Tālbraucēju stāsti (fragmenti)

05.09.2006
5 min lasīšanai

2004.g. 1.-11.sept. No Berlīnes mēs izbraucām ap pusdeviņiem. Ar S-Bahn vilcienu tikām līdz Kőnigs Wusterhausen, no kurienes bija pavisam tuvu līdz A10 autobānim – Berlīnes apvedceļam, pa kuru dodoties uz Austrumiem, var nokļūt līdz Frankfurtei uz Oderas (uz Polijas robežas). Ja doties pa šo pašu ceļu vēl tālāk uz austrumiem, var nokļūt līdz Rīgai, kāds arī bija todien (ceturtdien, 9.septembrī) mūsu mērķis. Sasniegt mērķi gan mēs grasījāmies nevis tajā pašā dienā, bet nākamajā, taču liktenis ieviesa savas korekcijas… Ar stopēšanu todien neveicās kā vēl nekad. Laikam nebijām atraduši īsto vietu, bet redzot šiltīti ar uzrakstu FRANKF., šoferi visi kā viens noliedzoši kratīja galvu, vairums rādīja, ka vizinās tikai pa tuvāko apkārtni. Mēs abi ar Aneti jutāmies visai saguruši no ceļojuma, piedzīvojumu bija pietiekami (ar stopiem no Rīgas līdz Drēzdenei, tur trīs dienas hospitalityclub nometnē, pēc tam kopā ar Ralfu uz Potsdamu, un vēl dažas dienas pa Berlīni), bija īstais laiks braukt mājās, taču neviens negribēja mūs uz turieni vest. Īsumā mūsu moku ceļš aprakstāms šādi: sākumā stāvējām pie benzīntanka Nīderlēmes ciematiņā, tad gājām līdz pašai uzbrauktuvei uz autobāni, pēc neveiksmes arī tur – uz citu benzīntanku autobānim otrā pusē, tad noskaidrojām, ka dažus kilometrus uz Berlīnes pusi ir liels tirdzniecības centrs “A10”, kur ir daudz mašīnu. Līdz turienei viens vietējais mūs aizveda. Arī tur stāvējām ilgi uz dikti, kamēr dziļā pēcpusdienā viena kundze mūs aizveda kādus 20 km Frankfurtes virzienā līdz Autohofam, stāvlaukumam, kur fūres kārto muitas dokumentus un paliek pa nakti. No turienes neviens netaisījās braukt uz Rīgas pusi, tāpēc atkal gājām uz autobāņa nobrauktuves ceļu, cerībā tajā vakarā vismaz nokļūt līdz Polijai, kur cenas ir daudz patīkamākas un varētu labi pavakariņot. Līdz robežai bija kādi 50 kilometri, bet arī šeit neviens negribēja mūs ņemt. Tas likās ļoti aizdomīgi, jo daudzkārt dzirdēts, ka mājupceļā vienmēr veicas raitāk, taču mums notika otrādi – no Rīgas līdz Drezdenes mēs aizstopējām pa divarpus dienām, praktiski nekur nebija jāgaida ilgāk par pus stundu. Un arī: Vācija taču ir tā zeme, kur pavisam labi un jauki stopējas. Taču: mūs neviens neņēma. Bet no ilggadējās stopētāja pieredzes zinu, ka ja neveicas, tātad tas kaut ko nozīmē – parasti pēc ilgas gaidīšanas braukšana ir īpaši kolorīta… Autohofa tusiņš Bija jau ap septiņiem vakarā un varēja just agrā rudens dzestrumu, kas pievakarē atvēsina pasauli pēc siltās dienas. Pēdējo cerību iedvesmoti, devāmies atpakaļ uz autohofu. Fūres kā milzīgi lopi slinkās ganībās stāvēja akurātās rindās. Iedomājos, ka tie varētu būt arī ziloņi, kas guļ stāvus, saspiedušies ciešāk, lai nav auksti. Dažkārt, redzot šīs mašīnas lielā daudzumā, atceros Stīvena Kinga stāstu (uzņemta arī filma), kurā automašīnas kļūst saprātīgas un naidīgas cilvēkiem un visādiem paņēmieniem cenšas tos paverdzināt, piespiest, lai šīm lietu bākās degvielu, bet mašīnas varētu sava prieka pēc vizināties… Nē, šoreiz fūres bija noskaņotas ļoti miermīlīgi. Pašā pirmajā rindā stāvēja divas pilnīgi vienādas mašīnas ar Igaunijas numuriem un uzrakstiem uz kabīnes un furgona “M.A.Z.G.I”. Pie malējās stāvēja vairāki vīri – viņiem klājās jautri; tie runāja krievu valodā un izskatījās visnotaļ apmierināti ar dzīvi. Uzreiz jautāju, vai viņi nebrauc uz Poliju. “Та ты шо, мы вон только пить начали,” – viens no viņiem norādīja uz šņabja glāzi rokā. – “завтра поедем.” “Эу, молодёжь, присоединяйтесь, тут у нас весело!” Es atbildēju, ka mēs vēl tūlīt apjautāsimies, varbūt kāds cits tomēr brauc. “Ну, теперь вряд-ли кто поедет – вечер уже. Если не удастся уехать, приходите к нам.” Aizbraukt neiznāca. Bija mašīnas no Lietuvas, Baltkrievijas, Krievijas, arī dažas ar Latvijas numuriem. Daudzām bija aizvilkti kabīnes logi. Šoferi, kurus izdevās sastapt, visi kā viens teica: “Rīt…”. Kolēģi no Igaunijas firmas “M.A.Z.G.I” Andrejs un Genādijis atpūtās pēc darba dienas. Genādijam līdzi bija dēls Maksims. “Меня звать Павел, она – Анэтэ. Мы из Риги”. “Максим, наливай ребятам из Риги вина, вот вино – только что из Сицилии.” Anete uzreiz tika nosaukta par Aņu. No visa viņu piedāvātā alkohola mēs atteicāmies. (Nu nedzeram mēs tādas lietas, ko lai dara). “Nu no kurienes tādi cilvēki, kas NEMAZ nedzer? Nevarēju iedomāties, ka tādi mēdz būt,” Andrejs bija pārsteigts. “Nu vismaz karstu kafiju jūs dzersiet?” Kasta kafija bija tieši tas, kas mums visvairāk vajadzīgs. Bija jau dziļa krēsla, kļuva arvien dzestrāks. Skaidrs, ka nekur tālāk par šo stāvvietu pie Friedersdorf’as mēs šovakar netiekam; skaidrs, ka esam pa visu dienu aizstopējuši uz priekšu kādus 15 km (!!!, mēs atrodamies tagad labi ja 40 km no Berlīnes centra). Tas ir rekords! Taču šeit ir ļoti sirsnīgi cilvēki, kas mūs uzņem savā pulciņā ar prieku un azartu. Genādijam ir četrdesmit seši gadi, viņš ir būdīgāks par kolēģi Andreju, aiz briļļu stikliem brūnajās acīs var redzēt, ka vienveidīgais šofera darbs nav viņu notrulinājis. Viņš velk ārā no mašīnas gāzes plītiņu un vāra mums kafiju. Andrejs: “Tā, jaunieši, tūlīt mēs jums arī vakariņas uztaisīsim. Tā, nekādas kautrēšanās. Re, kur mums vēl bekons ir palicis. No kurienes braucat? Ko, bijāt tik vien kā līdz Berlīnei? Nūū, nav nemaz tik tālu! Pagājušā reisā vedu vienu igauni – tas no Francijas tā gala stopēja mājās. Man te viena avīze; es jums tūlīt parādīšu; tātad divas pensionāres jau vairākus gadus ar stopiem apceļo pasauli. Izbraukājušas visur kur. Sīrijā bijušas, vēl visur kur.” “Tas mūs tiešām interesē,” es atsaucos. Mēs stāvam pie Genādija mašīnas; Andrejs aiziet uz savējo pēc avīzes. Anete: “No kurienes jūs esat?” Genādijs: “Mēs ar dēlu no Rakveres.” Andrejs: “Viņi ir Rakveres cīsiņi! Es gan dzīvoju Tallinā.” – viņš jau ir atpakaļ un vicina avīzi rokā. Andrejs laikam ir iereibis vairāk par pārējiem, jo visvairāk vārās. Par draudzīgo ņirgāšanos pārējie divi neapvainojas, bet cenšas zoboties pretī. Pie raksta lasīšanas es uzreiz neķēros, avīze tiek iemesta Genādija mašīnā. Anetei bija kļuvis auksti, viņa palūdza atļauju iekāpt kabīnē. Genādijs parādīja kā var pagriezt sēdekli ar priekšu uz durvīm. Kaut ko viņi tur runāja, tad viņš iesaucās: “Andrjuha, iedomājies, viņai ir tikai 17! Jaunāka par manu meitu, tai ir 18 gadu. Un šitik jauniņa tu vazājies te pa tālām zemēm!” Par manu vecumu gan neviens nejautāja, laikam jau var redzēt, ka pēdējo reizi 17 man ir bijis nu jau gadus desmit atpakaļ. Maksims plastmasas šķīvjos mums krāmē makaronus un gaļu – milzīgas porcijas. Andrejs: “Nu un kur jūs taisāties nakšņot?” Anete: “Mums līdzi ir telts un guļammaisi.” Andrejs: “Nu ja, ārā tač’ auksts! Seši grādi. Nāksiet pie manis mašīnā, bet rīt brauksim uz Rīgu.” Paulis (tas ir es): “Līdz Rīgai braucat?” Genādijs: “Mēs uz Igauniju braucam. Mēs redz ar dēlu divatā, bet Andrejam ir vieta kabīnē.” ===================================================== te vēl kāda saruna: Genādijs: “Zini, brīžiem gribas to mest malā, ik pa brīdim domāju: šis reiss pēdējais; pārbraukšu mājās un meklēšu darbu uz vietas. Bet katru reizi tomēr braucu projām. Atzīšos: man bail no visām tām mājas problēmām – tur tapetes jālīmē, vēl kaut kas. Tā es atvedu naudu ģimenei un atkal ceļā. Bērni gandrīz bez manis aug. Cenšos jau kādu brīvdienu atlicināt, aiziet ar tiem kaut kur, aprunāties. Maksimam drīz būs 21, meitai ir 18, jaunākajai meitiņai – 3”. – Genādijs nopūšas. – “Tu jau redzi, kāds man ir dēls – nepavisam nav manā raksturā. Slikta viņam tur Rakverē kompānija. Tādi apšaubāmi draugi. Esam ar viņu daudz runājuši, tāpat nekas dzīvē viņu neinteresē.” Atvēras kabīnes durvis, Maksims ir nolēmis savākt savu disku un iet klausīties Andreja mašīnā; pareizāk sakot, mēs pārējie esam nolēmuši, ka mums šāda mūzika nepatīk. “Hiphops – tas tik ir forši! Tas ir stils! Stils ir dzīves jēga!” – tāda ir Maksima nostāja. ============================================================ te kādā fūrē jau pie Polijas-Lietuvas robežas: Paulis: “Pagājušogad, kad braucu mājās no Zalcburgas, atbraucu ar fūri līdz šejienei [uz ceļa norāde “Budzisko 7”], te jau sākās rinda, tad nu arī nosoļoju ar kājām līdz robežas šos, kā redzam 7, kilometrus. Fūres vienā laidā stāv gar malu, vieglie negrib turēt, tā arī aizgāju. Atceros, pie šīs robežas tai pusē bija rinda kādus 10 km.” {fūres šoferis} Stass: “Tas vēl nav lielākais. Agrāk pie Frankfurtes ir bijušas 22 km garas rindas. Tur ir nācies pa divām diennaktīm stāvēt.” Paulis: “Atceros, divus gadus atpakaļ, kad ar draudzeni stopējām uz Ukrainu, braucām te garām fūrēm: pagadījās, ka vienā brīdī no rindas izbrauc mazais poļu fiatiņš (Fiat Polski “Maluch”). Nu mūs gan parāva uz smiekliem: šis te sīkais pa drūzmu izšķīlies… Mašīnas amizantas, tautā tās sauc par šosejas blusām. Man jau šķiet, ka tā ir ņirgāšanās par cilvēkiem – tik mazā mašīnā tu jūties kā siļķe mucā.”

Tālbraucēju stāsti (fragmenti)

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem