Sharm El Sheikh 5. daļa. Atgriešanās ieilgst...

  • 4 min lasīšanai
Svētdiena, 28.02. No rīta mostamies un skumīgām sejām kravājam ceļa somas. Vēl pēdējās brokastis viesnīcā, vēl rīta pelde siltajā baseinā... Saulīte pamazām sakarsē zemi, bet mēs jau cilājam ziemas drēbes. Uz jautājumu, kurš grib mājās, atbildes vietā skan neapmierināta īdēšana par to, ka negribas iet uz skolu, sniegs apnicis... Atvadas, mīkstas nosēšanās vēlējumi un mūsu izteiktās cerības, ka vēl kādreiz atgriezīsimies. Busiņš, lai vestu mūs uz lidostu, šoreiz atbrauc neierasti precīzi- plkst.12 40. Pa ceļam tiekam brīdināti, ka no valsts nedrīkst izvest gliemežvākus un koraļļus- visa bagāža tiks pārbaudīta. Esot jauna, Ķīnā ražota aparatūra. :D Izejam pirmo kontroli un dodamies meklēt reģistrēšanās vietu. Tāda interesanta sistēma- bagāžas lenta nestrādā, neliela auguma darbinieciņš bīda mūsu koferus tālāk. Smags darbs nabadziņam! Toties bagāžas svaru strikti kontrolē un baksta ar pirkstu uz ciparu, kas tikai par 1Kg pārsniedz atļautos 20 kg. Vienai sievietei koferis jau pēc skata tāds labi paēdis izskatās, jā svars par lielu! Kundze kaut ko ieliek koferu cilātājam rokā , tas roku žigli iebāž kabatā. Hmm... cilvēciskā ziņkāre tomēr uzvar , žigli paskatījies apkārt, darbonis ielūkojas savā kabatā. tad vēlreiz apskatās apkārt, ierauga, ka es visu redzu. Viņš skatās uz mani, es- uz viņu. Sāku izlikties, ka tomēr skatos viņam garām. Katram taču gribas nopelnīt! Veidlapas aizpildīšana, zīmogs pasē par izbraukšanu, atkal pārbaude, vai ir zīmogs pasē... Vēl viens skeneris. Interesanti, ka šeit ir atļauts ienest šķidrumus Tax Free zonā un līdz ar to arī lidmašīnā. Divas mazās minerālūdens pudeles pilnīgi likumīgi ceļo mums līdzi. ( Uzziņai- veikaliņos tāda pudelīte spēj sasniegt 6USD griestus.) Iekārtojamies pie Gate 1 un gaidām. To, ka izlidosim laikā- 15 30- nemaz neceram. Nekur taču nav jāsteidzas!:D Piebrauc autobuss. Nopietna izskata militārpersona pārbauda, vai pasē ir izbraukšanas zīmogs. Kādi padsmit cilvēki iekāpjam autobusā, pārējos nelaiž. Nāk kāds vīrs un prasa, vai runājam angliski, un sāk atdot biļetes. Upsss!!! Mazs misēklis, autobusa vadītājs mazliet sajauca.:D Atgriežamies lidostas ēkā. Ar otro mēģinājumu tomēr tiekam līdz lidmašīnai, ieņemam vietas 9. rindā. Ierastā instruktāža, gatavojamies izlidot. Pēkšņi balss skaļrunī paziņo, ka mazliet aizkavēsimies, radušās problēmas ar navigāciju, mēģināšot pārstartēt borta kompjūteru, tas aizņemšot apmēram 15 minūtes. Pacietīgi sēžam. Kad pagājusi krietna pusstunda, stjuarti sāk pasniegt glāzi ūdens. Turpinām pacietīgi sēdēt un gaidīt, lidmašīnas priekšpusē manāma nervoza skraidīšana. Kad katram pasažierim sāk dalīt minerālūdens pudeli, galvā pazib doma, ka šī "pasēdēšana" ievilksies. Neviens nekādu informāciju nesniedz, tā kā varam ļauties fantāzijai... Pēc apmēram 3 stundu (!!!) gaidīšanas seko priecīgs paziņojums: "Uzpildīsim degvielu un MĒĢINĀSIM doties ceļā!" Pirksti tver telefonu, sūtam sms, ka tulīt izlidosim, lai ap vieniem naktī sagaida mūs Rīgas lidostā. Lidmašīna uzsāk kustību skrejceļa virzienā------ un mūsu prieki beidzas. Navigācija turpina steikot un mēs nekur nelidosim! Atkal zvanam uz mājām, lai atceltu komandu, doties mums pakaļ. Kāpjam ārā no lidmašīnas , mums izsniedz sviestmaizi un dodamies atpakaļ uz lidostu. Atbildīgajiem darbiniekiem radām pamatīgas galvassāpes- ko tagad darīt ar 180 cilvēku baru?! Tālākais atgādina aitu bara dzīšanu- paejiet tur, tagad tur, pēc tam atkal tur. Izklaidējamies, audzējot telefona rēķinus, zvanot uz mājām. Neziņa un nogurums.... Vīrs atrada WiFi, Rīgas lidostas mājas lapā rakstīts, ka lidmašīna kavējas... tas arī viss. Beidzot amatpersonas ir izdomājušas, ka mūsu izbraukšanas vīzas var vienkārši anulēt, uzspiežot zīmodziņu. Seko informācija, ka mūs izmitināšot kādā viesnīcā. Izskan versijas par gulēšanu beduīnu miteklī vai telšu pilsētiņā- ar humora izjūtu visiem viss kārtībā. Šajā situācijā vēlreiz aptveru, cik viegli dezorientēt cilvēkus, nesniedzot informāciju. Uzreiz kāda klusi izteikta doma ceļo no mutes mutē kā aktuālākā baumu karaliene. Kāds vīrietis visai ticami apgalvo, ka sazvanījis paziņu, kuram Rīgas lidostā teikts, ka mēs ielidosim 8 no rīta. Saņemam savu bagāžu, kāpjam autobusos un dodamies viesnīcas virzienā. Savas atmiņas nostūros mēģinu atrast informācijas druskas par ceļotāju tiesībām. Vienmēr jau liekas, ka tas uz mani neattiecas, bet pamatlietas tomēr ir jāzin. Kaut vai tas, ka, ja lidojums tiek atcelts lidmašīnas tehnisko problēmu dēļ, pasažieri ir jāizmitina tādas pašas vai augstākas kategorijas viesnīcā kā viņi ir dzīvojuši. Mums paveicas, ir iespēja padzīvot viesnīcā, kur parasti apmetas valstu delegāciju pārstāvji. Plkst. 22 laimīgi rikšojam vakariņās Maritim ***** viesnīcā. Teritorija tumsā izskatās liela- reception tur, restorāns kaut kur pāri tiltiņam pa līkloču celiņiem, kamēr vēl tiekam līdz savam numuriņam 5827. Nakts paiet nemierīgi, gulēt nevaru. Tika pateikts, ka mums zvanīs uz numuriņu, tad būs ātri jāceļas un jādodas uz lidostu. No rīta izeju uz balkona un mēģinu visus sazvanīt, lai nokārtotu darbs lietas- kā nekā 1. martā biju plānojusi atkal līdz ausīm ierakties darbā. Pa teritoriju klīst latvieši, tātad neesam šeit aizmirsti.:D Manējie sāk mosties, dodamies meklēt brokastis. Garšīgi, laba apkalpošana. Dienas gaismā arī viesnīcas teritorija nešķiet tik liela un nesaprotama, bērni izmanto iespēju mērcēties baseinā, es, atradusi WiFi, metos strādāt. Nez, cik dienas šeit būs jāpavada?! Ik pa brīdim ir sajūta, ka tūlīt lidmašīna nosēdīsies uz galvas- tik zemu tās nosēžas. Ilgstoši šeit negribētos uzturēties! Plkst. 11 30 izrādās, ka jādodas uz lidostu. Cikos un vai vispār lidosim, informācijas nekādas. Vēlreiz visa procedūra līdz Tax Free zonai. Uz biļetes viens izlidošanas laiks, uz tablo- otrs. Mans pacietības mērs ir pilns, kad dēls paziņo, ka tablo Rīgu vairs vispār nerāda... Dodos jautāt, cikos mēs tiksim projām??? Atbilde- pēc pusstundas. Zinām mēs, kā te tās kamieļa minūtes velkas!!! Pēkšņi no blakus izejas, kur ir uzraksts Jekaterinburga, atskan balss: "Rix, no, Rix, no,no!" Kā to saprast nezinu, bet izrādās, ka turp jādodas mums. Atkal redzam to pašu vakar "noplīsušo" lidmašīnu. Kāpjot lidmašīnā metu kaunu pie malas un prasu stjuartam, vai šoreiz lidosim vai tikai mēģināsim to darīt. Ceļamies gaisā.... Pirmoreiz dzirdu, ka pasažieri sajūsmināti aplaudē, kad lidmašīna paceļas no skrejceļa! :D Zinot, ka no Šarmas parasti lido pāri Suecas līcim un pāri kontinentam, kļūst neomulīgi, kad redzu zem mums Agapas līci. Domāju, lūdzu, vismaz aizlidojam kaut kur tālāk, lai nebūtu jāatgriežas Šarmas lidostā! Piepeši ierunājas pilots, angļu valodā sāk klāstīt par tehniskajām problēmām, kas bija piemeklējušas lidmašīnu... Par laimi, tagad viss esot kārtībā un mēs turpināšot ceļu uz Rīgu! Lidojuma laikā vīrs, aprunājoties ar stjuartu, uzzin nelielu "sīkumu"- arī gaisa satiksmē eksistē normas, noteikumi un likumi. Un viens no tiem- arī no brīža, kad lidmašīna tika saremontēta, bija jāpaiet 12 stundām līdz apkalpe drīkstēja tajā atgriezties. Agrāk gluži vienkārši nevarēja saņemt atļauju pacelties. Rīgas lidostā, gaidot bagāžu, dzirdu, ka kāda sieviete saka- viņai pietiekot, vairs nelidošot! Pagājis krietns laiks, tā brīža sajūtas sāk izplēnēt, tomēr mācība ir gūta: pirms doties ceļā, jāparedz arī nestandarta situācijas. Vienā reizē no 10 arī tā var gadīties:D


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais