17 svētdienas, jeb 17 pavasara mirkļi...(turpinājums)

  • 3 min lasīšanai

(Turpinājums.) 01.aprīlis. Easyjet uz Lisboa... Jau pirms astoņiem no rīta esmu klāt un sāku gaidīt grupu, kura atlidos 15:30. Lisabonas lidosta atrodas pilsētā, aerobuss līdz centram un atpakaļ tai pašā dienā maksā EUR 3.50. Karte ar sabiedriskā transporta kustības shēmu dabūjama lidostā. Pēc Marokas tāds pavēss... Klīstu pa tukšajām ielām – pirmais iespaids ne visai... Iemaldos vecpilsētā – kāpnes, labirinti, šaurība – jā, te ir kaut kas īpatnējs, tikai šai vietai raksturīgs: var sākt fotografēt, un laiks sāk ritēt ātrāk... Apbrīnoju daudzās kafejnīcas, kas nupat sāk vērties vaļā: saldumi, kūciņas... Nopietni vīri sēd pie mikroskopiskām kafijas tasītēm... Te taču nav musulmaņu valsts !? Rādu ar žestiem, ka gribu lielo tasi – „big, big” ar dzērienu un divas kūkmaizītes. Lielajā salej kafiju ar pienu. Kaut gan pieturos pie pārliecības, ka piens ir paredzēts teļiem, labi vien ir: bez piena un cukura šī kafija nav dzerama... Tikai uz pēcpusdienu, nostaigājis km tā ap desmit, atrodu kādu ēdnīcas tipa ēstuvi, kurā ēdieni salikti apskatei: var saprast – zivs, cūka, vista vai cits kāds radījums... Ar pirkstu parādu, ko vēlos: par lielu porciju zivju sautējuma ar kartupeļiem un trauciņu svaigiem sagrieztiem augļiem – EUR 5.-. Starp citu, otrie ēdieni, šķiet, tiek gatavoti tikai ap pusdienlaiku – pāris vietās gadījās, ka 13:00 vēl redzējām cilvēkus ēdam gaļu, bet, pēc diviem, kad gribējām pasūtīt paši – vairs nekā – tikai kūciņas...

Uz tikšanās laiku esmu lidostā, grupa ir klāt, sēdu autobusā un klausos: ...”bet, kad es biju tur un tur, mums bija tā un šitā...”... Laikam Portugāle ir pēdējā vieta, uz kuru brauc tie, kas visur citur jau paguvuši... Programmā aizbraukšana līdz viesnīcai un vakars pie okeāna. Man nekādu okeānu nevajag – lobu apelsīnus un izstiepjos divguļamajā gultā...

02.aprīlis. Sesimbra – brauciens ar kuģīti, kuram caurspīdīgi sāni: var redzēt zemūdens pasauli. Tomēr – tā ir Atlantijas piekraste, un zivtiņas- visparastākās... Espišela rags – tūristu maz, stāva klints ūdens malā - ir. Moscatel de Setubal degustāciju kopā ar kādu kolēģi ignorējam, akmens zupu (pupiņu zupa ar piparotas desas gabaliņiem) pagaršojam – laba...

03.aprīlis. Batalja, Fatima, Koimbra. Klosteri bagātīgi izrotāti – viss no skulptūriņām, kokgriezumiem, metālkalumiem, iekšpusē apzeltīts un pārzeltīts... Negribas ne mēģināt atcerēties, ko tajā nosauktajā gadu simtā darinājuši mūsu bāleliņi... Ko darīsi – piparu nauda, kolonizatori. Fatima ... Ja es nebūtu redzējis to mošeju Kasablankā... Varbūt tas saucas moderni, bet ar baznīcu asociāciju nekādu. „Izcils mūsdienu sakrālās arhitektūras paraugs” (rakstīts programmā) – varbūt... Kristus pie krusta – pārsteidzoši „stilīgi” atveidots.

Vakarā Koimbras fado – izpildītāji tikai vīrieši; notikuma vieta – kādā kapelā, kuras īpašniece, kā tika paziņots, „atrodas kopā ar mums” – apbedīta zem kādas telpas grīdas... Iznāca divi pajauni vīri ar ģitārām: vienam bass, otram speciālā fado ģitāra – tai to stīgu vairāk. Bija instrumentālie gabali un pa starpām viens sirms k-gs neiztrūkstošajā melnajā apmetnī dziedāja. Viens no ģitāristiem nemitīgi izjusti locījās līdzi melodijas viļņiem, solists rupjā spēcīgā balsī (bez mikrofona) nodeva klausītājiem savu vēstījumu. Izpildīt Koimbras fado drīkstot tikai Koimbras universitātes absolventi, tie neesot profesionāli dziedoņi. Teksti esot par revolūciju, nelaimīgu mīlu un sūro likteni... Man patika: vienubrīd likās, ka nākošā dziesma būs „Melnās acis”... Mazliet traucēja viesmīļi, kas nemitīgi tekalēja starp klausītājiem un mainīja tukšos traukus pret pilniem. Varbūt nedaudz žēl, ka neiepirku CD.

04.aprīlis. Figueira da Fosh, Alcubasa, Obiduša: vēl viens kūrorts, vēl viens superkrāšņs klosteris, vēl viena tūristiem sapucēta pilsētiņa...

Atkal fado – šoreiz Lisabonas. Te izpilda pārsvarā sievietes, bet ir arī vīri. Divi ģitāristi – sen jau pensijas gados, sēdēja kā koka dieviņi, tikai pirksti skraidīja pa stīgām ne sliktāk kā lunkanajam jauneklim vakardien... Dziedātājas mainījās; sākumā bija jaunākas, tad kāds sirms kungs šlipsē, tad pavecākas kundzītes, beigās bija divas kopā – viņas tā kā dziedāja, kā sarunājās (tāds priekšnesums esot dikti reti – mums esot stipri paveicies). Atšķirībā no Koimbras, galvaspilsētas fado izpildītājām revolūcija neesot prātā, - tikai nelaimīgā mīlestība, skumjas un ilgas. Balsis bija spēcīgas; likās gan, ka pēdējā dziedone vismaz pēdējos trīsdesmit gadus pastiprināti smēķējusi, bet izrādījās, ka tā ir krodziņa īpašniece, kurai patīkot uzstāties... OK. Klausītāji, šķiet, bija tikai tūristi – tas bija liels mīnuss: dziedātājas sita plaukstas, lēkāja un centās publiku iekvēlināt, lai dzied līdzi... Dziesmas droši vien populāras, bet zāle klusēja.

05.aprīlis. Lisabona ar saviem pasaules iekarotājas impērijas galvaspilsētas vaibstiem. Piparu nauda, Vasko de Gama. Expo pilsētiņa – izveidota 1998.gada izstādei. Turpat tilts pār Težo upi – uzbūvēts platākajā upes vietā, pie tam – nevis taisni pāri, bet ar lielu līkumu... Lūk, kā jābūvē tilti – šādi noteikti var ieguldīt vairāk naudas, nekā laižot taisni. Pārsteidz no maziem akmentiņiem bruģētie celiņi – to ir tik daudz visā pilsētā, ar dažnedažādiem ornamentiem – kā viņi to spējuši dabūt gatavu ? Skaisti, nepraktiski, un mitrā laikā slīd...

Sešpadsmit pavasara mirkļi ir pazibējuši kā fotoaparāta klikšķi; cerēsim ka septiņpadsmitais nepievils...

06.aprīlis. Finnair. Redzot pie reģistrācijas rindu ar gaišmatainiem cilvēkiem, saprotu, ka tā ir īstā... Helsinkos 45min lai pārsēstos. Labi, ka neņēmu to lētāko reisu caur Londonu ar pārsēšanos un vizināšanos pa Londonas apvedceļu, zīlējot – paspēšu, nepaspēšu... Finnair šodien nestreiko.

Nobeiguma vietā: ...nu vajadzēja jau aizbraukt; ja neesi bijis, nesaproti, ko pie gadījuma pakritizēt...


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais