Rumānijas ainiņas (Janvāris 2009 - Janvāris 2010)

Valters Melderis 05.04.2010 13 min lasīšanai

Sen, sen atpakaļ (2009. gada sākumā) Valcīc uztaisīja atvadu jandāliņu, sabakāja somā visas savas drēbes, uzmeta plecos ģitāru, pamāja ar roku palicējiem un aizbrauca uz Rumāniju. Eiropas Brīvprātīgajā darbā. Dienas nāca un gāja, notikumi virpuļoja apkārt un garām. Bija pirmā iepazīšanās un pirmie mestie akmeņi ielu suņiem, pirmā atgaiņāšanās no līmes ostītājiem (labākais veids – nolamāt šos latviski – paņem uz pārsteigumu un atstāj nesaprašanā), pirmā apmaldīšanās Bukarestes labirintos, pirmās, otrās un nākamās dusmas uz pretīgo satiksmi, pirmie ceļojumi uz mazajiem ciemiem un tikšanās ar čigāniem un citas pirmās, otrās un nākamās reizes. Pa vidu Valcīc samācījās nedaudz no žonglēšanas brīnumiem, pamanījās iemācīties savaldīt uguņus, kā arī paspēja nomaskēties par rumāni un atbraukt uz Latviju jauniešu apmaiņā kā rumāņu grupas līderis. Un vēl joprojām Valcīc dzīvojās pa Rumāniju. Un tātad - speciālkorespondents Valcīc no Rumānijas piedāvā šo nelielo ieskatu Rumānijas dzīvē.

Ainiņa numur 1 – viesošanās Skelā. Pirmo mēnešu sirojumos pa Bukarestes naksnīgajām iestādēm ar savu franču kolēģi Valcīc iepazinās ar 4 ārzemju meitenēm, kuras bezmērķīgi klīda pa Bukaresti gaidīdamas rīta reisu uz Istambulu. Vārds pa vārdam un beigās Valcīša mājīgais dzīvoklis kļuva par dāmu naktsmājām par ko viņš tika uzaicināts uz miestu vārdā Skela, kur dāmas bija apmetušās. Arī ar Eiropas Brīvprātīgo darbu. Un tā pēc pāris nedēļām paņemot pašu nepieciešamāko Valcīc un Džastins (franču kolēga) devās apciemot dāmas. Pāris stundas vilcienā, pārdesmit minūtes mikriņā ar labākajiem hitiem no rumāņu aktuālās mūzikas un klāt viņi bija. Neatejot no kases tika ievērtēts pirmais bārs, kas bija ceļa galā. Bārā bija galda teniss, 10 biljarda galdi, 2 bārmenes un 1 piedzēries vīrs tā uz 40. Pēc neilga laika saradās arī vietējie dāmu pielūdzēji. Padzenājuši bumbiņas, sasituši vietējos plenčus galda tenisā ar 115 punktu pārsvaru mūsu divi stāsta varoņi, dāmas un vietējie džigiti ar mašīnām tika pārvietoti tuvāk centram (2 minūšu attālumā), kur tālākajā vakara gaitā bija paredzēts diskotēkas apmeklējums. Tie, kas savos bērnības, jaunības vai citos gados mēdza apmeklēt diskotēkas kultūras namos Latvijas nomalēs ar labākajiem Tranzīta un Mixeru hitiem var apmēram iedomāties kā tas izskatījās – prātu notrulinošas disko gaismas, ausis nogalinošs dīdžejs, kurš ik pēc pārdesmit sekundēm pārtrauca dziesmas ar dažādiem izsaucieniem un veltījumiem diskotēkas apmeklētājiem un daudz jauniešu, kas mēģināja starp DJ izsaucieniem kustēties dejas ritmā. Diskotēka tika pamesta apmēram 10 minūtes pirms regulārās vakara izplūkšanās, un vakars turpinājās dāmu virtuvē ar jaunu „drinking” spēļu apgūšanu.

Tā nu bija gadījies, ka nākamā dienā bija 8. marts, kas joprojām Rumānijā ir ļoti iecienīts, it sevišķi daiļā dzimuma vidū, jo šajā dienā dāmas saņem tik daudz ziedu, ka droši vien pietiktu vismaz 4 bēru apmeklējumam turpmākā gada laikā. Un tā nu arī bija gadījies, ka Valcīša un Džastina namamātes bija uzaicinātas uz vietējās sieviešu organizācijas ballīti. Un arī mūsu stāsta vīrišķie varoņi turp devās VIP personu statusā. Uzaicinājums bija uz plkst. 15:00, tāpēc likumsakarīgi, ka pasākums sākās pēc četriem pēcpusdienā. Un sākās ar diskotēkas DJ ierašanos un mūzikas ierubīšanu uz skaļāko. (Vēlāk izrādījās, ka DJ ir ciemata mēra dēls) Un visas dāmas – vecumā no 30 uz augšu līdz nenosakāmai dzīves pieredzei – cēlās kājās un dejoja. Principā rumāņu tradicionālās dejas nav pārāk grūtas – jāsastājas aplī un jākustas noteiktā solī. Grūtākais ir noturēt uzmanību uz brīdi, kad mainās apļa kustības virziens vai arī dejas ritms. Pēc divu stundu dejošanas Valcīc krita mērenā izmisumā, jo dejošana bija spēkus izsmēlusi (ņemot vērā, ka arī iepriekšējais vakars tika pavadīts ne pārāk mierīgi) un uz galda nekā atspirdzinoša arī nebija. Bet tad, kad likās, ka nu gan būs beigas, galdiņš klājās neredzētā ātrumā un tika gādāts gan par dzeramajiem, gan uzkožamajiem. Tā jautrā kompānijā un tika pavadīts vēl kāds laiciņš līdz ieradās ciemata mērs, kas bija sagādājis katrai dāmai pa puķei un skūpstam. Diemžēl arī Valcītim un Džastinam no tā izbēgt neizdevās. Un tas bija viens no pēdējiem signāliem, ka laiks mainīt izklaižu vietu. Izvēle nebija grūta, jo Skelas centrā ir tikai 2 bāri, no kuriem viens bija slēgts. Bārā tika turpinātas iepriekšējā vakarā atklātās spēles noteikumu padziļināta apgūšana, kas nozīmēja, ka spēles dalībniekiem nācās līst zem galda, mainīties vietām, skarties ar galvu pie grīdas, dejot ar gaisā paceltu puķupodu, skriet apkārt biljarda galdam, bučot vienam otru un vēl citādi izpausties. Jāpiebilst, ka ja normālā sabiedrībā šādas ne-vietējo izpausmes tiktu apklusinātas diezgan ātri ar neverbālās komunikācijas palīdzību, šī bāra „mēbeles” darīja tieši pretējo – iedrošināja spēles dalībniekus sizdami plaukstas un svilpjot. Bāra īpašniece arī bija iekarsusi un pirms Valcīc varēja tikt pie kārtējā pasūtījuma, viņam bija jādejo apmēram 5 minūtes ar bārmeni. Uz šādas nots tika pavadīts atlikušais vakars līdz pilnīgam spēku un ideju izsīkumam.

Nākošajā dienā dāmas izrādīja viesiem Skelas ievērojamākās vietas – stadions un mežs. Valcīc varēja pārliecināties, ka informācija Skelā ceļo neiedomājamā ātrumā, jo to, ka šāda ekskursija ir notikusi dāma no otra Skelas gala zināja vēl pirms ekskursanti bija atgriezušies mājās. Palēnā garā pienāca pēdējais vakars, kuru pavadīt tika nolemts otrā bārā. Taču tuvojoties bāram, ballēties gribētāji pamanīja, ka uzraksts uz durvīm nepārprotami norāda „Rezervat”, taču, kad Valcīc un citi jau gribēja griezties riņķī un meklēt citu ballītes vietu, bārmene izskrēja uz ielas un gandrīz aiz rokas ievilka visus iekšā. Nav zināms vai bārs bija rezervēts tieši ārzemju viesiem, vai tas vienkārši tāds rumāņu lokālais joks, bet vienīgie bāra apmeklētāji visa vakara gaitā palika 4 dāmas, 2 ārzemju jaunieši un pāris vietējie siržu lauzēji. Galdā tika celti dzērieni, kārtis un vietējie joki. Ballītes kulminācija bija brīdī, kad Valcīc un Džastins varēja izvēlēties sev tīkamu mūziku un dejas soļi tika dimdināti „Kalašņikova” un līdzīgos ritmos. Vakars noslēdzās ar rīta sagaidīšanu un pikniku Skelas mežā, starp 2 priedēm un 5 bērziem vērojot saullēktu, pīles un vistas stadionā un vietējo palēno mošanos dienas darbiem.

Un tā, pēc 3 dienām Skelā Valcīc un Džastins atgriezās Bukarestē ar svētlaimīgām, bet pārgurušām sejām un pilnu somu iespaidu. Šo dienu piedzīvojumi ar nostaļģiju tika pieminēti vēl pāris nedēļas vēlāk.

Ainiņa numur 2 – „Cristus a inviat!” – „Adevarat inviat!” jeb Lieldienas rumāņu gaumē

Lieldienas Rumānijā, kā jau kārtīgā pareizticīgo zemē, tiek svinētas nedēļu vēlāk kā pierasts mūsu mazajā zemītē. Tāpēc pateicoties dažādām pazīšanām un blatiem Valcīc, Džastins un Judīte (holandiešu dāma) aprīļa beigās nokļuva citā ciematā pie rumāņu meitenes Annas ģimenes uz Lieldienu svinībām. Apmēram 5 minūtes tika veltītas iepazīšanās rituālam ar Annas tēvu, māti, brāli, vecvecākiem, tantēm, onkuļiem, brālēniem un māsīcām. Visi 3 ārzemnieki ģimenē tika uzņemti ļoti silti un bez liekas apdomāšanās tika nosēdināti pie galda, kur svarīgākais darbs (pēc vīna nobaudīšanas) bija olu cīņas. Rumāņi šo lietu ņem nopietni. Ir aizdomas, ka profesionālākie olu cīkstoņi gatavojas lieldienām jau vairākas nedēļas iepriekš un olu cīkstiņa procesā šmaucās uz nebēdu. Populārāki šmugulēšanās paņēmieni – cīņā lietot olas no citiem putniem, ne vistām. Putnu suga ir nezināma, bet to olas ir nedaudz mazākas un ar spicāku galu, kas padara olu izturīgāku. Tāpat populāra metode ir noziest olas abus galus ar plānu kārtiņu superlīmes. Netiek smādēts arī senilais triks ar koka vai akmens olu. Bet tie, kuriem izdoma vai slinkums liedz pielietot augšminētos paņēmienus, mēģina uzvarēt pielietojot dažādus atļautus un neatļautus olas turēšanas veidus. Un jā – pirms katras cīņas tiek nobērtas frāzes, kas minētas ainiņas nosaukumā. Tās nozīmē – „Kristus ir augšāmcēlies!” – „Patiesi augšāmcēlies!” Tā ir kā mantra, bez kuras olu kauja ir bezjēdzīga.

Tātad mūsu varoņu piedzīvojumi sākās ar pilnīgu sagrāvi olu cīņā. Taču par mierinājumu galdā tika celti Annas mātes un vecmāmiņas kulinārijas brīnumi, kurus pievārēt visus vienā reizē nebūtu pa spēkam pat izsalkušākajam ģeorallija dalībniekam. Tiesa gan, pirms ēšanas tika noorganizēta rotaļa „Saķert cāļus atpakaļ kastē”. Rotaļai nepieciešami apmēram 25 histēriski nesen dzimuši cāļi, 6 vairāk vai mazāk pieauguši cilvēki ar tizlām rokām un nelietīgs suns, kurš kampj kājā no aizmugures katram rotaļas dalībniekam. Rotaļas uzvarētājs šķiet bija suns, kurš ieguva 2 punktus – pa vienam Valcīša un Džastina stilbam. Uz šādu suņa rīcību Annas tēva reakcija bija nesatricināma: „Ja rīt mans suns būs slims, jums būs problēmas!”J Pirmās vakarēšanas gaitā katram no viesiem Annas tēvs piešķīra jaunu vārdu, jo Valters, Džastins un Judīte viņam bija par grūtu atcerēties. Tā vietā Valcīc kļuva par Mother Russia, Džastins par Karlu Bruni, bet Judīte par grāfieni jeb dutchess.

Pirmajā vakarā notika gājiens uz baznīcu, kur vietējiem bērneļiem acis kļuva 3 reizes lielākas, kad viņi izdzirda angļu valodu. Un tad nu gāja vaļā – pusminūtes laikā 3 ārzemnieki tika iekļauti necaurlaužamā lokā, no kura atskanēja visas frāzes angļu valodā, ko nu bērneļi bija sagrābstījuši no nez kurienes – „My name is...”, „I am 14!”, „He is stupid.”, „What’s your name?” utt. Tā kā Valcīša un baznīcas attiecības nekad nav bijušas ļoti familiāras, tad pēc svecītes nolikšanas, visi devās atpakaļ uz mājām, kur ugunskura gaismā tika risinātas sarunas par rumāņu vīna kvalitāti, par Rumānijas lāču populācijas lielumu un ārzemnieku rumāņu valodas līmeņa pārbaudīšanu.

Nākamais rīts sākās ap 11-iem, kad Valcīti labrīta vietā pārsteidza Annas tēva jautājums „Beer? Wine?”. Uz šādu retorisku jautājumu ir grūti atbildētJ Tā nu diena tika iesākta lieliski. Brokastis ne par matu neatpalika no citām ēdienreizēm gan kvalitātes, gan kvantitātes ziņā. Ap pusdienlaiku Annas tēvs paziņoja, ka ir jādodas makšķerēt. Mašīnā tika iekrāmēts alus, vīns, cuika (pašražota rumāņu dzira, kuras pamatā ir plūmes. Lieto pirms ēšanas, svētku reizēs, satiekoties, atvadoties, ballītes gara uzturēšanai, kā arī gara laika nosišanai). Un jā – arī makšķeres tomēr aizmirstas netika. Upe gan neizskatījās diez ko daudzsološa, bet tā kā zivis laikam nebija galvenais brauciena mērķis, tad lieks stress netika veicināts. Mierīgi tika tukšoti dzērieni. Gala rezultāta Valcīc noķēra sprīdi garu zivteli, bet Kims (Annas dāņu sirdsdraugs) izvilka kaut ko līdzīgu vidēja lieluma asarim.

Pēc atgriešanās no makšķerēšanas bija kārtējā reize sēsties pie galda, sisties ar olām un risināt saviesīgas sarunas. Šajā reizē pie galda sēdās apmēram 25-30 cilvēki, jo šī nu bija oficiālā Lieldienu ēdienreize. Vakara gaitā saviesīgās sarunas nonāca tik tālu, ka tika nolemts iet uz vietējo diskotēku. Aktīvākais iniciators bija Annas tēvs. Tā kā lielākā daļa vakariņu dalībnieku (vismaz tie, kas zem 40) bija krietni iesiluši, delegācija uz diskotēku sanāca gana liela – apmēram 10-12 cilvēki. Šī diskotēka atšķīrās no Skelas – šeit DJ darbs aprobežojās ar disku mainīšanu pietiekami profesionāli, lai starp dziesmām nebūt pauzes un gandrīz visi cilvēki dejoja, vai vismaz veidoja kaut ko pietuvinātu dejai. Valcīti šinī vakarā dīdīja velns, tāpēc jau pēc pirmajām minūtēm viņš bija iesprucis starp vietējiem zēniem un meitenēm un izpildīja labākos lielpilsētas deju soļus, kādus nu vien savas dzīves laikā bija samācījies. Sākumā vietējiem puikām un meitenēm šie deju soļi bija pārāk aizdomīgi, taču pēc neilga laika viņi pieņēma Valcīti kā savējo un dejas turpinājās aplī, apļa vidū, uz grīdas un gandrīz-uz-galda. Gandrīz, jo pārējie diskotēkas delegācijas dalībnieki saķēra garlaicību diezgan ātri un Džastins, jeb Karla Bruni, Valcīti izdabūja ārā ar vilkšanu. Pa ceļam uz mājām Valcīc sūkstījās, ka tā nu gan nebija labi darīt, jo visi vietējie taču bija sajūsmā un viņš jutās tik labi. Bet Džastins bija citādākās domās. Taču tas netraucēja ballīti turpināt mājas pagalmā ar labākajiem 90-o gadu hitiem un čipendeilu cienīgām dejām. Jāsaka, ka atkal viens no karstasinīgākajiem dejotājiem atkal bija Annas tēvs.

Nemanot bija nākamā un pie reizes arī pēdējā Lieldienu diena, kad Mother Russia, Karla Bruni un grāfienei bija jādodas atpakaļ uz Bukaresti. Rīta pusē tika savāktas iepriekšējā vakara ballītes liecības (drēbes, nozīmītes utt.), izspēlēts futbola mačs ar vietējiem vīriem, izcīnītas pēdējās olu kaujas (atkal bezcerīgi nepieredzējušajiem lielpilsētas viesiem). Kad pienāca laiks atvadīties un doties uz vilciena staciju, Annas tēvs nebija atrodams. Beigās viņš tika atrasts vietējā barčikā ar vēl apmēram 20 vīriem, kuri visi bija sasēduši ap garu galdu un aizrautīgi turpināja olu kaujas. Un arī vārdu kaujas, jo katrs sevi cienošs olu kaujas zaudētājs pašsaprotami apvainos pretinieku šmugulēšanā, kurš savukārt izmantodams visus savā leksikā zināmos lamu vārdus aizstāvēsies. Un tā uz riņķi vien, uz riņķi vien...

Tā nu kārtējais piedzīvojums bija beidzies un bagāžā tika iepakoti jaunie iespaidi, kārtējā pārliecība, ka rumāņi ir ļoti viesmīlīgi, kā arī maisiņi ar dažādām Annas mātes veltēm no svinību galda pārpalikumiem.

Ainiņa numur 3 – Rumāņu kāzas.

Septembra otrajā pusē Valcītim atkal izmantojot dažādas pazīšanās un blatus radās iespēja pabūt rumāņu kāzās. Precējās kādas Valcītim pazīstamas meitenes (Andreas) brālēns un Valcīc tika ielūgts speciālā viesa statusā.

Kā jau parasti ar rumāņu svētkiem arī šoreiz stāsts sākās jau dienu iepriekš pirms kāzām. Piektdienas vakarā Valcīc tika aizvizināts apmēram 150 km prom no Bukarestes uz turpmāko viesību vietu. Atkal diezgan ilgs laiks tika pavadīts sveicinoties un iepazīstoties ar kārtējo rumāņu ģimeni. Valcīša ierašanās brīdī topošā vīra tēvs jau bija uzvilcis pamatīgu buru un planēja apkārt pa dzīvokli saukdams „Soakre mare”, kas nozīmē kaut ko līdzīgu „Lai dzīvo vīra vecāki” vai apmēram uz to pusi. Viņš komunicēja ar visiem un visu laiku. Arī ar Valcīti. Kad pēc pusstundas viņš tomēr piefiksēja un saprata, ka Valcītis tā īsti iereibušu rumāņu valodu nesaprot, komunikāciju turpināja izmantojot vienīgos divus sev zināmos angļu valodas vārdus – „Thank you!” Šo vārdu salikumu, kā izrādās, ļoti veiksmīgi var izmantot lai aizvietotu „Priekā!”, „Tu man patīc!”, „Ēd!” kā arī citu daudzkrāsainu emociju raksturošanai. Vakara galvenais uzdevums bija izgreznot mājas un dzīvokļa ieeju ar egļu zariem, baloniem un vīna pudeli, kas brīnumainā kārtā no rīta tomēr vēl bija kur tā tika pielikta.

Rīts sākās agri un ar lieliem satraukumiem. Rumāņiem ir diezgan svarīgi, lai viss notiktu pēc tradīcijām un kanoniem. Tāpat arī svarīgi ir, lai pēc kāzām būtu daudz bilžu un video. Tāpēc talkā tika aicināta dāma ar operatoru, kas organizēja visu padarīšanu. Sākās viss ar to, ka Valcītim un Rarešam (Andreas sirdsdraugam) bija jāietērpj jaunais vīrs žaketē un jāapsien viņam tauriņš. Pēc tam tika inscenētas dejas jaunā vīra mājās un vedēju mājās. Vedējiem kāzas ir diezgan lielas galvassāpes. Un arī maka-sāpes. Jo, piemēram, lai tiktu no dzīvokļa līdz mašīnai ir jātiek garām neskaitāmiem čigānbērniem, kas prasa naudu. Laikam ir tāds ticējums vai paraža, ka čigāni kāzās nes laimi.

Tālāk ceļš ved uz līgavas mājām, kur sākumā tiek vestas pārrunas ar līgavas māsām. Šīs tik viegli nemaz savu māsu kuram katram atdot nemaz negrib. Galu galā līgavainis šķirās no 100 lejām (apmēram

Pa ceļam uz baznīcu visi kāzu viesi lieto mašīnas taures uz nebēdu, tā lai visa pilsēta zina, ka te brauc jaunlaulātie un lai mūk kur pagadās. Baznīcā notiek apmēram stundu gara ceremonija, kuras laikā mācītājs lielāko daļu burās pa Bībeli uzgriezis visiem muguru. Vīra tēvs pa to laiku jau atkal ir ķitē un cītīgi risina sarunu ar ceremonijmeistaru. Skatoties uz vīra māti pārņem sajūta, ka viņa eksplodēs kuru katru mirkli paraujot uz elli līdzi baznīcu un visus kas tajā. Taču viņa saņemas un dievnamā nekādi ekscesi nenotiek. Izņemot brīdi, kad jaunlaulātajiem un vedējiem ir jāveic 3 riņķi ap galdu uz kura stāv Bībele. Vīra tēvs nolemj, ka tā ir kāda jauna rotaļa un arī metās riņķot, bet pirmā riņķa pusē sieva šo izrauj ārā un nosēdina sev blakus. Par laimi ar simbolisku kroņu uzlikšanu jaunlaulātajiem galvā un tradicionālo skūpstu baznīcas ceremonija beidzas un visi pamet baznīcu lai dotos uz svētku mielastu.

Ja gribat zināt kādas sajūtas ir rumāņu kāzu mielastā, 6 stundu laikā mēģiniet notiesāt 4 pamatīgus otros ēdienus, pastarpināti dzert vīnu un dejot. Dejas ir neatņemama rumāņu ballītes sastāvdaļa. Šoreiz DJ ir parūpējies par mūzikas dažādību – ar rumāņu tradicionālo mūziku mijas rokenrols, lambada un 80-hiti. Bet netrenētam organismam turēt līdzi rumāņiem ir pagrūti. Valcīc ir slapjš pēc pirmajām 10 dancāšanas minūtēm. Un tā vakars turpinās ēdot, dzerot, dejojot, ēdot, dzerot, dejojot. Ap pusnakti Valcīc un Andrea izpildās ar iepriekš sagatavoto uguns šovu, lai vismaz kaut kā attaisnotu Valcīša klātbūtni šinī pasākumā. Jaunais pāris ir sajūsmā, pārējie viesi arī. Valcīc momentā iekaro vīra draugu cieņu, kas turpmākā vakara gaitā iejūtas savedēju lomās un mudina Valcīti dejot ar gandrīz vai katru dāmu pasākumā. Kādā brīdī atskan dziesma, kas visos izsauc sajūsmu un pa vienam vai vairākiem ļautiņi kāpj uz krēsliem un ovāciju pavadīti tukšo sausas glāzes cik nu katrs var. Uz dziesmas beigām Valcītim tiek izskaidrots, ka dziesmas vārdi ir „Kurš ir dzimis janvārī/februārī/martā... lai dzer, lai dzer, lai dzer!” Tā kā janvāris ir nokavēts diezgan pamatīgi, tad Valcīc kopā ar Andreu kāpj uz krēsla kopā ar decembrī dzimušajiem un dzer, un dzer, un dzer.

Neizpaliek, protams, arī līgavas zagšana. Šī tiek nočiepta diezgan naski. Arī šis pasākums sit pa maciņu vedējtēvam. Kad līgavas zagļi atgriežas ar kurpi kā apliecinājumu, ka līgava tiešām ir nozagta, risinās garas sarunas par izpirkuma maksu. Zagļi nav tik piekāpīgi kā līgavas māsas un ar 100 lejām cauri netikt. Beigu beigās līgava tiek izpirkta par viskija pudeli un kasti alus. Līgava atgūta, ballīte turpinās. Taču Andreai ir ķecerīga doma, ka būtu interesanti nozagt arī līgavaini. Tā nu šī ar māsīcu ņem un arī izdara. Taču ne viss iet kā plānots. Kad šī atgriežas ar līgavaiņa kurpi, līgava ir šokā. Asaras birst kā pupas, kāja tiek cirsta pie zemes – šitā izbojāt visu pasākumu esot nepiedodami. Tā nu Andrea paliek bez viskija un alus, toties kauns pa visu ģīmi ir gan. Taču saspīlētā situācija tiek glābta, jo telpā tiek ievesta kāzu torte ar mini salūtu uz tās.

Ap plkst. 3-iem arī Valcītim izdodas nodejot deju ar līgavu, jo iepriekš vakara populārākā dāma tika dancināta bez apstājas. Tāpat arī Valcīc apmēram pusstundu risina anglo-rumānisku sarunu ar jaunā vīra brāli par krīzi Rumānijā un regbiju. Maz pamazītēm viesi nogurst un pa vienam vien pamet deju un svinību placi. Vedējmāte zaudē balsi un uz beigām vairs knapi čerkst kā saskrāpēta plate. Ap plkst. puspieciem tiek nolaupītas atlikušās vīna pudeles no viesību galda un Valcīc, Rareš un Andrea dodas uz istabiņu pabeigt ballīti. Istabiņā Andrea un Rareš sarīko melodrāmas cienīgu strīdu, kura noslēgumā Rareš ir gatavs iet tūlīt pat uz vilcienu un braukt mājās (5 no rīta...), taču Valcīc liekot lietā visas savas samierināšanas spējas un apelējot pie vēlās (agrās) nakts stundas tomēr pierunā visus likties slīpi un turpināt interesanto diskusiju no rīta.

No rīta nevienu iepriekšējā vakara saruna vairs neinteresē. Vienīgā interese – kafija. Un padzerties. Apmēram stundas laikā visi izveļas no hoteļa un var sākties garš mājupceļš, kurš tiek izraibināts ar 4 klosteru apmeklējumu. Taču, ja pirmajos divos Valcīc iegāja, aplaida skatienu riņķī, piesita „tuk-tuk par sevi” un tikai tad devās atpakaļ uz mašīnu, pēdējās apstāšanas reizēs vairāk par mašīnas durvju attaisīšanu intereses vairs nebija. Tā pamazītēm Bukareste tiek sasniegta ap 23-iem (apmēram 12 stundas pēc hoteļa pamešanas) un Valcīša kārtējais rumāņu tradīciju izzināšanas process ir noslēdzies veiksmīgi. Uz atvadām vēl jaunais vīrs pasakās par būšanu viņa kāzās un izsaka cerību, ka viņš tiks uzaicināts arī uz Valcīša kāzām. Nu nez, nez kad tas vēl būsJ