No rīta atkal bez problēmām dabūjam Grand Taxi uz Marakešu. Šoreiz šoferis mums patrāpījās īsts pīpinātājs. Viņš pīpināja pilnīgi uz visu. Ir 3 versijas kādēļ tas tā: 1) viņam ir vāji nervi; 2) sirdī viņš ir ēģiptietis; 3) viņam ir jauna taure. Tomēr galā mēs nonācām veiksmīgi un līdz viesnīcai izdomājām iet ar kājām, jo tā ir Djemaa el-Fna laukumā, kas ir pašā Marakešas sirdī. Bez tā laukuma šī pilsēta vispār nevienam nebūtu interesanta. Esam jau trešo reizi Marakešā un joprojām secinam, ka šī pilsēta mums reāli nepatīk – drūzma, tūristu piekāsēji un pilnīgi cita attieksme no vietējo marokāņu puses (liekas pavisam citi marokāņi). Pa mazajām ieliņām pat bīstami iet ar mugursomām, jo tur ir ne tikai daudz cilvēku, bet lielā ātrumā ar mopēdiem traucas cauri vietējie rokeri. Vēl nepatīk tie neskaitāmie ubagu bari, kas reāli uzmācās un prasa palīdzēt nekaunīgā veidā. Par saviem principiem jau minēju un tādēļ ja nevaru palīdzēt visiem, tad nepalīdzu nevienam. Ja viņš to naudu prot nopelnīt – vismaz kaut ko manā labā izdarot, tad arī var palīdzēt viņam. Bet viņi uzskata, ka es esmu baltais, tātad naudas daudz un man viņam tā nauda vienkārši ir jādod. Tas nav tā kā Rīgā tie ubagi – tas ir daudz "spēcīgāk" un jābūt stiprai nervu sistēmai, lai to izturētu. Lielākā daļa šo ubagu bija spēka gados, sievietes bez bērniem utt. Ja viņi būtu invalīdi un nevarētu mājās kaut vai maizīti uzcept, ko vakarā pārdot (kā daži darīja), tad vēl varētu padomāt. Sanāk, ka viņi visu dienu velta ubagošanai un nopelna vairāk naudas nekā tie, kas godīgi strādā. Tas, manuprāt, galīgi nav taisnīgi. Nu tas vienkārši bija nepatīkami. Marakeša ir tipiska lielpilsēta ar piesārņojumu, drūzmu, netīrību, kabatas zagļiem un pat erotisko industriju, kur tiek iesaistīti arī mazgadīgie un puiši. Tā, ka joprojām neesmu sapratis tos, kas priecājas par Marakešu kā vienu no galvenajiem apskates objektiem Marokā. Un tūristu tur arī bija tik daudz cik mēs visā pārējā Marokā neredzējām kopā ņemot. Tādēļ arī attieksme pret tūristiem bija savādāka, jo rītā nāks cits tūrists, uz kuru varēs nopelnīt un pilsēta tik liela, ka viens otru nepazīst – tātad var taisīt ziepes, šmaukties utt.
Atradām Djemaa el-Fna laukumu un tas izskatījās iespaidīgs pēc tām šaurajām ieliņām ar neskaitāmiem suvenīru tirgotājiem. Praktiski dēļ šī laukuma arī Marakeša tika iekļauta UNESCO mantojumā. Tieši dēļ tām atraktivitātēm, kas notiek šajā laukumā jau gadsimtiem ilgi, tam ir kultūrvēsturiska vērtība. Visādi brīvmākslinieki tur savācās un mēģina nopelnīt naudu. Arī apelsīnu sulas karietēs var nopirkt lētāk nekā jebkur citur Marokā – 3 DH.
Viesnīcu atradām ātri un labi vien bija, ka numuriņš tika rezervēts dienu iepriekš. Bija pienākuši vēl kaut kādi tūristi, kuriem paziņoja, ka vietu nav. Mums iesmērēja numuriņu ar dušu, kas bija nedaudz dārgāks, bet tomēr labs un tā kā taisījāmies tur dzīvot 3 dienas, tad pat paveicās, ka tā. Šajā viesnīcā es pirmo reizi redzēju, ka marokānis ir piedzēries gaišā dienas laikā. Safi pilsētiņā vakarā man likās, ka viens tā kā aizstreipuļoja, bet nebiju īsti pārliecināts. Tad recepcijā sēdošais kungs bija kārtīgi iedzēris un turpināja dzert kaut kādu Tuborg alu. Kā jau rakstīju, tad Marakeša nav tā labākā pilsēta kur gūt iespaidus par Maroku – tā ir gandrīz jau kā cita valsts. Šajā viesnīcā mums par visām 3 naktīm bija jāsamaksā uzreiz. Arī tā mazajos miestiņos nenotiek – parasti uz priekšu nemaksā, ja neesi saņēmis savu pakalpojumu. Ļoti cerējām, ka ar numuriņu viss būs kārtībā, jo mums to pat neparādīja un neprasīja vai būsim apmierināti. Kā jau teicu, tad pavisam cita attieksme ir šajā lielpilsētā – negribi, nāks cits tūrists, kas to paņems. Ar istabiņu tomēr paveicās, jo tā bija iekšpagalmā un nebūs jāklausās skaņās, kas nāk no laukuma gandrīz visu nakti.
Nolemjam vēl apskatīt Marakešas muzeju, ko te draugos izlasīju kā ieteikumu, kas obligāti būtu jāapmeklē. Tpfu, nebūtu labāk klausījis visiem ieteikumiem ;-). Kasē biļeti nevar nopirkt tikai uz šo muzeju, bet var nopirkt divas dažādas paketes – viena par 40 DH, kur ietilpst muzejs+Kuba, vai 60 DH muzejs+Kuba+garīgā skola. Visur citur Marokā muzeji maksāja 10 DH, bet domājām, ka šis ir īpašs muzejs un nopirkuši lētākās biļetes par 40 DH devāmies izlūkos. Tie bija vissliktāk iztērētie 4 EUR Marokā, jo izņemot vienu greznu zāli un dažām neinteresantām gleznām, tur nebija ko skatīties. Vienīgais varēja pasēdēt un atpūsties no tūristu bariem un rokeriem, kas nēsājās pa Marakešas mazajām ieliņām. Ja neko citu nebūsiet Marokā redzējuši, tad šis varbūt arī liksies interesanti. Varbūt arī tas Arābu stila interjers varētu šķist interseants (skatīties bildēs), bet ja esat bijuši Alhambrā vai kur citur, tad šis vairs tik iespaidīgi neliekas. Tomēr apskatīt var, ja ir nauda un laiks ;-). Kuba izrādījās turpat blakus esošās drupas kaut kādas, kuras ja interesēja varēja apskatīties arī caur režģi no ārpuses. Iekšā iet un tērēt laiku tur galīgi nav vērts. Ja iespējams nopirkt biļeti tikai uz Marakešas muzeju, tad dariet tā un citas papildus paketes neņemiet.
Vakarā dodamies apskatīt Djemaa el-Fna (Jamaâ El Fna), jo tieši vakarā tur sākas dzīvība. Nedaudz pirms saulrieta tiek savesti galdi un krēsli, lai turpat laukumā uzrīkotu grandiozu ēstuvi. Katrā vietā var dabūt kaut ko interesantu ēdamu, piemēram, gliemežu zupu, tajine, zivis, aitu galvas, saldos, gaļas zupas utt. Tur daži galdi ir domāti lielām tūristu grupām, kur viss notiek centralizēti un neinteresanti. Tādēļ meklējām, kur ēd vietējie un vienu tādu vietu atradām ar zivīm. Tur visa ēšana notika ar rokām un nekādi instrumenti netika iedoti. Neko daudz nejautājot mums ātri tiek iedots standarta "menu" – tas pats kas pārējiem pie tā galdiņa. Kaut kādi frī, zivju izlase, mērcīte, maize utt. Paēdam loti garšīgi, tomēr visu prieku atkal sabojāja "nepareizā" attieksme pret tūristiem. No vietējiem tika ņemta viena cena – 10 DH, bet no tūristiem cita - 30 DH. Tas principā nav daudz, bet patīkami tas nav. Turpat arī ubadzes skatās kā tiek izdota nauda tā uzreiz klāt un diedelē. Tādejādi tiek nodrošināta tūristiem "ēšanas izklaide", jo savādāk vietējie tur neēstu par "tūristu cenu" un tūristiem nebūtu interesanti tur tusēties un vieniem pašiem ēst. Lasījām, ka tajā laukumā praktiski ir vienīgā vieta, kur vietējie var vēl lēti paēst jo viss sadārdzinājies, bet tas izrādās neattiecas uz tūristiem. Lētāk var paēst kaut vai turpat vietējā restorānā pa kādu ieliņu uz priekšu. Tā vienkārši ir atrakcija tūristiem un iesaku izbaudīt vismaz vienu reizi.
Lai vakars būtu pavisam sabojāts, tad neatrodam ūdeni pa 5 DH, bet pa 6 DH, un apelsīnus pārdevējs ielasa visus tos sliktākos (speciāli izlasīja nevis ņēma visus pēc kārtas) un noplēsa 6 DH par kilogramu, kas arī ir dārgi. Varēja sejā redzēt, ka viņš nav apmierināts ar to, ka tūristi iepērk pie viņa apelsīnus. Ļoti nedraudzīgs pasākums. Gribējās jau teikt paldies un mums tos apelsīnus nevajag, bet kaut kā tomēr nopirkās. Otrreiz mēs tur vairs neatgriezāmies. Tāpat ir arī ar suvenīriem – neiesaku tos pirkt Marakešā, jo lielākā daļa nav par fiksētām cenām un tur ir tik daudz tūristu, ka vietējiem pa lēto neko nav interesanti pārdot. Viņi savu cenu nosauc nevis 2 vai 3 reiz lielāku, bet gan 20 reizes lielāku. Dārgākām precēm varbūt nebūs tik liels uzcenojums. Ja jūs esat nokaulējuši uz pusi vai 3 reiz mazāku cenu, tad jutīsities ļoti priecīgi, bet reāli būsiet apšmaukti (apkaulēti) par vairākām reizēm un pārdevējs vēl beigās tik nelaimīgu seju rādīs, ka tas mums nebija interesanti (pieredze no tirgošanās Ēģiptē). Visā ceļojuma laikā (3 nedēļas) ne vienu reizi nesanāca kaulēties (lasīt pirmo aprakstu par Maroku). Marakešā beigās, tērējot naudu, nopirkām tikai krelles vienā vietā pa fiksēto cenu 30 dirhamiem, kas Essaouira maksāja 20 dirhamus, kā arī garšvielas no viena 80 gadīga onkuļa, kam trīcēja rokas berot to visu maisiņā. Tās bija maltas ķimenes, ko viņi bēra klāt gandrīz visiem ēdieniem, bet bija ļoti garšīgi un mēs līdz tam neaizdomājamies ;-).
Nākošā rītā agri piecēlāmies un devāmies uz slaveno Jardin Majorelle (Majorelle Garden). Tas laikam ir vienīgais ko rekomendētu apskatīties Marakešā. Pārējais pēc pašu izvēles un ja neredzēsiet kaut ko, tad liela skāde nebūs. Nebija jau tie Majorelle dārzi tik labi kā mūsu botāniskais dārzs, bet tomēr kaut kas savādāks no Marokas lielpilsētas – vismaz ir ko apskatīties. Rekomendēju šo dārzu apmeklēt agri no rīta. It kā visur rakstīts, ka viņš veras vaļā 9:00, bet mēs bijām precīzi 9:00 un viņš jau bija vaļā, kur pa iekšu jau staigāja bariņi ar tūristiem. Kaut kur manīju, ka taisās tomēr vaļā 8:00. Vienkārši apskatei varbūt arī var braukt vēlāk, bet ja grib kaut ko nofotografēt bez tūristiem, tad jābūt klāt uz atvēršanu. Ap pusdienas laiku tur jau bija tik daudz tūristu kā Marakešas medīnā visblīvākajā vietā. Ieeja maksāja 30 DH. Dārzs nav liels un laikam iespaidīgākais kas tur ir, tas ir brīvdabas kaktusu kolekcija. Turpat dzīvoja arī kaut kādi putneļi, bet pa vidu bija skaista zila ēka, kurā ir skatāma islāma mākslas muzeju priekšmeti. Ja godīgi, tad neiegājām, jo īpaši neinteresēja tās tūristu keramikas, dārglietas un gleznojumi – pēc tādas bodītes izskatījās, kur uz tūristiem piepelnās ;-). Interesanta ir arī bambusu audze, palmas, brīvā dabā ziedoši eksotiski augi utt. Ejot ārā jau mūs sagaidīja aptuveni 10 taksisti, kas piepelnās uz tūristiem. No rīta pēc skaitītāja atbraucām par 10 DH, bet šie mums atpakaļ piedāvāja aizbraukt par 30 DH, kas ir 3 reizes dārgāk. Nu un mēs atkal ieturot savu stilu (ne par ko nekaulēties), aizgājām to nelielo gabaliņu ar kājām. Viņi vēl sauca pakaļ, ka pa 20 DH aizvedīs, bet teicām, ka brauksim tikai pēc skaitītāja un tos dīkdieņus tas laikam neinteresēja – labāk gaidīt kādu naudīgu tūristu. Un labi vien bija, ka gājām ar kājām. Attālums nebija liels, toties pa ceļam atradām īsto tirgus laukumu, kur iepirkās vietējie. Tur tad arī sapirkāmies svaigus augļus par normālām cenām.
Vēl atpakaļceļā iegriezāmies autoostā un noskaidrojām, ka autobusi atsākuši kustību. Man visu laiku gribējās aizbraukt pafotografēt sniegotos kalnus un bija divas iespējas – Toubkal vai Oukaïmeden. Sieva manā vietā izlēma, ka jāredz augstākais kalns Ziemeļāfrikā un tātad jābrauc uz Toubkal. Vistuvāk Toubkalam var nokļūt caur Asni. Uzzinājām, ka autobuss kursē uz turieni tikai vienreiz dienā – 10:00 un 10:00 vakarā atpakaļ. Nolemjam, ka jābrauc un rītdiena tam būs jāvelta pilnībā. Nedaudz viesnīcā atpūtāmies un devāmies apskatīt nākamo apskates objektu - Saadiens (Saadian Tombs). Šo mauzoleju arī dodas apskatīt daudzi tūristi un tādēļ atrast nebija grūti. Ieeja maksā 10 DH. No ārpuses nekā sevišķi, bet iekšā diezgan grezna arābu arhitektūra un interjers. Ja neko no arhitektūras un mauzolejiem nebūsiet vēl redzējuši, tad šo var apskatīt.
Atpakaļceļā uz viesnīcu iepērkam saldumus un lētās tunčmaizītes ar frī kartupeļiem, jo esam nolēmuši ignorēt Djemaa el Fna vakara izvirtības.
No rīta dodamies uz autoostu un novērojam kārtējo interesanto parādību Marokā (visu laiku par to priecājos) – darbaspēka viņiem netrūkst. Ja visur attīstītās valstīs mēģina samazināt darbaspēka daudzumu un uzstādīt visādus automātus, pašapkalpošanas pasākumus un tamlīdzīgi, tad Marokā lētāk ir nodarbināt kādu vietējo. Vietām pat nevarēja saprast ar ko viņš pelna iztiku. Pastāstīšu tikai vienu piemēru par autoostu, lai būtu skaidrs salīdzinājums ar mūsu autoostām. Tātad pie ieejas autoostā jūs sagaida viens marokānis, kas parasti māk vairākas valodas. Nē tas nav gids un viņš pat apvainojas ja viņu par tādu uzskata – viņam algu maksājot autoosta. Viņa uzdevums ir paprasīt ko meklējat un norādīt virzienu kur doties vai pat aizvest, ja ir kas sarežģītāks. Tā kā mēs jau zinājām kuru lodziņu meklēt, tad devāmies tur, bet viņš ar gudru ziņu parādīja uz citu lodziņu, jo tas ko iepriekšējā dienā noskatījām nav īstais. Tādi lodziņi ir uz katru virzienu, kur kursē autobuss. Nav tā, ka jūs pērkat pie pāris lodziņiem biļetes uz jebkuru interesējošo virzienu. Kopā ir aptuveni kādi 30 kases lodziņi (atkarībā no pilsētas lieluma) un rindas praktiski nekādas. Tad tur vēl sēž viens vai divi marokāņi aiz katra lodziņa un man nav ne jausmas ko viņi tur visu dienu dara divatā. Nopērkam biļeti uz Asni un vēl paliek daudz laika, bet nolemjam doties uz autobusu un ieņemt vietas. Jo ja vēlāk ierodaties, tad var būt piebāzts autobuss un nebūt sēdvietas (atkarībā no maršruta). Tā bija mūsu kļūda, jo Marakešā cauri autobusiem iznesas ļoti lieli ubagu bari (nevienā citā vietā mēs viņus tik daudz neredzējām). No mazas meitenītes nopērkam paštaisītas krelles, jo viņa vismaz strādāja un neubagoja - lai dod naudu par skaistām acīm. Viņa noteikti nopelnīja mazāk nekā tie ubagi, bet nu tāda tā negodīgā dzīve ir. Ja turpinām par bezdarbu, tad Marokā diez vai tāds ir. Stāsts par autoostas darbiniekiem nav galā. Autobusā pats par sevi saprotams ir arī šoferis – viņa uzdevums ir tikai labi braukt. Tad autobusā ir vēl divi marokāņi, no kuriem viens ir menedžeris un pie kā arī var nopirkt biļetes par tādu pašu cenu. Vietējie parasti arī pie viņa pirka. Otrs marokānis parasti bija kāds jaunietis, kas vienkārši izpalīdzēja ar visādiem sīkumiem. Es viņu sauktu par bagāžas menedžeri, jo viņa ienākumi savācās no bagāžas, par ko ir jāmaksā atsevišķi. Viņš arī menedžē parasti autobusa aizmugurējās durvis. Lūk, tik daudz cilvēku ir iesaistīti vienā lētā satiksmes autobusa kustībā.
No autoostas Asni virzienā izbraucam laicīgi un šoreiz pārāk daudz "pa ceļam ielecēju" autobusā nav. Kārtējo reizi komunicējam ar blakussēdētāju (sarunu parasti uzsāk paši marokāņi un jums pat nav jāpiepūlas). Viņš izrādās ir kaut kādas Auberge (viesnīcas) īpašnieks no Imil. Tas ir tieši tur kur mēs dodamies, jo Imlil ir pēdējais ciematiņs, kur var piebraukt ar transportu vistuvāk Toubkal virsotnei. Viesnīcnieks pats dzīvoja pagaidām Asni pie bērniem, jo tur esot siltāks. Viņš pastāstīja, ka Asni īsti nav ko darīt un ir jābrauc tālāk. Tā arī darām. Kā no autobusa ārā, tā ātri vien tiekam iestumti Grand Taxi, kur jau tādi paši pārbraucēji kā mēs. Atkal paveicās un tikām sēdēt priekšpusē ;-). Paspēju vēl nopirkt ūdeni un atkal sapriecājos, jo atkal bija pavisam cita attieksme pret tūristiem. Brauciens maksāja 20 DH. Imlil mūs uzreiz sagaidīja gids, jo ciemats tik maziņš, ka nekādīgi neizsprukt sveikā. Viņš piedāvāja izvadāt pēc kartes (viņam tāda esot) pa kalnu takām uz berberu ciematiņu, padzert tēju un tad pa citu ceļu atpakaļ. Mana sieva saka, ka karte mums pašiem esot un viņš kaut kā noticēja. Prasu, kādēļ meloji. Izrādās nekas nav melots, jo mums tik tiešām ir Marokas un pasaules karte ;-). Vēl apspriedāmies par to, kādēļ gidam vajadzīga karte un kādēļ viņš savu maršrutu nezin no galvas, ja tas ir pāris stundu gājiens. Laikam baigi aizmāršīgs gids.
Es ceļojuma laikā sev nekādus īpašos suvenīrus negribēju pirkt, bet iepatikās viena austa jaka (liekas Peru vai kaut kur kalnos tādas arī var redzēt). Ir ļoti daudz ceļots un skapī liekamos suvenīrus gandrīz vairs nekad nepērku, bet kaut ko praktisku gan var paņemt. Nolēmu, ka ārpus Marakešas tāda jaka ar kapuci (silta, bieza, no aitas vilnas austa ar rakstiem, ko var redzēt fotogrāfijās) varētu maksāt lētāk. Pat biju nobriedis kaulēties ;-). Nodomāju, ka kalnos vispār cenai jābūt ļoti draudzīgai. Tā arī ir. Jau pašā kalnu ciematiņā Imlil redzam šīs jakas diezgan lielā izvēlē, jo nekur citur viņas tik daudz nepiedāvāja. Laikam tur ir vēss un tādas jakas ir tieši laikā arī tūristiem, kas vāji saģērbušies. Tad sākās teātris. Vienā veikaliņā skatos, ka viena tāda jaka man patiktu. Prasu, vai nav lielāks izmērs. Jā, viņiem viss ir un priecīgs prasu cik maksās. 350 DH (35 EUR). Izdomāju, ka tā ir patīkama sākuma cena, lai kaulētos vai pat jau nopirktu par tādu cenu un ir vērts pielaikot. Marakešā par to uzreiz noteikti sākumā prasītu kādus 600 vai 500 DH. Un jautrība varēja sākties. Izrādās marokāņi ir maziņi un līdz ar to arī tās jakas kaut kādas mazas sataisījuši, jo no visa bara man tikai kādas 3 derēja, kas galīgi nepatika. Saku, ka man vajag ar rakstiem, zilo krāsu un nekādas netīrās krāsas. Arī baltā pārsvars mani neinteresēja, jo tāda ātri smērētos. Tur pat palīdzēt atskrēja gids, kas mūs piedāvājās izvadāt pa kalnu takām. Kādu pusstundu ņēmāmies un smējāmies. Tika atnesti visi iespējamie varianti no tuvākajām bodītēm un beigās, kad nekas nederēja, tad jau sāka piedāvāt vai sievai nevajag. Sievai it kā interese arī radās, bet tomēr primārais bija man to jaku nopirkt. Tad gids mūs aizveda uz vēl vienu attālāku veikaliņu un tur tieši tāda pati jautrība – pat no tuvākajiem veikaliņiem atnestās jakas nederēja. Viņi gan tur zvērēja, ka mazgājot tās jakas izstiepjas un tā, bet mēs jau viņiem nenoticējām un labi, ka nenoticējām, jo nekas tur neizstiepjas ;-). Tā arī palikām bez jakas un devāmies pa ceļu uz priekšu, kas aizgāja kalnos.
Laiks nebija īpaši patīkams – apmācies un tā kā uz lietu taisītos. Tādēļ nebiju iepriecināts par fotografēšanas apstākļiem. It kā viss zied un kaut kur tālumā jābūt sniegotiem kalniem, bet neko neredz. Tā kā mums laiks bija, tad domājām vienkārši pastaigāties pa svaigu gaisu. Uzkāpuši pa braucamo ceļu līdz augšai, ceļš it kā sāka lēnām virzīties lejup. Parādījās pirmā suvenīru bodīte un atkal redzam tās jakas. Ļoti patīkams jaunietis vārdā Ibrahims (viņiem laikam puse Marokas ir ar Hassaniem un Ibrahimiem) bija kā pārdevējs šai mazajai suvenīru bodītei. Tik jautri runājām un jokojām, ka brīžiem nevarēja saprast kurā brīdī Ibrahims jokoja (mēs viņa humoru brīžiem neuztvērām, bet bija jautri ;-)). Kad prasījām cenu par jakām, tad viņš kaut kā nesakarīgi atbildēja par 200 DH, izlocīdamies, ka tā nav galējā cena un tā ir tikai varbūtējā cena, jo ko mums tā cena dod utt. Es pat īsti nesapratu vai tā cena ir varbūtējā, un beigās tā jaka tomēr maksās 350 DH vai arī tā cena ir varbūtējā un iespējams vēl kaulēties. Man bija tik patīkami komunicēt un cena 200 DH arī ļoti apmierināja, ka nolēmu pielaikot un paskatīties kas ir piedāvājumā. Izrādījās tajā mazā bodītē bija daudz vairāk lielo izmēru nekā lejā, jo laikam lejā lielie tūristi visu labāko jau bija izpirkuši. Kaut kas arī iepatikās un nebija tā, ka nekas nepatīk. Marokānim bija iepatikusies manas sievas vestīte (neilona kurtka, kurai bija noņemtas rokas) un viņš visu laiku mēģināja pierunāt maiņu. Mēs tā arī nesapratām vai tas ir joks vai nopietni, bet tā nopietni to neuztvērām. Beigās izrādījās tie nebija marokāņu jociņi, bet pati nopietnība, par ko mums vēl vairāk tagad nāk smiekli. Ibrahims rādīja ko viņš no tūristiem jau esot paspējis iemainīt – pulksteni pa 200 EUR, kaut kādu plīša jaku, botas un laikam vēl kaut ko, bet es tam visam neticēju īsti, jo kā tūrists kalnos varēja aiziet bez savām botām. Beigās nopērku to jaku un atstāju sievu kaulēties. Pats izgāju ārā un secināju, ka Ibrahims ir atnesis mums veiksmi un tās pusstundas laikā, ko pļāpājām ar viņu, bija parādījusies saulīte un no mākoņiem vairs ne vēsts. Tāds neticams skats pavērās, ka es no laimes bez maz sāku dejot, jo bija iegūta lēta jaka un superīgs laiks fotografēšanai.
Ibrahims tikmēr cītīgi mēģina iemainīt vesti un piedāvā no sava veikala visu ko sirds kāro. Pat sudrablietas kaut kādas izvilka. Sieva savukārt skaidro, ka bez vestes kalnos būs auksti un no tās šķirties nevar, ja nu vienīgais iemainīt pret tādu jaciņu kā man. No sākuma domājām, ka tā gan viņš nemainīsies – lietotu neilona vesti RIMI pirktu par liekas 10Ls, pret kārtīgu noaustu jaku. Bet še tev nu bija! Šis ir ar mieru. Mēs atkal nesaprotam vai tas ir joks vai nē, bet pēc pēdējiem gājieniem sākam saprast, ka viņš maz joko un tas tikai mums liekas viss smieklīgi. Beigās tomēr viņš paprasīja vēl 50 DH (5EUR), jo it kā esot jāmaksā audējām par darbu utt. Bet tā maiņa mums tik un tā bija ļoti izdevīga. Ja tajos kalnos redzēsiet puisi ar sūnas zaļo neilona vestīti, tad tā ir manas sievas ;-). Tā, ka mēs atkal bez kaulēšanās dabūjām to ko gribējām. Ibrahims vēl pastāstīja par noskatīto meiteni ciemā, kas esot bagātā ģimenē un diez vai uz viņu skatīšoties un tā. Tagad ar jauno vesti vakarā viņš iešot ciemos. Pastāstīja, ka Toubkalu te redzēt nevar un mēs tā nedaudz sabēdājāmies, bet nolēmām iet līdz galam – tas ir, lai vistuvāk nokļūtu sniegotajām virsotnēm.
Pa ceļam bija vēl kāds maziņš ciematiņš, kur atkal daži suvenīru tirgotāji, kam bizness laikam tā īsti negāja. Domāju gan, jo ja pa ceļam ir tāds Ibrahims un ja gribās ko pirkt, tad pie viņa grūti ko nenopirkt ;-). Tajā mazajā ciematiņā praktiski arī beidzās ar mašīnu izbraucamais ceļš un sākās takas. Nomaldīties tur nav iespējams un beigās tā arī nesapratām kādēļ tur gids ir vajadzīgs un kādas vēl kartes. Kalnu taka aizgāja kalnā un pretī nāca tūristi, bruņoti ar kalnu ekipējumu, sniega dēļiem, nūjām utt. Protams, visi ar gidiem. Mēs tur galīgi pēc kaut kādiem dīvaiņiem izskatījāmies, jo ne gida, ne ekipējuma (parastas zandeles) ne arī kartes. Beigās sievai apnika kāpt, bet man gribējās tikt kalnam otrā pusē un uztaisīt pāris fotogrāfijas ar augstāko Kalnu Ziemeļāfrikā. Pa ceļam skaisti ganījās aitiņas un arī tās safotografēju, ganam samaksājot attiecīgu nodevu. Gans rāda, ka tas tur arī ir Toubkal. Es biju pavisam laimīgs, jo man bija gan skaists laiks, gan aitiņas, gan sniegotais Toubkal fonā – ekskluzīvas fotogrāfijas ;-).
Atpakaļceļā vēlreiz iegriezāmies pie Ibrahima, jo viņš mūs uzaicināja uz tēju. Skatāmies, šis kārtīgi uzcirties – matus ar želeju saķemmējis, kaut kā stilīgi tajā vestītē izskatās un vietējie džeki saradušies uztusēt. Tā arī izskatījās, ka vakarā dosies pie meitenes. Iedzeram kārtējo "wisky berber!" un dodamies atpakaļ pa to otro kalna taku, kas domāta gājējiem un ir daudz īsāka. Grand Taxi pieturā sakām, ka mums vienalga kur braukt – uz Asni vai Marakešu, jo mums, ka tik pareizā virzienā mājup un tur gandrīz visi laikam tā bija ar mieru braukt. Gaidām vēl vienu pasažieri un, ak, tavu skādi – ierodas vēl divi spāņu tūristi. Mēs jau sākām uztraukties, ka kāds paliks, bet marokāņi pavisam par to nesatraucās.
Izrādās sasēdāmies tajā Mersedesā visi 8 – aizmugurē 4 un priekšā 4. Šofera vietā arī viņi sasēdās divatā un es tā arī nesapratu kā viņš varēja pārslēgt ātrumus, jo pats sēdēja uz tā kloķa. Savukārt sieva nesaprata kā viņš izspiež sajūgu. Tas viņam netraucēja nesties pa līkumotajiem kalnu celiņiem ar samērā lielu ātrumu. Balsotājus gan vairs neņēma. Beigās sanāca, ka aizbraucām līdz pašai Marakešai un pa ceļam daļa izkāpa. Izrādās tur tā nemaz nedrīkst taksometrā braukt 7, jo atļautais ir tikai 5. Bet tā kā vietējie taksometru šoferi ir pazīstami ar tiem policistiem, tad tiek pamāts ar roku, sasveicinās un brauc tālāk. Tā, ka ja esat ar savu mašīnu, tad noteikumus tomēr būs jāievēro. Arī bagāžniekā nav atļauts braukt. Tomēr tas neliedz vietējiem šādi pārvietoties.
Nākošajā dienā mēs jau praktiski neko prātīgu neizdarījām - iztērējām tikai lieko naudu (to pāri robežai vest nevar) un devāmies uz lidostu ar parasto satiksmes autobusu. Stratēģiski svarīgos objektus (stacijas, lidostu, tiltus, armijniekus u.c.) es vairāk nefotografēju, jo par to var sodīt un pēdējā brīdī netikt ārā no valsts. Lidostai gandrīz garām aizbraucām, jo tā izrādījās lauka vidū un neviens tur ārā nekāpa. Tur nebija tā kā visās normālās pilsētās, kad visi nesās uz lidostu. Laikam mēs vienīgie tādi trakie ar autobusu uz lidostu braucām un pārējie tūristi ar taksi ;-). Lidostai bija divi termināļi, bet mūsu biļetē nekas nav par to rakstīts. Domājām doties pirmajā un noveicās, jo informācijas stendā mums paskaidroja, ka no šī termināļa izlido EasyJet. Tā kā uz monitoriem nekas par lidojumiem netiek rakstīts, tad nākas meklēt vajadzīgo reģistrācijas vietu pašiem. To atradām tikai pēc līdzās novietotajiem EasyJet bagāžas pārbaudāmajiem stendiem. Domājām, ka lidostā būs jau kā Eiropā, bet nekā – Maroka turpinās. Samainījām atlikušo sīknaudu pēc ļoti neizdevīga kursa un gaidījām reģistrācijas sākšanos turpat blakus. Ilgi pirms reģistrācijas sākšanās sāka sarasties visādi tautieši un dažus pat reģistrēja un mēs arī izdomājām pamēģināt. Izrādās reģistrācija jau bija sākusies, bet nekur nekas rakstīts netiek. Pirmā pārbaude notika manuāli – tas ir ar rokām tika izkratīts viss somas saturs un skaistākās marokāņu meitenes arī apčamdītas. Tūristus šai procedūrai laida cauri ātri. Parādīju fototehniku mugursomā un mūs vienkārši palaida tālāk. Domājām, ka tāda skaitās marokāņu pārbaude, bet nekā. Bija arī kaut kāds rentgenu konveijers. Arī tur nekādas problēmas viņi nesaskatīja. Izbraucot, mēs aizpildījām to balto lapiņu, kas tur bija pieejama (tāpat kā iebraucot), bet neatceros kam to atdevām. Tālāk arī gāja jautri, jo nekur neparādās no kuras izejas aties mūsu lidmašīna. Tur viss notiek tieši tāpat kā taksometru pieturās, kur vietējais menedžeris staigā apkārt un lielā ātrumā bļauj pilsētas, uz kurām viņš piedāvā aizbraukt. Tā mēs vienu brīdi izdomājām, ka varētu aizbraukt uz Parīzi, jo menedžeris tik uzcītīgi meklēja vēl kādus pāris braucējus, ka palika viņa žēl. Beigās tā gandrīz arī sanāca. Mēs sēdējām blakus telpā un izdomājām pārvietoties uz otru telpu. Bet tur jau beidzās iekāpšana uz Madridi. Mēs pavisam sašutuši, ka pirms laika notikusi iesēšanās, metamies uz šī bļāvēja pusi. Viņš paskatījās mūsu biļetes un saka, ka neder. Tad mēs sapratām, ka tas diez vai ir mūsu reiss un pēc kādas pusstundas no tās pašas vietas sākās arī mūsu iesēšanās uz Madridi. Tālāk pa Eiropu jau viss atkal kā pie cilvēkiem un kā jau rakstīju iepriekš, tad Berlīnē bija tāds kā kultūršoks. Marokāņu dzīves veids bija daudz pieņemamāks un nevarēju saprast kam tik daudz grezno piļu un mājas saceltas – tas taču cilvēkus nedara laimīgākus. Bagātība tikai sabojā cilvēkus.
Novēlu katram kaut reizi aizbraukt uz Maroku un paceļot pa tās vidieni ilgāku laiku. Apskatot lielpilsētas, jūs nebūsiet redzējuši Maroku un iepazinuši tās kultūru. Arī atpūsties pie jūras un pasauļoties var braukt uz citu valsti. Pie tam mēs vēl pat pusi no Marokas skaistākajām vietām neredzējām. Tagad atradu Marokas zilos akmeņus un domāju, ka tas ir ļoti iespaidīgi, lai tos redzētu dzīvē un nofotografētu. Tā, ka novēlu veiksmi apceļojot Maroku un ieplānot vairāk objektus uz 3 nedēļām, jo transporta kustība laba un mums nācās vilkt laiku, lai nebūtu jānīkst Marakešā veselu nedēļu.
Kasablanka, karaļa Hasana II mošeja. Principā no arhitektūras Marokā daudz nekā nav (ko cēluši vietējie), tad šī ir viena no jaunākajām būvēm ar ko karalis gribēja palikt vēsturē. Tā ir otrā augstākā pasaulē. Pārējo atradīsiet te:
http://en.wikipedia.org/wiki/Hassan_II_MosqueKasablanka, karaļa Hasana II mošeja. Principā no arhitektūras Marokā daudz nekā nav (ko cēluši vietējie), tad šī ir viena no jaunākajām būvēm ar ko karalis gribēja palikt vēsturē. Tā ir otrā augstākā pasaulē. Pārējo atradīsiet te:
http://en.wikipedia.org/wiki/Hassan_II_MosqueUNESCO mantojumā iekļautais ūdenstornis: http://whc.unesco.org/en/list/1058Pirmais saullēkts Marokā.El Jadida cietoksnis
http://en.wikipedia.org/wiki/El_JadidaUNESCO mantojumā iekļautais ūdenstornis: http://whc.unesco.org/en/list/1058UNESCO mantojumā iekļautais ūdenstornis: http://whc.unesco.org/en/list/1058UNESCO mantojumā iekļautais ūdenstornis: http://whc.unesco.org/en/list/1058UNESCO mantojumā iekļautais ūdenstornis: http://whc.unesco.org/en/list/1058Rabata. Ja nemaldos, tad Muhameda 6. rezidence ;-). Viņiem visi prezidenti bijuši Hasani vai Muhamedi, tā ka viegli atcerēties - jāliek beigās tikai attiecīgais cipars.Cellah senās Romiešu pilsētas drupas Rabatā. Mūsu stārķi šo vietu izvēlējušies par savu mājvietu.Cellah senās Romiešu pilsētas drupas Rabatā. Mūsu stārķi šo vietu izvēlējušies par savu mājvietu. Tas mazais nav stārķis, bet gārnītis ;-).Cellah senās Romiešu pilsētas drupas Rabatā. Mūsu stārķi šo vietu izvēlējušies par savu mājvietu.Cellah senās Romiešu pilsētas drupas Rabatā. Mūsu stārķi šo vietu izvēlējušies par savu mājvietu. Izskatās gandrīs kā komunalkā ;-).Koks cauri mūrimStārķi parastie arī Marokā ir stārķi parastie, tikai bieži viņus neredz.Cellah senās Romiešu pilsētas drupas Rabatā. Mūsu stārķi šo vietu izvēlējušies par savu mājvietu. Izskatās gandrīz kā komunalkā ;-).Cellah senās Romiešu pilsētas drupas Rabatā.Cellah senās Romiešu pilsētas drupas Rabatā.Rabatas medīnas vakara šaurās ielas. Baidīties no melnajiem nav nepieciešams - visur ir samērā droši - pat drošāk nekā Rīgā (vismaz man tā likās).Sale, kas ir maza pilsētiņa netālu no Rabatas. Uz ielas no rīta žāvējas aitas vilna.Salē kapsēta. Viņi jūras krastu neizmanto kā pludmali.Volubilis. Atkal senās Romiešu pilsdrupas ;-). Ja nemaldos, tad no Marka Aurēlija laikiem, jo vismaz vienā vietā viņš tika pieminēts (franciski gan daudz neko nesapratu ;-)). Iekļauts UNESCO mantojumā:
http://en.wikipedia.org/wiki/VolubilisAtkal stārķīši un atkal uz senajām Romiešu pilsdrupām ;-).Tie paši stārķīši, bet no cita skatu punkta ;-).Volubilis. Atkal senās Romiešu pilsdrupas ;-). Iekļauts UNESCO mantojumā:
http://en.wikipedia.org/wiki/VolubilisVolubilis. Atkal senās Romiešu pilsdrupas ;-). Iekļauts UNESCO mantojumā:
http://en.wikipedia.org/wiki/Volubilis
Nedaudz gribējās mākslu pabīdīt ;-).Volubilis. Atkal senās Romiešu pilsdrupas ;-). Iekļauts UNESCO mantojumā:
http://en.wikipedia.org/wiki/VolubilisVolubilis - senās Romiešu pilsdrupas. Iekļauts UNESCO mantojumā:
http://en.wikipedia.org/wiki/VolubilisVolubilis - senās Romiešu pilsdrupas. Iekļauts UNESCO mantojumā:
http://en.wikipedia.org/wiki/VolubilisVolubilis - senās Romiešu pilsdrupas. Iekļauts UNESCO mantojumā:
http://en.wikipedia.org/wiki/VolubilisVolubilis - senās Romiešu pilsdrupas. Iekļauts UNESCO mantojumā:
http://en.wikipedia.org/wiki/VolubilisPatīk man tos kukainīšus un ziediņus reizēm pafotografēt kaut gan citiem var likties banāli.Volubilis - senās Romiešu pilsdrupas. Iekļauts UNESCO mantojumā:
http://en.wikipedia.org/wiki/VolubilisAitas arī ganās un ēd tās kliņģerītes.Nopozēja ar bēā.Meknes un zirga pajūgs.Atkal tas karaļa mauzolejs tikai krāsains. Ja pameklēšu, tad atradīšu nosaukumu. Meknes.Tāds izskatās Meknes galvenais laukums, bet īsti nezinu kam viņiem to laukumu tik lielu, jo pasākumus tur nemanīju.Ceļvedī skatījos, ka jābūt kādam ievērības cienīgam objektam un biju pa 100% pārliecināts, ka stāvu īstajā vietā, bet neko neredzu. Tad nolēmu izlasīt, kas tas par objektu. Izrādījās nuts, species utt. Kā man smiekli sanāca, jo to var dabūt katrā Marokas vecpilsētā un nav speciāli jābrauc uz Meknes un jāmeklē kāda konkrēta vieta. Tad nu šo vietu nolēmu nofotografēt, ja viņa tik ievērības cienīga ;-).Kāda Meknes mošeja no iekšpuses. Varbūt arī vēlāk nosaukumu atradīšu, jo man karte stāv galvā nofotografēta ;-).Tā aptuveni izskatās vecpilsētā uz ielas - visapkārt it kā bardaks, bet tai pašā laikā ļoti cilvēcīgi un neviens virsū nebāžas kā tas ir Ēģiptē vai citās tūristu pārbāztās vietās.Tipisks medinas skats - fonā mošeja, kas ir ik pēc 300m, šaura ieliņa, kur labā malā var redzēt kā tiek tirgotas olas, tad pa šo ielu traucās mopēdi, ēzeļi, tālumā redzams sīkais ar divriteni un pa vidu gājēji.Galvenā ieeja Fesā.Kaut kādas mošejas ieeja Fesā.Īsti nezinu kas tas ir, jo neko nenopirku, bet liekas kaut kādi vietējie ievārījumi - tipa marinētas olīves utt.Fesas medinā ar mašīnām neizbrauksi, tādēļ vissa transportēšana notiek ar ēzelīšiem. Te, piemēram, redzam kārtējo Coca-cola pievedumu.Slavenās Fesas ādas krāsotavas.Slavenās Fesas ādas krāsotavas.Slavenās Fesas ādas krāsotavas.Slavenās Fesas ādas krāsotavas.Fesa. Interesanti ko viņi ar tiem satelītiem medī, jo tie bija pat vairāki uz katras mājas. Vislabāko kadru es nevarēju ar šo sižetu uztaisīt, bet ja atgriezīšos Marokā, tad noteikti izīrēšu mašīnu un aizbraukšu uz to vietu, kur tādas kartona būdiņas ar satelītšķīvjiem uz jumta. Tādu skatu ir jāredz, bet tā kā to redzēju pa vilciena logu, tad fotografēt neizdevās.Kaut ko skaistu Fesā ieraudzīju.Iepirkšanās process.Fesā pie ādas krāsotavām jautāju kur viņi žāvē krāsainās ādas, jo tur bija tikai dzeltenās. Gids tā īsti nemācēja pateikt vai arī negribēja. Tad nu tika atklāts krāsaino ādu žāvēšanas noslēpums ;-).Fesā pie ādas krāsotavām jautāju kur viņi žāvē krāsainās ādas, jo tur bija tikai dzeltenās. Gids tā īsti nemācēja pateikt vai arī negribēja. Tad nu tika atklāts krāsaino ādu žāvēšanas noslēpums ;-).Kaut kādas alas Fesā. Nav domātas tūristiem, bet nu interesanti kaut kā likās.Pavasaris Marokā.Trīs brāļi vai 3 gidi uz pilsētas apmales.Aptuveni tā izskatās gids Marokānis. Mēs parasti kontaktējāmies ar neizskatīgākiem, jo ar tiem labāk visu ko var sarunāt ;-).Kāds bariņš musulmaņu Erfudā atraduši ielas malā ēnu.Aptuveni 30 tautieši ar kādu 15 vietīgu busiņu devās tuksnesī. Var redzēt, ka pat šofera vietā sēž divi braucēji un tas kurš turās pie grieztiem nestūrē ;-). Mums vēl paveicās, jo ar mums kopā nebrauca dzīvnieki - tikai mēbeles bija sastumtas uz jumta.Esmu tas garākais džigits ;-).Šo kadru iegaumējiet. Tā izskatās smilšu vētrā. Pēc tam varēs redzēt kā izskatās saulainā laikā.Pirmo reizi redzēju balto tuksneša sauli. Tā izrādās ir smilšu vētrās, kad saule riet.Vēl kāds skats no baltās tuksneša saules Sahāras tuksnesī.Kad saule norietēja.Mūsu kamielīši aiziet tu tū ;-).Ibrahims ir Berbers un spēlēja mums Berberu mūziku vai vismaz provizēja ;-).Saullēkts Sahāras tuksnesī. Šobrīd esmu uzrāpies kādas 200m kāpas virsotnē. Tās izrādās ir augstākās dabīgās smilšu kāpas pasaulē. Turpat tālāk es uzrāpos kaut kur 300 m un tā arī likās bija visaugstākā virsotne. Lejā var redzēt mazu palmiņu un teltis kurās gulējām.Tur tālumā var redzēt otru augstāko kāpu, bet kadram pa vidu ir tādi melni punktiņi ielejā - tās ir teltis un palmas ;-).Sarkanās smiltis saullēktā izskatās vēl sarkanākas vai arī visdabīgākā krāsa.Tur priekšā izskatās, ka ir ļoti zems, bet tā arī ir augstākā dabīgā kāpa pasaulē ;-)Te arī var redzēt grūto ceļu kāpā. Esmu ļoti labi fiziski rūdīts un parastā Gaiziņā varu 10 reizes augšā un lejā noskriet bez apstāšanās, bet kāpjot kāpā nācās gan kādas 10 reizes apstāties un atpūsties ;-). Laikam vecums vai arī tas nemaz nav tik viegli.Tās ir manas pēdiņas pēc kāpiena. Izskatās zemu un viegli uzkāpt, bet ticiet man, tas ir tikai maldīgs priekšstats ;-). Kad sāku kāpt, tad padoties negribēju un izstaigāju visu kāpu. Kā varat manīt, tad šādā tūrisma objektā esmu uzkāpis kā vienīgais - pēdu vairāk nav, kaut gan lejā tās bija kā mudž ;-).Arī skats uz augstāko virsotni kur man vēl bija jākāpj ;-).Nu jau skats no virsotnes lejā uz otru virsotni un pie horizonta varam redzēt jau Alžīriju ;-).Smilšu vētra bija vēl nedaudz no rīta un patikās kā tās smiltiņas lido ;-).Arī skats no virsotnes lejā uz otru virsotni un pie horizonta varam redzēt jau Alžīriju kā arī balto sauli, ka jau ir uzlēkusi ;-).Taliban kaujinieki uzbrūk mierīgiem tūristiem ;-).Tas kas paliek tuksnesī pāri pēc Taliban kaujiniekiem ;-).Taliban kaujinieks Nr1Taliban kaujinieks Nr2Gribēju nofotografēt dabīgās krāsās tuksnesi un to ir nereāli izdarīt ar digitālo fotoaparātu, jo nav tik plaša krāsu gamma. Tādēļ īstās krāsas var redzēt tuksnesī un tās ir 2 reizes spilgtākas un krāsainākas. Es domāju, ka nofotografēšu un neviens neticēs, bet izrādās, ka to nevar nofotografēt. Tās oranžās smiltis pret zilajām debesīm vienkārši uz vietas dod vizuālo apmānu acīm un fotoaparātu nevar tik vienkārši apmānīt. Tādēļ dažās vietās man kaut cik izdevās tuvināties īstajām krāsām, bet nevienā bildē nebūs īstās krāsas.Panēsājos pa tuksnesi un noķēru pāris putniņus.Vēl viens noķertais putniņš Sahāras tuksnesīTā mēs vieglā solī devāmies pāri tuksnesim un kā pa brīnumu nepagāja ne diena, ka bijām pāri ;-)Tā izskatās Nomadu māja no iekšpuses, kurai nav logu un īsti durvju arī nav, bet celta no māliem un salmiem.Mani pasauca, lai paskatos ko viņš tur dara. Aizgāju un skatos, ka šis mums vakariņām maizīti svilina krāsnī. Tas viss tiek sagatavots ļoti sterili ar tām pašām rokām uz tām pašām smiltīm, kur mēs staigājām ;-). Skursteņa tai krāsniņai nebija, tādēļ abi asarām acīm tupējām un priecājāmies kā cepjas maizīte.Nomadu māja, tuksnesis un tālumā viena no augstākajām kāpām. Skaisti dzīvo, ne ;-)?Vienīgā ūdens ieguves vieta. Neticu, ka tur vasarā tajos 1,5 m būs ūdens. Viss ūdens katru dienu tiek stiepts līdz tai mājiņai tālumā ar rokām šādās burkās.Ibrahims ar kaziņu, kuru iesaucām par "duriks" ;-). Man visu laiku tomēr šķiet, ka viņi labāk dzīvo nekā mēs, jo Latvijā tik dabīgi smaidīgas sejas es neredzu kā Marokā ;-).Duriks dodas kaut ko pastrādāt.Es arī durikam vienu buču iedevu ;-).Kūts ar kaziņām.Atkal kaziņas un kūts.Duriks bija mans labākais fotomodelis ;-).Šīs krāsas liekas ir ļoti tuvu tuksenša krāsai, bet nav tomēr īstās ;-). Pa labi no tā kalna var redzēt lejā teltis un daudz palmas ;-).Kaut kādi tuksneša ziedi.Tas lai redzētu cilvēku proporcijas pret tām gigantiskajām smilšu kāpām. Neko tādu dzīvē nebiju redzējis un ja esat Marokā, tad tas noteikti ir jāredz, jo nekur citur pasaulē kaut ko tādu neredzēsiet. Sākumā domāju, ka parastas kāpas un pat negribēju īsti to Sahāras tuksnesi, jo bija jau daudzi citi tuksneši redzēti un nekā interesanta, bet šis tiešām bija iespaidīgs.Vēl kāds skats no tuksnešaOāzē bija tikai viena palma ;-).Pa labi lejā var redzēt to oāzi ar vienu palmu un pāris teltīm. Tā kāpa pa kreisi ir kādus 200 m augsta ;-).Ja ieskatās, tad kadram pa vidu var redzēt vienu ar kamieli ;-).Sastaptie ceļinieki Sahāras tuksnesī.Vēl Sahāras ceļinieki. Es tikai īsti nesapratu uz kurieni viņi pārvietojās, jo tur tālāk nav apdzīvoto vietu - tikai Nomadi.Lūk tas ir tas skats par ko iepriekš minēju, ka jāatceras. Tagad ir skaidra diena un redzama gan oāze, gan kāpas ;-).Ar šiem snovbordiem un slēpēm viņi slēpo viscaur gadu ;-).Rissani. Pirmā lielākā pilsēta izbraucot no tuksneša.Aitas viņi audzē visur, bet te var redzēt ka tās ir arī mājas auģšstāvā ;-). Pašā apakšā ir restorāns, kur mēs ēdām garšīgas vakariņas un cerams mums nepagatavoja šo jauko aitiņu ;-).Todra Gorge. Klintīm cauri izgrauzusies upīte, kas tagad ir izveidots kā dabas parks un vietējiem iedzīvotājiem ļoti patīk tur. Tādēļ tūristi un vietējie iedzīvotāji te bija puse uz pusi.Todra Gorge ar mazu oāzīti un pāris baltiem mākonīšiem ;-).Todra Gorge.Todra Gorge.Todra Gorge.Todra Gorge saullēktā. Tādēļ tā gaisma tāda.Todra Gorge saullēktā (ap 5 vai 6 rītā ;-)).Essaouira galvenā iela ļoti agri no rītaTineriraTineriraAït Ben HaddouAït Ben HaddouAït Ben Haddou notiek regulāra filmēšana. Arī tagad var redzēt kino mašīnu un daļa bija slēgta filmēšanai.Aït Ben HaddouAït Ben Haddou. Arī iekļauts UNSECO mantojumā http://en.wikipedia.org/wiki/A%C3%AFt_BenhaddouAït Ben Haddou. Arī iekļauts UNSECO mantojumā http://en.wikipedia.org/wiki/A%C3%AFt_BenhaddouAït Ben Haddou. Arī iekļauts UNSECO mantojumā http://en.wikipedia.org/wiki/A%C3%AFt_BenhaddouAït Ben Haddou. Arī iekļauts UNSECO mantojumā http://en.wikipedia.org/wiki/A%C3%AFt_BenhaddouSkats uz Marokas plašumiemAït Ben Haddou pašā agušā. Arī iekļauts UNSECO mantojumā http://en.wikipedia.org/wiki/A%C3%AFt_BenhaddouAït Ben Haddou skats no augšas. Arī iekļauts UNSECO mantojumā http://en.wikipedia.org/wiki/A%C3%AFt_BenhaddouAït Ben Haddou. Arī iekļauts UNSECO mantojumā http://en.wikipedia.org/wiki/A%C3%AFt_BenhaddouAït Ben Haddou. Arī iekļauts UNSECO mantojumā http://en.wikipedia.org/wiki/A%C3%AFt_BenhaddouAït Ben Haddou. Arī iekļauts UNSECO mantojumā http://en.wikipedia.org/wiki/A%C3%AFt_BenhaddouSpeciāli būvēta kino pilsētiņa. Liekas šajā tika filmēts kaut kas no Asterixa, Kleopatras, Mūmijas un vēl kaut kas.Kalnu pārejaAr mašīnu var braukt un runāt pa mobilo, bet kā tas izdodar ar mopēdu, to var redzēt Marokā ;-).Safi mazās ieliņasSafi ir slavena Marokā ar saviem podiem (māla izstrādājumiem un keramiku). Viņiem ir pat podu muzejs, kur var visādas interesantas lietiņas apskatīties.Safi tirgojās svaigi tītari.Olu piegādes transportsSafi pilsētā īsti nepapeldēsies, bet aiz Safi ir lieliska pludmaleVietēju marokāņu atpūtaSafi ielaMimozaSafi keramikas muzejāSafiTā tiek dedzināti podi SafiAutobusu streiks - bloķēts benzīntanks. Tā mēs ar autobusiem vairs īsti nepabraucām - tikai ar takšiem un šur tur ar vilcieniem.Tāda keramika top Safi.Essaouira galvenā ielaEssaouira tūristu ielaEssaouira es martā peldējos. Bet vietējie staigāja mēteļos un uz mana fona fotografējās - nu tipa trakais peldās ;-).EssaouiraEssaouiraEssaouira svaigo zivju tirgusEssaouira zveinieku laivasEssaouira kaijasEssaouira kaijasEssaouiraEssaouira tiek tirgotas zivisEssaouira man iepatikās durvis, tādēļ uztaisīju sēriju ar durvīm. Daļu no tām te varat apskatīties.Essaouira man iepatikās durvis, tādēļ uztaisīju sēriju ar durvīm. Daļu no tām te varat apskatīties.Essaouira man iepatikās durvis, tādēļ uztaisīju sēriju ar durvīm. Daļu no tām te varat apskatīties.Essaouira man iepatikās durvis, tādēļ uztaisīju sēriju ar durvīm. Daļu no tām te varat apskatīties.Essaouira man iepatikās durvis, tādēļ uztaisīju sēriju ar durvīm. Daļu no tām te varat apskatīties.Šādas krelles tur var iepirkt kvantumā. Skaisti un lētiEssaouiraEssaouiraEssaouira vakarāEssaouira okeānsEssaouira okeāna piekrasteEssaouira cietoksnis vakarāEssaouira 4 vai 5 no rīta. Cēlos, lai varu visu bez tūristiem normālā gaismiņā safotografēt.Kaķīši viņiem nav cieņāEssaouiraEssaouira pieparkotās laivasEssaouira 4 vai 5 no rīta. Cēlos, lai varu visu bez tūristiem normālā gaismiņā safotografēt. Vietējie lasīja bēguma laikā kaut kādas tur krevetes ar spaiņiem, bet es fotografēju dabu un putniņus ;-).Essaouira 4 vai 5 no rīta. Cēlos, lai varu visu bez tūristiem normālā gaismiņā safotografēt. Vietējie lasīja bēguma laikā kaut kādas tur krevetes ar spaiņiem, bet es fotografēju dabu un putniņus ;-).Essaouira 4 vai 5 no rīta.Essaouira 4 vai 5 no rīta. Cēlos, lai varu visu bez tūristiem normālā gaismiņā safotografēt. Vietējie lasīja bēguma laikā kaut kādas tur krevetes ar spaiņiem, bet es fotografēju dabu un putniņus ;-).Essaouira 4 vai 5 no rīta. Cēlos, lai varu visu bez tūristiem normālā gaismiņā safotografēt. Vietējie lasīja bēguma laikā kaut kādas tur krevetes ar spaiņiem, bet es fotografēju dabu un putniņus ;-).Šņibītis laikamGārnisBaltais gārnisMūmijas pa ielām staigā reāli ;-)Kaut kāds vietējais krabītis uz mani skatās. Varbūt šos tie vietējie zvejnieki lasījaEssaouira pāri ūdeņiemEssaouiraEssaouira vietējais marokānisEssaouira krāsainās dzijasPēc skatītāju lūguma pievienoju arī mimzas koku pilnībā. Detaļas man patika labāk nekā viss kopumā, bet dabā izskatījās visai labi. Ja vēl būtu atbilstošs laiks fotografēšanai, tad arī viss koks būtu iespējams skaistāks sanācis ;-)Man te biki aizkavējušās bildītes. Kaut ko no Marokas biju ielādējis, bet tagad papildināšu biki vēl un tad jau pietiks ;-).
Šeit redzami austrumu saldumi.Azilal centrālā ēka (minarets ;-))Pirmo reizi mūžā redzēju kā aita ar galvo kokā lec ;-)Azilal galvenā ielaTā izskatās taksis no iekšpusesTe es karājos virs Cascades d'Ouzoud ūdenskrituma, tādēļ nesaprotams skats ;-).Te atkal karājos virs ūdenskrituma, bet jau biki taisnāks un saprotamāks tas viss. Man bailes no augstuma un te ir savi 100m ;-).Un tagad aizies Cascades d'Ouzoud ūdenskritums no apakšas lielā sērijā, jo pavadījām tur pāris stundas, lai noķertu labākos kadrus no labākām vietām un ar labākām gaismām ;-).Cascades d'OuzoudCascades d'OuzoudCascades d'OuzoudCascades d'OuzoudCascades d'OuzoudCascades d'OuzoudCascades d'OuzoudCascades d'OuzoudCascades d'OuzoudCascades d'OuzoudSkats uz sniegotajiem Atlasa kalniemMarakešaMarakešas muzejsMarakešas muzejsTagad kolekcija no Marakešas durvīmTagad kolekcija no Marakešas durvīmTagad kolekcija no Marakešas durvīmMarakešas benzīntanksMarakešas Djemaa el-Fna laukums naktī no augšas
http://whc.unesco.org/en/list/331MinaretsRieksti, kaltēti un žāvēti augļi - vispār garšīgi ;-)Gliemežu zupaSuvenīri MarakešāKrāsainās olīves, kuras es neēdu un labie konserviJardin Majorelle ieejaJardin MajorelleJardin MajorelleJardin MajorelleJardin MajorelleLaikam biju ieskrējies ar tiem logiem un veselu kolekciju uztaisīju, bet nu patīk tas krāsu salikums dienvidosJardin MajorelleJardin MajorelleJardin MajorelleJardin MajorelleJardin MajorelleJardin MajorelleJardin Majorelle izeja, kas ir arī ieeja ;-)Tās pašas kapenes, kur rindā jāstāv, lai pa durvīm pačolētu. Tūristu dikti daudz, bet nez vai tas ir tā vērts - spriediet paši.KapenesDjemaa el-Fna laukums dienā. Turpinājums sekos vēlāk. Arī no šī laukuma būs dažas bildes dienā ;-).Ievērojam kā viņi izskatāsCiemats mākoņosUn tagad skatamies kā izskatās. Vairāk par šo prikolu varēs lasīt ceļojumu aprakstā. ;-).Toubkal - Ziemeļāfrikas augstākais kalns, kā arī augstākais kalns Atlasa kalnos ;-). 4.167 metri. Kā jau saprotat, tad esmu visai augstu uzrāpies un līdz virsotnei viens pūtiens ;-).Uzminiet kurš ir šoferis šai vieglajai mašīnai (taksometram). Jā, un cik pasažieri ir mašīnā ;-)?Marakešas vakarsTā izskatās jauns pieaugošs vai dilstošs mēnesis (es viņus neatšķiru dienvidos ;-)).KobraKobraKobraKobraKutūbija mošeja/minorets (Koutoubia)Kutūbija mošeja/minorets (Koutoubia)Kutūbija mošeja/minorets (Koutoubia)Skats no Marakešas uz sniegotajiem Atlasa kalniemLaikam vietējie braucot pie stūres ideāli pārzin ceļu, ka var arī atpūsties ;-).Arī vietējais ideāli pārzin ceļuSlavenā Marokas piparmētru tējaTā izskatās skolnieces skolēnu formāVietējie ķerti uz sataļitkām. Tās var redzēt visur ;-).Te jau mājupceļš ar Easy Jet. Martā Eiropā vēl sniegs bija uzkritis.
Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem
Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais
