atgriežoties vēju pilsētā
|
Liāna Kairēna- Ghodke
|
Pirms brakšanas man ir jau sarakst ko šajā reziē man gribētos redzēt,lai gan esmu dzimusi, augusi liepājniece, pēdējo gadu laikā es te vairāk jūtos kā tūriste. Jo pilsētā ir kaut kas jauns katru reizi kad es atbraucu. Nu tad šoreiz es izdomāju ka būšu kā īst tūrists un apskatīšu Liepājas skaistākās vietas. Ir tik grūti aprakstīt to sajūtu kad mana lidmašīna nolaižas uz Latvijas zemes, un pēkšni kaklā rodas kamols, lai gan sevi es nearētu nosaukt par pārlieku emocionālu, bet šī sajūta kaut ko izkustina.Rīga mani sagaida ar lietu, kas izraisa smaidu, jo Skotiju es pametu siltai saulītei spīdot. Un tagat tikai uz mašīnu un pēc pāris stundām es būšu vēju pilsētā, kur mamma ar biešu zupu un rupju maizi studentu mājās gaida, un jā pēc apmēram 2 stundām esmu atkal mājās. Un rīt man sāksies tūre par Liepāju. Šķirstot paprāvo žurnālu kaudzīti, ko man mamma ir sakrājusi, lai man nepaietu garām Latvijas augstākās sabiedrības tenkas, es ieraudzīju reklāmu J.Streiča filmai "Rūolfa mantojums". Un nākošajā dienā mans ceļš veda uz kinoteātri BALLE.Man bija patīkams pārsteigums jo filma nu dien bija baudāma, ar tīkamu latviešu humoru un labu sižetu kas ir polārs jebkurā laikā.Un cilvēku daudzums kinoteātrī arī sildīja sirdi. Šodien es esmu nolēmusi ceļot laikā un telpā, ko Liepājā ļauj izdarīt Karostas rajons. Pirms Kalpaka tilta ir Laumas rajons, bet kā pāriet pāri atjaunotajam Kalpaka tiltam, cilvēks nonāk desmit gadus atpakaļ, kādā piemaskavas ciemā. Un rajona nosaukums tiešām atbilstoš. Šis rajons tiešām atgādina pamestu kara ostu. Kur ap krāšņo katedrāli ir pusbūvētas, pus gruvušas un pa pusei apdzīvotas mājas. Atceros kad vienu vasaru turp aizvedu savus draugus no Vācija un viņu jautājums bija, vai šis ir kādas filmas uzņemšanas laukums? Man bija viens galvainais mērķis ko es gribēju redzēt, un tā bija neaprakstāmi skaistā Nikolaja katrdrāle, un viss, kas gadās pa ceļam. Gribējās redzēt atjaunoto Kalpaka tiltu, es to vēl nebiju redzējusi kopš atjaunošanas, un pēdējo reizi to redzēju pirms pāris gadiem, kad tur starp tilta dēļiem armijas kuģis bij izbraucis cauri. Šijās dienās Liepāja mūs ar saulīti lutināja, un mēs pirmos gulbjus redzējām. Nu pavasaris ir tiešām klāt. Nikolaja apzeltītos kupolus jau pa gabalu var redzēt, un kad nonāk katedrālē tās skaistumu un greznumu ir grūti vārdiem aprakstī. neticās ka kādreiz te ir bijis klubs, sporta zāle un izstāžu zāle. nostaigājām gar jūras krasu, nu vai ziniet ko esmu stāvējusi daudzu jūru un okeānu krastos, bet Baltijas jūras krasts ir vienkārši elpu aizraujši skaists. Te ir arī vindsērfinga klubs, bet par cik es savu dzvību vērētju diezgan august,atlikšu to līdz Vasari kad būšu iemācījusies peldēt, jūra būs nedaudz mierīgāka un ūdens par pāris grādiem siltāks. Kas tad vēl bija manā sarakstā, ko gribas redzēt? Gribēju tā kārtīgi izstaigāt par pilsētas centru, un to sāku ar braucienu ar tramvaju līdz ledus hallei , kur tajā dienā spēlēja "Liepājas Metalurgs" pret "Rīgas dinamo juniors", pastaiga gar prominādi, tad mans ceļš ved pa Lielo ielu uz Trīsvienības baznīcu, kur ir lielākās mehāniskās ērģeles pasaulē, to izskats ir iespaidīgs. Tālāk mans ceļš ved caur Rožu laukumu, kur pilsēta jau bija ietērpta svētku dekorācijās ,uz "liepājas pirmo roka kafeinīcu" jo pēc šitādas staigāšanass mēs esam izsalkuši, un atmosfēra šeit ir unikāla. Protams Neizpaliek traditicionālā fotografēšanās pie ģitāras un pazīstamu mūziķu roku nospiedumiem. Tālāk gar Annas baznīcu, kas ir pati vecākā no baznīcām Liepājā. Uz tirgu aiziet arī gribējās ne tikai tāpēc ka pārtika no Zernnieku pagraba ir daudzreiz garšīgāka, kā lielveikalos nopērkamā, bet Pēter tirgus ir lieliska vieta lai nopirktu rokdarbus un suvenīrus.
Rīt mans plāns ved mani uz jūrmalas parku un jūras krastu. Biju jau aizmirsusi cik vējaina var būt Liepāja un jūras krastā nosalstu ne pa jokam, bet tomēr ir vērts izbaudīt šīs sajūtas stāvot jūras krastā kad pūš skarbs vējš. Tādēļ meklējam tuvāko restorāniņu kur rokas sasildīt un pusdienas ieturēt. šodien apmeklēju lieldienu tirdziņu, kas bija izvietojies tirziecības centra "Kurzeme" priekšā. Sapirku suvenīrus ko vest atpakaļ, lai aizvestu kaut daļiņu savas pilsētas uz tālo Skotiju. dzintara rotas, lina izstādājumus, "laimas" saldumus un vēl šo un to.šodien kā vēl nekad šiajās dienās es atgādināju tūristu, jo šodien ir pēdējā diena kad man ir iespēja apskatīt vēju pilsētu, nopirkt suvenīrus un safotografēt pēdējās bildes, jo rīt jau es sedēšu lidmašīnā, lai lidotu atpakaļ.
Un atkal Rīga mani pavada ar lielām lietavām, man šķiet ka ir jāpārskata steriotipi, kura valsts ir dūmakaina un lietaina, un, kur spīd saule un ir silts. Pirmo riezi rakstīt šo rakstu man rodas gaisā starp Gotlandi un ziemeļ jūru , lai es varētu aprakstīt savas pilsētas skaistākās vietas, emocijas, un iespaidus. Un vienu zinu skaidri,vasarā es būšu atpakaļ, lai baudītu vasaras lielāko notikumu Baltic beach party un apskatītu pārējo Latviju, jo kādā jēgā ir skriet apkārt pasaulei, ja knapi esi izbāzis degunu un redzējis pats savu valsti.
