Snovbords kopā ar Allahu!

  • 10 min lasīšanai
  • 155 foto

Brauciens uz Irānu mums bija viens no skaistākajiem un iespaidiem bagātākajiem, bet arī visgrūtāk noorganizējamiem ceļojumiem. Irāna ir skarbu kontrastu zeme - pēc revolūcijas 1979. gadā to pārvalda Islama fundamentālisti un reliģiskie līderi. Tā ir kā atgriešanās pagātnē - līdzīgi kā Kubā, kad pēc 1959. gada tur apstājās laiks. ASV u.c. rietumu valstis ir noteikušas ar Irānu tirdzniecības embargo un Irāna tiek uzskatīta par teroristu lielvalsti nr. 1, kura it kā cenšas izgatavot atombumbu. Cilvēki tur dzīvo dubultdzīvi, jo skarbie Islama likumi diktē drastiskus noteikumus, kas daudzkārt rietumu kultūrai ir grūti izprotami. Pierobežu rajonos ar Irāku un Afganistānu pastāv reāla cilvēku nolaupīšana, kā arī runā, ka Irānā slēpjas Taliban un Alquida līderi, tai skaitā pasaulē meklētākais terorists Osama Binladens.

Vīzu birokrātijas skavās

Kad radās ideja apceļot Irānu, sākām meklēt sev domu biedrus. Ja visos iepriekšējos ceļojumos ne aci nepamirkšķinot draugi vienmēr pieteicās braukt līdz, tad šoreiz no viņu puses vairs nekvēloja tāda dzirksts. Divatā tomēr bija mazliet bail braukt, tāpēc jau sākām domāt vai vispār braukt. Bet pēc kāda laiciņa, kad jau noliktais ceļojuma datums tuvojās, pieteicās vēl divi Islama interesenti. Tā, cilvēku grupiņa savākta, atlika ķerties klāt pie vīzu taisīšanas un biļešu iegādes. Noskaidrojām, ka vīzu taisa viena Irāņu tūrisma firma iranianvisa.com. Aizpildījām anketas, aizsūtījām naudiņu un nopirkām lidmašīnas biļetes. Un tad sākās problēmas. Hamids no tūrisma firmas mums atrakstīja, ka obligāti jānorāda konkrēts ceļošanas plāns pa dienām, visas viesnīcas un vietas, kuras apmeklēsim. No sākuma sarunājām arī, lai viņš noorganizē mums visu ceļojuma maršrutu, bet kad viņš paprasīja LABU naudas summiņu par to un pie tam, lai uzreiz viņam visu pārskaita, nesaņemot pretī nekādus čekus, tomēr atteicāmies no viņa ceļojuma maršruta organizēšanas plāna. Gala rezulātā nedabūjām vīzas pie viņa, tāpēc nekas cits neatlika kā pa kaklu pa galvu sūtīt caur DHL savas pases, uz Irānas vēstniecību Stokholmā, nopirkt jaunas biļetes un sākt savu ceļojumu.

Tehrānas izplūdgāžu un autodetaļu šarms

Ielidojot Tehrānā gaiss mums visiem likās uzreiz savādāks, pirmajā brīdī pat šķita, ka svaigs. Lidostā mūs sagaidīja smaidīgs viesnīcas šoferis ar busiņu. Turpat arī samainījām visu naudu, jo embargo dēl Irānā nestrādā nekādi naudas pārskaitījumi ar rietumvalstīm, kā arī nedarbojas neviena maksājumu karte (Maestro, Master, VISA u.c.). Irānā ir liela inflācija, tādēļ uz ceļojuma laiku kļuvām par miljonāriem. Irāņu nauda ir riāli un tumani - 5 000 tumani ir 50 000 riāli, bet viens miljons riālu ir ~57 Ls.

Nākamajā rītā noejot uz viesnīcas brokastu zāli, sapratām, ka esam nokļuvuši pilnīgi citā pasaulē - pirmkārt, mūsu ceļa biedrenei laipni tika piezīmēts, ka: „ I think you forget your scarf...”. Otrkārt, foajē pie sienas karājās Irānas garīgā līdera Imama Homeinī portrets un interjerā bija saskatāmi daudz arābu arhitektūras elementi. Treškārt, kaut viesnīcnieks mums prasīja, ko vēlamies brokastīs, izrādījās, ka pieejamas ir tikai olas un olas un olas, kilogramiem austrumu maize, savāds, sāļš siers un džems.

Iepriekšējā naktī, braucot pa tukšajām un tumšajām ielām, viss šķita kluss un sakopts, taču no rīta mūs sagaidīja liels šoks. Izejot no viesnīcas uz ielas, mūsu ceļabiedrene nodvesa – „Juhuuu!” Visapkārt pavērās pussagruvušas mājas, uzraksti tikai ar arābu burtiem, nenormāls troksnis, tūkstošiem mopēdbraucēju un pilnas ielu malas ar maziem autodetaļu veikaliņiem un darbnīcām, kurās uz zemes sēdēja nemīlīgi, netīra izskata vīriņi ar melnām acīm. Pāri šķietami noplukušajiem namiem vietām slējās majestātiski minoreti no kuriem atskanēja musulmaņu lūgsnu dziedājumi. Nākamais pārsteigums bija, ka ejot pa ielām uz Homeini laukumu, gandrīz katrs trešais, teroristiska izskata pretīmnācējs ar platu smaidu sveicināja: „ Welcome to Iran!”. Likās, ka daudziem tas ir vienīgais, ko viņi māk pateikt angliski.Satiekoties ar pirmo šķērsielu, atklājām, ko nozīmē slavenā un mežonīga Tehrānas autosatiksme. Pieejot pie ielas, sāku raudāt un nesapratu, kā lai tiek pāri, jo visvisādi dīvaini satiksmes līdzekļi taurēdami un grūstīdamies traucās sešās joslās un nevienam pat nenāca prātā palaist gājējus pat pie gājēju pārejām un zaļās gaismas. Vienīgā izeja- aizvērt acis un spert soli trakojošajā transporta straumē un konstatēt, ka autobuss ar kaucošām riepām nobremzē 10 cm no tevis, tad tevi pagrūž mopēds, vēl kaut kas un pēc brīža esi pāri. Šajā mudžeklī autoizplūdes gāzes dažu brīdi pat koda kaklā un sita ciet elpu, tāpēc daudzi vietējie staigā ar respiratoriem. Izrādās mūsu viesnīca atradās Tehrānas dienviddaļā, kur atrodas arī Pasaulē lielākais tirgus Grand Bazaar, kurš ir 12 kvadrātkilometru liels, bet droši var atrast kādu, kurš runā angļu valodā un labprāt parādīs ceļu kā izkļūt arā, taču piedāvās nopirkt paklāju. Tirgū ir pamanāma ļoti veca un eksotiska arhitektūra, kas ir vecāka par 200 gadiem, pat esot saglabājušies arī 1000 gadus veci tirgus ēku pamati. Taču tajā pašā laikā bija tirgus kvartāli, kas izskatījās kā filmā „ Ūdenspasaule”- būdas un paviljoni, kas būvēti no visiem iespējamiem materiāliem, sanagloti koki, pāri plēves, sānos skārds, uz grīdas smiltis utt. Nepietiek ar to, ka tur ir pilns ar ļaudīm, vēl tur brauc arī ar veciem mopēdiem un onkuļi stumj lielos ratus ar kravu un nepārtaukti bļauj kaut ko , tāpēc ik pa brīdim jāskatās, kur kāju liec. Tur iespējams nopirkt visu iedomājamo un neiedopmājamo- sākot ar Ķīnā ražotām zeķītēm, persiešu paklājiem un austrumu saldumiem līdz ārstnieciskajām dēlēm un kamieļiem. Tirgum apkārt vēl ir arī krāmu kvartāli. Mūsējais bija autodetaļu krāmu kvartāls. Ziemeļu Tehrānas daļa, savukārt, tiešām izskatās sakoptāka, kur arī dzīvo viss Tehrānas "krējums".

Tomēr lielākais pārsteigums man bija irāņu draudzīgums. Nepietiek, ka 16 miljonu pilsētā gandrīz visi tevi sveicina, bet vēl nāk klāt un mēģina parunāties, taču absolūti beznekāda sautīguma – drīzāk lai palīdzētu, iedotu kādu gardumu vai vienkārši apsveiktu ar ierašanos viņa zemē. Vairāki palūdza arī mūs nofotografēt, tomēr pats jocīgākais bija, ka netrūka ļoti daudzu, kas lūdza nofotografēt viņus (un neprasīja, lai vēlāk nosūta foto)! Pārdevēji sauca, lai nofotografējam viņus pie saviem veikaliņiem, motociklisti sauca, onkulīši ķerru stūmēji... Tā arī netikām īsti gudri, kāpēc viņiem tik ļoti patīk, ka viņus fotografē? Tieši dēļ cilvēciskās atvērtības un izpalīdzības Irānā sajutos tik droši kā nevienā citā valstī kur ir nācies būt. Tam par pamatu, protams, jāpiezīmē arī stingrais reliģijas spēks, kurš aizliedz zādzības un uzbrukumus, jo par nozagtu maku, uz vietas var nocisrt roku. Tāpat Irānā ir aizliegta alkohola ievešana un lietošana, par tā lietošanu vari saņemt 180 pātagas cirtienus un tālākās provincēs pat apmētāšanu ar akmeņiem publiskajā laukumā.

Sniegā līdz ceļiem un lavīnu draudos

Izdzirdot vārdu "sniegs Irānā" daudziem rietumu cilvēkiem nāk smiekli, jo pastāv uzskats, ka tur ir tikai tuksneši. Taču sniegs bija viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc uz turieni braucām. Pēc divām pavadītām dienām Tehrānā, devāmies uz sniega kūrortu Dizin, kurš atrodas ~120 km attālumā no Tehrānas, Elbruza kalna masīvā pie Kaspijas jūras. Augstākais kalns tur ir vulkāns Domovans (5680 m). Dizin skaitās irāņiem viens no dārgākajiem kūrortiem, uz kuru dodas turīgie irāņi un pa kādam retam ārzemju snoverim. Teherānas viesnīcā satikām 4 zviedrus, kuri tur tieši bija apmetušies divas nedēļas un kad atgriezāmies no Dizina satikām 2 norvēģus, kuri grasījās tieši uz turieni braukt. Mūsu viesnīca Dizinā bija tāda, kurā apmetās progresīvā, disidentiskā jaunatne, pārsvarā no Tabrizas. Bāri un naktsklubi Irānā ir kategoriski aizliegti, tāpēc nakstdzīve viņu izpratnē ir mājas tusiņi, kuros viņi gan uzdejo, gan iemet pa nelegālam mēriņam. Irānā iepazīties ar meitenēm publiskās vietās ir aizliegts, viss notiek slepus. Pirmajā dienā dzīvojoties pa hoteli, mēs brīnījāmies, ka blakus istabiņās bija dzirdama sajūsmas pilna līksmība un trakošana. Tad nodomājām - „lūk, kā ir jāmāk izklaidēties bez alkohola!” Vēlāk, kad sēdējām koridorī, pīpējām un diezgan skaļi smējāmies, pēkšņi atvērās blakus istabiņas durvis un no tām izstiepās roka ar viskija pudeli..., kam sekoja pārlaimīga seja un nepārprotams aicinājums piebiedroieties. Tā dabūjām gan viskiju dzert, saldumus ēst un klausījāmies irāņu stāstos par reālo un skarbo Irānas dzīvi. No vienas puses ir forši aizbraukt uz Irānu un paskatīties tās eksotiku, bet dzīvot tādos apstākļos būtu ļoti grūti....

Vēl viena lieta, ko varēja novērot Dizin kūrortā - irāņiem ļoti patīk izcelties uz kalna - jaunākie Burton dēļi, Burton snova drēbes... meitenes vispār sakrāsojušās tā, ka maz neliekas, kaut gan Islamā tas ir stingri aizliegts un ikdienā viņām ir jāstaigā melnajās mantejās. Sieviešu diskrimināciju Irānā izjutu diezgan spēcīgi, lai gan uz kalna man patika tas, ka meitenēm ir atsevišķas rindas uz pacēlājiem, līdz ar to nav jāstāv garās rindās.

Dizin kūrorts ir būvēts pirms revolūcijas un kabīņu pacēlājus ir uzstādījuši austrieši. Kūrorts tāpat kā Gudauri Gruzijā, atrodas dienvidu nogāzē, tāpēc tur parasti ir labi un saulaini laikapstākļi. Augstākais nobrauciens sākas no 3800 metriem, trases ir labas kvalitātes, dažādu līmeņu un augstākajos posmos pūdersniegs ir mīksts kā Allaha azote.

Interesantu pieredzi piedzīvojām ēdot zupu kalna ielejā, kuru taisīja irāņu zēns lielos čuguna katlos, cilvēka lielumā. Zupā ko tik vien nevarēja ieraudzīt un sagaršot- skābenes, makaronus, grūbas, pupas, olīveļļu, jēra gaļu, taukus utt. Turpat saskārāmies ar lielu pārsteigumu- ielas malā uz kalna nogāzes, stāvēja līka un noliekusies būdiņa, celta no ķieģeļiem. Bet ieejot tajā, atklājās ar marmora grīdu un sienām klātu arābu tualeti. Arābu tualetes lietošana bija vēl viens ekstremāls pārdzīvojums, jo viņiem nav podu un ir jāsēž ērgļa pozā un tāpat nekur nav papīra – tā aizstājējs ir ūdens šļauciņa, parasti ar ledainu ūdeni! Tā arī netikām skaidrībā kā to pareizi lietot, taču par laimi dažās viesnīcās var sastapt arī rietumu stila tualetes ar podu!

Pēc atpūtas Dizinā, braucām atpakaļ uz Teherānu, lai varētu nodarboties ar snovbordu Točalā (4500m), kas ir kalns pie pašas ziemeļu Teherānas, bet ņemot vērā siltos laikapstākļus, tur tobrīd nebija atļauts snowot, tāpēc varējām tikai staigāties pa kalnu, bet tas izvērsās par jaunu iespaidīgu piedzīvojumu – visa Teherāna pie kājām ietīta dzeltenīgā dūmakā, sirdi plosoši kalnu skati, sniegs līdz ceļiem, svelmaina saule un ik pa brīdim kāds parunāt gribošs irānis...

Reliģiskais centrs

Sajutuši Tehrānas toksīnu smaržu un izvārtījušies pa sniegu, devāmies uz Irānas reliģiozāko pilsētu, lai piedzīvotu islāma kultūras kulmināciju. Šeit mūs pārņēma jauns kultūršoks, jo Tehrānā daudz kur bija liela miskaste, bet cilvēki atvērti un uz rietumiem vērsti domāšanā, bet Isfahanā saskārāmies ar šausmīgi lielu reliģisko spēku- cilvēki daudz intravertāki, ierauti sevī un praktiski nevienu sievieti nevarēja ieraudzīt ģērbtu tikai mētelī un šallē – praktiski visas bija Mantejās, un ap galvu apliktās speciālās galvassegās - hejabos.

Isfahānas pirmajā vakarā iepazināmies ar profesoru- literatūras un arābu valodas pasniedzēju, kurš ar interesi un bez savtīgiem nolūkiem mums izrādīja Isfahānas vietas, uz kurām parasti netiek vesti tūristi, lai arī to vispār Irānā ir retums. Protams, neizpalika arī tādi apmeklējumi kā kaltkaļa darbnīca, paklājveikals, garšvielu dzirnavas, kurās strādāja viņa draugs, kurš mūs palaida pastaigāt par Isfahanas tirgus jumtu!

Mūs aizveda uz senu Zoroastriešu templi, kur pat sanāca satikt vienu no zoroastriešiem- tik smaidīgu un atvērtu. Zoroastrieši ir senākā ticība Irānā, pirms Islama. Viņi tic Dievam un taisīja tempļus kur vienmēr uzturēja uguni, tādā veidā ar mūžīgo gaismu varēju pielūgt Dievu. Šobrīd Irānā vēl ir pāris tūkstoši Zoroastrieši.

Irānā izplatītas ir ūdenspīpju kafejnīcas, kuras var apmeklēt tikai vīrieši, kur viņi pīpē "hašišu" un dzer tēju. Izbaudījām arī ūdenspīpju šarmu, lai gan mums neļāva sēdēt pie loga, lai policija neieraudzītu meitenes.

Vislielāko pārdzīvojumu Isfahanā piedzīvojām kādā mošejā, uz kurieni mūs aizveda. Šajā mošejā dabūjām ēst, jo tā bija svētku diena- Kārtējā Imama miršanas diena. Svētku dienās mošejās visiem dod ēst par brīvu un irāņi uzved lugu par to kā nomiris Imams. Lai gan tikai redzējām kā gatavojas ceremonijai, izjutu tik spēcīgu islama spēku, kas pārņēma arī mani. Pašu uzvedumu mums neļāva skatīties, jo tas esot pārāk reliģiozi un privāti, jo mēs jau kā nekā esam kristieši....

Smilšu un mālu valstība

Nākamo šoku piedzīvoju par Irānas ceļiem un sabiedrisko transportu. Pat tuksnešos tik labi kopti ceļi un mums bija jaunākais Volvo stappilsētu autobuss, kur sēdvietas tik plašas kā lidmašīnās. Mēs iesēdāmies tajā un 500 km braucām uz nākamo pilsētu- Jazdu, kas ir viena no senākajām pilsētām Irānā. Tai vecpilsēta ir būvēta no māla un salmiem. Mājiņas tik mazas it kā tur dzīvotu mazi rūķīši un ap tām klāj labirintu pilnas taciņas, kurās ejot svelmainā saule dedzina vaigus un sajūties kā sen ilgotā vasarā.

Staigājoties pa kādu no labirintu ar mālu mājiņām apvītajām ieliņām, mums garām purpināja veca mašīna ar draudīga paskata vīriem, līdzīgiem mullām – galvās čurbāni, lielas bārdas un melnas acis. Taisni vai kājas jau sāka ļodzīties no uztraukuma un deguns mazliet raustīties, jo padomājām, ka tūlīt mūs nozags... un patiesi – mašīna pēkšņi nobremzēja tieši pie mums, no tās izleca vecs, deķī satinies vīrs, pienāca mums klāt un iedeva tikko ceptu vēl pavisam karstu pašmāju ceptu maizi. Tas bija viens no aizkustinošākajiem brīžiem. Vēl viens jauks piedzīvojums bija, kad pēc šiem vīriem, mums pabrauca garām puisis ar vecu un sagrabējušu mocīti, bet tik draudzīgi un laipni par katru cenu vēlējās mūs visus izvizināt pa kādu no šiem mazajiem labirintu ceļiem. Izrādās, tas bija puika no Irākas, kurš kara laikā atbēdzis, meklējot patvērumu.

Meklējot persiešus

Pēc Yazdas apmeklējuma, paņēmām taksi un 438 km braucām uz nākamo pilsētu- Širaz. Taksis mums uz četriem izmaksāja 40Ls, kas mums likās tik lēti salīdzinot ar mūsu valsts cenām. Tomēr jāņem vērā fakts, ka tā ir naftas valsts un tur benzīns maksā 4 santīmus litrā!!!!!!!! Naktī ierodoties Širazā un meklējot, kur pārlaist nakti, sarunājām centrā kādu viesu māju, kas atgādināja kādu Kubas stila māju ar sešdesmito gadu mēbelēm, lampām un milzīgu propelleri virs gultas. Vislielākā kulminācija mūs sagaidīja, kad ieraudzījām, ka gulta vietumis ir klāta ar melniem matiem... taču istabiņa maksāja 3Ls no personas!

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc braucām uz Širazu ir Persopole - senās Persijas galvaspilsēta, kura no Širazas atrodas 40 km attālumā. Persapole atrodas skaistos kalnos, no pilsētas saglabājušās drupas, taču daudz kur var redzēt iespaidīgus ciļņus ar lauvām, zirgiem, putniem, karavīriem u.c., kas ļauj nojaust par senās impērijas varenību.

Pēdēja vakarā Širazā aizgājām uz mošeju, lai sajustu islāma garšu arī no paša viskarstākā reliģiozākā punkta. Irānā visur ir divas rindas un ieejas - priekš sievietēm un vīriešiem. Piegājām pie lodziņa, lai paprasītu mantejas, jo bez tām ieeja ir aizliegta. Savukārt mums pretī ar aizdomu pilnu skatienu sardziene jautāja no kurienes esam, atbildot, ka esam no Latvijas, uzreiz izskanēja jautājums, kādai ticībai piederam. Izdzirdot vārdu- kristietes, bez mazākā acs pamirkšķināšanas uzreiz tikām pasūtītas prom. Savukārt ceļabiedrus - puišus bez problēmām otrajā rinda, kur stāvēja sargs- vīrietis, ielaida iekšā. Bet redzot, ka mēs paliekam ārpusē, šis sargs smaidīdams uz mums, piesteidzās pie sieviešu rindas sardzes un sarunāja, lai mūs tomēr ielaiž.

Irāna ir slavena ar to, ka tur ļoti bieži krīt lidmašīnas, jo ASV embargo dēļ irāņi nevar iepirkt modernus boeningus, tādēļ tiek izmantota pārsvarā veca, no bijušās Padomju savienības iepirkta gaisa flote, tai skaitā pats bēdīgākais modelis Tupaļovs. Kā gadījies kā ne, tieši ar tādu arī sanāca lidot atpakaļceļā no Širazas uz Teherānu. Tupoļovs bija ārkārtīgi skaļš, visu laiku trīcēja, taču Allahs mums bija žēlīgs un viss beidzās laimīgi.

Kopsummā mēs Irānā pavadījām 16 dienas, redzējām, protams, tikai mazu daļu no milzīgās valsts, bet zinu, ka tā ir vieta, kur noteikti atgriezīšos!!!



Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais