17 svētdienas, jeb 17 pavasara mirkļi...

11.04.2010
10 min lasīšanai

Kolēģi jubilejā uzdāvināja dāvanu karti ceļojumiem, kuru jutos spiests visdrīzākajā laikā „atprečot”... Pirmā valsts, kurā gribējās būt, salīdzinot esošās gaisa temperatūras laika ziņās, bija Maroka. Nokārtoju formalitātes, un pēc pāris dienām konstatēju, ka atgriešanās dzimtenē paredzēta tieši pirms Lieldienām, ko pavadīt mājās likās pavisam nepieņemami... „Lieldienas Lisabonā un tās apkārtnē” šķita pareizākais risinājums. Kopā 17 svētdienas, jeb 17 pavasara mirkļi. Tūroperators informēja, ka lidojumos paredzēti čarterreisi un grupas biļetes, tādēļ ierosināja piemaksāt Ls160.- par visu lidojumu rezervēšanu individuāli, vai arī atskaitīt no ceļojumu summas Ls495.- un aviobiļešu iegādi veikt pašam. Pāris dienas noņēmies ap datoru, izvēlējos otro variantu, jo provizoriskā summa par biļetēm sanāca Ls346.-. Vienkāršos lidojumus biju rezervējis vairākas reizes, praksē viss noritēja gludi, tāpēc šoreiz aviobiļetes un viesnīcas rezervēt lielākā kvantumā nelikās problēma. Sākotnēji bija septiņi reisi un divas viesnīcas... Izmantoju www.skyscanner.net un www.toandfromtheairport.com .

Neuzskatu sevi par avantūristu, tāpēc saliekot iespējamos variantus uz dažām A4 formāta lapām, un, atmetot tos, kuros nākamo lidaparātu varētu sasniegt tikai skriešus, bilde mainījās par labu pieciem reisiem un vienai viesnīcai, summai pieaugot līdz Ls400.-

Sākot rezervēt biļetes, atklājās, ka no vairākām manā rīcībā esošajām kartēm, easyjet.com ņem pretī tikai to, par kuru rezervējot jāpiemaksā EUR 9,50 par katru reizi – man tās bija trīs reizes... Kamēr pētīju variantus, pagāja 2 dienas – reisi no Lisabonas caur Parīzi un Romu bija izpirkti, palicis vien reiss caur Helsinkiem (ja grib tikt mājā tai pašā dienā), un caur Londonu – divas pārsēšanās un nokļūšana no vienas lidostas uz otru, bez garantijas nonākt pie mērķa laikā... Starpība cenā: EUR 95.- un Ls195.-, bet garantēti (ja vien Finnair mazapmaksātie darbinieki nestreikos...). Izpētot nokļūšanu no lidostas uz naktsmāju vietu, izrādījās, ka ir divas iespējas: rezervēt viesnīcu pie lidostas par apt. Ls80.-, vai arī pilsētā, bet zaudēt brokastis un braukt ar taksi, kas varbūt iznāktu mazliet lētāk...

Rezultātā maršruts šāds: Rīga - Malpensa – Kasablanka – Madride – Lisabona – Helsinki – Rīga. Malpensā, Madridē un Lisabonā izvēlējos dažas stundas nīkt lidostā, jo uz agrajiem reisiem sabiedriskais transports nekursē, bet maksāt par lidostas viesnīcu vai taksometru nevarēju sevi pierunāt... Starp citu, vēlāk lasīju, ka rezervējot biļetes uz Latīņameriku, jārēķinās, ka nekādas mūsu banku kredītkartes (Master un Visa)netiek atzītas, tamdēļ autors bija izvēlējies lūgt rezervāciju draugam Norvēģijā, tad vēl meklējot gājienus, kā pārskaitīt naudu uz Norvēģiju (man, pārskaitot naudu uz Igauniju, reiz nācās samaksāt LVL 18.-). Izdrukāju rezervāciju apliecinošos dokumentus, iereģistrējos uz easyjet reisiem Malpensā un Madridē – tas iespējams 60 dienas iepriekš (Kasablanka iepriekšēju reģistrāciju atteica), paņēmu savu rokas bagāžas somiņu (reģistrējamā bagāža man nebija), un devos ceļā. Somu tiešām vienreiz svēra pirms iekāpšanas lidmašīnā, un divas reizes lika bāzt metāla rāmī – izdevās arī izvilkt... Tad vēl pusotra mēneša laikā līdz ceļojuma sākumam saņēmu pāris e-pastus par izmaiņām rezervācijās, kas izlasot bija vien lidojuma numura maiņa un par pusstundu agrāk pārcelts izlidošanas laiks – kaut gan, otro paziņojumu saņēmu pēc ceļojuma, tas ir, ja nebūtu gaidījis lidostā, iespējams būtu to pusstundu nokavējis... Katrā ziņā aprakstītais vērsa gatavošanos ceļam, kā arī ekskursiju norisi nervozāku, spraigāku un galu galā arī interesantāku; vēl jo vairāk tāpēc, ka plānotais 100% piepildījās un esmu mājās ar svaigiem iespaidiem.

21.marts. Vasarīgi ģērbies ierodos RIX – Rīgas lidostā. Iepriekšējā reģistrācija nav paredzēta, jo lidoju ar Air One, tāpēc rātni gaidu rindā. Mērķis – Malpensa. Nesen uzdāvinātajā I-podā salieku vietējos laikus paredzētajās starpstacijās – Malpensā būšu 13:40. Līdz Milānai 49km, piepilsētas vilciens Malpensa Express atiet 14:23 (par 14,50 eirikiem, ja tai pašā dienā atpakaļ), biļete turpat pirms iekāpšanas kioskā 1.terminālī; tā jākompostrē pirms slīdceliņa, citādi atbraucot Milānā var netikt ārā – biļete vajadzīga atverot izeju uz pilsētu... Brauciens 40 minūtes. Milānas karti var atrast lidostā – bezmaksas buklets. Laiks vēl stipri pavasarīgs – smidzina, 11⁰C. Ir svētdiena, tāpēcpie Castello Sforzesco un citur pilsētā pulcējas ļaužu bariņi veclaicīgā apģērbā, skan kvēlas uzrunas, vēlāk arī zalves no šaujamajiem – šķiet, sakarā ar brīvības cīņu gadadienu vai tamlīdzīgi... La Scala, Duomo. Katedrāle pārsteidz – tik daudz visādu izgreznojumu un skulptūriņu... Jau tumsā atgriežos Malpensā. Izmēģinu bezmaksas autobusa maršrutu uz 2.termināli – tas paredzēts tikai easyjet reisiem, naktī ir tukšs. 1.terminālī var gulēt – neesmu vienīgais.

22.marts. No rīta savlaicīgi esmu 2.terminālī – tas stāvgrūdām pilns jau sešos: visi garā rindā virzās uz iekāpšanu. Šajā terminālī nav nekādu tax free; tiekot cauri kontrolei ir daži sēžamie un viss – lielākā daļa pasažieru vairāk kā stundu mīņājas pie iekāpšanas vietas. Uz Kasablanku lidmašīna pustukša – sēdi, kur gribi...

13:00 jāsatiek grupa. Pienāk 14:00, bet tablo nerāda, ka lidmašīna no Stambulas būtu piezemējusies. Man ir gides tālruņa Nr., bet lidmašīnā jau tālruņi izslēgti... Beidzot zvans, ka grupa ir klāt; protams, izgājuši citā terminālī, nekā norādīts tablo, piezemējušies laikā, tikai ķēpa ar bagāžu – stipri pārbaudījuši, likuši vairākiem pārrakstīt iebraukšanas lapiņas pirms pasu kontroles, liekot norādīt viesnīcas adresi un istabiņas numuru... Es gan tikai rakstīju pilsētas – Fesa, Rabata, utt., jo viesnīcas nemaz nevarēju zināt. Katram pasē iespiež iebraukšanas Nr. – svarīga lieta, jo katrreiz iereģistrējoties viesnīcā, tas jāuzrāda, vēl un vēlreiz aizpildot attiecīgās lapiņas... Varu atslābt no ceļojuma menedžēšanas – turpmāk par visu gādās gide, vietējais pavadonis ar palīgu Hasanu un šoferis.

Ieklausoties sarunās, kas sākas ar vārdiem: ...bet, kad es biju Peru (Bali, Mozambikā, Taizemē, Kenijā, Indonēzijā, utt., utml.), vienubrīd uzpeldēja doma, ka esmu nokļuvis pie atkarīgajiem: kādreiz kompānijā arī visas sarunas sākās – „...vai atceries, kad dzērām tur un tur, ...” Lai cik arī neesmu vizinājies apkārt, citi ir bijuši tālāk, redzējuši vairāk... Joprojām nesaprotu cilvēkus, kuri katru atvaļinājumu spēj pavadīt vienā un tajā pašā vietā.

Naudu – dirhamus, var samainīt tikai Marokā; 10 dirhami ≈ 1EUR. Rabata – vecpilsēta; atmiņā vienīgi koši zilas sienas... Karaļa pils, mauzolejs – bez emocijām. Bet silts, gar ceļmalām mimozu kupenas, agaves..., tīrāks kā Ēģiptē. Marokā šogad bijuši plūdi – samērā ilgi lijis, kas notiek ārkārtīgi reti; vēl šobrīd gar ceļu peļķes un slapji lauki. Ik pa brīdim ceļmalā saliktas sēņu kaudzītes – apkārtējos mežos augot trifeles... Paredzēts apceļot 4 karaliskās pilsētas, kas savulaik bijušas Marokas galvaspilsētas: Rabatu, Meknesu, Fesu un Marrakešu. Pavadonis stāsta par vēsturi, saimniecisko dzīvi, utt. 70% iedzīvotāju Marokā esot jaunieši – līdz 25 gadiem...

23.marts. Volubilis – romiešu atbalsta punkts tālā pagātnē. Kolonnas galā stārķis savijis ligzdu un sēd tajā... Kas tie par stārķiem, kuri lido pie mums ?? Visā Marokā ligzdo milzums stārķu... Vietējais gids aizrāvies ar romiešu vēsturi, mums ir par ilgu... Emocijas parādās, kad cita starpā tiek stāstīts par lupināriju, kurš tulkojumā iznākot- bordelis.

24.marts. Fēsa. Strūklaku pilsēta... arābiem strūklaka esot ar vienu strūklu; pietiek, ja dzird ūdens čalas... Fēsā ir arī lielās – eiropiešu iespaidā. Marokāņi neuzskatot sevi par arābiem, viņu senči esot berberi; arābi, tāpat kā franči, ir iekarotāji. Medina – vecpilsēta; ceļu tur neatrast ne ar karti, ne GPS... Kaitina nodeva tūrisma biznesam – maršrutā obligāti paredzētas divas, trīs tirdzniecības vietas katrā pilsētā, kur tad nu ripina paklājus, dod ostīt smaržu eļļas, rāda keramiku, demonstrē ādu meistara amatprasmi, utt. Starp citu – ne velti; lai gan puspasauli apceļojušie kolēģi nevarēja nezināt cenu politiku šādās vietās, no visām grupa aizgāja ar pilniem iepirkumu maisiem... „Tev labi, man labi..., visiem labi....” – pēc kārtējās kaulēšanās smaidīja grupas vadītāja.

25.marts. Pāri Atlasa kalniem uz vietu, kur sākas Sahāras tuksnesis. Nu viss, ko Latvijā neatrast- palmas, smiltis, kalni... Paliek aizvien pelēkāks: smiltis nav košās krāsās, bet ar lavas gabaliņu piejaukumu. Erfudā sēžamies džipos ar arābiem pie stūres... Tuksnesis ir kā slikts grantēts lielceļš Latvijā; šoferi brauc lēni un garlaicīgi. Ar tumsu esam apmetnē Merzougā. Pūš stiprs vējš, putekļus nes pa gaisu – nepatīkami. Naktī vējš norimstot, mūs mierina... Tā arī ir – vējš norimst, un, man par lielu pārsteigumu šajā tuksneša malā- sāk kost odi.

26.marts. Piecos jābūt kājās un pirms brokastīm jāredz saules lēkts. Vēl tumsā esam pie kamieļiem, kas jau no pusnakts vaidēja aiz telšu pilsētiņas. Neesmu ne zirgu ne suņu cienītājs, kamielis, šķiet, arī no tās sugas... Augšā esot, lopiņš likās gana kraupains, bet saņemot bildi no malas („paparaci” neatstāja mūs nevienā kaut cik nopietnā objektā), izskatās tīri pieklājīgi, šķiet pat, ka smaida. Saule tā arī neuzlēca (neredzējām dūmakas dēļ), bet sūdzēties nevar – ceļojuma nosaukums taču skan: „Maroka – rietošās saules zeme”... Diena autobusā. Brauciens gar tuksneša malu; Todras kanjons, Dades kanjons un ieleja. Kalni maigi zaļi – (parasti tie esot brūni), ganās kazas, aitas – idille... Līdzīgi Alpiem, tikai veidoti no mālainiem iežiem. Redzams, ka lietus ūdens izgrauzis dziļas gultnes laukos, bojājis māju sienas, izskalojis ceļus – viss taču veidots no māliem... Senās marokāņu pilis, oāzes, īpatnējie erozijas veidojumi.

27.marts. Ourzazate – ciematiņš, kurā uzņemtas slavenās Holivudas filmas par leģionāriem, Aleksandru Lielo, Arābijas Lourensu u.c. Lēts darba spēks, pateicīga apkārtējā daba.

28.marts. Marrākeša – laikam eksotiskākais objekts, kam jāatstāj paliekošs iespaids tūristos... Ir svētdiena, un tiek solīts tirgus laukums dienā, tas pats naktī; ekskursija pa ievērojamākajām pilsētas vietām. Nespēju atšķirt arābu ornamentus: tie ir pilnīgi visur – uz piļu sienām, viesnīcu apdarē, grīdās, griestos un tualetēs. Šķiet visi vienādi - zilganbalti; auseklīši arī pa to starpu... Tirgus. Jau dienā cilvēku ka biezs – skats tāds pats kā Rīgas centrāltirgū, tikai drūzmai pa vidu visos virzienos braukā vietējie iedzīvotāji ar mopēdiem, daži ar motocikliem. Dūmi un smirdoņa, visu laiku jāuzmanās – uz mopēdiem tiek vesti maisi ar precēm, sievas ar bērniem, utt. Tas notiek pieklājīgā ātrumā; baram pa vidu kā aitas slāj tūristi, apkārt skatīdamies – tad tiek uztaurēts... Starp citu, ne reizi viesnīcās vai tūrisma objektos nesaklausīju lielās kaimiņvalsts valodu – tikai francūži, vācieši, holandieši, itāļi; arī japāņi tikai reizes divas... Tas pats trakums turpinājās arī tumsā, tikai cilvēku vienubrīd tā kā bija vēl vairāk. Izklaidējās vietējie – pēc ādas krāsas spriežot, pie galdiem tūristus praktiski nemanīja. Paskats kā tādā gada tirgū, bet tā te notiekot katru svētdienu... Mūsu rindās atbirums – viens no retajiem jauniešiem paliek viesnīcā cīnoties ar vēderkaiti. Es uzvedos uzmanīgi – vairāk spiežu uz smalkmaizītēm, saldumiem, pankūkām, zupām, salātiem un augļiem; gaļu tikai mazliet garšai, omleti atstāju citiem... Mūs divas reizes dienā baroja viesnīcā, pa vidu - jāiztiek pašiem. Ēdiens man šķita garšīgāks kā Ēģiptē; bija arī šis tas īpatnējs –piemēram, baloža gaļas sacepums, bagātīgi sacukurots un sabērts ar kanēli... Gandrīz visur bija dabūjami augļi – apelsīni, zemenes.

29.marts. Mažorela dārzi – Jardin de Majorelle – Marokā viss notiek franciski; angļu vai vācu valodu lieto ļoti maz. Tāds maziņš botāniskais dārzs ar kaktusiem un bambusu birzi. Ziedu bija padaudz, tomēr košākās šai laikā tomēr ir un paliek bugenvilijas... Atpakaļ uz Kasablanku. Laiks brīnišķīgs. Labi, ka man vēl viena ekskursija priekšā – grēks būtu tik ātri atgriezties agrīnajā pavasarī. Autobuss brēc, ka vajag peldi okeānā; to arī dabūjam. Kasablankas pludmale kādu gabaliņu klāta ar smiltīm, mazliet tumšākām nekā Rīgas Jūrmalā, bet smiltīm. Ūdens temperatūra ap grādiem 18; gaiss – pāri divdesmit; kā pie mums ap Jāņiem. Arī daži melnie knēveļi lien ūdenī, pārējie gan spēlē futbolu krastā, vai guļ smiltīs ar visām drēbēm. Apbrīnojama ir vietējo „tuvības” izjūta: tiklīdz esam nolikuši mantas un noģērbušies, burtiski pusmetra attālumā noliekas bariņš jauniešu, un, noklājot savu lupatdeķi, sāk dauzīties...; kad viesnīcā ēdu brokastis pie atsevišķa galdiņa, kamēr zālē no divdesmit galdiem aizņemti pieci, atnāk mazs, melns nēģeris un, protams, apsēžas man blakus, tā, ka elkoņi saskaras... Nekādas higiēniskā attāluma izjūtas...

30.marts. Atvadas no grupas. No rīta vēl Hassana II mošejas apmeklējums. Kasablankas mošeja esot trešā lielākā pasaulē – pēc Mekas un Medinas. Tā ir jauna, uzcelta 1993.gadā. Paredzēta 20000 lūdzējiem vīriešiem zālē un 5000 tūkstošiem sieviešu balkonā vienlaicīgi; ārējā laukumā – vēl 80000 cilvēku. Lāzera stars minaretā 200m augstumā norādot Mekas virzienu 30km attālumā. Kokgriezumi, bagātīgā apdare, venēciešu kristāla kroņlukturi, 2 minūtēs atveramais jumts skaidrā laikā – musulmaņiem ir ko parādīt tūristiem; tāpēc, acīmredzot, arī atļauti neticīgo apmeklējumi... No redzētajām reliģiskajām celtnēm faktiski spēcīgākais iespaids; seko mošeja ar katedrāles torni un 800 kolonnām Kordovā. Jaunā katedrāle Fatimā tik ļoti modernizēta, ka manā skatījumā maz līdzinās kulta celtnei...

Grupa lido mājup, es pēc trim stundām – uz Madridi. Kabatā viesnīcas La Fontana rezervācijas papīrs ar ierakstu: English in not spoken. Kad ne, ne – nekāds runātājs es arī neesmu... Esmu izstudējis Madrides metro shēmu un Ķīpsalas tūrizstādē pie Spānijas stenda izplēsis lapu ar Madrides karti. Plānoju pirkt tūrista braukšanas karti (Tourist Travel Pass), par kuru plaši aprakstīts internetā. Lidostā iebraucu, kad kioski jau ciet, bakstos ap biļešu automātiem – jā, izrādās tur dod arī travel pass. Tikai automāts neņem 50 un 100 EUR banknotes, un man, protams, ir tikai tādas... Skraidu pa lidostu, kamēr atrodu kādu ēstuvi, kas vēl vaļā, samainu naudu, un, trīsreiz pārsēžoties metro, tieku līdz Gran Via, kas ir viena no galvenajām ielām. 50m no metro šķērsielā ieraugu La Fontanu. Istabiņā divguļamā gulta, skapītis, divi pakaramie, izlietne, televizors uzkārts pie sienas. Duša pāri koridoram – kopējā, ziepju nav. Istabiņā ieslēgta apkure... Televizorā rāda vienīgi tādus kanālus, kas citās viesnīcās ir tikai par atsevišķu maksu. Kopumā mājīgi – tīrs, vienam bez bagāžas vietas gana. Pēc kartes viesnīca pašā centrā, par ko otrā rītā arī pārliecinos.

31.marts. Spānija. Madridē kādreiz esmu bijis, atceros gan tikai buļlu cīņas, kuru laikā blakus sēdošais spānis kūpināja reti smirdīgu cigāru, kā arī tos četrus pirmos buļļus, kuri nemaz negribēja cīnīties... Lai negribīgo lopu dabūtu nost no arēnas, tur ielaida baru baltu govju – tā viss bars kopā ar bulli tika aizdzīts prom. Šoreiz citi iespaidi – uz ielām daudz ubagu. Metro iekāpa kāda sieviete, nodziedāja trīs pantiņus ar sērīgu melodiju, tad apstaigāja klātesošos ar naudas trauciņu... Dienā ielas malā spēlēja vesels ansamblis pensijas vecuma mūziķu – divi saksofoni, divi kontrabasi un bungas – redzams, ka profesionāļi, bet, laikam naudiņas nepietiek. Ziedošie krūmiņi vēl pumpuros – piecas dienas par agru, bet citādi tīri silts. Staigāju līdz tumsai, tad uz lidostu – tur vēlams laicīgi aizņemt solu – gulētgribētāju ir vairāk, tāpēc pēdējiem jāguļ uz grīdas...

01.aprīlis. Easyjet uz Lisboa... (Turpinājums vēlāk).

>:P>

17 svētdienas, jeb 17 pavasara mirkļi...

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem