Kā es braucu Marokā lūkoties
|
Pēteris Tomiņš
|
Aprakstāmais pat ļoti izdevies ceļojums uz Maroku ir iemesls man beidzot „iedraugoties”. To daru, lai dalītos labā pieredzē, popularizētu zemi, augšupejošu valsti, čaklus, līdzsvarotus, mierīgus („Kuskuss eiropiešiem galvā, mēs – marokāņi – to ēdam,” citēju kādu turienes prātvēderu) cilvēkus. Mani saista solījums pastāstīt Latvijā tieši par labākajiem no sastaptajiem (Latvijas infocaurlaidīgais ieņēmumu dienests var gulēt mierīgi – finansiālu saistību man nav). Ceļotāji – mana ģimene, pavisam seši cilvēki. Maršruts – pašdarināts (The Rough Guide). Organizācija – arī pašu, savlaicīgi sākta (Ryan-air, starplidostu pārbraucieni, riādās gulēšana, tuksneša tūre). Mikrobusiņu ar labo un drošo šoferi-gidu Ali gan sameklēja riādu „jumts” (īsteni – viens no „jumtiem” Marākešā) Bunila Rabaha, Bounila Rabah kungs www.marrakech-medina.com . Ceļojuma laiks – 14 dienas martā (2010.), nobraukti drusku vairāk kā 1100 km, tas maksāja mazāk nekā ļoti cienījamā (ir pieredze!) firma „Impro” prasa par 10 dienu tūri. Bija tikai viena vilšanās – riādas saimnieku nolīgtais gids Fēsā, kaut gan serviss Idrisu ģimenes mājā un pati māja bija perfekti (Riada Lala Mina family Idrissi www.riadlalamina.ma ). Apmetāmies tikai iepriekšpasūtītās riādās (savrupmāja ar dārziņu ar vai bez baseina tās vidū). Tas, kas ceļotāju Marokā sagaida ir fascinējoša materiālā kultūra – saredzu – divslāņaina: berberu un arābu. Ir vēsturisks pamats uzskatam, ka savu daļu ieguldījuši arī spāņu, franči, romieši. Čaklajiem marokāņiem ir patiešām fantastiska skaistuma izjūta itin visā – arhitektūrā, tekstilā, keramikā, metālkalumos un koka darbos. Apģērbā? Ja runa par nacionālo – protams, arī tajā. Sabiedrība visumā ir sekulāra un tas redzams gan apģērbā, gan uzvedībā. Par nemateriālo kultūru tik skaļi spriest neņemos – 2 nedēļas ir pārlieku īss laiks, lai to iepazītu. Un tomēr – ceļu satiksmē, šķiet, ir tikai viens ciets nosacījums – kustība pa labo pusi. Taču ir arī princips – respektēt un cienīt visus citus satiksmes dalībniekus, neatkarīgi no transportlīdzekļa: K-2, ēzelis, velo vai „Ferrari”. Kaut gan – pēdējo tur nav, tāpat kā tur vispār nav „biezo” auto. „No hurry – no Ferrari”, jau augstāk pieminētā prātvēdera izteikums. Austrumos nesteidzas, steidzamies mēs – Rietumu mežoņi. Īpašais kultūras (nemateriālās) gadījums – tirdzniecība. Tā Austrumos, protams, ir īpatnēja. Marokānis skaidri zina, ka tūrists, pēc definīcijas, ir bagāts, un marokānis ir cieti pārliecināts, ka atbraucis viņš iepirkties tieši uz viņa (marokāņa) veikaliņu. Nu, bet ja tomēr nenopērk – nekādas apvainošanās! gan jau nopirks nākamreiz. Radās iespaids, ka ir tirgotāji, kam mans pirkums ir ja ne taisni izdzīvošanas, tad dzīvošanas jautājums gan. Pensiju tai zemā nav un algas ir tikai valsts kalpotājiem. Valsts, skaidri redzams, strauji kāpj ekonomiskās attīstības kalnā. Visur ceļ. būvē, pārbūvē. Drošības problēmu nebija nekādu. Pat kabatzagļus nemanījām, kas, kā rakstos minēts, tur esot. Attiecībā uz tīrību – ja principā akceptē „gigiena – vrag turista”, grūtību nav. Ēdām visu, ko gribējām, ūdeni gan dzērām tik rūpnieciski fasētu. Komunikācija – arābu, berberu, franču valodā. Angļu visai nepopulāra. Saprašanās nav problēma, vienalga! Kartes (pilsētu shēmas) ir sliktas, vietējie tās lasīt, kā radās „ciets” iespaids, neprot. Apmaldīšanās Marākešas un, jo īpaši, Fēsas medinā garantēta; vietējie, protams, bet arī dažkārt ne bez manām grūtībām, izvedīs, bet par to būs jāsamaksā. Ja ņem vērā, ka attālumi nav mazi un laika patēriņš tai izvešanai ir vērā ņemams, prasība respektējama.
Maršruts un tā paši iespaidīgākie elementi. Marākeša. Medina (vecpilsēta) ir vērtība par sevi. Ben Jusufa medrese – arhitektūras pērle, gids-pašdarbnieks (5 EUR) – vērtīgs info avots; centrālais laukums Džema el Fna – tirgus un piedzīvojums, sevišķi vakarstundās; Bahia pils jāredz, īstenībā jāizbauda, ja vispār grib saprast, kas rakstīts un aprakstīts „Tūkstoš un vienas nakts pasakās”. Esauria – Marokas vēstures mērogos jauna (1506.) ostas pilsēta Atlantijas krastā. Pāri un caur Atlasam pa Tizi n’Tiškas pāreju (2260 m vjl.). Sniega ceļmalās vairs nebija. Aiit Benhadu. Berberu ciems-cietoksnis. Dubļu pils – pasaules kultūras mantojums. Skaistums un elegance! Teiksma un pasaka (ja ir kāds nieks fantāzijas)! Uarzazate – Holivudas filiāle. Interesanta. Tinerhira. Necila pilsētiņa ar vēl necilāku restorāniņu „Cafe restaurant Central” ar izcilu ķēki. Necilības vidū laikazoba krietni papluinīta, ļoti iespaidīga vecpilsēta. Berberu kultūras centrs (Berbers’ home). Galvenā atrakcija – Todras kanjons. Kādu puskilometru garš, nez’ vai 50 m plats, 300 metrus dziļš, pilnīgi vertikālām sienām. Baigi iespaidīgs! Klinšukāpēju paradīze. Eleganta apmešanās vieta kasbah „Petit Nomade” www.hotel-valentine.net . Saimnieks Lahsens runā labā angļu valodā. Erg Šebi. Sahāras „uvertīra” – mazu un milzīgu smilšu kāpu lauks 28 x 7 km. Pārgājiens kamieļa mugurā ar nakšņošanu berberu teltīs. Ziņas par dromedāru cieto muguru kā cilvēku pakaļas traumas avotu ir pārspīlētas. Volubilis – Romas impērijas rietumu ekstrēms laikā no 45. līdz 253. gadam (pēc Pestītāja). Mozaīkas tādas, kādu pašā Romā sen vairs nav. Fesa – arābu pasaules pilsētu tīrradnis. Kaut vai 365 minaretu dēļ. Kaut vai medinas ielu, ieliņu, eju un caureju, gaņģu, kāpņu, tuneļu, darbnīcu, veikalu, bodīšu, tirgu, kafejnīcu, tējnīciņu, smaržu, smaku, aromātu, mošeju, medrešu (Moulay Idriss – dimants starp pērlēm!), nebeidzamo kleķa sienu abpus ielai un visriņķī pilsētai dēļ. Šī jūkļa pašā vidū Kairuānas universitāte – pasaulē vecākā akadēmiskā mācību iestāde; kopš 857. gada. Tieši tā – 0857.! Kas zin’ – varbūt tieši no šejienes pāvests SilvestrsII X g.s. Eiropai „papumpēja” ideju par arābu cipariem kā kaut ko dzīvē noderīgu. Joprojām darbojas, apskatāma gan vienīgi no pa vārtu šķirbu (musulmaņiem, ziniet, sava kārtība). Dzīvojām riadā pie Idrissi ģimenes – www.riadlalamina.ma , saņēmām jebkādu gribētu palīdzību (angliski runā gan tikai meita – studente); bija vērts atvadu vakariņas palūgt pagatavot mājasmātei.
Papildus info, ja vajag, var iegūt no šo rindu autora. Tā kā esmu narkotiku, alkohola un pat datorneatkarīgs, atbildi varētu nākties pagaidīt. Steidzamākos gadījumos – ptomins@yahoo.com .
Dr. Pēteris Tomiņš