Kēnigsbergas pazemes noslēpumi

Edvīns Kamoliņš 08.04.2010 6 min lasīšanai 9 foto

Pēc vairāku mēnešu rūpīga darba, devos uz Kaļiņingradu atradu un satikos ar cilvēkiem, kuri šopavasar cerību pilni turpināt iesākto.

Sergejs Trifonovs sevi dēvē par vēsturnieku, kurš vairāk nekā 30 gadus pēta novada vēsturi ar netradicionālām metodēm. Rezultāti apkopoti vairākās grāmatās, piemēram, „Kēnigsberga13”, bet to velti meklēt grāmatnīcā, neliela informācija pieejama interneta tīmeklī. Padomju laikā pabeidzis valsts universitāti, bijis lektors, ieņēmis dažādus amatus komunistu partijas sistēmā, kas viņam ļāva pieeju arhīviem un attiecīgi informētiem cilvēkiem un dienestiem. Saņēmis pašreizējā Kaļiņingradas apgabala gubernatora svētību (būtu naivi iedomāties, ka bez tās pilsētas centrā kāds entuziasts varētu iedurt lāpstu zemē) un Baltijas atsevišķā kazaku apgabala štāba priekšnieka materiālu un tehnisku atbalstu uzņēmēja Vladimira Sokolova personā, viņi ķērās pie darba.

Vietējie Kaļiņingradas ierēdņi un daži oficiālie vēsturnieki ir diezgan skeptiski noskaņoti, taču arī viņi nenoliedz, ka līdz šim Trifonovam veicies un pilsētas muzejus papildinājuši ļoti interesanti atradumi, piemēram, ķieģeļi ar amatnieku zīmju nospiedumiem, kuri bija iemūrēti kara laikā nopostītās un 1967. gadā pilnīgi iznīcinātās Kēnigsbergas pils mūros. Par šo zīmju tulkošanu vien varētu uzrakstīt veselu grāmatu.

Bet atgriežamies Kēnigsbergas komendanta Otto fon Laša (Otto von Lasch) bunkurā, kurā ilgus gadus jau izvietota vietējā muzeja ekspozīcija.

Trifonovs uzskata, ka tas ir pats interesantākais vēsturiskais objekts Kaļiņingradā. Kāpēc? Šis bunkurs tika izveidots Otrā pasaules kara beigās rekordīsā laikā - 41 dienā tieši pirms Kēnigsbergu ar smagām kaujām ieņēma Sarkanā armija. 1945.gada 8.martā pilsētas vācu ģenerālis sāka apdzīvot savu pēdējo komandpunktu. Kādos gan nolūkos kara pēdējos mēnešos bija nepieciešams būvēt vēl vienu pazemes nocietinājumu Kēnigsbergā- pilsētā cietoksnī, kura burtiski izvagota ar jau esošiem pazemes nocietinājumiem un kura tika uzskatīta par labāko cietoksni visā Vācijā? Pie tam vieta tika izvēlēta tolaik pašā pilsētas centrā, parādes laukumā.

Šobrīd bunkura apkaime drīzāk atgādina no trijām pusēm ieskautu pēckara padomjulaiku četrstāvu māju pagalmu, kādu Kaļiņingradā ne mazums. Nostāk pārvietots piemineklis filozofam Kantam, kurš no augstā postamenta it kā domīgu skatu veras apkārt notiekošajā kņadā. Spilgti krāsoti koka soliņi, pavasara saulē sildās pensionāri un starp baložu bariem lēkā bērni. Turpat blakus skūpstās pārīši, iespējams no blakus esošās universitātes, bet pa vidum idillei kontrastējoši slejas apaļi pusotra metrus augsti pelēki dzelzsbetona veidojumi ar atverēm- ventilācijas šahtas. Šauras betonētas kāpnes ved pazemē. Dodamies lejā.

- Šeit, kara pēdējos mēnešos 12,5 līdz 17 metru dziļumā, tika likti pamati , pats bunkurs atrodas 4,5 metru zem zemes. Mēs pirmie pievērsām uzmanību faktam, kur tad iztrūkstošie vismaz 9 metri? Tā jau nav atompatvertne ar super biezām sienām, tātad bunkurā jābūt vēl otram stāvam. Mēs sākām meklēt ieieju, - skaidro Sergejs Trifonovs, kura balss, kāpjot aizvien dziļāk kļūst dobjāka. Ir mitrs, raupjas asas betona sienas, arī galva jāsargā zemajās velvēs.

Pēc Trifonova domām, cilvēki ar eiropeisku domāšanu, nekad nemeklētu vēl vienu ieeju zem pašām kāpnēm!

– Es uzstāju, ka tieši 13 metru garo pazemes kāpņu vidū, kur ir laukums, jāuzlauž betons. Ierēdņi ilgu laiku neļāva to darīt, aizbildinoties, ar esošās ekspozīcijas postījumiem, tomēr pērn novembrī, mēs saņēmām vajadzīgo un uzlauzām 30 centimetru biezo betona kārtu, atsūknējām ūdeni un skatam pavērās 33 kubikmetru (tieši tik liels apjoms pilnīgi dzidra tīra ūdens atsūknēts) plaša telpa ar šķērssienām un skaidri izteiktām vairākām pazemes ejām, kuras vēl ir aizbērtas. Izpētījām telpu ar skeneriem. Betonēto sienu biezums apmēram 1,6 metri.

- Uz bunkuru ved divas kāpnes. Mēs metāmies izpētīt otru ieeju. Protams, arī tur patrepē, uzlaužot betona slāni, atklājām otru telpu, kuras izbūvē izmantota lapegle. Lūk, jūs turat savās rokās šīs koka plāksnītes fragmentu, kuru ieguvām 8 metru dziļumā un pat pēc 65 gadiem koks saglabājis krāsu un sveķu smaržu! Šis koks ir ideāli saglabājies, tātad visas mantas šajā un citā telpā nav cietušas. Papildus pazemes telpu izolācijai izmantoja kaučuku un azbestu. Šie materiāli kalpo ne tikai aizsardzībai pret mitrumu, bet pasargā pret krasām temperatūras maiņām. Faktiski uzbūvēts milzīgs seifs! Tas vēlreiz liecina, ka objektu ierīkoja ne tika daudz cilvēku vajadzībām, bet lai tur kaut ko noslēptu, - skaidro Trifonovs.

Tiek rādīti ar skenēšanas metodi iegūtie attēli. Atšifrējot krāsu viļņus, esot skaidri noprotams, ka aiz šīs ķieģeļu sienas atrodas telpa ar daudzām kastēm. Ir izteikts pieņēmums, ka starp tām ir koka kastes. Joprojām paliek atklāts jautājums par to, kas ir šajās kastēs.

Lai transportētu dzintara istabu, lielākiem fragmentiem bija nepieciešamas vairākas, īpašas trīs metrus un 20 centimetru garas un tikai 15-2 0 cm dziļas ozolkoka kastes oderētas ar azbestu un parafīnu un 16 mazākas kastes. Dzintara istabai kā kultūras objektam nav cenas, taču kā materiālai vērtībai aplēses sniedzas no 155 - 350 miljoniem dolāru

Ne mazāk vilinoša par Dzintara istabas atrašanu ir iespēja, ka dienasgaismu ieraudzīs nacistu dokumentu slepenais arhīvs, kura saturs savukārt var kļūt par atslēgu vēl citu noslēpumu atminēšanai.

Līdz šim gandrīz visi arheoloģiskie izrakumi Kaļiņingradā tikuši iesākti ar buldozera palīdzību. Tikai 1991.gadā Maskavā pēkšņi atklāja Kēnigsbergas pazemes komunikāciju plānus.

Arī minētais bunkurs neesot pētīts kopš 1945.gada. Tieši pirms 65 gadiem, 1945. gada 9.aprīlī komandants Otto fon Lašs (Otto von Lasch) parakstīja Kēnigsbergas kapitulācijas aktu. Par to Hitlers viņam aizmuguriski piesprieda nāvessodu, bet savukārt Staļins apžēloja un pēc Vorkutas lēģerī pavadītājiem 10 gadiem viņš atgriezās Rietumvācijā, kur nodzīvoja līdz pat 1971.gadam.

Kā mēs tagad zinām, tikai bunkura pirmajā stāvā, padomju gados ierīkots paraugmuzejs. Pārņem visai dīvaina sajūta, kad tev acu priekšā, burtiski maisoties citiem ekskursantiem pa kājām, kāpņu laukumiņā pasper gumijas tepiķīti un tu ieraugi nesen izgatavotu spoža metāla lūkas vāku. Uz tās, kā īpašuma tiesības piesakot, jau savu nosaukumu iegravējusi vietējā kazaku organizācija. Gluži neticami, ka tik vienkārši, šeit visu acu priekšā iespējams top viens no lielākajiem gadsimta atklājumiem.

Man atļauj ieskatīties tikai otrā kāpņu telpā izkaltajā caurumā, kurš jau ir vaļā un no kurienes nepārtraukti sūknē pavasara palu ūdeni. Šīs otras kāpnes slēgtas apmeklētājiem un no galvenās muzeja ekspozīcijas nodalīts ar audekla lupatu un blakus dežūrē kāds formastērpā. Nelielā caurumā, kurā ar grūtībām var iespraukties tikai sīkas miesas uzbūves cilvēks, spīdinu lukturīti. Gar lūkas malu krāsaini gumijas vadi, dūc dzinējs. Apakšā kaut kas šļakstās un žļangojas. Pavasara palu ūdens. Var redzēt palielu, sarkaniem ķieģeļiem izliktu telpu, kurā veikti urbumi. Lai tiktu lejā, būtu jālec ūdenī, jo kāpņu nav. Cauruma malā nometos ceļos un izstieptās rokās nolaižu fotoaparātu, lai fiksētu redzēto...

Lai turpinātu vērienīgo rakšanu otrajā pazemes stāvā, būs nepieciešami prāvi līdzekļi. Trifonovs pārliecināts, ka tieši no šejienes ir pazemes ejas uz Kēnigsbergas pili un Prēgeles upi.

Pirmais Trifonova atklājums jau ir izvietots muzejā. Oficiālo ieieju bnkurā sargāja divas bruņudurvis- pret lodēm un gāzēm un slēdza režģoti dekoratīvi dzelzs vārti. Līdz šim neviens nepievērsa uzmanību, ka šie vārti vairākkārt pārkrāsoti. Sergejs Trifonovs iedomājās attīrīt biezos krāsas slāņus un skatam pavērās pilnīgi neticamas lietas- dzelzī iekaltas 88 dažādas maģiskas zīmes! Tās ir zviedru rūnas un Tibetas zīmes. Izdevās iztulkot šo zīmju valodu. Darbā tika iesaistīts zinātnieks no Beļģijas, kura vārdu Trifonovs mums neatklāj, aizbildinoties, ka viņš aizņemts valsts algotā darbā. Zīmēs esot iešifrēts, ka bunkurs nekalpo par kara objektu, bet gan dārgumu glabātavu. Šķērsgriezumā bunkurs atgādina piramīdu, zīmi, kuru redzam iekaltu ieejas dekoratīvajos vārtos. Jo dziļāk, jo tuvāk pamatnei, jo plašāks un sazarotāks telpu un eju tīkls.

Visu apskatei izlikts dažu vārtos iekalto seno rūnu skaidrojums. Piemēram: katru tavu soli novēro Dievs un velns, divpusējs uzbrukums ar zobenu: ja ejot, cauri šiem vārtiem, nejūties drošs un tava dvēsele ir netīra, sagaidi velna un zobena uzbrukumu utt. Vārtus vainagoja kalta jūras gliemežnīca vai uguns zīme: uguns spēj gan iznīcināt, gan sasildīt. Šīs zīmes tika tulkotas, atsaucoties uz Hitlera projekta Ananerbe ( priekšteču mantojums) - saistību ar okultām zinātnēm. Grāmatu nama Valters un Rapa sarakstos iespējams atrast arī Gross P. izdevumu Ananerbe. Okkuljtnaja voina Tretjego reiha.

S.Trifonovs: - Pirms pēdējās publiskās izstādīšanas, vācieši Dzintara istabu restaurēja diezgan savdabīgā veidā. Desmitiem mazu bērnu (viņiem laba asa redze) , meklēja un atlasīja attiecīgo toņu dzintara gabaliņus, pret to saņemot dažus cukura graudiņus. Šī istaba netika radīta publiskam apmeklējam, bet gan citos nolūkos. Hitlers burtiski pieprasījis Dzintara istabu nogādāt Berlīnē. Tolaik viņam strauji pasliktinājās redze un viņš ticējis, ka strādādams vairāk nekā 50 kvadrātmetru lielā Dzintara kabinetā, atgūs veselību. Taču Dzintara istabas glabātājs doktors Alfrēds Rode atteicies kārtējo reizi izjaukt to, aizbildinoties ar dzintara paneļu trauslumu. Alfrēds Rode uzskatīja, ka sakusušie un sakaltušies dzintara sveķi kalpo par savdabīgu informatīvo substanci. Viņš burtiski esot runājies ar dzintaru. Stundām uzturējies Dzintara istabā un tur sarunājies pats ar sevi. Pēc kara, pilnīgi sagrautajās Kēnigsberga ielās, iespējams kontuzētais Rode vairs nav spējis atcerēties tieši kurā bunkurā esot apslēpta istaba.

Dzintara istabas meklējumos visā pasaulē izteiktas apmēram 3000 versijas. Taču pēc Trifonova domām, līdz šim vismazāk istabu meklēja tieši, kā viņš fanātiski tic un aizraujoši argumentē, likdams daudziem sekot viņa neordinārajai domāšanai un vēstures izpratnei, kurā ir gan numenoroloģija, mistika, interpretācija- tās vēsturiskajā dzimtenē- Kēnigsbergā, Kaļiņingradā, vai latviski dēvētajos -Karalaučos.

Sīkāk ar foto manā blogā

http://www.kamolins.blogspot.com/

un www.la.lv