Kenijas mozaīka. Kenija 22.02. – 10.03.2010.
|
Ilze Bruņeniece
|
Ideja. Ja godīgi, vairs neatceros, kad un kāpēc man ienāca prātā braukt tieši uz Keniju. Sapnis par safari savannā manī gruzdējis jau pavisam sen, kopš bērnības. Kādā rutīnas pilnā darba dienā nemiers mani dzina paklejot pa Lielbritānijas ceļojumu lapām, jo biju saklausījusies tenkas par cenu atšķirību ar Latvijas aģentūru piedāvājumu (diemžēl mūsu mazais tirgus un konkurence neveicina patērētājam visizdevīgāko nosacījumu veidošanos).. Kenija bija viens no daudzajiem gala mērķiem un pietiekoši crazy, lai būtu labi priekš manis. A ko ne?
Gatavošanās un plānošana.Tā kā šis bija mans pirmais izbrauciens ārpus Eiropas (ja neskaitam Tunisiju, kas tāpat ir ļoti eiropeiska), tad pie adrenalīna tiku jau sapņošanas, plānošanas un ceļabiedra meklēšanas procesā. Pirmā reize paliek pirmā tomēr, vienmēr. Apzinot aģentūras Latvijā, jo starpība cenās aizdomīgi liela, uzzināju, ka tā tiešām maksājama tikai par informācijas iegūšanu latviešu valodā, dokumentu izdrukāšanu un savākšanu. Ja jau tik vien tā bēda – angliski runāju tīri tā neko un man nav iebildumu dokumentus izdrukāt pašai. Iegādāju ceļojumu pa tiešo no AfricanSafariClub.com, izmantojot lastminute piedāvājumu (tik traka un drosmīga, lai lidotu pavisam uz savu galvu uz Āfriku laikam vēl neesmu). Iepriekšējo ceļojumu pieredze atļauj bez jebkādām problēmām sakombinēt arī lidojumus uz/no Londonas un viesnīcu pie Stanstedas – Ryanair un Booking.com. Ceļabiedrene pierunāta un nervozākie radi un draugi nomierināti..Tik tālu nu būtu..
Ceļš. Somas sakravātas un 22.02 rītā esmu ceļā uz lidostu. No Rīgas lidojam uz Stanstedu ar Ryanair, tālāk ar autobusu (biļete turp atpakaļ 2 personām 78 GBP) 3 h laikā tiekam līdz Gatwick lidostai, no kurienes pašā vakarā mums lidojums uz Mombasu. Mūsu lidmašīna kavējas 1 h, un tas tā notiekot regulāri (mazliet noklausos citu pasažieru komentārus, kas laikam šajā maršrutā lido bieži). Mombasā ierodamies pēc 9 h, 2 reizes pabarotas, mazliet pagulējušas. Un pārlidojušas ekvatoram!!!! Juhuuu!!
Mombasa. Lai neatkārtotos, jāsaka tā – izkāpjot no lidmašīnas sajūta, kā ieejot turku pirtī – gaiss ir ļoti silts un ļoti mitrs. Atzīšos, sajūta arī kā pirtī un nepārgāja līdz pirmajam kondicionierim, bet patiesībā līdz ceļojuma beigām. Mombasas lidostā sastāvam rindās kādu pus stundu – stundu, kamēr tiekam pie lidmašīnā aizpildīto kartiņu nodošanas, dokumentu atrādīšanas un vīzu iegādāšanas (25$ vai 20EUR). Pirmais, kas izraisa smaidu - bagāžu uz slīdošās lentes sanes un saliek melnie darbīgie un laimīgie (jo viņiem ir darbs). Izejot no lidostas sastopamies ar sagaidītāju pūli, kas glītā lokā stāv ap izeju, un paiet brīdis, kamēr attopamies un atrodam African Safari Club pārstāvi. Tālāk viens vīriņš mūs nodod citam, kas pavada līdz busiņam un uzceļ mūsu koferus uz jumta.Par ko, protams, pienākas dzeramnauda. Viņam.
Viesnīca. Busiņš tāds interesants, vienīgais kondicionieris ir vaļējie logi, paveicas tiem, kas ēnas pusē (jā, jā – nepaiet nemaz ilgs laiks, kad tikušas pie sen ilgotās saulītes, sākam meklēt ēnu, jo tepmeratūra ir vismaz +30 C un vēl ir tikai rīts).. Aizvizina mūs kādas pus stundas laikā līdz viesnīcai (Dolphin Hotel, 4*), pa ceļam paspējam redzēt mazliet no pašas Mombasas – gan nabadzīgākos rajonus, kur būdas saslietas no šīferu plāksnēm un daudz neatšķiras no tām, ko bērnībā laukos būvēju es pati kopā ar radu puikām, kur gar ielām ubagotāju netrūkst, gan arī villu rajonus, kur tik vien redzam kā milzīgos mūra žogus ar dzeloņdrātīm apvītus. Njaa.. Kontrasti pamatīgi.. Viesnīcā mūs protams, sagaida ar tradicionālo „Jambo” dziesmu , kas visdrīzāk ir iespiedusies atmiņā, katram, kas kā tūrists šajā zemā peviesojies. To viņi pamanās dziedāt visās iespējamajās vietās.. Kad tiekam līdz numuriņam, esam laimīgas – beidzot esam atbraukušas (nepagāja ne 24 h) un pie tam skats no mūsu balkona uz Indijas okeānu ir vienkārši dievīgs - palmas, baltas smiltis un zils, zils okeāns!!
Pludmale. Cik tad ilgi skatīsimies uz pludmali pa logu – ņemam dvieļus un saules aizsargkrēmus (SPF iesku ne mazāk kā 24, arī ar to pašu ādu pamanījos nomainīt) un aidā baudīt baltās smiltis, palmu ēnas un Indjas okeānu. Mūsu priekpilno skrējienu mazliet iepauzē pārsteigums – pludmalē novilkta virve, kā tāds žogs. Un ir arī – kā saka vietējie – tas ir žogs starp Eiropu un Āfriku. Mazliet samulsušas no fakta tomēr paliekam Eiropas (lasi - viesnīcas) pusē, jo tur pūlis mazāks un dvielis gluži smiltīs nav jāklāj.. Āfriku iekarosim lēnām (šinī brīdī tieku pamatīgi sabremzēta savos sapņos un iemesta realitātē).. Tad vēl nezinam, ka tā līdz galam arī nemaz neiekarosim.. Jo tā ir tik ļoti ''viņu teritorija'', ka tā arī nesajutos tur gaidīta (lai kā arī tiktu slavēta viņu viesmīlība), nu tā pa normālo, nevis kā bankomāts un sponsors vai,protams neiztrūkstoši - iekāres objekts.. Indijas okeāna viļņu apskalotais krasts ir tapis par tirgus laukumu, kur no 6 rītā līdz 6 vakarā notiek ekskursiju, suvenīru, narkotiku un miesas tirdzniecība, sacensība par labākā pārdevēja vietu, dažādu stratēģiju izspēle.. Mani tas sākotnēji sadusmoja, šobrīd jau skumdina.. Mums izpratne par "aktīvo" pārdošanu manāmi atšķiras, bet - kam negadās!
Uzmanība. Jau kaut kur iepriekš lasīju, bet toreiz laikam kaut kā savādāk sapratu to, ka meitenes Kenijā pie uzmanības var tikt tā, lai maz neliekas. Ja jau nepieleca uzreiz, tad dabūjām mācību uz vietas.Ja kāda melnā „brāļa” sveicienam atbildi un nedod Dievs sāc sarunu – zini, kopš šī brīža tu esi prihvatizēta. Tas ir labi, jo tev ir personīgais bodyguard un citi tev piesiesies mazāk un ja piesesies, tad tev ir atruna, tomēr pēc brīža man jau likās, ka bodyguard stipri pārcenšas savas lomas izpildē, pēc pus dienas man jau bija sajūta, ka mani izseko un vajā: lai arī kur es viesnīcas teritorijā atrastos, mans uzticamais Adams (viņa izdomātais vārds, jo īsto tiešām vairs neatceros, bet bija tīri skaists un vismaz autentisks), biju vistuvākajā iespējamajā vietā pie E/Ā robežas. Viņš vienmēr zināja, ar ko un kur es esmu un ko daru, kas man mugurā utt. Jau sajutos kā slavenība, kas cieš no paparazzi uzmanības.. Vismaz šobrīd nojaušu, kā tas ir.. Papildus tam visam viņam vēl bija neremdināma vēlme runāties, diemžēl tā arī neko nepasakot un nepastāstot, pamatā par to, ka mums vajadzētu ap 6 vakarā satikties, lai parunātos. Nesatikāmies. Daudz vairāk informācijas un saprašanas par vietējo dzīvi guvu safari ceļojuma laikā kādā pieturvietā 5 minūtes aprunājoties ar suvenīru pārdevēju.
Lai nu kā - centos šo uzmanības devu dozēt un izbaudīt, to, ka puisis stāv pie manām čībiņām, tik ilgi, kamēr peldos (LV nekad nekas tāds nevienam prātā pat nenāktu, un - paldies Dievam!), ja vien nepeld man blakus nepārtraukti pārjautājot, kā man patīk Kenijā un kā es šodien jūtos.. Centos, bet nesanāca izbaudīt.. Šoreiz ne..
Galda biedri un populārā kenijiešu pasaka. Pie šī ceļojuma stāsta noteikti jāpimin situācija, pie kādas noteikti būtu pieradis jebkurš lielpilsētas iedzīvotājs, tomēr mums, rīdziniecēm parastajām, tā šķita ļoti interesanta. Mūsu galda biedrene ir britu lēdija Edita, vecumā ap 70 – labi saoperēta, saveseļota, vīru savu aizsaulē aizvadījusi un dzīvo tik nost. Komunikabla un dzīvespriecīga bez gala. Superīga omīte! Kādu dienu paziņo, ka vakarā mums pie galda pievienosies viņas vīrs. Nu lai būtu! Miris it kā, bet nu – esam gatavsa jebkam. Un vakarā tad mēs savu pārsteigumu slēpjam kā mākam – vīrs vecumā ap gadiem 30, pavisam garš, slaids un pavisam melns masajs Mariss. Pēc tam jau sarunas risinās raiti, jo šis vismaz manus matus neaiztiek un glupus tekstus nerunā. Kādreiz strādājis viesnīcas restorānā, kur abi iepazinušies, kad viņa atbraukusi ekskursijā. Kā precējušies neprasam, bet gredzeni abiem pirkstos, kā nākas. Tiekoties 2 reizes gadā un abi par šo pasākumu tīri priecīgi likās. Ej nu sazini, kas un kā un galvenais, ka abiem labi!!
Situācija šāda gan nav retums tuvākajās viesnīcās – sievietes ap gadiem 50 un jauni vietējie puiši , neprasījām kurš un cik maksā, bet nopirkt tur var visu. Par pasaku runājot – populārs ir stāsts par to, kā baltā meitene iemīlas melnajā puisī un together forever!! Protams pastāv arī versija par melno meiteni un balto vīrieti, taču tā kaut kā nebija tik populāra, vismaz šeit. Viņiem ir pat tāds kā joks – ka Eiropā ir skaistas mātītes (sievietes) un āfrikā skaisti tēviņi (vīrieši), kas labi saderot kopā.
Ēdiens. Un veselība. Šī tēma laikam, ka ir aktuāla jebkuram, kas plāno doties uz Keniju. Man līdzi ceļamaizei māsa farmaceite sapako zāļu krājumus (par ko vēlāk priecājos, jo uz vietas zāles ir ļoti dārgas). Sākotnēji organisms ar visu ir mierā, pārtika būtiski neatšķiras no vidējam latvietim ierastās, ja neskaita dažus ļoti specifiskus ēdienus, bet tas jau pēc katra paša izvēles. Kļūdu izdaram brīdī, kad sakārojas svaigi spiestas augļu sulas vietējā pludmales bārā (ne viesnīcas, bet domāju, ka tam nav izšķiroša nozīme). Tur iekšā ir mazliet, bet tomēr – ledus!! Ko silti iesaku tur nelietot nemaz un nekādā gadījumā (ja nu vienīgi pašu rokām darinātu no ūdens, kas no pudeles nāk). Turpmāk visas dienas vairāk vai mazāk, bet vēders turpināja „rādīt savu attieksmi” pret Keniju. Protams jāņem vērā, ka arī Lavijā viņš nav no pacietīgākajiem un vispēr – es arī tagad zinu, ko un kā darīt vajadzēja/nevajadzēja. Alko šļuka pirms un pēc katras ēšanas varētu līdzēt (novērojām kādus poļus ekskursijā), nekas un nekādā gadījumā ārpus viesnīcas (bet daudziem, ka novērojām nepalīdz arī tas), tikai un vienīgi vārīts un cepts ēdiens (varbūt būtu glābiņš, nepamēģinājām, jo gribējās svaigus augļus un dārzeņus). Tā, ka – lai stipra veselība un daudz veiksmes, tad viss būs OK!
Neko nedarīšana. Atvaļinājums paliek atvaļinājums un adaptācijai vajag laiku, tāpēc pāris tuvākās dienas paiet – darot NEKO.Saule, okeāns (vairāk pa gabalu nekā iekš, jo pie Āfrikas jāpierod), palmas.. Baseini, žurnāli, laiskošanās un pusdienlaika snauda. Slinkošana uz pilnu klapi!!
Indijas okeāna brīnumi. Brīnums numur 1 – ūdens ir nenormāli silts. Diemžēl neviens nevar pateikt, cik tieši grādus silts, bet nu tieši tik, lai no rīta tas vēl sniegtu mazliet veldzes (kā ļoti karstā Latvijas vasarā), bet ap pusdienas laiku kļūtu par ļoti siltu vannu un tā līdz vakaram. Brīnums numur 2 – okeāns te ir un te nav, jeb pareizāk sakot bēgums un paisums, kas mainās ik pēc 6 stundām. Bēguma laikā līdz pat pirmajam sēklim (pārsimts metri noteikti) okeāns ir dziļumā līdz ceļiem, savukārt ar skatiem mums veicas – tas atklāj apskatei ļooti daudz zemūdens radības (visādus mošķus mums, protams, izrāda uzticamā miesassargu komanda ar svītu. Pēc ekskursijas naudu grib katrs, arī tie, ko neaicinājām piedalīties pārgājienā, un mēs jau kļūstam par „sliktajām”, jo atļaujamies lekties). Papildus tam visam man paveras ļoti lielas iespējas fotografēt, jo bēgums ir ļoti ainavisks..Diemžēl chill-outā to darīt nav iespējams (par spīti - Hakuna Matata jeb No Problems), jo blakus visu laiku kāds runā. Vienam pat pajautāju vai par viņa paklusēšanu IR jāmaksā, kad uz maniem lūgumiem nereaģēja nemaz un nekādi..
Pastaiga ar pavadoņiem un vietējais pludmales bārs. Kādu vakaru esam pietiekoši neprātīgas, lai dotos pastaigā gar okeānu jauno miesas sargu pavadībā (jo no viņiem vaļā tikt tāpat mums nav izredžu un kaut kas bez viesnīcas tak ar jāredz). Bla, bla, bla visu ceļu (bet nekādu sakarīgu info no tā neatceros), krabji (balti un raibi), tūristu izklaides kamieļu naktsmītne un publiskā pludmale. Pludmale, kurā vakarā drīkst atrasties visādu krāsu cilvēki un te viņi to arī izmanto (pie viesnīcas pēc 6 vakarā beachboys nomaina krabji, kas izrokas no smiltīm vakara un nakts pastaigām). Piesēžam vietējā pludmales bārā „Ja’mas”, kura saimnieks ir grieķu izcelsmes, pasūtam liktenīgās svaigi spiestās sulas. Visapkārt redzam „raibos” pārīšus – tumšs vīrietis un balta dāma, balts kungs un melna meitene. Visi izmanto iespējas. Bārs – ļoti mājīgs, tiešām, iesaku, ja gadās pa ceļam! Te mēs nācām čilot vakaros, bet pēc tam jau bez pludmales draugiem..
Adams un Captain Ali. Mazliet vairāk par mūsu „draugiem”, jo kaut ko jau viņi tomēr pastāstīja, kaut ko nācās secināt pašai. Adams bez tā, ka visu dienu pavada pludmalē, piesiedamies meitenēm un mēģinādams pārdot braucienus ar laivu citiem tūristiem, vēl esot akrobāts. Mazliet viņu raksturojot – īsa auguma, pēc manas gaumes mazliet pārmēru sakačājies, ar drediem līdz dibenam (ko sākotnēji nēsāja sasietus čupā uz galvas, kamēr nepastāstīju, ka smukāk ir, kad tos var redzēt). Rastamen, kā lielākā daļa vietējo jauniešu. Reaggay zeme absolūta!! Captain Ali – ne tikai maza auguma, bet arī ārprātīgi kaulains, dredains puika, kas ir tūristu vizināmās laivas kapteinis. Daudz runāja vāciski ar manu ceļa biedreni un bija aizrunājušies līdz pat jautājumam par ģimeni un bērniem. Tad nu puse no mūsu brīvdienām viņiem pagāja skaidrojot šo jautājumu, kurš ko un kāpēc vēlas/nevēlas. Un kāpēc tieši mana draudzene nevēlas bērnu - mulatu??!! Nu jā, vēl par iespaidiem, viņi abi ir ap 30 gadus veci, bet nez kāpēc atstāja tādu „liela bērna” iespaidu, kas patiesībā diezgan spilgti manuprāt raksturo kenijiešus, vismaz mūsu sastaptos.
Swahili. Tā saucas vietējo valsts valoda, viena no 2ām, otrā ir angļu + vēl viu 42 cilšu valodas reģionos. Interesentiem, te būs pāris frāzes, ko mums mēģina iemācīt vietējie (un viņi ļoti priecājas, ja tu kaut ko no tā visa atceries):
-Wellcome = Karibu
-Thanks = Asante Sana
-Slowly = Pole-pole
-Quickly = Haraka-haraka
-No problem = Hakuna matata
-Good Morning = Habari Ya Asubuhi
-Good Afternoon = Habari Ya Mchana
-Good Evening = Habari Ya Jioni
-Please = Tafadhali
-Bye bue = Kwaheri
-Hello = Jambo
Safari. Tsavo East. Pie safari brauciena tiekam tajā pašā tirgus laukumā-pludmalē, kaulējoties ar vietējiem, cik spēka. Un beigās arī par stipri zemāku cenu nekā viesnīcā tiekam pie safari brauciena uz 3 dienām uz Tsavo East un Amboseli parkiem. Norunātajā laikā (6.00) mūs ar mantām savāc pie viesnīcas barjeras un iesēdina busiņā, kurā vairāk vai mazāk pavadam turpmākās 3 dienas. Ar mums kopā tūrē dodas 1 vācu pāris un 2 jaunas francūzietes. Viegli nav, bet ceļotāji jau pēc idejas tāda diezgan iecietīga tauta. Mēs ar, viņi mazliet. Nu ko lai saka – lai ko arī es par šo ceļojumu domātu pirms tam, te parādās tas īstais iemesls, kāpēc ir vērts līdz Kenijai tikt un to visu baudīt.. Ne pludmale mani aicina, bet savanna un ja es brauktu vēl, tad tikai uz turieni!! Tsavo East parks atklāj plašāk pazīstamo savannas ainavu – sarkana zeme, nelīdzena, klinšaina, kūmaina. Ta slēpj sevī tik daudz dzīvības un radības, tomēr tikai ar trenētu aci meklējot un vērojot tā atklājas skatītājam. Paldies mūsu šoferim un gidam Šen un veiksmei, kas parūpējās, lai mēs redzētu gan žirafes un „sarkanos”ziloņus, gan lauvu ģimeni, bifeļus, iguanas, ērgli.. Un protams – visur un vienmēr gazeles.
Ir pienācis pirmais vakars un tiekam nogādātas viesnīcā pie parka robežas – Red Elephant. Tiekam sacienātas ar sulu (to dod visās viesnīcās) un mum ierāda istabiņu, diezgan eksotisku, tomēr tīru un kārtīgu. Guļam uz akmens paaugstinājumiem uz kuriem atrodas matrači, pāri pārsegts moskītu tīkls. Te pat ir saldūdens dušā!! Vakariņas gan šeit uzskatāmas par piedzīvojumu – ēdam zem klajas debess, galdi ap ugunskuru, kā Līgo svētkos Latvijā, grillēta gaļa, dārzeņi un banāni (ne kā Latvijā).. Tik viena bēda – uz galda un uz galvas, un šķīvī lido un krīt vaboles, kas ož pēc blaktīm. OK, saglabājam mieru, tomēr neesam gatavas tās piekost pie vakariņām, tāpēc pēc īsas sarunas ar oficiantu tiekam pie galdiņa, kas ir dūmos, bet nekas uz galvas nekrīt! Man ar to pietiek un viss atkal ir kārtībā. Miegs āfrikā salds un ķirzaciņas numurā vairs nešķiet pietiekošs iemesls uztraukumam un nemieram.
Safari. Amboseli. No rīta ceļamies 6os un 7os jau braucam uz nākamo parku – Amboseli. Diena apmākusies, ceļmalās peļķes. Vairs pat nav karsti. Pēc tam tik Latvijā uzzinam par plūdiem, kas bijuši Kenijā, gan mazliet citā reģionā. Mākoņi mums sedz skatu uz lielāko apkārtnes skaistumu – Kilimandžaro.. Jūtamies mazliet skumji, lai gan zinām – reti kuram kalns atklājas visā krāšņumā.. Bet maza cerība paliek.. Tomēr. Amboseli parkā daba rāda paisam citu krāšņumu – šeit ir iespaidīgi plašumi. Cik tālu vien redz acs nav gandrīz neviena koka, tikai pļava, purvs vai kaila zeme un tālumā pakalnu un kalnu silueti iekrāsojas zilgani. Šeit neredzēt koši sarkano smilti, te zeme ir bāli pelēka. Un koki te neaug, jo tā ir sāļa. Mazliet tuvojoties Tanzānijas robežai dažas platānas tomēr manāmas. Iespaidīgs ir skats uz kādreizējo aleju ceļa bās pusēs, ko iznīcinājuši un sabradājuši ziloņi, laikā, kad lietus nav bijis 2 gadus un uz zemes vairs nav nekā ēdama (pēdējie 2 gadi Kenijā ir prakstiski bez lietiem un nu to gaida pilnīgi visi). Daba ir skarba šeit.. Tomēr savstarpējā mijiedarbībā, kas rada pilnīgas saskaņas sajūtu.
Safari viesnīca numur 2 ir KIBO, pavisam netālu no Amboseli parka vārtiem. Te eksotika cita – mums tiks tas prieks gulēt brezenta mājiņā ar koka jumtu. Dabas skaņas vakarā un no rīta – fantastiskas. Pa nakti miegs man atkal salds. Šeit man ir tas gods iepazīties ar manu lielāko biedu pirms došanās uz Āfriku – moskītiem. Kamēr pēc vakariņām gaidam masaju priekšnesumu un pasēžam vietējā bāriņā, tiekam ēstas. Moskīti ir pavisam mazi odi, un pavisam veikli. Noķert man izdodas tikai vienu. Pāris asinskārie tiek pie manām saldajām eiropiešu, taču tajā brīdī manas bailes no malārijas pagaist. Iespējams nepelnīti, bet tā kā ‘’Malarone’’ ir mūsu ikdienas brokastu sastāvdaļa, jūtos droši.Un odi ir tiešām sīkums!!
Masaji un ciemats. Saistībā ar Masaju ciematu mēs iekuļamies piedzīvojumā , ko iesaucam par Monkey Business, jeb krāpšanu kenijas stilā. Par ciema apmeklējumu samaksājam 2 reizes – 1. aģentam (Suleiman ir viņa vārds, ja nu kas, zināšanai), kas organizēja braucienu un 2. ciematā. Tāpēc stāstu, lai jūs šādi nevarētu apvest ap stūri – nauda (10EUR vai 1000 KSH) par ciemata apskati dodama tikai ciematā un tieši masajiem. Masaji viesiem rāda, kā viņi tiek pie uguns (man gan tas kaut kā neliekas kāds brīnums), govju kleķeņu būdas, kur dzīvo visa ģimne (pēc tam pāris stundas likās, ka ožu pēc kūts), tiekam priecēti ar masaju dejām un dziesmu, gan visai slinki un negribīgi izpildītu, laikam tādēļ, ka esam tik 4 skatītāji. Interesanti un Kenijas „must see”, bet mani nepamet sajūta, kas atgādina par brīvdabas muzeju. Dzīvo viņi tur protams, bet tieši tāpēc, ka par to labi maksā un citas peļņas iespējas ir visai ierobežotas. Sievietes vēl no pērlītēm darina rotas, ko turpat arī pērdod uz zemē izklātiem deķīšiem un pašas pilnā mierā turpat arī pasnauž, ja nemana pircēju.Vairāk vai mazāk visur var manīt, ka snaušana ir viņiem mīļākā nodarbošanās. Šī iemesla dēļ mani viņu ekonomikas rādītāji mani nepavisam nepārsteidz..
Kilimandžaro. Laikam esam labi uzvedušās un izpelnījušās Āfrikas dievu labvēlību.. un mums tiek iespēja redzēt Kilimandžaro visā tā krāšņumā – kā tas no rīta palēnām izlien no mākoņu palagiem, dziļi ieelpo dzidri zilās debesis un uz pēcpusdienas snaudu atkal ietinas pūkainā mākoņsegā. Process izbaudīšanas vērts, skati liek priekā smaidīt nepārtraukti.. un ilgoties, ilgoties pēc tā laika, kad atbraukšu vēlreiz un pakāpšos tai skaistumā vismaz līdz pusei (starp citu – Kilimadžaro skaitās vieglāk staigājamais kalns pasaulē, jo lēzens ļoti, protams neskaitot smaili).
Pildspalvas, konfektes un sīknauda. Attiecībā uz šo tēmu iesaku tiešām klausīt padomam (ja plānojat Kenijas tūri) un paņemt līdzi uz Keniju rakstāmos, konfektes arī, bet rakstāmos noteikti!! Es nepaņēmu un nožēloju ik uz soļa. Jo es labprātāk bērnam dotu pildspalvu nekā konfekti. Un patiesībā – ne tikai bērnam. Jo par pildspalvu priecājas un pēc tās apjautājas visi, kam nav slinkums – pie suvenīru bodītēm, pludmalē, uz ielas – jebkur. Par šo pasākumu vēl neesmu tikusi skaidrībā, kādas emocijas tas manī izraisa. Bet katram te būs savas pārdomas – tas noteikti.
Par naudu ir mazliet cits stāsts, lai gan domāju, ka tas viss ļoti saistīts.Diemžēl vietās, kur tūristi manāmi itin bieži (citās es šoreiz nebiju), vēlams nebūt pārsteigtam, kad tev paziņo, ka tas, ka esi baltā krāsā nozīmē, ka tev ir jādod nauda tam, kas tādā nav. Vienkārši tā un vienkārši tāpat. Par senču grēkiem un tā. Ar laiku pieradu, bet... Nepārprotiet – man nav iebildumu pret biznesu un kaulēšanos (lai gan ar to neaizraujos un vēl neprotu izbaudīt), tomēr tāpat vien – man likās mazliet par traku.. Papildus tam visam iesaku rēķināties ar to, ka lai cik dotu, viemēr būs par maz. Satikām vienu puisi, kas bija devis 20 EUR, lai tak liekas mierā un kā jūs domājat, kas sekoja? Protams, ka atkārtota prasība.
Delfīni un citi skaistuļi. Ar safari gluži mūsu Kenijas iepazīšanas pasākums nebeidzas. Dodamies vēl vienā ekskursijā - skatīties delfīnus, snorkelēt un panašķēties ar seafood. Īsumā - izbraucam 6.00, ar autobusu 2.5 h tiekam līdz ciemam, no kura atiet mūsu kuģītis. Kuģītis patiešām primitīvs - paliela koka laiva ar jumtiņu pakaļgalā, kur pabēgt no saules sakarsušajiem. Delfīni vienkārši fantastiski!! Sākumā mēģinu fotografēt, bet pēc tam atmetu ar roku un vienkārši baudu viņu rotaļas ap un ar mūsu laivu. Turpinājumā 1 stunda snorkelēšanas / peldēšanās prieku, pēc kuriem visiem ar apetīti vairs problēmu nav - izsalkums nepacietīgi liek gaidīt pusdienas Wasini salā. Pusdienas burvīgi pārspēj gaidīto. Uzkodas: uz koka dēlīša ar koka mietiņu katram pašam jāsadauza sava krabja spīle un muguriņa, lai tiktu pie garduma. Tam seko astoņkājis asā mērcē. Pamatēdiens - burvīga grilēta zivs ar rīsiem, kokosa mērcīti un kartupeļiem (tos viņi baro tūristiem visur, bet pēc garšas tādi kā nedavārīti vienmēr). Saldajā - kokosrieksts, sukādes un Kenijas kafija.. Mmm.. saka, ka esot burvīga!! Es gan kafiju ni ni..
Ekonomika un Kenija. Kādā no dienām mums nepieciešams doties uz pilsētu meklēt aptieku. Pie reizes atrodam arī veikalu un nopriecājamies, ka tiksim pie kāda dzēriena un suvenīra „ne tūristu” cenās. Tad nu es tieku pie kārtējā pārsteiguma – cenas pavisam parastā vietējo „supemārketā” ir augstākas nekā Latvijā. Iztērējam 20EUR un nenopērkam gandrīz neko. Pēc šī pasākuma es iegādājos vietējo avīzi, čakli runāju ar vietējiem par ekonomiku, jo kaut kas man te nelīmējas kopā. Iespējams es kļūdos, iespējams esmu neprecīza, bet mana saprašana par šo ir tāda: nauda šajā valstī lietojamos (mums ierastos) daudzumos ir apmēram 10% iedzīvotāju milzīgā bezdarba un augstās korupcijas dēļ. Tad nu tie 10% tajos veikalos iepērkas. Un 10% no 35 miljoniem nav nemaz tik maz, veikaliem pietiek. Pārējie dzīvo savādāk. Ir daļa kas iepērkas šīferu būdiņās pa mazliet zemākām cenām, citi pie pārtikas tiek bartera rezultātā, citiem ir humānā palīdzība, ir liela daļa, kas neēd gluži katru dienu (kāds taksists tā mums stāstīja par sevi un izklausījās visai ticami un nekas ārkārtējs). Diemžēl paviam dziļi iepazīt vietējo dzīves stilu un iespējas šoreiz nobaidījāmies. Tāpēc versijas un minējumi.
Ko es Kenijā neredzēju. Diskotēku, uz kuru aicināja vietējie puiši, diemžēl „baltos” draugus līdzi ņemt neļāva. Visas tās romantiskās vietas apkārtnē, ko solīja parādīt un pa kurām izvadāt – nu neiepatikās man romantiķi vietējie. Viņu mājas, brāļus, māsas mammas un citus radus netālajā ciematā – lai kur mēs ietu vai dotos, viesnīcas personāls mūs baidīja un brīdināja, nu tad sabijāmies un negājām ar. Zemūdens pasauli – bija iespēja nirt, ko neizmantojām, bet Sarkanā jūra esot skaistāka. Džungļus – jāpajautā vēl citiem ceļotājiem vai tur tādi vispār ir.
Patiesībā vēl tik daudz ko neredzēju.. Man ir sajūta, ka man bija iespēja skatīt pavisam mazliet Kenijas. Un ir sajūta, ka tur noteikti ir vērts atgriezties. Tikai – ne tur, kur tūrisms ir atstājis savas pēdas. Labāk ne tur..
