Karhunkieros
|
Anita Upite
|
Otra diena sākās ar sāpēm plecos, bet tur neko nevarēja darīt, jo bija jādodas tālāk. Vietā, kur bijām cēluši teltis, nevarēja gatavot ēst un nebija arī ūdens , tāpēc nolēmām doties tālāk līdz tuvākai upītei un tad ēst brokastis. Tā arī darījām. Bija jānoiet kāds gabaliņš, bet toties vieta bija ļoti skaista. Tā kā tur arī nevarēja kurt ugunskuru, nācās izmantot gāzes plītiņu ēdiena gatavošanai. Izvārījām makaronus ar gaļas konserviem un kafiju. Lai gan ūdens upē bija auksts, nomazgājāmies visi labi. Saule spīdēja un diena veidojās jauka. Pēc brokastīm devāmies tālāk. Tā katru dienu kādu gabaliņu pieveicām. Par katru dienu atsevišķi nestāstīšu, bet pastāstīšu par trasi un kā tur ir. „Karhunkieros” ir vairākas trases, kas uz kokiem atzīmētas ar dažādu krāsu zīmējumiem, lai gājēji neapmaldītos. Mēs izvēlējāmies ne to garāko trasi, jo mums bija līdzi Roberts un vadītāji domāja, ka tik mazs bērns nevarēs garo trasi veikt, kaut gan viņš turējās labāk, nekā es(!) Mēs gājām 10 dienas un pieveicām apmēram 70 km. Sākumā , kad man teica, ka dienā jānoiet apmēram 7-10 km, es domāju, ka tas taču nav daudz, bet kad dabā to redzēju un izmēģināju, varu teikt , ka tas ne visiem ir iespējams, jo trase ir ļoti kalnaina, slidena, jālec no akmens uz akmeni, jārāpjas pa koku saknēm, stāviem upju krastiem un ja uz muguras ir ap 20 vai vairāk kg tad tas ir iespējams tikai rūdītiem un trenētiem cilvēkiem. Trasē sastapām visādu tautību cilvēkus, kuri bija braukuši no dažādām valstīm lai pavadītu laiku pie neskartas dabas, paelpotu ļoti svaigu gaisu, izbaudītu klusumu, kas mūsdienās ne visur ir iespējams un „pabarotu odus”(!), kas tur bija miljoniem. Mums pa ceļam viena zviedru jauniešu grupiņa iedeva speciālas svecītes, kā mazus kvēpeklīšus odu aizbaidīšanai. Tas palīdzēja. Kad to ielikām telpā kur vēlējāmies apmesties, tad odi tur iekšā nenāca. Smarža bija paciešama, katrā ziņā labāka, nekā Somijas ziemeļu odu kodieni( tie bija traki sāpīgi un uzmetās lielas pumpas, kas turējās vēl ilgi pēc atgriešanās mājās, lai gan smērēju ar „zaļo” un jodu un visādām ziedēm pret alerģijām. Roberts odiem īpaši „garšoja”(!) Tātad par trasi. Tur ik pa 7-10 km ir uzceltas speciālas apmešanās vietas, tādas kā mednieku mājiņas, kur ir jotula krāsniņas, sagatavota sausa malka, gāzes plītis un baloni, katli un pannas, tās parasti atrodas pie ūdenskrātuvēm- upēm vai ezeriem, tā kā ūdens arī tur bija, un ja kāds bija makšķernieks, tad par zivju trūkumu nevarēja sūdzēties. Kā atceros, tur bija foreles u citas upju zivis. Cilvēkibraukāja arī ar laivām, kas turpat bija paņemamas pie apmetnēm. Tas viss bija bez maksas. Par šo dabas rezervātu atbild organizācija „Somijas valsts meži” un to uztur labā kārtībā. Visur ir ierīkoti tiltiņi, celiņi, norādes, tualetes, viss ir tīrs un kārtīgs. Noteikumi arī ir stingri un tos tūristi cenšas ievērot. Viens otru uzmana. Piemēram tas , ka apmesties drīkst tikai apmetņu vietās, ko mēs nevarējām ievērot , jo Roberts nevarēja noiet tik garas distances. Tikai pēdējā dienā mēs nogājām 7 km, visas pārējas dienas ap 4-6 km. Pa vidu starp apmetnēm ir tādas kā pagaidu apmetnes- mazas nojumītes, kur paslēpties no lietus vai saules, ugunskura vieta, malka, ūdens krātuve, tualete un viss lai varētu paēst pusdienas un doties tālāk. Mēs tur gulējām pusdienas laiku, jo Roberts un esbijām ļoti noguruši. Pēc kādām 3 stundām devāmies tālāk. Kā jau teicu, saule tur nenoriet gandrīz vai visu nakti tā kā var iet cik ilgi spēj. Daba , ka jau teicu tur ir neskarta. Lielas zobenegles kā pīķi iesniedzas debesīs un kad paliek vecas turpat arī nokrīt un „nomirst” Neviens tās nesacērt un nekur neved. Vecās priedes apaugušas ar sūnu „mirst” stāvus, puķes un ogas tur ir neskaitāmu sugu. Mūsu pārgājiena laikā tur bija agrs pavasaris un viss tikai sāka ziedēt, tā kā ražu neredzēju, bet varēju iedomāties. Lācenāji ziedēja kā balts paklājs visapkārt. Arī mellenes un brūklenes. Protams, ka ogu tur rudeņos un sēņu ir kā biezs- tikai tālu jānes, ja vēlas vest uz mājām, bet pieēsties gan var. Es jau gribētu iet rudenī vēlreiz. Platas un šauras kalnu upītes tur tek uz visam pusēm. Pāri uzcelti skaisti tiltiņi un dēļu celiņi pāri purvainām vietām. Vietām ļoti lieli akmeņi kā kāda milža izsvaidīti guļ mierīgi purva vidū vai kalna galā, gaidīdami savu saimnieku atpakaļ. Ļoti neparasta un skaita vieta aktīvai atpūtai vienatnē vai pa diviem. Lielas grupas neredzējām. Mājiņas ierīkotas ne vairāk kā 15 cilvēkiem. Ja nav vairs vietas tad vai nu jāiet vēl 7-10 km līdz nākošai, vai jāceļ teltis ārā. Tā kā gandrīz vai katru dienu līņāja lietus un bija vēss, šāda iespēja nebija patīkama, bet ko lai dara, ja tālāk nav spēka doties. Mums gannebija tāds gadījums, kad nebūtu vietas mājiņā, jo ienācām vienmēr agri. Vēl ir noteikums, ka visi atkritumi jānes līdzi līdz papīrgrozam.Nedrīkst lauzt dzīvus kokus, pat iet pa savām darīšanām drīkst tikai tualetēs, kas te bija ierīkotas bieži un skaisti, ar zāģu skaidām kastē, ko vajadzēja uzmest virsū,kad esi „nokārtojies”!. Par visu bija padomāts, tikai jāievēro kārtība. Beidzot ceļojumu bijām noguruši , bet apmierināti. Man par lielu izbrīnu pēdējā dienā varējām noiet visus 7 atlikušos km un visu laiku nesu somu un nebiju piekususi. Tas tikai liecina, ka treniņš dod rezultātus. Mājupceļā nakšņojām pie paziņām kādā privātmājā. Pirmo reizi pēc 10 dienām varējām kārtīgi nomazgāties un ieiet saunā. Tas bija patīkami. Izvārījām kārtīgas vakariņas, kas pēc 10 dienu meža „paikas” bija kā debessmanna. Gulējām baltos palagos kā eņģeļi. Ceļā uz mājām ceļabiedri nolēma mums parādīt vēl ko ievērības cienīgu. Kādā ceļa malā bija izvietota interesanta izstāde- kādi 900 putnu biedēkļi bija salikti pļaviņā pie meža. Tur bija arī kāds suvenīru veikaliņš, ceļinieki tika cienāti ar sviestā ceptām pankūkām un kafiju, bija īsta lauku tualete ar smieklīgu bet noderīgu uzrakstu ārzemniekiem( redzams, ka somi prot tualetēs uzvesties un uz malām nečurā!) Vēl pa ceļam redzējām ziemeļbriežu ganāmpulkus, kas mierīgi ganījās ceļa malās un nemaz nebaidījās no mašīnām un braucējiem. Kā pastāstīja mūsu vadītāji, tie piederot saimniekiem, bet ganoties brīvā dabā. Rudeņos un pavasaros viņus iedzenot tādos kā aplokos un saskaitot un apzīmogojot. Tur bija zilas un sarkanas lentītes ap kaklu dzīvniekiem, no kā mēs secinājām, ka tas varētu nozīmēt mātītes un tēviņus. Briežus audzē galvenokārt ādām, no kurām šuj apģērbus( Somijas ziemeļos ziemas ir ļoti aukstas- līdz pat 60 grādiem) . Iedzīvotāji ēd briežu gaļu. To var nopirkt arī Helsinku tirgū( pati neesmu pamēģinājusi, jo nezinu, kā to gatavot, bet iedzīvotāji to ir iecienījuši un pat uzskata par delikatesi),. Briežu kaulus izmanto suvenīru gatavošanai. Tā, ka var teikt- bezatkritumu tehnoloģija! Vēl mums bija iespējams apskatīt vienu no daudzajām slēpošanas trasēm jeb tramplīniem. Tādu Somijā, it īpaši ziemeļu pusē ir ļoti daudz. Nu tas tramplīns bija ļoti auksts. Es pat tur neuzdrošinātos uzkāpt, kur nu vēl ar slēpām lēkt lejā, bet ir drosminieki , kas to dara ar prieku. Vispār somi ir lieli sporta cienītāji. Visur ir slēpošanas trases arī Helsinkos, gandrīz pie katras lielākas mājas ir labiekārtota slidotava, peldbaseini arī ir katrā rajonā un volejbola, futbola, tenisa un visādi citādi sporta laukumi ir uz katra stūra. Runā, ka somi ar saaukstēšanās slimībām neslimo. No savas puses varu teikt, ka mans Roberts arī tur neslimoja jo mēs arī gājām regulāri peldēt un slidot un no bērnu dārza bērni gāja slēpot uz mežu katru nedēļu. Vispār bērni lielāko daļu laika pavada ārā, vai līst lietus vai snieg sniegs. Tur ir speciāli apģērbi un bērni tik iet ārā un telpās nesēž. Dažreiz mani tas sadusmo, jo redzu, ka mans puika novembra aukstajā lietū mierīgi sēž peļķē un spēlējas ar ūdeni. Bet, kā jau teicu, slims nepalika un tas arī ir galvenais. Tas arī viss ko vēlējos pastāstīt par mūsu ceļojumu. Ikviens ir laipni aicināts ar visu ģimeni iziet šo trasi un uz savas ādas izbaudīt kā somu odu kodumus, tā arī neizsakāmi tīro gaisu un ūdeni. Tas neko nemaksā, ja neskaita biļeti un benzīnu līdz trasei un pārtiku ceļam. Bet kur tikai mēs to naudiņu neiztērējam! Tā kā visi laipni aicināti! Tervetuloa!
