zirgu, aitām, kazām, trušiem, ēzeļiem un dažāda kalibra un sugu mājputniem. Neskatoties uz to, ka bija darba dienas priekšpusdiena, fermā sastapām milzum daudz skolas vecuma bērnu. Drīz arī noskaidrojām, ka šī fermiņa parkā izveidota tieši tāpēc, lai parādītu jaunajai paaudzei lauksaimniecībā izmantojamos dzīvniekus, iemācītu tos kopt. Ieeja fermā – par brīvu. Pēc fermas apskates uzbraucām pie augšējā ezera. Tur paveras tiešām fantastisks skats. Ezers ir liels, kuģojams, tā rāmajā ūdensspogulī gozējas pretējā krasta skaistule – vējdzirnavas. Ezera malā dažviet ērti iekārtojušies makšķernieki un rimti vēro pludiņa nekustēšanos. Izskatās, ka zivju ķeršanā daudz labāk veicas visur esošajiem zivju gārņiem un citiem ūdensputniem, kas te ir sastopami milzīgos baros. Nobraukuši pamatīgu gabalu gar ezeru, griežamies uz māju pusi, pa ceļam apskatot vēl vienu ciematu, Bergschenhoek, kuras nosaukumu nu jau pat māku izrunāt, tomēr fonētiku neriskēšu pierakstīt. Laimīgi atgriezušies mājās, konstatējam, ka pirmajā riteņošanas dienā esam pieveikuši turpat 30 kilometrus. Domāju, nu sīkais būs piekusis, spēlēsies mierīgi dārzā. Kas tev deva! Uzēdis kwarku, dīca, ka vajagot vēl pabraukāties. Nu labi, laidu lai braukā turp un atpakaļ gar mājas priekšu. Puisis ātri sapazinās ar visiem kaimiņiem, izglaudījās kaimiņu suņus un bija pārlaimīgs. Atgriežoties pie kwarka. Tas bija atkal viens fantastisks atklājums. Novembrī kaut kā to biju palaidusi garām. Kwark ir atrodams visos Nīderlandes lielveikalos, tieši blakus jogurtiem. Pirmajā mirklī tas arī šķiet kaut kas līdzīgs jogurtam, tomēr ir zināmas, bet grūti nodefinējamas atšķirības. Mums tas ļoti iegaršojās, bērnam pat vairākas dienas neko citu negribējās ēst, es gan šo ēdienu drusku pielaboju ar sauju šokolādīgu brokastu pārslu. Tomēr, dienām ritot, bērnā pamodās latvietis, un viņš sāka prasīt kartupeļus... Nākošajā dienā sakrāvām velosipēdus uz mašīnas piekabītes un braucām uz Lissi, kuras apkārtnē esot visplašākie un krāšņākie tulpju lauki. Jau visu martu biju sapņojusi, kā riteņosim gar tiem, baudot krāsainās ainavas... Jau braucot mašīnā, draudzene teica, ka kaut kas nav kārtībā. Nu ja, pateicoties agrajam, kaut arī ne siltajam pavasarim, esam ieradušies par vēlu – tulpes jau noziedējušas, jebšu nopļautas. Atliek baudīt drusku pārziedējušu narcišu laukus. Tomēr brauciens vainagojas arī ar īstiem svētkiem manai dvēselei un nāsīm, jo pilnos ziedos ir hiacinšu lauki! Tas nu gan ir kaut kas pasakains! Nebiju pat cerējusi uz tādu laimi, jo parasti tiek runāts tikai par tulpju laukiem. Teikšu kā ir, tas ir jāredz savām acīm un jābauda ar savu personīgo ožas orgānu! Neviens stāsts, neviena fotogrāfija nevar sniegt to kopiespaidu, kas izpaužas šajā krāsu un aromāta simfonijā. Pastāstīšu drusciņ sīkāk, kāpēc tieši tur ir šādi skaisti lauki un kāpēc daļa ziedu tiek audzēti klajos laukos, bet daļa – siltumnīcās. Reģionā starp Lissi un Leidenu ir puķu sīpoliem vispatīkamākā augsne – smiltis. Citur Nīderlandē vairāk sastopams māls vai smilšmāls. Tāpēc jau izsenis šajā reģionā lauksaimnieku bizness balstīts uz sīpolpuķu audzēšanu. Pie tam ziedi, kas veido šos skaistos, krāsainos paklājus, netiek pārdoti, tie nozied un tiek nopļauti, lai tiktu izaudzēti spēcīgi puķu sīpoli, ko tālāk šķiro, apstrādā un sūta tirdzniecībai pa visu pasauli. Savukārt griezto ziedu tirdzniecībai puķītes tiek audzētas siltumnīcās. Tā nu mēs jauki riteņojām un priecājāmies par saulaino un mierīgo laiku... Te pēkšņi, mans priekšā braucošais bērns ne no šā, ne no tā, sagriež stūri šķērsām un bez bremzēšanas nobrauc no veloceliņa un plunkš! kanālā iekšā! Paldies Dievam, viņš pamanījās atrast visseklāko kanālu, gar kādu jebkad biju riteņojusi. Pēc zināma minstināšanās brīža (mērcēt vai nemērcēt pašām kājas), kopīgiem spēkiem ar draudzeni, izvilkām sausumā gan bērnu, gan viņa braucamo. Jāsaka, ka kanāliņa dibens bija visai melniem un ķepīgiem dubļiem bagāts, tāpēc puiša džinsas un botas bija ne tikai slapjas, bet arī piķa melnas. Lai arī saulīte spīdēja spoži, gaisa temperatūra bija labi, ja kādi +12,+13 grādi, tāpēc pieņēmām lēmumu nekavējoties doties mājup. Bija atlicis vien tāds mazumiņš, kā tikt līdz mašīnai, apmēram 5 kilometri. Visu ceļa gabalu bērns varonīgi nobrauca slapjajās biksēs un uz dubļu un ūdenszāļu pikučiem aplipušā velosipēda. Savukārt mājās viņš tika iemērkts sinepju vannā, līdz kamēr ausis kļuva sarkanas un rezultātā pat iesnas nepiemetās... Tomēr gūtā ‘psiholoģiskā trauma’ uz pāris dienām mūs atturēja no došanās riteņot tālākos ceļos. Taču arī šīs dienas pavadījām nemitīgā kustībā – apmeklējām Roterdamu un Zoetermeer. Vēl vienā jaukā dienā atkal sēdāmies uz velosipēdiem un devāmies Delftas virzienā, pa ceļam apmetot mazu līkumu caur Oude Leede un piestājot putnu rezervātā Ackerdijkshe Plassen. Tur mūs sagaidīja pa veloceliņu skrienošs un nelabā balsī bļaujošs fazāns, kā arī daudz dažādu ūdens putnu. Visu kārtīgi apskatījuši un pat saņēmuši svētību no pavisam zemu lidojošas pīles zemastes atveres, mināmies tālāk uz Delftu. Par cik šajā brīnišķīgajā pilsētiņā jau pabiju novembrī, jutos kā tāda ekskursijas vadītāja savam bērnam... Atpakaļceļš mums vijās caur ciematu Pijnacker, kur ceļmalas apstādījumus vairāku kilometru garumā veido ap metru platas narcišu dobes. Žēl gan, ka šogad narcises jau sākušas ziedēt februārī, tāpēc aprīlī tās izskatījās drusku nolietojušās. Protams, nevaru atstāstīt visus braucienus un virzienus, kuros devāmies, tomēr gribu pastāstīt vēl par dažiem lieliskiem iespaidiem. Nedēļu pēc mūsu ierašanās, pie manas draudzenes atbrauca vēl viena draudzene no Latvijas ar savu pusgadu veco bēbi. Tad nu visi kopā devāmies baudīt ziedu valdzinājumu slavenajā Kaukenkofā, protams, bez velosipēdiem. Lai pastāstītu tās izjūtas – prieku, sajūsmu, apbrīnu, skaudību utt, laikam tiešām pietrūks vārdu... Visvairāk bildes no šīs ziedu pasakas var apskatīt http://fotki.lv/imanta1/521765/, bet šo to esmu ievietojusi arī draugos. Priekšpusdienā bērnam puķes neinteresēja un viņš snaikstīja kaklu, lai tik ātrāk nokļūtu pie apsolītā rotaļu laukuma. Kad šis punkts dienas plānā bija atķeksēts, bērns neviltotā sajūsmā pievērsās arī ziedu stādījumiem, prasīdams fotografēties un dīkdams, ka grib fotografēt arī pats. Sākumā parkā tiešām traucēja milzīgie apmeklētāju pūļi, kuru sastāvā arī bijām mēs paši. Bet pēkšņi ap pieciem pēcpusdienā parks kļuva pavisam tukšs. Skaidrojums – tūristi ir saformēti pa autobusiem un aizvesti, vai nu tas viņiem patīk vai nē, bet vietējie iedzīvotāji devušies mājās vakariņot, kas viņiem ir svēta lieta un jānotiek pl.18:00. Bijām palikuši mēs un vēl daži tādi individuālie ceļotāju, kam vakariņas nav tik svētas salīdzinājumā ar baudāmo skaistumu. Koki met arvien garākas ēnas lejup slīdošās saules staros, trokšņa un burzmas vietā iestājies klusums, puķes kļuvušas smaržīgākas. Pasaku valstība, no kuras negribas projām iet... Kādā citā jaukā dienā atkal āķējām mašīnai piekabīti un stutējām augšā velosipēdus. Virziens – DA no Roterdamas, turamies pa A15 līdz nobraucienam uz Alblasserdam, tur arī nogriežamies, atstājam auto upes malā un tālāk dodamies videi draudzīgākā veidā. Mazais puika piekabītē, pārējie paši min pedāļus. Iesākumā nesteidzīgi, bet pēc tam arvien naskāk virzāmies uz Kinderdijk polderi, kur vienā panorāmā skatāmas ap 20 vējdzirnavas. Ceļš ar visbēdīgāko veloceliņu – tikai ar baltu svītru atdalīta braucamās daļas strēlīte, pati braucamā daļa arī tāda pašaura, pretī braucošajām mašīnām grūti izmainīties, un te nu vēl pēkšņi mūsu karavāna. Gods kam gods, neviens šoferītis nesignalizē, nespraucas, neburkšķ, bet gan piebremzē un brauc aiz mums, kamēr var droši apdzīt. Mēs jau tā minamies cik jaudas! Nonākuši Kinderdijk polderī, konstatējam, ka tas ir ļoti slavens tūrisma objekts, jo visapkārt atkal ir lieli bari ar autobusiem savestu tūristu, pie tam mēs tiekam uztverti gandrīz kā eksponāti un visiem ir nepārvarama vēlme ielūkoties piekabītē un pajautāt, vai tiešām tur iekšā sēž īsts bērniņš... Tomēr tālāk celiņi kļūst brīvāki un varam izriteņoties uz nebēdu. Daudzviet veloceliņu abās pusēs plešas milzu ūdens klaji un man nav ne mazākās nojausmas, cik tie dziļi. Iekšēji priecājos, ka mans bērns tajā seklajā grāvītī ir guvis labu mācību un šeit ir ļoti uzmanīgs, pie tam nu jau arī iedresēts griežot galvu, negriezt līdzi stūri... Vēl, atstājot velosipēdus mājās, bijām aizbraukuši pie ‘lielā ūdens’ jeb iekšējās jūras: Enhauzenu, ar visu tās brīnišķīgo brīvdabas muzeju, Hoornu, ar tās šķībajām un greizajām vecpilsētas mājām, kas šķiet, stutē cita citu, un tad arvien tuvāk Amsterdamai pa maziem un šauriem lauku celiņiem (tomēr asfaltētiem), Edama, Volendama, Monikendama un slavenā Marken sala. Izskatījās, ka turp ar velosipēdiem var doties vairāku dienu braucienā siltākā laikā, jo visapkārt ir kempingi un dažādu kalibru ēstūzīši. Bet ļoti vējainā laika un lietus draudu iespaidā, bijām priecīgas, ka šobrīd pārvietojamies ar auto. Tā nu sanāca, ka vienā dienā pie Amsteradmas gan izbraucām pa apakšu milzīgai lidmašīnai, gan lielam kruīzu lainerim, kas bija uzņēmis kursu jūras virzienā (A4 šoseja iet pa apakšu Schiphol lidostas vienam no skrejceļiem, A10 savukārt – Amsterdamas ostas akvatorijai). Sajūta fantastiska, apzinoties, ka tā jau esam zem ūdens līmeņa un te pēkšņi, ceļš paved zem upes... Dienā, kad uzsākām garo atpakaļceļu, mums bija tas prieks baudīt Pasaules čempionāta motokrosā gaisotni Oss trasē un boksos, kur satikām manu draudzeni, kas dzīvo Beļģijā (viss bija iepriekš sarunāts). No mototrases ar beļģu/latviešu ekipāžas treileri pa taisno devāmies uz Beļģiju, kur pilsētiņā Geel, pavadījām vēl vienu jauku dienu, tās apbrīnojami lētā bet foršā akvaparka un draudzenes privātā batuta dēļ bērns vispār vairs negribēja mājās braukt. Pēdējā diena tika veltīta Briseles apskatei, bet tas jau ir cits stāsts, cita valsts. Rezumējot divās nedēļās paveikto, redzēto un izbaudīto, varu teikt tikai vienu – ai, kā gribas turp aizbraukt vēl! Blakus galvenajai galerijai ir izvietotas arī atsevišķas tematiskās – Keukenkofa, PČ Motokrosā un NL daba. Laipni lūgti apskatīt, kas nu tiks iekšā! Un vēl bildes, kas veltītas visādiem veloskatiem, atrodamas www.veloriga.lv sadaļā fotogalerijas -> velopasaule, jebšu http://www.veloriga.lv/?ct=velofoto.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais