Vācija un Co, jeb mans mazais eirotrips.

Kristaps Ābelnieks 01.04.2010 9 min lasīšanai

Tā nu mēs pieci Ābelnieki, jau labu laiciņu atpakaļ, bijām iesākuši plānot apskatīt Vāczemes dienvidrietumus, kā arī daļu Francijas un Šveices ar ko tā robežojas.

Ceturtdiena, 25. marts

Beidzot pienāca ilgi gaidītais datums un, visi sasēdušies busiņā, ap plkst. 20 izbraucām no Bauskas. Pēc neilga laiciņa esam šķērsojuši Lietuvu. Viens divi un arī Polija klāt. Uz tās robežas robežsargiem ienāk prātā mūs apstādināt un iečekot vai nevedam, ko aizdomīgu. Kamēr viens, apslēpto mantu meklēdams, ar lielu rūpību, iztausta aizmugurējos sēdekļus, otrs uzdod jautājumus. Prasa kurp un kādēļ dodamies. Atbildam, ka uz Vāciju. To izdzirdot, robežsargs manāmi noskumst. Nesaprot kādēļ mēs viņa brīnišķīgajā valstiņā nevēlamies pakavēties nedaudz ilgāk.

Tuvojas pusnakts, aizmigt nespēju, jo domāju par ceļojuma galamērķi – Vāciju. Veseli desmit gadi pagājuši kopš tur pēdējoreiz biju. Satraukums. Pat neskaitāmās, garām slīdošās, naudas apmaiņas būdiņas (kantor) un nespēj mani nogarlaikot.

Laikam ap trijiem, pēc Polijas laika, sasniegta Varšava. Sāku saprast robežsarga vilšanos, jo kopš pēdējās reizes te biju, pilsēta, kā arī visa valsts kopumā, ir stipri mainījusies. Pareizāk būtu teikt strauji attīstījusies. Pat šajā nakts stundā pa pilsētu staigā jaunieši. To starpā arī kāds bomzis, kurš velta draudīgu smīnu ik vienam, kurš pietuvojas pārāk tuvu viņa "mantu kastei". Neilgi pēc tam tomēr iemiegu.

Piektidiena, 26. marts

Ap pieciem uzceļos, jo TomTom čīkstēšana par fotoradaru tuvumu sāk aknās sēsties. Vienā brīdī iešaujas prātā doma kāpt ārā no busa un turpināt ceļu kājām. Tomēr pēc īsa brītiņā ieēstās brokastis spēj mani nomierināt. Turpinu raudzīties uz visu ar humoru. Pierobežā pirms Vācijas, atskaitot kantorus un restauracjas, pamanu neskaitāmus palešu iepircējus. Sencis stāstīja, agrāk te tupēja metāllūžņu iepircēji. Laiki mainās un poļi dzīvo uz priekšu.

Ap kādu pusdienslaiku iebraucam Ģermānijā. Laiks silts un saulains. Izlemjam tikt vaļā no liekā šķidruma pirmajā ceļmalas tualetē, ko redzēsim. Ieraugam vienu. Dodamies iekšā. Redzētais iepriecina. Pisuāra un klozetpoda nerūsējošais tērauds spīd un laistās. Nekādas smakas. Ap pusdienas laiku sasniedzam Braunšveigu (Braunschweig), kas atrodas aptuveni valsts sirdī. Varam jakas vilkt nost, gaisa temperatūra +22. Izmetam pāris cilpas ap baznīcu, rātsnamu pilsētas centrā un dodamies meklēt lieliskas pusdienas vietas meklējumos. Nekur tālu nebija jāmaldās, jo jau uz stūra uzdūrāmies ķīniešu ēstuvei. Zviedru galds pusdienas laikā, atskaitot samaksu par aliņiem un dzeramnaudu, vienam cilvēkam izmaksāja nedaudz zem 8 eiro.

Pēcpusdienā dodamies uz Fuldas pusi, kur ieplānota nakšņošana. Ceļš ik mirkli sāk kļūt stāvāks un kalnaināks, diemžēl arī debesis kļūst pelēcīgākas. Taču tas, netraucē apjūsmot gleznaino ainavu. Dažviet zem spilgti zaļās egļu segas pavīd arī sniegs. Ap plkst. 17. apstājamies pie pārtikas veikala kādā Klaustāles virsotnē. Pacēlies vējš, debesis zaļganpelēkas. Nokrāvušies ar paiku dodamies no veikala ārā. Jau sācis līt. Pat spēcīgi. Nodārd arī pērkons. Pēc pāris stundām sasniedzam kādu nelielu miestiņu Fuldas pievārtē. Tur mūs ciemos aicina kāds latvietis. Vārdu vairs neatminos, taču zinu, ka viņš ir sens tēva brāļa draugs un visi viņu dēvē par Jēpīti. Nesen iekārtojies pavecā vācu zemnieku mājā. Ārā ož pēc kūts. Izrādās blakus atrodas bioloģiskā saimniecība. Vīru, kuru visi dēvē par Jēpīti interesē gan pēdējās Dinamo spēles iznākums, gan tas vai esam līdzi paņēmuši kādu pudeli Užavnieka. Diemžēl nākas apbēdināt. Vienīgais, ko kā ciemakukuli varam piedāvāt ir vāczemē pildīta alus mučele, kas dīvainas sakritības rezultātā uz šejieni atkal atceļojusi no Latvijas. Šis mūs atkal cienā ar vietējo labumu – kartupeļu cietes kandžu. Īstenībā nav ne vainas.

Kad gandrīz visi jaunumi no Latvijas, kā arī dzīve Vācijā izrunāta, dodamies gulēt.

Sestdiena, 27. marts

Rīta pusē Jēpītis apsola izrādīt apkārtni. Vispirms apskatam, netālu no mājas, uzslietos indiāņu vigvamus, ko sastutējuši bērni un citi entuziasti. Laikam kaut kāda radošā nometne. Uzbraucam uz apkārtnes augstākās virsotnes – Wasserkupe. Laikam bija gandrīz 1km augsts. Tur augšā ir izvietoti gan rodeļi, gan ar aviāciju saistītas ēkas, jo vasarā te zum no planiera lidotājiem un lidojošā izpletņa lecējiem. Šeit atrodas arī amerikāņu militārā bāze – lokators golfa bumbas formā. Pabraucam garām eiropalešu rūpnīcām. Iedomājos, ka poļi noģībtu tādu skatu redzot. Pēc tam dodamies apskatīt Fuldu. Vispirms apskatam baznīcas, citas celtnes, kas veido senlaicīgo vecpilsētas centru. Tad dodamies meklēt kaut ko, kas liekams uz kārā zoba. Brālis nobalso par labu kebabam (Döner). Garšas ziņā, ar to, kuru pie mums var iegādāties, nemaz nevar salīdzināt. Tālāk izlemjam uztaisīt nelielu shopingu. Gaita diezgan lēna, 2 porcijas no visādiem austrumu labumiem vēdērā, liek par sevi manīt. Apavu veikala apmeklējums liek secināt, ka alus zemes iemītniekiem ir maza pēda. Kurpes sākot ar 44, 45 izmēru ir retums. Vēl iegriežamies elektropreču veikalā. Cenas diezgan labas visām precēm. Izņēmums varētu būt vienīgi mobilajiem telefoniem, kuri te maksā tik pat ja ne pat dārgāk.

Agrā pēcpusdienā dodamies uz Freiburgu. Tur jau sarunāts numuriņš latviešu viesnīcā „Bērzaine” (vienai personai nakts izmaksā 20 eiro, Daugavas vanagiem - 15). Laikam plkst. 22, kad mēs tur iegriežamies. Jau esošie viesnīcas klienti un personāls, mūs sadzirdējuši piebraucam, iznāk un balkona. Interesējas no kurienes atbraukuši un cik lieli plūdi Jelgavas rajonā novērojami. Diez ko daudz neiznāk ar viņiem pārmīt vārdus, jo jānoliek paunas un jādodas uz pilsētu, kur mūs jau kāda sena tēta paziņa gaida. Tā izrādās bijusī senča skolniece. Mēs viņu un viņas draugu sagaida pie gandrīz perfektajiem Švābu vārtiem. Kāpēc gandrīz? Tāpēc, ka pilsētas mērs atļāvis uzlikt reklāmu uz senās mūra sienas nevienam citam kā Makdonaldam. Dodamies uz tuvumā esošo kalna virsotni, kur uzstādīts skatu tornītis. Gandrīz līdz četri simti metru augstajai virsotnei var uzbraukt ar liftu, taču mēs izvēlamies nedaudz izlocīt kājas. Neuzkāpjam torņa pašā galā, jo traucē milzīgs vējš. Skats uz Freiburgu naktī ir kolosāls. Diemžēl ar digitālo kameru neizdevās neko labu iebildēt, jo ekspozīcijas laiks ir pārāk garš. Vienmēr kaut kas izkustas. Nokāpjam no torņa un dodamies sameklēt kādu krodziņu vecpilsētas daļā. Paejam garām tādam interesantam izgaismotam stabam. Apakšā sarkans, augšā zaļš. Vakara kavaliere stāsta, ka tas esot rādītājs jauniešiem, kad jāizklīst. Ap divpadsmitiem tas esot pilnīgi sarkans. Tad, pēc idejas, vecpilsētas centram būtu jābūt kapa klusumā. Interesants veidojums ir arī šur tur manāmais bronzas bruģakmens jeb "klupšanas akmens". Tos, pēc kāda mākslinieka pasūtījuma, izvieto pie tām mājām, no kurām savulaik izvesti ebreji. Viens bruģakmens atbilst vienai personai. Slavenākie krogi pilni. Atrodam mierīgāku un klusāku vietiņu tieši pie minētā gaismas staba. Katrs padzer savas pasūtītās dziras un atvadāmies. „Bērzainē” nonākam ap kādiem diviem. Tur visi jau guļ. Pēc īsa brīža mēs ar.

Svētdiena, 28. marts.

Paēdam brokastis un dodamies Tribergas virzienā. Vispirms izbraucam cauri kādai mazai pilsētai, kur aiz mācītāja jestro soļo pilsētas iedzīvotāji. Jā, pareizi, ir taču pūpolsvētdiena. Taču atšķirībā no mūsu bāleliņiem, vietējie iedzīvotāji, lielākoties bērni, staigā ar kaut kādu zaļu žagaru bunti. Pa ceļam apskatāmies kādu mazāku ūdenskritumu un tālāk dodamies uz Tribergu, kur atrodams augstākais ūdenskritums Vācijā (163m). Vispirms maldāmies pa pilsētu, jo bijām iedomājušies, ka tas meklējams tieši tur. Kaut ko līdzīgu tam atrodam, privāto māju teritorijā ieskauts ir tāds vidējs kritums. Tas mūs neapmierina, apjaušam, ka tas noteikti nav tas īstais. Gandrīz visas cerības atmetuši, braucot no pilsētas ārā, uzduramies šiltei, kas norāda, ka tas meklējams te pat, nedaudz pabraucot pa kalnu augšā. Taču nākas atkal vilties. Šodien slēgts. Nu ne ko, braucam atpakaļ līdz Freiburgai, lai nokļūtu uz šosejas, kas ved uz Franciju.

Tā, kā Francijas austrumu daļa, pa kuru iebraucam, vairākas reizes, uz ilgāku laiku, ir bijusi Vācijas sastāvā, vietu no nosaukumi, kā arī vecie nami ir saglabājušies. Tupēšana franču valodas stundās vidusskolā bijusi velta. Neko neatceros. Pirmo apskatam Kolmāru. Daudz būvju saglabājušās no viduslaikiem, taču ir arī modernu ēku un elementu netrūkst. Pārsteidzoša ir kāda stārķa ligzda uz baznīcas jumta pilsētas centrā. Iesākumā nodomājam, ka mākslīgs. Taču ilgāku laiciņu pavērojot, saprotam, ka īsts. Noskan baznīcas zvans. Šim ne silts, ne auksts. Laikam kurls. Pati pilsēta paklusa. Turpat pie baznīcas izveidots Lieldienu tirdziņš. Pircēji lielākoties tūristi no Vācijas. Bez viņiem pilsēta vispār izskatītos pamirusi. Turpinam ceļu pa gleznaino kalnu apvidu. Visur sastādīti vīnogulāji. Ko francūzieši iesāktu bez tiem? Netālu no Rikeviras (Riquehwir) ieraugam kādu tikko salapojušu vītolu audzi. Pirms tās plakāts ar stārķi. Neilgi pēc tam pamanām arī pašus stārķus. Veseli 20 laiski nomitinājušies koku galotnēs. Arī šie ir īsti. Sāku šaubīties par to vai stārķi rietumeiropā tik tiešām ir tik reti sastopami, kā citi stāsta. Sasniedzam Rikeviru. Tā, konkrētāk, centrs, ir viena īstena viduslaiku pilsētiņa. Vecpilsētas daļu ieskauj labi saglabājies aizsargmūris. Ielas – mazas un šauras. Skats romantisks. Katrs vecpilsētas stūris varētu kalpot kā izcila ainava gleznā. Izstaigājam, sabildējam visu, ko varam un turpinām ceļu. Pēdējā pilsētiņa, ko aplūkojam vīna, siera un ķiplokzemē ir Ribevila (Ribeauville). Par pilsētu daudz, ko nevaru pateikt, jo tēvs bija kā apsēsts ar tuvumā esošo kalnu, kura virsotni rotāja veselas 3 pils drupas. No sākuma ar domu par kāpšanu līdz zemākajām drupām, kas atradas, aptuveni, 500m augstumā, nebiju apmierināt, jo vēders gurkstēt gurkstēja. Brokastīs bija iekosta tikai kāda maize, bet pusdienas nebija ieturētas. Tomēr arī es kāpu augšā. Bija viens liels pūtiens, taču, tas bija to vērts, jo ainava, kas pavērtās no pils torņa, bija pasakaina. Otras pilsdrupas atradās gandrīz vienādā augstumā. Arī tās aplūkojām. Trešās gan ne, jo tās atradās vēl vismaz 100m augstāk un, šķiet, ka daži turp rāpās pat ar kalna kāpēju ekipējumu. No thx. Kāpiens lejā bija daudz patīkamāks. Tad ieskatāmies pulkstenī, bija kādi 14.00. Laika maz, izdomājam, ka pašu pilsētu gan neapmeklēsim. Braucam atpakaļ uz Vāciju.

Beidzot, iekāpjot busiņā, dažs labs atceras, ka vēl neesam šodien kārtīgi paēduši. Izlemjam sameklēt kādu vācu virtuvi tuvākajā miestā. Diemžēl visi ciet. Dodamies uz nākamo pilsētu. Tur tāpat. Vienīgi kebabu ieskrietuves vaļā. Nolemjam izmēģināt laimi vēl trešajā pilsētā. Paveicas. Atrodam grieķu ēstuvi. Der! Neraugoties uz to, ka vietiņa ļaužu pilna un mēs neko neesam rezervējuši, galdiņš piecām personām tiek atrasts. Ēdienkarte pagara. Grūti izvēlēties. Izvēlos trīs steikus ar sieru, kas pasniegti pannā. Pārēji izvēlas jauktos šķīvjus ar gaļu no dažādu dzīvnieku valsts, galvenais, lai būtu sašļika grieķu analogs - suflaki un gurķu, ķiploku mērcīti. Katrs paņemam arī pa aliņam. Bez maksas pienes arī katram pa salātu bļodai un mazajai glāzei grieķu šņabi (uozo), kuram raksturīga spēcīga anīsa garša. Porcijas lielas. Bijām to pelnījuši. Maltīte uz vienu cilvēku, kopā ar alu, izmaksāja ap 15 eiro. Izejot ārā, ēstuves personāls sastājies rindiņā un katru klientu pavada ar atvadu vārdiem un milzīgu smaidu. Jauki. Pēc tam dodamies atpakaļ uz latviešu viesnīciņu Freiburgā un dodamies gulēt.

Pirmdiena, 29. marts

Rīta pusē dodamies uz lielveikalu, lai sapirktu ceļa maizi un ciema kukuļus vešanai uz mājām. Cenas ok. Staigājot starp plauktiem pamanu arī Latvijas balzāma pudeles. Oho, kas viņiem par eksotiku! Atkal dodamies Tribergas virzienā, taču šoreiz, lai aplūkotu pasaulē lielāko dzegužpulksteni. Izrādās, ka tas atrodas privātmājas pagalmā. Saimnieks mūs pamanījis, fiksi izsteidzas ārā no mājas un pastiepj roku, lai iekasētu pāris eiro objekta apskatei. Prasa vai gadījumā neesam amerikāņi. Saku, ka nē. Vecis saskumst, jo sacerējies, ka mēs viņa dārgos sienas pulksteņus, cenā no 140 līdz 300 un vairāk eiriķiem, vēlēsimies pārvest mājās. Pastāstot, ka esam letiņi, šis vēl, mazliet bezkaunīgi pārvaicā vai tik tiešām nevēlamies pārvest kādu pulksteni uz Latviju. Nē, bišķīt par šerpu. Sapratis, ka neko nepārdos sāk stāstīt par savu meistarojumu. Cik tur gadus tam veltījis utt. Ejam sagaidīt laiku, kad „dzeguze” dziedās. Tāds brīdis pienāk katru pusstundu. Redzētajā nedaudz vīlos, jo putns neatgādināja dzeguzi. Drīzāk kaut kādu čērkstošu, radioaktīvu papagaili. Braucam tālāk uz Šveices pusi. Robežpunktā ļaudis ne par mums, ne par mūsu pasēm neinteresējas. Nemaz neapstādina. Saņemu īsziņu par jaunajiem tarifiem. Tā kā tā vairs nav Eiropas Savienības valsts, zvanu un īsziņu maksa trīskāršojusies. Lai nosūtītu sms, man jāšķiras no 26 santīmiem, lai saņemtu zvanus no 41 santīma minūte, bet lai zvanītu 85 santīmi minūtē. Dārgi ne?

Sasniedzam Reinas ūdenskritumu. Aplūkojam to no visām pusēm. Redzēto dabas spēku ar vārdiem nevar aprakstīt. Pašiem jāredz ;) Atgriežamies Vācijā, lai vēl pēdējo reizi iepirktos. Pēc tam dodamies Čehijas virzienā. Bavārijā, īsi pirms robežas, mūs apstādina menti. Pārbauda pases. Prasa no kurienes un uz kurieni braucam, ko šeit darām utt. Stāsta, ka braucam no Šveices, iepērkamies. Policists paprasa vai mēs iepirkāmies Šveicē? Sakām, ka nē. Ments priecīgā tonī atbild, ka pareizi darīts, jo tur cenas esot kosmiskas. Pēc tam mūs palaiž. Viss kārtībā. Pēc tam izmantojam pieturu, kur mums apstādināja, lai apmeklētu tualeti. Šī Vācijā bija pati smirdīgākā, kurā bijām pabijuši. Arī ūdens netecēja. Iebraucam Čehijā. Ir jau vēls. Šoreiz, atšķirībā no turpceļa, necenšos turēt acis vaļā, jo cauri Pilzenei un Prāgai nedodamies,metam lielu līkumu. Ceļš ļoti grumbuļains. Busiņa slidināmais logs, ik pa brīdim no izraisītajām vibrācijām, attaisās vaļā. Aizmiegu.

Otrdiena, 30. marts.

Laikam plkst. septiņi. Stāvam sastrēgumā 15 km pirms Varšavas. Tētim bija taisnība, ka dienas vidū Polijas galvaspilsēta ir neizbraucama. Stundas laikā tomēr kaut kā izkuļamies no tās. Ik pa brīdim aizmiegu un atkal atveru acis. Visu laiku redzu tikai Poliju, jau sāk apnikt. Pirms Polijas robežas ar Lietuvu sāku pievērst uzmanību ūdenskrātuvēm un citām peļķēm. Arī šeit tās ir krietni pārplūdušas. Laiks ir ļoti silts un saulains. Diemžēl tāds tas bija tikai ceļojuma sākumā un noslēgumā.

Lietuva paslīd garām viens divi. Ap četriem sasniedzam Latviju. Dīvainākais ir tas, ka mobilais tīkls un vietējās raidstacijas ir pieejamas tikai 2km pirms Bauskas. Laikam kārtējā digitalizācijas putra.

Ceļojuma beigas. Paldies par uzmanību!

P.S. Daļa no bildēm apskatāmas personīgajā albumā.