Val Di Fassa… Trentino valdzinājums.

11.09.2006
11 min lasīšanai

Esmu kalnu cienītāja, bet tikai vasarā. Man ļoti patīk kalnu svaigais gaiss, daba un visi tie skati, kas kalnoskāpējam paveras. Tā kā dzīvoju Itālijas centra daļā(Toscana), tad man “nākas” sadzīvot ar pavisam citiem klimatiskajiem apstākļiem. Nesūdzos – ļoti skaisti un silti, bet man pietrūkst mūsmāju klimats. Man pietrūkst mūsu mežu un to vienreizējā smarža, pēkšņais lietus un pļavu puķes. Tā nu es esmu atradusi risinājumu(atskaitot došanos uz Latviju) – Itālijas ziemeļi. Protams, ka kalnu Latvijā nav(nu, es domāju riktīgus kalnus), un man Itālijas kalni bija liels atklājums vairākus gadus atpakaļ. Nekad nebiju ko tik iespaidīgu redzējusi. Tu – cilvēks - jūties tāds mazs kukainītis tām kalnu grēdām blakus! Jūlijā devāmies(es un līgavainis) uz kalniem Trentino reģionā. Visu gadu tik ļoti gaidīju šo braucienu! Trentino ir pavisam savādāki kalni nekā pie Francijas robežas(Valle D’Aosta) – tos sauc par Dolomītiem. Devāmies ceļā agri no rīta(četros no rīta), lai mežonīgais karstums mūs pa ceļam nenomocītu. No Sjēnas((Siena, it.), kas atrodas 62 km zem Florences(Firenze, it.)) devāmies ar mašīnu uz ziemeļiem. Patīkams satraukums krūtīs un miegs acīs. Izskatās, ka neesam vienīgie braucēji tik agri – autostrādes pilnas, lai gan sastrēgumu tik agri, par laimi, nav(cenšaties vienmēr agri kur izbraukt, lai nav jāzaudē vairākas stundas uz ceļa zvērīgajā karstumā. Mums jūlijā bija pat +40° un tādēļ rīta dzestrumiņu visi novērtē). Mūsu mērķis Trentino bija Val di Fassa(Fasas Ieleja). Patiesībā nebija pirmā reize, kad dodamies tieši uz Dolomītiem, bet man tā īsti vēl nebija sajēgas, ar ko tad Dolomīti atšķiras no citiem kalniem(vai tad kalns nav kalns?!). Tā nu braucu to atklāt! :) Ap vienpadsmitiem no rīta bijām jau netālu no mūsu apmešanās vietas – Moena, kas ir klusa un nomaļa vietiņa, kur vari aizmirst par pilsētas trokšņiem un tās smaku. Mūsu pirmo pastaigu aizvadijām gar ezeru Carezza (“Carezza” tulkojas no itāļu valodas kā “glāsts”!): tur žoga ierobežots ir šis zaļais ezers, kuru 25 minūšu laikā var apiet visu pa norādītu taku. Priedes smarža, ēnainais mežš un kalni fonā ļaus izbaudīt burvīgu skatu un paslēpties no karstās vasaras saules. Turpat netālu atrodas galdiņi, pie kuriem variet ieturēt maltīti ar iepriekš sagatavotām sviestmaizēm vai ko nu kurš būs paņēmis līdzi. Puiša mamma savā laikā bija bijusi Val di Fassa un ieteica mums apskatīt šī reģiona baznīciņas, kas piesaista uzmanību ar savu vienkāršo arhitektūru un mazajiem izmēriem. Uzreiz brīdinu, ka visas šīs baznīciņas visbiežāk ir slēgtas, jo ir vecas un atrodas kalnos, kurus vajaga pieveikt(visu laiku brīnos, kā cilvēki kādreiz gāja uz baznīcu – vesels pārbaudījums pirms tiec līdz tām!). Mūsu uzmanību piesaistīja San Giuliana(vai kā ladino dialektā raksta “Sent’Uiana”) baznīciņa, kas lepni slējās kādā zaļā kalnā virs Vigo di Fassa(1393m virs jūras līmeņa), kas atrodas tajā pašā “mūsu” ielejā. 120m stāvā kāpienā uz augšu atrodas šī baznīciņa. Dabujām to redzēt tikai no ārpuses, taču jauka tāpat. Pēc baznīcas apmeklējuma devāmies uz pansiju, kur nodušojāmies un atkal jau devāmies laukā, lai dotos uz Canazei pilsētiņu, kas ir Val di Fassa lielākā pilsēta. Mums ārkārtīgi paveicās, ka devāmies uz šo ieleju tieši laika posmā no 14.-16. jūlijam, kad tur jau desmito gadu pēc kārtas notika tradicionālie ladino svētki “Te anter i Tobie”, kuros cilvēki atminas, atkal izdzīvo un izgaršo antīkās ladino tradīcijas un paražas, kas ir pieticīgas, bet vērtību pilnas un atgādina visiem viņu senčus un to ieradumus, ar kuriem vietējie iedzīvotāji ļoti lepojas. Kā tas notika Latvijas laukos, tā arī šo kalnu iedzīvotāju dzīves reiz noritēja staļļos, kūtīs un klētīs, kur cilvēki strādāja, uzglabāja ēdamo, turēja lopus un audzināja bērnus. Tad nu šo svētku laikā visas vecās klētis, kuras ir saglabājušās vēl līdz šai dienai, tiek piepildītas ar visādām “izklaidēm”, kuras var par velti apskatīt un izbaudīt. Neiztrūkstošas ir folkloristiskās dziesmas un pat dejas. Noteikti nebūsiet vīlušies izbaudot viņu virtuves vienkāršos labumus(par 9€ var ļoti labi un sātīgi paēst pēc lielās staigāšanas pa kalniem). Mums paveicās tur ieturēt vakariņas divus vakarus pēc kārtas un nogaršojām ne tikai tipisko ladino saldo un sieru Puzzone(“smirdīgais”, it.), bet arī brieža gaļu, kuru drīkst medīt tikai noteiktā daudzumā(nu, tā gan man īsti pie sirds negāja, jo nespēju ēst dzīvnieku, kas man patīk; stulbi, bet fakts!). Noteikti nogaršojiet “polenta”, kas ir tipisks kalnu ēdiens(liekas kā manna, bet dzeltena un garšo savādak. Laikam no kukurūzas taisīta, ja nemaldos, bet gardi!). Kādā jaukā klētī bija ierīkota veclaicīga kafejnīca, kurā attiecīgi ģērbušās sievietes un večuks pasniedza kafiju ar sarkano vīnu(Caffé del contadino) vai kafija ar degvīnu(Caffé corretto), vai rīsu kūku ar jāņogām, kanēli un ziediem, vai putukrējumu un ko tik vēl ne. Mūzika, kas skanēja no visām malām, tautiskie tērpi, kas zibēja gar acīm un ēdienu smarža izraus no ikdienas pelēcīguma un ļaus mirkli padzīvot citā pasaulē. Nākošajā rītā ieturējuši riktīgas brokastis(jo mēs nekad neatgriežamies uz pusdienām pilsētā) tā lai var iztikt tikai ar kādu augli un ūdeni pa dienu, devāmies baudīt dabu. Svaigais gaiss un putnu čivināšana no agra rīta man atgādināja, ka es esmu izrāvusies no pilsētas burzmas. Apkārt tik klusums un kalni rindām vien. Mēs devāmies kādas pusstundas braucienā ar mašīnu prom no ielejas uz mežu, kas atradās dabas parkā Paneveggio. Tas ir neaprakstāmi skaists parks ar kalniem “Pale di San Martino”, kas līdzinās laivu airiem, jo tā var spriest pēc vārda , kurā mīt brieži un kalnu kazas, taču ne ar šo šis mežš ir slavens, bet ar to, ka tas tiek dēvēts par “vijoļu mežu”, jo tajā var atrast visaugstākās kvalitātes koku(no eglēm), kas tiek izmatots ne tikai vijoļu taisīšanai, bet arī klavieru svarīgāko daļu izveidei. Noteikti jāpiemin, ka Malga Venegiotta ir pazīstama arī savas gastronimijas dēļ(kā jau visa Itālija!): mājās taisīti gnocchi(mazas kartupeļu klimpiņas) ar kūpinātu sieru ricotta vai polenta ar svaigu tipisko sieru no Fiemme un Primiero. Bet viskolosālākais ir tas, ka uz vakaru pēc tam, kad “Pale di San Martino” visu dienu ir bijušas saules apspīdētas(tas gan ir reti, jo mākoņi guļ uz šiem kalniem gandrīz visu laiku), šie kalni kļūst sarkanā krāsā! Kā tur nokļūt? Izbrauciet no autostrādes A22 pie izejas Ora, dodieties caur Cavalese, Predazzo, no kuras izbraucot dodieties Passo Rolle virzienā: 500m pēc apmeklētāju centra Paneveggio(to mēs nemaz neapmeklējām, lai lieki laiku nezaudētu) braukt uz Passo Valles pusi, 3km pa labi būs stāvvieta Pian dei Casoni(norāde Val Venegia). Pirmā stāvvieta ir bezmaksas, bet, ja tā ir pilna, tad dodieties uz priekšu, kur būs stāvvieta pa maksu(2 eiro 4 stundas). Braucot vēl uz priekšu 800m būs otra maksas stāvvieta, kas būs dārgāka par iepriekšējo(neslinkojiet – ejiet tos 800m ar kājām, jo tā varēsiet izbaudīt burvīgo mežu. Tās jau ir tikai 20 min.!). Pēc 20 minūšu gājiena jūs iziesiet no meža un priekšā paveersies 1.000m augsts Dolomītu anfiteātris: tās ir Pale di San Martino. Ejot uz priekšu pa plašo lauku ceļu bijām pļavu un kalnu ieskauti, pa kuriem ganijās govis, kas draudzīgi ļāvās bildēties un šūpoja savas lielās galvas, tādejādi pieskandinot visu teritoriju ar saviem zvaniem. Tā ejot vēl 20 min. mēs pārgājām pār koka tiltu un mūsu priekšā stāvēja Malga Venegiotta burvīgā akmens mājiņa ar kūpošu skursteni(1.824m, atvērts tikai vasaras mēnešos) – likās Ansīša un Grietiņas māja! Tur ir restorāns. Daudzi cilvēki apstājās turpat, bet mēs devāmies tālāk. Ceļš kļuva mazliet šaurāks, bet tāpat viegli pievarams(tur brauca ģimenes ar riteņiem un gāja vecāki ar sporta ratiņiem, kuros priecīgi sēdēja mazie! Man vairs neviens neieskaidros, ka pēc bērna piedzimšanas ģimene vairs nevar ceļot. Var un kā vēl!). Lēnām, lēnām un cilvēks nemaz nepamana, ka atrodas augstāk kā iepriekš. Tā ejot pēc kāda laika mūsu skatam pavērās akmeņaina vide Pien della Vezzana, kurā kā izrādās Gerard Depardieu uzņēmis filmu “Mirka”!!! Ļoti interesanta vieta – likās, ka te ne viena vien akmens lavīna būs nākusi lejā. Turpinot kāpt augšā normālā solī, aizrautīgi visu skatot un pētot mēs nemaz nepamanijām, ka bijām nonākuši pie gala mērķa – koka mājiņas Baita Segantini(2.170m, mēs visu ceļu pieveicām 2h un 15 min.). Tur kalnākāpēji var ieturēt pusdienas, atpūsties, baudot aizrautīgus skatus maza ezera priekšā – brīžiem mēs pazudām mākoņos, brīžiem saule mūs apspīdēja. Nebiju domājusi, ka mākoņi tik ātri slīd! To gan es novēlu katram redzēt!:) Vakarā jau atkal dauzijāmies pa Canazei pilsētiņas svētkiem un apskatijām pašu pilsētu. Kalnu mājas atšķirās no tām, kas ir visā Itālijā citur. Šīm ir raksturīga koka pamatne un akmeņaina pārējā daļa, koka balkoniņi, kas ir krāsainu puķu pilnas. Daudzas mājas ir mākslas darbi, jo tās ir apgleznotas un aprakstītas. Patiešām nekur neredzētas mājas! Nākamajā rītā man bija mazliet kliba kāja(tā ir, ka gribās vairāk nekā spēj!) un taadēļ tika nolemts, ka to nepiepūlēšu par daudz. Nolēmām doties “atklāt”, kas tad ir DOLOMĪTI un nekas labāk par Sass Pordoi to nevar atklāt. No Canazei bija jādodas Passo Pordoi virzienā, kur ir plaša bezmaksas stāvvieta. Tur jāsēžas iekš gaisa tramvajiņa(biļete turp un atpakaļ vienam cilvēkam maksā 11 eiro. Drosminieki visu var pieveikt ar kājām, bet ziniet, ka augšā uznāksiet beigti) un jādodas augšā uz Sass Pordoi, kas ir 2.950m augstumā. Šo vietu mēdz saukt par “Dolomītu Terasi”(La Terrazza Delle Dolomiti). Nekad nebiju atradusies tik augstu! Ar visu to, ka laukā bija +34° augšā bija auksti(cilvēki bija vējjakās un cepurēs, bērni arī cimdos). Skatam pavērās elpu aizraujoša aina – ticu, ka ko tādu reti kādam dzīvē nākas redzēt. Kājas drebēja no bailēm, apzinoties, cik augstu atrados, vēderā bija tāda sajūta, ka taureņi trakoja. Kalni likās vareni un draudīgi. Vējš dikti svilpa un sauli nevarēja just, bet iedegām tāpat tās pusotras stundas laikā. Aizvēja vietās bija sniegs un aiz kādām klintīm noslēpusies varēju pasauļoties. Tālāk pa kalnaino vidi aizvijās celiņi, kas veda vēl augstāk gribētājus iet tālāk(līdz pat 3010m augstumā!). Ārkārtīgi daudz ģimenes un jaunieši vieni paši spīdīgām acīm devās ceļā apbruņojušies ar spieķiem, cepurēm un biezām jakām. Es sēdēju uz akmeņiem un skatijos tālumā – bija tik neaprakstāmi skaisti, ka gribējās iemūžināt to, ko redzu, savā atmiņā ne tikai fotogrāfijās, kas bieži nespēj atspoguļot reāli to, ko redzam: masīvi klinšaini kalni, tālāk kalns, kura galotnes klāj sniegs. Pēcāk, kad braucām jau lejā, man asins sastinga dzīslās, kad ieraudzīju, ka pa klintīm rāpās alpīnists! Tā vien gribējās pateikt, ka ir tak gaisa tramvajs un normāls ceļš ar mazāku grūtības pakāpi, kamēr šis izvēlējies pašu sarežģītāko veidu, kā tikt augšā. Bet skaidra lieta – šis bija riktīgs alpīnists, kas kalnus nemaz savādāk nemāk baudīt, kā tikai rāpjoties, virvēs karājoties un izjūtot adrenalīnu uz katra soļa. Katrs atpūšas kā patīk.:) Lejā nonākuši aizgājām apmeklēt pavisam mazu baznīciņu, kas bija atvērta. Tajā dažādu nacionalitāšu alpīnisti bija atstājuši savas fotogrāfijas un parakstus par to, ka viņi arī bija uzrāpušies Sass Pordoi(daudzi bija priesteri). Gribēju teikt, ka visa Val di Fassa ieleja ir savienota savā starpā no vienas pilsētiņas uz otru ar asfaltētu celiņu, pa kuru cilvēki var pastaigāties un braukt ar riteņiem(kurus var noīrēt, ja pašiem nav līdzi). Ceļš ir koku ieskauts un vijas gar upīti šad tad. Vakaros tā var baudīt skaisto krēslu un noskatīties, kā tumsa lēnām noklājas uz ielejas. Pēdējā dienā bijām nolēmuši doties līdz pilsētiņai Vigo, kur atstājām mašīnu kārtējā bezmaksas stāvvietā. Nopirkām biļetes uz gaisa tramvaju(11€ arī šīs. Ja kas, var nopirkt abonamentu visai nedēļai un braukt augšā kaut katru dienu) un 4 minūtēs jau bijām augšā Ciampedie(2.000m). Tie, kuri baidās braukt ar gaisa tramvaju, var braukt arī ar speciālu autobusu. Šī ir ideāla vieta tiem, kuri mīl ekskursijas vai vēlas vienkārši pastaigāties zaļumos. Arī par bērniem ir padomāts: bija pat iespēja sarunāt bērnus atstāt personālam, kas tos pieskatīs un ar tiem rotaļāsies bērnu laukumā, kamēr vecāki devās garās pastaigās pa dažādām numurētām takām. Dažādos attālumos atradās patvertnes, kas tiek izmantotas kā atpūtas vietas vai pat naktsmājas. Lietainā laikā var paslēpties no lietus un tad atkal turpināt ceļu. Mēs pa taku nr 540 devāmies līdz Gardeccia. Viss ceļš praktiski iet caur mežu un 45 minūtēs var nonākt līdz Gardeccia patvertnei. Ceļš nav sarežģīts un pat mazi bērni to ar kājām viegli pieveica(mēs redzējām, kā jauniešu grupa, priestera pavadībā, raitā solī pagāja mums garām. Tādas pastaigas noteikti ir neatsveramas jauniešiem, kuru laikā tie atklāj dabas skaistumu un izraujas no mājām). Nonākuši līdz Gardeccia puisis bija nolēmis apstāties, lai nepiepūlētu manu kāju, bet es biju izdomājusi, ka varam iet tālāk. Stāvējām krustcelēs un domājām, uz kuru pusi tālāk doties. Pamanijām, ka salīdzinoši daudzi cilvēki devās uz patvertnes Vajolet puisi(taka 546) un tika nospriests, ka tas noteikti ir pats vieglākais ceļš, jo tur devās gan jauni, gan veci cilvēki. Nez kādēļ nepaskatijāmies, kādas sarežģītības pakāpe ir šim ceļam. Jau pēc kāda laika pamanijām, ka ceļš ir stipri stāvāks. Es gāju maziem solīšiem, lai kāja nesāktu sāpēt; tā gribējās vēl staigāt. Puisis ik pa laikam apjautājās, kā jūtas kāja un dīvainā kārtā viss bija labi. Nonākuši pusceļā es apstājos un ieraudzīju, ka tālu manā priekšā uz klints stāv mājiņa. - Mēs tak nekāpjam tur augšā?! – es iesaucos, jo tā patiesi likās nesasniedzama. - Es domāju, ka ne… Paskat, cik daudz vecāku cilvēku, - puisis šaubīgi noteica. Ceļš bija akmeņains un stāvs. Bija viegli paslīdēt, ja par daudz skatījies apkārt un nekontrolēji, kur liec kājas. Pēc kāda laika tie retie koki, kas bija, pazuda un mēs gājām tālāk pa saules apspīdētu ceļu. Likās, ka spēki izsīkst ar katru pieveikto metru. Ūdens pudelēs jau bija izdzerts un nekur nebija kaut viena strauta, lai pielietu pudeles(parasti kalnos ir tā laime, ka izdzēruši savu ūdeni, variet pudeles atkal piepildīt ar strautu ūdeņiem, kas ir ārkārtīgi tīri, ledusauksti un gardi. Tā vismaz nav jāstiepj arī litriem ūdens līdzi!). Te nebija nekādu iespēju pieliet kaut pilīti. Mute bija izkaltusi, no ēnas ne smaka, bet iekšā modās spīts: es to varu! Pēkšņi pamanīju, ka bijām jau sasnieguši jauniešus, kas mežā mums tik raiti bija pagājuši garām. Nu jau tie vairs nebija grupā, bet kur nu kurš – kāds augstāk un kāds ne. Kāds bija turpat pakritis un vaimanāja, ka augstāk vairs netiek, jo nav spēka. Bija cilvēki, kas griezās atpakaļ. Bija arī tādi, kas sāka raudāt!!!!! Līgavainis ik pa laikam tik jautāja, vai gribu doties lejā un jo vairāk viņš tā prasīja, jo vairāk likās, ka es tai klintī uzkāpšu pat pusdzīva(nespēju vars atgriezties, jo vairs jau nebija tik tālu). Kājas slīdēja ik pa laikam un bail arī mazliet bija(sen nebiju ko tādu izjutusi kalnos). Kad jau bija palikuši pāris metri, tad patiesi likās, ka pakritīšu turpat un ne soli augšā, ne lejā. Puisis bija jau augšā un bija sagatavojis fočiku – laikam izskatījos nežēlīgi. Uzkāpusi augšā biju patiešām gandrīz beigta. Pakritu pirmajā ēnā un pirmās pusstundas laikā nebija spēka ne apkārt paskatīties, ne runāt. Nebiju vienīgā, kas apkritusi kur veldzējās ēnā. Bārā bija iespēja nopirkt ūdeni, jo wc krānos esošais ūdens nebija dzerams. Labi, ka puslitra pudele maksāja tikai 1.50€, jo parasti arī 3€! Tad, kad atguvos, tad arī novērtēju visu to, kas pavērās skatam – vienreizēja panorāma. Priesteris ar jauniešiem arī jau bija uzvilcies augšā un viņi sēdēja pašā kalna galiņā un vadīja Sv. Misi – tas viss radīja tādu nereālu sajūtu. Nosmējos, ka misi gan vajaga, jo pēc visas tās lādēšanās augšā kāpjot, jānolūdzas kreptīgi.:) Ko es varu teikt? Ieraudzijām, ka ceļš ir bijis vidējas grūtības pakāpes: paši vainīgi, ka nepaskatijāmies, bet laikam jau labi vien ir, jo savādāk nebūtu kāpuši un nebūtu redzējuši visu to skaistumu, kas paveras tikai no augšas. Ja kas, bija iespēja doties vēl augstāk pa klinšainu ceļu, kas aizvijās starp kalniem nez kur, bet mēs vairs neriskējaām. Lejā kāpjot bija jābūt vēl uzmanīgākiem kā augšā nākot, jo mazie akmentiņi tā viltīgi lika slīdēt kājām. Galvenais saglabāt mieru, vēsu prātu un baudīt arī to. Val di Fassa vietējie iedzīvotāji runā itāļu, vācu, angļu(reti) valodās un ladino dialektā. Finālā pāris ieteikumi: Obligāti ņemiet līdzi vējakas, jo lietus var uzrasties pēkšņi un kalnos tās noder, lai nebūtu auksti; Cepures arī vajadzīgas, jo pat tad, kad liekas, ka sauli nevar just, jūs “cepaties” un saulesdūrienu dabūt ir nieka lieta; Ņemiet līdzi pretiedeguma krēmus un ziežaties ar tiem riktīgi, jo apdegt ir viegli un tad arī no foršā iedeguma nav jēga, jo āda noies; Mēdz ieteikt vilkt kalniem domātus apavus, bet es domāju, ka cilvēkam jāvelk kājās apavi, kuros viņš jūtas ērti(esmu dzirdējusi, ka kalnu apavi spiež uz potīti, arī manā gadijumā) un ja tās ir kedas vai botas, tad velciet arī tās – galvenais, lai kāja jūtas stabili; Ņemiet līdzi ūdeni pudelēs un dzeriet bieži. Ja esiet tuvu pie strautiem, tad dzeriet arī to ūdeni, jo tas ir tīrs(kur nedrīkst dzert, tur visbiežāk jau ir rakstīts). Bildes variet apskatīt manā albumā.

Val Di Fassa… Trentino valdzinājums.

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem