Varšavas Caurgājiens

31.03.2010
3 min lasīšanai
104 foto

Kamēr dažs labs tautietis jāņos pamanījās tā aizlīgoties, ka vēl 2 dienas nespēja izgulēt dzērumu, tikmēr BJ, kā jau ierasts skaidrā prātā, cēlās pašā rīta agrumā un ar savu vācu kumeļu devās uz lidostu. Šeit piebildīšu, ka vienīgā epizode visā manā mūžā, kad biju bezfilmā, bija tad, kad tā enerģiski “sabučoju” savu savvaļas brāli – āra bērzu. Toreiz man kā īstam bohēmistam draugi atstāstīja visu, kas ar mani bija noticis, pats jau neko neatcerējos. Uz mājām kaut arī šķībi, bet tomēr ar visu velosipēdu aizkļuvu paša spēkiem. Nākamajā rītā nācu pie sajēgas, protams, ka galva vēl sāpēja un apkārtējā pasaule nelikās īpaši stabila. Nu gluži kā īstam bohēmistam, tikai bez liekiem tēriņiem. Ar to arī beidzās manas “bohēmista” gaitas, kopš tās reizes vairs neesmu pieskāries nedz vīnam, nedz sievietēm.

Lidostā satikos ar pāris kora biedriem, kuriem izdalīju pāris kartes, lai viņi nezaudētu orientāciju Ziemeļamerikas ceļos un neceļos. Veikli izgājām cauri visām kontrolēm un sēdāmies samērā nelielajā aeroplānā, kurš solījās mūs aizvest vismaz līdz Varšavai.

Pavisam drīz veiksmīgi ietrāpījām Varšavas lidostā. Nu ne jau tā, kā es to darīju savas Google aviosimulatora lidotāja karjeras pirmsākumos, kad visi mani mēģinājumi dabūt lidmašīnu uz lidostas skrejceļa labākajā gadījumā bija nervus stindzinošs pasākums vai arī tā, ka dzīvē to baznīckungi svētdienas misē to pieminētu ar vārdiem “Dievs dod viņiem mūžīgu mieru,” bet tā kā BJ vēl nav ticis pie pilota licences, tad jums nav pamata uztraukties. Pēc mirklīša visi godīgā rindiņā sastājāmies pie transfēru galdiņa, jo bija vēlme turpināt lidojumu tālāk par Lielo Dīķi, tikai trūka vienas biļetītes, kuru turpat mums arī izsniedza. Par cik pirms tam biju izokšķerējis, ka starp abiem lidojumiem ir drusku vairāk kā 5 stundas, tad nolēmu doties uzdzīvot uz Varšavas centru. Līdzi paķēru vēl pāris biedrus un sēdāmies taksī, kas par 14 zlotiem solīja mums saldu uzdzīvi Varšavas vecpilsētā (vēlāk gan internetā izlasīju, ka taksis no lidostas līdz centram maksā apmēram 40 zloti). Pat pilsētas apkārtesamība neliedza taksistam sasniegt ātrumu 100 km/h, kas gan atpaliek no viņa Maskavas kolēģu pat 130 km/h lidojumiem pa Maskavas ielām. “Nu ta kā tādi būvnieki!” tā reiz teica mana RTU matemātikas pasniedzēja Bērtule, kad kāds no mums uzdevumu aprēķinos nošmauca kādu cipariņu. To pašu varēja arī teikt par šo taksistu, kura rēķins pieauga jau līdz 34 zlotiem un nekādas uzdzīves iespējas arī nebija, jo septiņos no rīta pat gribēdams nevarēja nekādi noplītēt visu tēva atstāto mantojumu. Tādēļ nācās pievērsties garīgām vērtībām un kultūrvēstures izzināšanai. Kā reiz mēs taču atradāmies Varšavas vecpilsētā, kas ir iekļauta UNESCO mantojumu sarakstā.

Vispirms sākām ar Varšavas pils laukumu, kur visam pāri pacēlās Zigmunta kolona. Šis kungs izrādās kļuvis slavens ar to, ka pārcēla Polijas galvaspilsētu no Krakovas uz Varšavu. Tālāk garām Varšavas pilij devos uz vecpilsētas tirgus laukumu, kurš tīri vizuāli man atgādināji mūsu pašu Līvu laukumu, tikai bez allaž aurojošiem britu sekstūristu pūļiem. Kaut kā lavierējot pa šaurajām vecpilsētas ielām sastapāmies ar kādu dikti draudīgu vīru ar pamatīgu akmens blāķi rokās, kas bija kā reiz nomērķēts uz tuvējās mājas logiem. Likās, ka pēkšņi esam atgriezušies 13. janvārī pie mūsu pašu Saeimas nama tikai ar smagāku artilēriju. Jā, ja mūsu bāleliņi būtu mācījušie no šī poļu vīra, tad noteikti visu mūsu deputāti, ministri un ierēdņi noteikti būtu maisos un pelnos rūgti nožēlojuši savu trekno gadu uzdzīvi uz valsts rēķina.

Īpaši gribētu izcelt Varšavas nocietinājumus, kuri ir uzcelti no jauna pēc pilnīgas Varšavas sagrāves 2. pasaules kara laikā. Turklāt vēl ikkatrs no mums var tajos uzrāpties un pamēģināt nobombīt kādu garām ejošo ļautiņu. Vēl iegājām kādā vecpilsētas Dievnamā, kurš bija atvērts agrajā rīta stundā, un tad jau vēsturiskais centrs bija apgūts. Atradām arī vietiņu ar skatu, kur iemalkot kādu malku grādīgās dziras (rīta tējas).

Un tad pamazām caur izmēros raženo Saski parku devāmies uz autobusa pieturu. Šoreiz atturējāmies no taksistu pakalpojumiem, jo 175 autobuss mūs solījās uz lidostu aizvest pa 2,80 zlotiem. Tā arī notika. Vēl tikai atlika iziet visas kratīšanas, sastāties rindā pie izejas un ieņemt norādītās vietas lidmašīnā. Un tad jau pamazām LOT sāka attaisnot savu palamu Late Or Tomorrow. Ja vēl faktā, ka mēs 9 kora biedri tikām izsvaidīti pa visu lidmašīnu, varēja saskatīt iespēju labi izstaigāties garā lidojuma laikā, tad koferu krāvējustundu ilgā ņemšanās gan neliecināja ne par ko labu. Tiesa gan drudžainajā ņemšanās procedūrā ar koferiem, kad kaut kas tika vēl pievests klāt un kaut kas vilkts ārā, daži biedri atpazina savus koferus (pie pēdējā brīdī klāt pievestajiem). Ļaudis jau runā, ka mūsdienu aviācija dara brīnumus: pusdienas Varšavā, vakariņa Ņujorkā un koferis Argentīnā. Pēc apmēram stundu ilgas kavēšanās lidmašīna tomēr ieņēma vietu uz skrejceļa un, riteņiem atraujoties no zemes, mēs uzsākām savu ceļu pretī Jaunai Pasaulei.

Kā mēdza teikt latvieši: “Nu tad tiksimies Ņujorkā!”

Nākamajā sērijā:

>Varenā nāve

>Bronksas ielu cīņas

>8. pasaules brīnums

>Vai ir kāds garāks par Tālumu?

>Brīnumainā izglābšanās

Noderīgas saites:

Bilžu albums ar piesaisti kartei:

http://picasaweb.google.com/jberzinsh/RoadTripAmerica#

Kā nokļūt no lidostas uz Varšavas centru:

http://www.lotnisko-chopina.pl/content/arrival/en/access.php