Saule, kalni, jūra: Krima

  • 5 min lasīšanai
  • 30 foto
Kadiķi, vīnogas un cikāžu koris Vēsturiski Krimas pussala nepieder Ukrainai. Arī tagad tur visi uzraksti ir krieviski, un, kā stāstīja mans draugs Kostja no Dņepropetrovskas, kad braucot Krimā ar vilcienu, viņam izspruka teksts: “Nu mēs taču te visi brāļi ukraiņi…”, apkārtējie uz viņu paskatījās kā uz aptaurēto. Vasaras vidū Ukrainā lielā karstuma dēļ garus pārbraucienus ar automašīnu vēlams veikt pa nakti. Šoreiz ceļš uz dienvidu krastu nebija tradicionālais – mēs devāmies nevis uz Jaltu un Alupku, bet uz Krimas dienvidaustrumu daļu – ciemata Vesjoloje piejūras teritoriju netālu no Sudakas. Šī vieta atrodas neliela līča krastā, klinšu ieskautā omulīgā ielejā. Tai austrumos slejas vairāk nekā 300 metru augstais Karaul-Oba kalns, kura nosaukuma nozīmi var tulkot apmēram kā “turi acis vaļā”: senos laikos tur augšā stāvēja sardzē vaktnieks un vēroja, vai no jūras netuvojas ienaidnieks. Ziemeļos – kalns Lapsas aste, kas savu nosaukumu iemantojis izskata dēļ. Ielejā izvietojušās vairākas atpūtas bāzes, bet jūras krasts nokaisīts ar teltīm. Brīnumaini skaistā ainava iedvesmo braukt turp vēl un vēl – onkulis ar žigulīti no Kijevas atbraucis jau astoņpadsmito reizi – katru gadu bez izņēmumiem. Krimas dienvidu krasts – šaurā zemes strēmele starp Melno jūru un kalnu grēdu ir unikāla vieta. Kalni to aizsedz no ziemeļu vējiem, debesis gandrīz visu laiku ir dzidras, gaiss – nevainojami tīrs. Klimats visai savdabīgs – decembrī sākas ziema (temperatūra turas ap nulli), bet janvārī uzzied mandeles un izplaukst dažādas agrās puķes. Taču martā uznāk lielie vēji un aukstums, vienreiz pat esot bijis sals. Aprīlī otrreiz sākas pavasaris, uzzied tam raksturīgās puķes – savvaļas kalnu tulpes, lilijas u.c. Tas ir viskrāšņākais laiks. Šeit aug reliktu kadiķi. Sakarsdami saulē tie izdala spēcīgu smaržu, kas ir dziedinoša plaušām. Vietējie stāsta, ka dažs kadiķis ir pat līdz 2000 gadiem vecs. Tam grūti noticēt pat par spīti visai teiksmainajam izskatam. Īpaši atmiņā palicis kāds varens kadiķkoks, kas izaudzis milzīga akmens galā. Neskatoties uz to, ka tur noteikti ir gaužām maz augsnes, pie kā saknēm pieķerties, kaģiķis ir visai liels. Ielejas lielu daļu aizņem vīnogu plantācijas. Vasaras beigās, kad ogas jau gandrīz gatavas, stādījumus sargā bargi vīri ar ieročiem un nikniem suņiem. Drīz arī klāt ir laiks, kad šeit liec muguras daudz strādnieku, kas sabrauc peļņā no tuvākas un tālākas apkārtnes. Kad raža novākta, tur var sirot jebkurš – vēl atrodamas jo daudzas vīnodziņas, kas paslēpušās lapotnē. Vēlāk rudenī Krimas tūrisma firmas piedāvā vīnogu lasīšanas tūrismu – dažu stundu laikā varot pielasīt vairākus spaiņus. Jūrai tuvākās klints terases virsotnē atrodas Atineonas cietokšņa pamati. To būvējuši grieķi 1.gs. p.m.ē. Krimā šī nav vienīgā antīkās pasaules liecība. Pasaulslavenas ir Hersonesas (Sevastopolē) un Mitridātas (Kerčā) sengrieķu pilsētu drupas. Vasarā dienas vidū gaiss ir sakarsis līdz +35 grādiem un apkārtni piepilda skaļa, sienāžu dziesmai līdzīga, čirkstēšana, tikai spalgāka un skaļāka. Tās ir cikādes. Apmēram 3 cm garie lidojošie kukaiņi berzē savas vēderu plāksnītes. Šeit to pilni visi krūmi. Jo karstāks, jo skaļāk tās “muzicē”; naktī troksnis drusku pierimst. Pēc dažām dienām pie šīs skaņas esam pieraduši, un tā saplūst ar jūras un vēja balsīm. Pa Ķēniņa taku uz Jauno pasauli Krimas dienvidu austrumu krastā līču un ieleju ir daudz. Ejot no mūsu ielejas uz austrumiem, sākas klinšu mudžeklis, kur tūristiem veidota izziņas taka. Nacionālais liegums “Ķēniņa taka” ietver vairākus kilometrus piekrastes zonas, kur kadiķu nokaisītās klintis mijas ar pludmalēm. Izgājām sešos no rīta, kad saule jau bija kādu sprīdi virs jūras, bet dienas karstums vēl nebija pieņēmies spēkā. Zinot, ka taka līdz ciematam Novij svet (Jaunā pasaule) ir sešus kilometrus gara, domājām, ka iziesim to stundās divās, un ēdamo līdzi nepaņēmām. Tas bija visai neapdomīgi, jo pārgājiens ievilkās uz sešām stundām. Lavierējot pa akmeņu labirintiem cauri Elles ielejai, tad pāri grēdai, tikām līdz pirmajam līcim. Tur atrodas Ķēniņa pludmale, kas nevis gaišu smilšu, bet tumšpelēku oļu klāta. Gan takas, gan pludmales nosaukums radies pateicoties vēsturiskajam faktam, ka šeit piestājusi Krievijas imperatora Aleksandra I buru laiva un viņa augstība šeit pastaigājies (vai pat peldējies). Dižais viesis bijis sajūsmināts par gleznaino apkārtni, tieši tāpat kā mēs. Aiz līča jūrā sniedzas šaurais Kapčika rags. Tā vidū ir unikāla grota, kas izurbusies cauri klintij kā tunelis. Iegājuši remdinošajā pustumsā, ieraudzījām pie alas griestiem dīvainu mudžekli. Kad acis pierada pie pustumsas, sapratām, ka tas ir sikspārņu bars. Saspiedušies kopā, tie gulēja diendusu. Aiz raga sākas Laupītāju līcis, kuram apkārt gājām pa Uzticības taku. Ciemats Jaunā pasaule padomju laikos bija visā savienībā pazīstams kūrorts. Neskatoties uz vispārējo pēcpadomijas krīzi, arī tagad te netrūkst tūristu. Parasti Ķēniņa takas krāšņumus dodas skatīt no ciemata puses (mums pretī gāzās dažāda vecuma atpūtnieki). Drīzumā tikām līdz vietai, kur sākās sīktirgotavas un dažādas atrakcijas: piemēram, ir iespēja iekārtam virvē šūpoties virs asajiem akmeņiem. Virve ir piestiprināta pie klints griestiem. Šī izklaide tiek piedāvāta seklajā, bet visai lielajā alā – Goļicina grotā. Senāk te atradusies vīna glabātava. Blakus esošajā kalnā darbojas šampanieša vīnu rūpnīca. Jā, jā, tieši iekšā kalnā. 1878.gada kņazs Goļicins te esošās alas paplašināja un uzsāka augstas kvalitātes šampanieša vīnu ražošanu. Toreizējais novada īpašnieks Krievijas valsts darbinieks Nikolajs Goļicins ir šī dzēriena ražošanas aizsācējs Krievijas impērijā. Grotā esot uzstājies arī slavenais dziedātājs Fjodors Šaļapins, otrs grotas nosaukums ir Šaļapina. Akustika te patiešām varena! Cietoksnis klints galā Citu dienu devāmies vēl tālāk uz austrumiem – uz kūrortpilsētu Sudaku. Tās agrākais nosaukums Sugdeja cēlies no senirāņu vārda sugda – tīrs, svēts. Pirmās ziņas par šo pilsētu ir no 212.gada. Vēl nepastāvēja ne Kijeva, ne Maskava, nedz arī daudzas citas Eiropas galvaspilsētas, bet Sudaka jau bija plaši pazīstama kā Lielā Zīda ceļa rietumu centrs. 1365.–1475.g. tā atradās Itālijas pilsētas Dženovas pakļautībā. Tad arī būvēts varenais cietoksnis – pilsētas un arī visas Krimas lepnums. Izskatās patiesi grandiozi – kalna augšdaļa apjozta ar spēcīgu mūri un galotnē novērošanas tornis. Izmēra, varenības un žilbinošā skata ziņā Sudakas cietoksnis pārspēj visus viduslaiku nocietinājumus Melnās jūras ziemeļu krastā, un ir viens no ievērojamākiem tā laika fortifikācijas pieminekļiem Eiropā. Ieejas biļetēm divas cenas – vietējiem (arī ciemiņiem no Krievijas) 4 grivņas (1 grivņa = 12 santīmu), bet ārzemniekiem – 10 grivņas. Vēl bija jāsamaksā 5 grivņas par fotografēšanas atļauju. Aiz vārtiem mums pavērās milzīga teritorija, kuras lielākā daļa agrāk bija apbūvēta, bet tagad palikušas tikai dažas celtnes. To skaitā divas ūdens cisternas (būvētas 1375.gadā), kurām ūdens pa māla caurulēm pienāca no 3 km attālā Perčema kalna. Mazā cisterna varēja uzkrāt 185, lielā – 350 m2 ūdens. Pievienojušies ekskursantu grupai, no gides uzzinājām, ka nelielā baznīca, cietokšņa īpašniekiem mainoties, pārveidota par mošeju, tad atkal par baznīcu (1475.gadā Krimu iekaroja osmāņi, bet Krievu-turku karā 1771.gadā pussala pievienota Krievijas impērijai). Gājām tālāk pa mūra perimetru uz Konsula torni (90 m vjl), no kura paveras elpu aizraujošs skats gan uz jūru, gan uz cietokšņa teritoriju pretējā pusē. Ar jumtu nenosegtajā torņa galerijas daļā tika uzņemta filmas “Dundurs” pēdējā aina, kurā galvenajam varonim izpilda nāvessodu. No torņa pakājes sākas taciņa gar mūra ārējo pusi, kas ved uz pašu augstāko cietokšņa punktu – Meiteņu torni (162 m vjl). Nosaukums radies, kad kārtējā sagūstītā skaistule metusies lejā, lai nebūtu jākļūst par sultāna sievu. Stāvo taciņu ierobežo tikai mūris kreisajā pusē, bet pa labi – bezdibenis. To pieveikuši, mēs atradāmies kalna pakājē. No turienes vēl bija jārāpjas pa klinti, kur tik tikko samanāmi pakāpieni; dažbrīd arī nācās līst čettrāpus, jo nebija kur pieturēties. Neskatoties uz visām likstām arī Meiteņu tornī netrūka mums līdzīgu tūristu-avantūristu. Esam augšā! Rietumos aiz Ērgļa kalna majestātiski noriet saule… ********************************************************* raksts tapis pēc 2002.gada brauciena. Šogad maiju atkal nodzīvoju tur un līdz jūnija vidum izbraukāju citas Krimas vietas (biju gan Kerčā, Feodosijā un Koktebeļā, arī: Simferopole-Alušta-Nikota-Gurzufa-Jalta-Alupka-Forosa-Balaklava-Sevastopole-Inkermana-Bahčisaraja) Šogad laika apstākļi Krimā ir visai dīvaini: ziemā bija līdz -24 grādiem (tā tur savu mūžu nav bijis, reti kad noslīd zem nulles), nosala daudzi koki. Maijā un jūnijā bija 15-22 grādi, kad citugad maija beigās jau ir pie 40 grādiem. te linki par Krimu: http://www.tourism.crimea.ua/ http://www.crimea-kvn.ru/ http://www.crimea.ru/ http://www.crimea-kurort.com/


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais