Essaouira VII

Dainis Dērics 02.04.2010 4 min lasīšanai 284 foto

Iepriekšējais apraksts:

http://www.draugiem.lv/travel/travel.php?tid=7869

Pa ceļam no Safi atkal baudām skaisto dabu un sapratām no kurienes viņi ņem labību maizes cepšanai. Te to vismaz audzēja atšķirībā no austrumu gala (pāri Atlasa kalniem). Cik saprotu, tad labību viņi var novākt vairākas reizes gadā, jo ziemas kā tādas taču nav. Mēs bijām martā un izskatījās, ka pirmā raža vietām jau bija ienākusies. Uz ceļiem sāka parādīties patruļu mašīnas un ik pa laikam mūs pārbaudīja. Tā dīvaini likās, ka nekur citur tik daudz tos policistus neredzējām. Beigās sapratām, ka viņi vairs nemeklē narkotikas, bet gan teroristus, kas pāris dienas pēc mūsu pabūšanas Kasablankā, bija uzspridzinājuši viesnīcu un ko tur vēl. Tā neomulīgi sajutāmies, kad to izlasījām kādā interneta kafejnīcā, jo tieši tur mēs varējām būt arī tās pāris dienas vēlāk un ko tad. Bet tādi terorisma akti tur bieži nenotiek. Tas, kas to uzrīkoja, bija spridzinājis Madrides metro un Marokas cietumā nosēžot 4 gadus, tika izlaists ar karaļa apžēlošanu. Ne cik ilgi nepagāja, ka šis atkal saspridzināja tūristus. Laikam jau tie teroristi nav pārmācāmi un kaut kāda smadzeņu daļa viņiem trūkst.

Essaouira taksometru pieturā mūs sagaidīja apartamentu piedāvātāji. Daži bija iemācījušies angļu valodā kaut kādu tekstu no galvas par skaistu apartamentu un skatu uz jūru, bet kad viņiem kaut ko angliski pasaka, tad viņi atkal atkārto savu tekstu. Man uzreiz pieleca, ka tā sieviete angliski neko nesaprot un mēģināju to paskaidrot sievai, bet viņa vēl kādas 3 reizes mēģināja paskaidrot marokāņu sievietei, ka esam jau noskatījuši viesnīcu un mums nevajag apartamentus ar skaisto skatu. Bet viņa tikai atkārto tekstu par lielisko skatu uz jūru ;-). Gandrīz jau pie pašas viesnīcas mūs pārķēra vēl viens apartamentu piedāvātājs un teica, ka mūsu noskatītā viesnīca ir pilna, bet viņš varot piedāvāt savus apartamentus par tādu pašu cenu. Mēs protams nenoticējām un gribējām paši par to pārliecināties. Viņš vēl mums parādīja ceļu uz šo noskatīto viesnīcu. Pie pašas viesnīcas viņš kaut kur ātri pazuda un recepcijā mums paziņoja, ka vietu nav. Mēs priecīgi atrodam džeku un dodamies ļoti ātrā solī skatīties viņa Riādu (tāda apartamentu viesnīca un skaitās baigi ekskluzīvi). Viņš gāja tik ātri, lai mēs nepamanītu kādā ūķī viņš mūs caur pagalmiem ieveda un lai mēs nepaspētu pārdomāt. Bet kad bijām mājā iekšā, tad tur viss ļoti labi bija uztaisīts. Tik labos apartamentos mums pa visu ceļojuma laiku nebija nācies gulēt. Rādot istabiņu viņš saka, ka maksa par šo numuriņu nav viss 100 dirhamus, bet 150 dirhami, jo viņš jau tā no 200 dirhmiem cenu ir nolaidis. Mēs tā ar skepsi skatāmies un domājam, ka numuriņš mums tā kā par glaunu. Prasām, lai ved uz citu numuriņu, kas būs par tiem 100 dirhamiem. Viņš ar apkopēju (laikam saimnieci) tur kaut ko parunājās, ka cita numuriņa it kā neesot un piekrita par 2 naktīm 125 dirhami (kopā 250 DH). Skats uz jūru pa logu arī nebija, kā tika solīts, bet toties no mājas jumta terasītes jūru gan varēja redzēt.

Nākošā dienā ļoti agri piecēlos un devos atkal fotografēt saullēktu. Vēl bija bēgums un es varēju tikt interesantās vietās, kas bija pateicīgas fotografēšanai. Tur ir viena sala ar kaut kādiem ekskluzīviem putniem (kaut kādiem ērgļiem), bet tie vēl nebija atlidojuši, tādēļ man visādi citādi putni patrāpījās ko nofotografēt turpat pilsētā aiz mūriem. Daži vietējie tur kaut ko pa zālēm lasīja un arī putniņi pavisam citā vietā barojās. Kad uzleca saule, tad vēl kāda stunda un ūdens nežēlīgā ātrumā plūda atpakaļ. Pat neticēju, ka ar tādu straumi var plūst atpakaļ. Gandrīz paliku uz vienas saliņas guļot ūdenī.

Pusdienas laikā atkal pāris stundas pasauļojāmies un izstaigājāmies gar jūras krastu. Lieliska atpūta no vietējiem ;-). Pēc tam izdomājām iepirkties, jo laiks mums bija.

Šajā pilsētā izskatījās, ka galvenais vietējais ražojums bija kaut kas no sarkankoka. Un diezgan lēti varēja nopirkt visādus interesantus priekšmetus. Mēs kā suvenīrus beigās sapirkām šo to par fiksētām cenām. Tā kā man māsa krāj uzpirksteņus, tad visu laiku metu acis uz suvenīru veikaliem un tomēr neko tādu neatradu, jo Marokā izrādās tādu suvenīru nav kā visās citās valstīs kur esmu bijis. Ejot pa vienu mazu ieliņu, jau iepriekšējā dienā biju noskatījis darbnīcu, kur kaut kādi tūristi ņēmās. Sanāca, ka gājām tieši pa to pašu ielu un izdomāju paskatīties kas tad tur īsti ir. Tur bija gar sienām skapīši ar šiem sarkankoka izstrādājumiem un viena virpa. Meistars bija tik laipns, ka gribējās parunāties. Es šim prasu vai uzpirksteņi ir. Bet tā kā viņš neko angliski un vāciski nesaprata, tad nācās saprasties ar žestiem. Sarunājām, ka viņš var uztaisīt to ko man vajag. Paņēmu zīmuli un papīru un uzzīmēju vai pareizāk sakot uzrasēju. Viņš kaut kāds baigi ātrais bija un teicās, ka saprata. Es pat nepaspēju citā dimensijā uzzīmēt. Skatos, šis tiešām izvirpo tādu līdzīgu formu kā vajag, arī pirkstam caurums sagatavots. Tad es saku, ka man nevajag spicu, bet tādu plakanīgāku kā uzzīmēju. Tur nu viņš pieļāva kļūdu un iznāca caurums. Ātri tika paņemta cita sagatave un virpots pa jaunu. Es vēlreiz uzrasēju jau daudz saprotamāk. Beigās jau sanāca forma, kas man pat ļoti iepatikās. Punktiņi, tika saurbti un uzpirkstenis nopulēts, kā arī iesmērēts ar speciālu eļļu. Beigās vēl no viņa šo to nopirkām, kas stāvēja plauktos, bet pārējiem neieteiktu to darīt, jo pie viņa būs dārgāk nekā citos veikalos ar fiksēto cenu – tā tomēr ir darbnīca. Tā nu es māsai sagādāju ekskluzīvu suvenīru, kas pēc manām domām pagaidām ir vienīgais tāds radies no Marokas – sarkankoka uzpirkstenis. Ja tur brauksiet un redzēsiet tādus paraudziņus, tad zināt, ka mēs tos tur ievazājām un arābiski tas saucās "zvinja" ;-). Arī mūsu meistars pēc tam saprata, ko viņš ir uztaisījis un mēs viņam paskaidrojām, ka Eiropā tas skaitās suvenīrs.