Bomžošanās Hamburgā

05.09.2006
19 min lasīšanai
10 foto

(2001.gada 5.–8.augusts) Mēs, pieci ļautiņi no Latvijas devāmies uz Vāciju. Mērķis bija Šērsbergas Vasaras akadēmija (starptautiska jauniešu nometne ar radošu ievirzi). Jaukie vācieši mūs tur ne tikai uzņēma par brīvu (dalībniekiem no Vācijas bija jāmaksā par šo pasākumu), bet arī apmaksāja ceļu turp un atpakaļ (kā jau trūcīgajiem Austrumeiropiešiem). Braucām mēs trīs dienas ātrāk par nometnes atklāšanas datumu – lai brīvi pavazātos pa šo, kā izrādījās – burvīgo, pilsētu. Mums gan bija visai neskaidrs jautājums par nakšņošanu un minimālas naudas summas kabatās… Sēdāmies autobusā 5.augustā un pēc 26 stundām dirnēšanas autobusā bijām Hamburgā. No Polijas palika atmiņā pilnīgi taisns, mēreni paugurains ceļš, ko no abām pusēm ieskāva cieši pieaudzis mežs, koku galotnes kārās tam pāri, veidojot zaļu koridoru. Autobuss slīdēja pa asfalta viļņiem; gar ceļa malām ik pa brīdim puskrēslā (vēlāk krēslā, tad pustumsā un beidzot tumsā) uzpeldēja poļu ciemati, pilsēteles un pilsētas. Nakts pārbrauciens: vienveidīgā dūkoņa, nomoda, pusnomoda, pusmiega un miega stāvokļi mijas neparedzamā secībā. Septiņos no rīta šķērsojām Vācijas robežu. Vācijā sākās varenie autobāņi – katrā virzienā pa trim joslām, pretējās joslas nodalītas ar zālāju un sētiņām, gar malām režģu žogs, kas vietām pārtop par metrus četrus augstu sētu (tā sargā apkārtni no maģistrāles trokšņa). Pārsteidza vēja ģeneratoru skaits – visur apkārt neskaitāms lērums “propellerīšu”. Vēlāk mēs uzzinājām, ka tie sabūvēti pēdējo piecu gadu laikā lai izspiestu atomreaktorus. Pēc Černobiļas visa Rietumeiropa pamatīgi noraustījās. Latvijā gan tādi ir tikai četri, un sazin’ vai kādreiz būs vairāk. [P.S.: teksta rakstīšanas laikā bija četri, tagad pie Grobiņas vien 33]. Vācija mūs sagaidīja ar apmākušos laiku, brīžiem lija. Gar logiem rāmi slīdēja meži, pļavas ar govīm, labības lauki, un arvien vairāk pārņēma priecīgs satraukums – šeit lūk ir tā Pasaules daļa, kur vēl neesmu bijis. Pirmā pietura bija Berlīnes priekšpilsētā Potsdamā (pašā Berlīnē iebraucām tikai atpakaļceļā). Pilsēta sākās ļoti pakāpeniski – sākumā vienstāvu kotedžas, tad 3-4-5 stāvu daudzdzīvokļu nami, kas rosina asociācijas par 19.gadsimtu, tad – daži rūpnīcu korpusi, vairāki pamesti, pa lielākai daļai izdaiļoti ar krāsainiem grafitti. Potsdamā aizbraucām līdz autoostai, tai blakus dzelzceļa stacija, garām met loku tramvajs (protams modernāks un daiļāks nekā pie mums) un gaida braucējus taksometri – visi vienādā ziloņkaula krāsā. Pirmā diena ārzemēs (6.augusts) Hamburgā mēs iebraucām vienos dienā. Milzīgā pilsēta sākās ar rūpnīcu rajoniem, tad platais satiksmes pilnais ceļš ieslīdēja centrā. Šeit: neskaitāmi viltīgi satiksmes mezgli, tilti, viadukti, krustojumi... Autobuss piestāja pašā centrā, kā mēs drīz konstatējām – tieši pie centrālās dzelzceļa stacijas. Pie apstāšanās vietas būvlaukums; nekas neliecināja, ka šī arī ir autoosta – autobusi piestāj tieši prospekta malā, netālu administrācijas ēka – divos stāvos salikti bleķa vagoniņi. Izkāpuši no busa, mēs (es, Karīna, Daiga, Ieva, Zane – bariņš ar hipisku paskatu un nosliecēm, vecumā no 19 līdz 26 gadiem; man tolaik bija nepilni 25) izrādījāmies Lielās Nepazīstamās Pasaules vidū. Zinādams, ka šeit jebkurā viesnīcā var dabūt bezmaksas pilsētas kartes, es nopeilēju tuvāko viesnīcu. Dabūjuši kartes un uzzinājuši kur atrodamies, gājām uz milzīgo dzelzceļa stacijas angāru. Dažas dienas pirms braukšanas Rīgā es biju sapazinies ar padzīvojušu hamburgiešu pāri – Ginteru un Heiki, viņi solīja mūs izmitināt. Daigai bija kaut kādas latvietes adrese, kur bija iespēja apmesties atpakaļceļā (pie tās mēs tā arī neaizbraucām). Nopērkam telekarti un es zvanu Ginteram. OK, viņš atbrauks mums pakaļ, četros mums jāgaida uz stūra. Tā kā laiks vēl bija, nolikām somas glabātuvē un devāmies uz Hamburgas vecpilsētu. Pirmie brīži svešā un tik nepierastā pilsētā! Apkārt mudž ļaužu jūra – visdažādākie tipāži, visu iespējamo tautību, protams arī nēģeri un turki. Mēs nesteidzoties gājām pa platu gājēju ielu, kas drīzumā mūs aizveda līdz St.Petri baznīcai – grandiozai celtnei no sarkaniem ķieģeļiem; uzvēdīja asociācijas ar Sv.Pētera baznīcu Rīgā. Tai blakus mēs piefiksējām kādu ārkārtīgi noderīgu lietu – plastmasas būdiņu – bezmaksas tualeti. Drīzumā nonācām pašā Hamburgas sirdī – Rātslaukumā ar pārspīlēti grezno Rātsnamu. Tā apdares piesātinātība man iepatikās (Renesanses stils), Karīna gan saviebās – “pārāk cakains”. Rātsnams būvēts 1886.–1897.g. kā brīvās Hanzas dalībnieces Hamburgas balstakmens. Nedaudz par pašu pilsētu. Hamburga atrodas pie Alsteras upes ietekas Elbā. Alstera veido divus ezerus – mazākais (pavisam tuvu Rātslaukumam) saucās Binnenalster, tā vidū augsta strūklaka; lielākais (aiz trim vareniem tiltiem – divi auto transportam un viens dzelzceļam) ir Außenalster, tas mūžīgi stāvgrūdām pilns ar buriniekiem. No mazākā ezera uz dienvidiem ceļā uz Elbu upe ir sazarota neskaitāmos kanālos, šī pilsētas daļa nepārprotami atgādina Venēciju. Nepierasts bija ielu, gājēju un riteņbraucēju celiņu racionālais plānojums – patiešām ticis domāts par cilvēkiem, par to ērtībām. Bet nu... Pēc neilgas pasēdēšanas pie gulbju un pīļu pārbagātās kanālmalas mēs atgriezāmies pie Centrālstacijas, drīzumā Mersedesā piebrauca Ginters. Prieks jūs redzēt, somas bagāžniekā, sēdieties iekšā, utt. Es iesēdos priekšā (kā garkājainākais), četras meitenes saspiedās aizmugurē. Izrādās, ka viņiem ģimenē ir šādas tādas problēmas, izmitināt viņi mūs nevarēs, bet nu viņš rūpējas par mums cik vien spēj, ir apzvanījis paziņas, tur arī diemžēl nekas nespīd, vārdu sakot, viņš mūs aizvedīs uz jauniešu hosteli, tā ir vislētākā vieta… Bet nu pirms tam viņš mums parāda pilsētu un šo to drusku izstāsta. Es vēl cenšos sazvanīt viena paziņas meitu (ar to večuku sapazinos gadus četrus atpakaļ. Kad braucām šurp, izrādījās, ka viņš ir Rīgā, man pietika nekaunības viņam apjautāties par kādām naktsmāju iespējām; vāciski nodiktētais meitas tālrunis izrādījās nefunkcionējošs (šķiet, ka es biju pierakstījis par maz ciparu)). Ir Hamburgā tāds ļoti omulīgs rajoniņš St.-Pauli, kuru mēs ceļojuma gaitā diezgan labi apguvām. Bez tā, ka šeit ir piestātnes tilts (St.-Pauli-Langdunsbrucken, par to ies runa pēdējā dienā), Bismarka skulptūra parkā, atrakciju parks, šeit ir arī visā pasaulē slavenā Reeperbahn iela, par kuru mums pavēstīja Daiga, ik pēc pusstundas iegaudojoties: “Gribu uz seksa ielu!”. Šī iela slavena ar striptīzbāru pārbagātību. Šajā pašā rajonā atradās arī Gintera piemeklētais hostelis un St.-Pauli baznīca, kuras tornī viņš mūs uzveda augša (izmaksāja mums šo prieciņu). Skats no turienes bija grandiozs! Pilsēta pletās uz visām pusēm un zuda miglā. Dienvidu pusē rāmi gulēja Elba, tās viņā krastā – rūpniecības uzņēmumu biežņa, dienvidaustrumos – salas, starp tām – tiltu mudžeklis. Tilti – neskaitāms lērums visās malās, dienvidrietumos viens vispār neaptverama lieluma, kas, kā šķita, nav ar zemi savienots; veido grandiozu, vairāku kilometru garu stīpu. Mākoņainā pēcpusdiena rādīja pilsētas mierīgo elpu, pa ielu cilpām skraidīja sīciņas mašīnītes, mēs jutāmies kā uz pasaules jumta. Blakus baznīcai starp divām mājām ir šaurs ļoti omulīgs pagalmiņš, kurā bez Gintera ieteikuma mēs nemūžam nebūtu iedomājušies ielūkoties. Senlaicīgums un omulība izpaudās zemajos stāvos, mazajos logos, rūpīgi iekoptajās sīciņajās puķudobēs. Senāk te bija trūcīgo patversme (konvents), tagad – dažas kafejnīcas ar pārsteidzoši kolorītu senatnīgu interjeru. Te vēl vairāk pastiprinājās izjūta: šeit ir ārzemes. Kaut kas tāds Latvijā nav sastopams. Ap pusastoņiem Ginters aizveda mūs uz hosteli. Cena mums uzdzina graujošu pesimismu – divdesmit viena marka (6 lati) no katra. Tas šeit ir vislētākais. Ieraudzījis, ka mēs taisāmies iet nakšņot uz parku, Ginters piespieda mums paņemt no viņa vienu žūksni ar papīrnaudu (ļoti negribīgi mēs šo nepelnīto dāvanu pieņēmām, iznāca apmēram puse no vajadzīgās summas). Pēc tam, kad bijām piereģistrējušies hostelī, viņš mūs aizveda uz tuvāko no lētākiem supermārketiem, kur mēs sapirkāmies vakariņām. Uz to brīdi izbadēšanās stadija jau bija tuvu kritiskajai. Hostelī mūsu rīcībā bija virtuve, kur uzvārījām zupu no koncentrāta un piekodām siermaizi. Viss kas cits arī bija nopirkts (protams izvēloties visu to lētāko, skrupulozi rēķinot līdzi, bet nu rezultātā mēs vienalga iztērējām nepiedodami daudz). No Gintera atvadījāmies ar vissirsnīgākajām pateicībām, uzdāvinājām viņam vienu no Daigas līdzpaņemtajām grāmatām par Rīgu vācu valodā. Parka meklējumos (7.augusts) Hostelis man atgādināja kaut kādu bērnu patversmi (stipri pieaugušiem bērniem) – vestibilam sekojošajā zālē bija izliktas visādas spēles, arī milzīgs šahs tieši uz grīdas. Pārsvarā bija mūsu vecuma ļaudis, bet varēja manīt arī dažus vecāka gājuma cilvēkus, kā arī dažus bērneļus. Mūsu istabas logs bija Elbas pusē, upe plūda pārsimts metrus no mums, hostelis atradās stāva krasta augšā. Krastmalā slējās varens tornis ar pulksteni – pasažieru ostas celtnes daļa. Cenā bija iekļautas arī brokastis. Kopā ar istabiņas atslēgām mums katram iedeva brokastu talonu. No rīta man uzdzina lielus kreņķus tāda nebūšana, ka es savējo talonu biju nozaudējis. Pēc drudžainas meklēšanas tas atradās, taču es būtu izticis arī bez tā – talonus neviens neprasīja, mūsu rīcībā bija zviedru galds. Deviņos no rīta nācās savākt pekeles un doties. Šķērsojuši ielu, mēs nokļuvām parkā ar varenu Bismarka monumentu. Bismarks Vācijā patiešām ir cieņā – blakus mūsu nometnei Šērsbergā stāvēja Bismarka tornis. Izrādās, ka pēc tam, kad viņš 1899.gadā nomira, pa visu Vāciju tika uzcelti 99 tādi torņi, un ne jau nu pēc valsts iniciatīvas – torņiem saziedoja naudu uzņēmumi un privātpersonas (to vārdi iekalti apakšējos akmeņos). Bija skaidrs, ka nākošo nakti mums būs jāpavada kaut kur svaigā gaisā (naudas bija maz un priekšā bija vēl divas nedēļas uzturēšanās Vācijā). Tad nu mēs vērsām domas uz nakšņošanai piemērota parka sameklēšanu. Rīcības plāns bija vienkāršs: nolikt smagās mantas glabātuvē centrālstacijā, tad nesteidzoties apsekot visus pieejamos parkus, pa ceļam rūpīgi pētot pilsētas daiļumus. Pa ceļam uz Haupfbahnhof (centrālstacija) pagājām garām Hamburgas vēstures muzejam varenā sarkanu ķieģeļu ēkā (es skumji noskatījos un atliku šīs vilinošās vietas apmeklēšanu līdz nākamreizei), tad nogriezāmies uz kaut kādām šķērsieliņām, kur es izložņāju klusos pagalmiņus, uz kuriem veda miniatūras arkveidīgas ejas cauri tumšsarkanu ķieģeļu ēkām. Pagalmiņi iedvesa patīkamu sirdsmieru un arī tīri estētisku baudījumu. Jau pavisam tuvu Rātslaukumam mēs atklājām bezgala viesmīlīgu laukumu (Jungfernstieg un Gerhofstr. ielu krustojumā), kur iznesīgi stāvēja viens cēls vīrs (laika gaitā jau apzaļojis, jo darināts no vara). Ar milzīga krāna palīdzību strādnieki te stutēja augšā kaut kādu konstrukciju, kas liecināja par šeit briestošo kaut kādu pasākumu. No konstrukcijas jau skanēja kaut kāda aizdomīga mūzika. Laukumiņa pretējā pusē mēs nopeilējām McDonladu (tas pats, kas izteiksmīgi parādās Daigas bildētajās fotogrāfijās – Ieva un Zane dziļa atlūzuma fāzē (iemūžināts nākošās dienas pēc-pusgulētās-nakts sindroms), mēs ar Karīnu – aiz loga kā ūdenszīmes (varbūt kā sākuši materializēties spoki), nu jā, bet šīs bildes situācija sekos tikai pēc diennakts, šobrīd mēs izmantojam šīs iestādes daļu, ko sauc par tualeti). Karīnai bija doma spēlēt uz ielām, tā kaut ko nopelnot; blokflautu spēlēja arī Ieva, viņas pat centās samēģināt kādus gabalus duetā, taču pārāk dažādo uzskatu un gaumju dēļ šī iecere tā arī palika neīstenota. Glabāšanas kamerās sakrāmējām somas, atsevišķā kambarītī novietojot guļammaisus un visu citu, kas būs nepieciešams nakšņošanai, pārējais te stāvēs līdz rītdienai, kad brauksim uz Flensburgu. Atkal gājām uz Rātslaukuma pusi, pie Sv.Petri baznīcas sēdējām un jārējāmies – garastāvoklis bija foršs, laiks labs, cilvēku bars apkārt raibs un labestīgs. Mēs ar Daigu kalām plānus uzrīkot performanci “faķīrs un čūska” – es, apsējis ap galvu džemperi, centos izvilināt no blokflautas kaut necik sakarīgas skaņas (kaut ko pulsējoši austrumniecisku), Daiga uzdevās par čūsku un centās ievingrināt šajā jomā roku; šā vai tā, bet līdz publiskai izrādīšanai izrāde nenobrieda. Devāmies gar jau pazīstamo Rātsnamu, gar gulbīšiem, kas pakļāva reketam pārāk mīkstsirdīgos tūristus, iepirkāmies supermārketā, kas izrādījās krietni dārgāks par iepriekš pieredzētajiem (kā mums pēc tam paskaidroja, kartē ar sarkano strīpu apvilktais rajons ir pilsētas biznesa daļa, šeit esošie veikali ir paši dārgākie), tad apsēdāmies uz piestātnes Binnenalstera krastā, tieši pretī strūklakai; piebraucošo un atejošo izklaides braucienu kuģīšu pasažieri mums smaidīja (droši vien arī par mums), redzot kā mēs ņukājam iekšā siermaizes un strebjam no atplēstām kefīrpakām. Daža laba pīle arī dabūja savu tiesu (ko nu viņai Dievs šodien bija lēmis). Tad gājām uz to rajonu, kur kartē visvairāk figurēja zaļā krāsa. Hamburgas centrālo daļu slaidā lokā apjož parku zona, kurā zīmīgu daļu aizņem botāniskais parks Planten und Blomen. Mūsu ceļš veda pa skaistu ieliņu ar daiļu nosaukumu Colonnaden – tās labajā pusē visas ielas garumā stiepās kolonāde, uz kuru balstījās ēku otrie stāvi. Šķita, ka kolonnu grezno rakstu tūlīt papildinās tām cauri izejošs kāds renesanses stilā ģērbies pāris, tūlīt būs dzirdama pakavu dipoņa, piebrauks izrotāta kariete... iela beidzās ar augšupejošu eskalatoru (tas ieslēdzās tikai tad, kad es uzkāpu uz pirmā pakāpiena), tam sekoja pāri maģistrālei ar nosaukumu Esplanade vedošs gājēju tilts, pa kuru nokļuvām tieši iekšā ēkā (ielas pretējā pusē, otrajā vai trešajā stāvā). Pasāžu aizpildīja visādas bodītes, viena no tām bija veltīta krievu suvenīriem (kontrasts ar visu apkārtējo ne pa jokam!; man ienāca prātā uzrunāt tantiņu krieviski – a ja nu... bet: nekā). Mēs iznācām Gustava Mālera parkā (austriešu komponistam par godu...), turpat dižojās šī vīra krūšu tēls. Ne bez savtīgiem nodomiem aplūkojām ļoti kupla koka zaru veidoto dziļo ēnu. Taču šis parciņš bija pārāk mazs un pārskatāms, lai to izvēlētos nakšņošanai. Ziemeļrietumu virzienā visam pāri slējās televīzijas tornis, tā smailei pa vidu bija iespraucies lidojošajam šķīvītim līdzīgs disks (gribētos gan uz turieni uzrāpties), kā man te Latvijā viena meitene stāstīja, netālu no tā ir universitātes ēdnīca, kur var vislētāk paēst, taču līdz tai mēs tā arī netikām. Šķērsojuši Dammtordamm mēs stāvējām pie botāniskā parka vārtiem. Paldiesdievam ieeja tajā bija bez maksas, taču ļoti konkrētā plāksne “7.00–23.00” un nopietnā sētā (ar durekļiem pa virsu) vēstīja, ka ar šo iestādi nav nekādi joki. Parkā valdīja paradīze vācu stilā. Pēc pārdesmit soļiem aizmirsās, ka apkārt uz visām pusēm ir milzīga pilsēta, tās tālie trokšņi vairs neskāra mūsu uzmanību. Valdzināja introducēto augu pārbagātība, pārdomātā kompozīcija, sakoptība (galu galā). Rāms dīķis, strūklaciņas, viltīgi mazi ūdenskritumi... Lapotnes daudztoņaino zaļumu šur tur šķaidīja pa kādam krāsainam ziedam, dīķī lepnas peldējās pīles. Nonācām līdz tropisko augu oranžērijai, kas izrādījās apmeklējama par baltu velti (par lielu brīnumu mums visiem). Pirmais, ko redzējām iegājuši tajā, bija baseins ar bruņurupucīšiem. Tie miegaini ālējās. Miklajā blīvajā gaisā gādīgu roku apčubināti vadīja dzīvi visdažādākie siltummīlošie augi – palmveidīgi, paparžveidīgi, liānveidīgi, vēl’sazin’viņ’kād’veidīgi. Dažviet šķita, ka esmu kādā no dinozauru laikmetiem, bet, pēc visa spriežot, kaut kur uz Zemes virsmas tagad tā arī izskatās. Tur ložņāt patiešām bija bauda! Pēdējā bija zāle ar kaktusiem. Kādi tik viņi nemēdz būt! Galvenais, ka adatas dažādās krāsās – baltas, dzeltenas, sārtas, gaišzaļas, visādas. Izejot ārā likās vēsi, kaut arī bija pieklājīga vasaras diena. Kādu laiciņu pagulšņājām uz ērtajiem soliņiem pie tropiskā paviljona, Ieva un Karīna pasvilpoja, mēs – pārējie – spēlēt nepratēji pasitām bundziņas (šķiet, ka Zane bija paņēmusi līdzi), jautrība neizpalika. Vēl šajā dārzā mēs atradām japāņu mājiņu, kurā mums paziņoja, ka nu viņa tiek vērta ciet, bet lai mēs atnākam citu dienu, no trijiem līdz sešiem te cienā ar japāņu tēju un var pašķirstīt albūmus ar bildītēm; labi, atnāksim citu dienu (tikai sazin pēc cik gadiem šī diena pienāks). Tātad bija jau seši. Netālu bija ļoti labi aprīkots bērnu laukums (nabaga mūsu bērni, viņi par kaut ko tādu vēl nesapņo); Daiga ar “profesionālu interesi” (viņa strādā par bērnu aukli) aplūkoja viltīgās ierīces, un, kamēr mēs saļimuši uz soliņiem atpūtinājām savārgušās kājas, viņa braši ložņāja starp rotaļu uzpariktēm, šķiet, pat tika aplieta ar ūdeni (tāda izprieca kā ūdens izlaistīšana no šļūtenes tur arī bija pieejama). Kad bijām izmetuši vēl kādu komplicētu loku pa apkārtni, Karīna ierosināja apsekot parku, kas stiepjas gar Außenalster rietumu krastu, parks tā arī saucas Alster-Park. Lēni čāpojot pa rāmajām ieliņām, pētījām celtnes, cilvēkus, automašīnas. Šeit ir ļoti daudz pavisam mazu mašīniņu – Smart un kaut kādas jancīgas angļu Compact; šķiet, ka cilvēki jau ir sākuši domāt, ka nav prātīgi pārblīvēt ielas ar lieliem vāģiem. Bet nu varenu Mersedesu un BMW arī netrūka. Mums priekšā gāja amizanta resna dāma ar miniatūru sunīti. Viņa ļoti aizdomīgi palūkojās uz mums, paskubināja sunīti un nesteidzīgi devās tālāk. Pēc kartes iznāca, ka mums jānonāk līdz Milkstr. – piena ielai. Kā jūs domājat, kas mūs tur sagaidīja? Pareizi. Milzīgs daudzums govju. Turklāt izkrāsotas visdažādākajās krāsās un stilos. Ielas sākumā tai pāri pārmests šaurs viadukts ar trim govīm ejošā pozā. Kā jau jūs sapratāt, tas bija tirdzniecības kompleksa reklāmas triks. Gotiņas patiešām izskatījās jautri. Pa šo ielu nonācām līdz parkam, kas uzreiz iemantoja mūsu simpātijas. Apsēdāmies uz soliņa ar seju pret buriniekiem piebārstīto ezeru, meitenes uzsāka pīppauzi, es uzplijos vietējiem jauniešiem ar jautājumu kurā parkā vislabāk nakšņot, viņi arī apstiprināja mūsu aizdomas, ka šis ir vispiemērotākais. Pa parku visu laiku skrēja garām pēcpusdienā sportojošie ļaudis, pastaigājās ģimenes ar bērniem. Bet jaukais saulainais laiks pakāpeniski pārtapta par mākoņainu. Sāka smidzināt, bet, kad mēs, ejot atpakaļ, bijām tikuši līdz pazīstamajām govīm, lietus lija aumaļām. Kādu brīdi nogaidījām krāsainajā pasāžā (resnā dāma ar miniatūro sunīti sēdēja zem nojumes pie kafejnīcas galdiņa un nesatricināmā mierā ēda ļoti garšīgu kūku), kad lietus drusku pierima, devāmies vēl neizpētītā virzienā – tieši uz rietumiem (debesspusēs es orientējos vienīgi ja ir pa rokai karte). Tur mūs gaidīja varena baznīca, tai apkārt – kupls skvērs. Jautājām vienam garāmgājējam, kur atrast lētu supermārketu. Viņš norādīja virzienu, no kura nupat nācām, izrādījās tas atrodas tieši tajā “govju” pasāžā, taču nekas neliecināja par tās vietas lētumu. Lēnām vilkāmies uz centru. Starp abiem Alsteras upes ezeriem ir divi tilti. Iedomājušies par tradicionālo gulēšanu zem tilta, nolēmām izošņāt šīs vietas. Bija ap astoņiem. Jau šajā tilta pusē sastapām divus gulētājus. Bomzīga izskata vīreļi gulēja savos guļammaisos (apakšā saliktas segas, kartona gabali, lupatas), viens no tiem lasīja grāmatu. Mēs pavaicājām, kā te ar gulēšanu; tas, kurš lasīja, saprata angliski un pat prata šo to atbildēt. Viņš norādīja uz pretējo krastu, kur zem tilta rindiņā bija izlikti kādi desmit guļammaisi (acīmredzot negribēja vis sev te kaimiņus). Viņš zem šī tilta dzīvojot jau mēnesi, vispār bez mājām – jau trīs gadus. Kāpēc tā? Patīk tā. Vai parkā viņš arī mēdz gulēt? Jā, mierīgi, bet nu šodien, paši redziet, ūdens no debesīm... Otrpus kanālam bija pavisam pieklājīgs bomžatņiks. Divi izteiksmīgi tipāži saldi krāca, pārējie guļammaisu īpašnieki nebija uz vietas. Vienu bariņu mēs sastapām uzreiz viņpus tiltam. Solīdi noskretuši veči sēdēja uz betona apmales un dzēra. Ieraudzījuši mūs šie uzreiz atplauka plašos smaidos (kā nekā bez manis četras jaunas meitenes), angliski neko jēdzīgu viņi nespēja paskaidrot, tikai piedāvāja šņabi. Visaizkustinošākais bija tas, ka vienam bomzim plastmasas krātiņā bija zebiekste, viņš to uzreiz izņēma un rādīja mums. Ar ko viņš zvēru barojot? Vecis norādīja uz svaigām zivīm, kas bija izmētātas tepat līdzās. Krastā slējās dažas makšķeres. Aina bija patiešām uzjautrinoša. Mēs vienbalsīgi vienojāmies, ka ar šo kompāniju kopā nakšņot nebūtu pārāk omulīgi. Raksturīgi, ka praktiski visiem šejienes bomžiem un pankiem ir dzīvnieki, pārsvarā lieli suņi, turklāt parastiem mietpilsoņiem ir pavisam sīciņi sunīši. Gar sliedēm gājām uz dzelzceļa staciju. Bija jau gandrīz tumšs. Visus mocīja izsalkums. Koku ēnā pie netālās kaut kāda uzņēmuma sētas pavērās Hamburgas sabiedrības ēnas puses – viens pārītis draudzīgi špricējās. Daiga nesen bija lasījusi kādu grāmatu par narkomāniem un skaļi deklarēja, ka tagad to pasauli daudz labāk izprot un grib sapazīties ar vietējiem šļircētājiem. Ievai arī bija zināma interese par to. Bet nu tālāk par runāšanu lieta neaizgāja. Paņēmuši no uzglabāšanas kameras guļammaisus, gājām stacijas otrajā stāvā uz McDonaldu (šeit lētākā ēstuve). Izsalkuma remdināšanai paņēmām kaut kādus niekus. Vēl svarīgi bija tas, ka šeit varēja par brīvu tikt tualetē. Lēnām strēbām kakao un centāmies nosist laiku – iet vairs nebija spēka. Vairākas reizes pie mums pienāca visādi tipiņi un lūdza naudu. Viens no tiem bija īpaši kolorīts: jauneklis ar krāsotiem gaišiem matiem, pelnu krāsas seju un nolemtības izmisumu acīs. Mēs paskaidrojām, kas un kā, ka mums pašiem noderētu kāds lieks grasis. Es uzprasīju, varbūt viņš zina, kur mēs varētu pārnakšņot. Viņš atbildēja, ka viņam ir trīsistabu dzīvoklis, bet tas ir Hamburgas nomalē, turp jābrauc ar metro, tad divdesmit minūtes jāiet ar kājām. Mēs varot braukt pie viņa. Bet nu viņam ir steidzīgas darīšanas, lejā jāsatiekoties ar draudzeni, tad viņš pēc desmit minūtēm atnāks pēc mums. Viņš aizgāja; meiteņu sejās pavīdēja atklātas šausmas, viņas skatījās uz mani kā uz noziedznieku. Skaidrs taču, ka viņš mūs pa nakti aptīrīs pa tīro, ja mēs pie viņa aizbrauksim, – man uzbruka Daiga. Būtu taču interesanti redzēt kā dzīvo šitāds narkomāns, es iebildu, kaut arī pats labi sapratu, ka braukt uz viņa midzeni nebūtu prāta darbs. Taču jauneklis par mums nekavējoties aizmirsa (saprata, ka negūs no mums nekādu labumu) un jau pēc piecpadsmit minūtēm bičoja naudu pie blakus galdiņa. Vienpadsmitos mēs pametām iesildītās vietas McDonaldā ar nodomu apmest līkumu cauri centram un tad doties uz izraudzīto parku. Hamburgas centrs bija pilnīgi tukšs (vienpadsmitos vakarā!). Tikai dažas kompānijas, kādi divi riteņbraucēji, mašīnu arī maz. Sajūta bija nedaudz baisa. Karīna, Ieva un Zane bija nogurušas un gribēja vienkārši sēdēt uz soliņa un baudīt vēso vakaru. Mūs ar Daigu raustīja klaidoņu nemiers – gribējās papētīt naksnīgo pilsētu. Atstājām šīs trīs uz soliņa (arī savas mantas) un gājām gar kanāliem. Pie rātslaukuma zem tilta mutuļoja zems bet straujš ūdenskritums. Apkārtējā klusumā ūdens virpuļu troksnis izcēlās kā skaņu pasaules dominante, kaut arī dienā to pavisam nevarēja dzirdēt. Tumsa, tukšums un klusums bija pārvērtis pilsētu līdz sirreālumam, mīklaini mistisko noskaņu spēcināja kādā bārā skanošā mūzika – tur cilvēki (vācieši) izklaidējās; trokšņu saliņa klusuma okeānā. Kad visi kopā jau gājām uz parku nakšņot, pa ceļam uz celiņa atradām izmētātus kaut kādus kartona plakātus (vēl kaut kādi plakāti godīgi apskāva stabus un stāvēja uz koka balstiņiem). Rezoni nolēmuši, ka kartons būs gana labs paklāšanai uz zemes zem guļammaisiem, bez vilcināšanās savācām tos un stiepām uz priekšu. (Nu, dārgie vācieši, papriecājieties par latviešu bomžiem, kas divpadsmitos naktī stiep uz trīs kilometrus attālo parku jūsu saplēstos un izmētātos plakātus). Viņi arī papriecājās. Pie kaut kādas iestādes sarosījās apsardze, es tā arī sapratu, ka tie divi onkuļi tur ir gana pārsteigti. Kā arī varēja gaidīt, pēc trim minūtēm piebrauca polizei mašīna. Es negaidīju kad viņi sāks runāt, sāku pirmais: “Kaut kas nav kārtībā ar šiem plakātiem?” No autiņa izlīdušais policistiņš drusku saminstinājās, tad vaicāja: “Jūs vāciski nerunājat?” “Nē, diemžēl, mēs no Latvijas.” Apjukušais policistiņš pārslēdza savās smadzenēs kloķi uz angļu valodas režīmu un tad rūpīgi sāka skaidrot, ka šie plakāti ir politiska aģitācija, utt. Mēs centāmies iegalvot, ka neesam tos ļaunprātīgi plēsuši nost un sadīrājuši gabalos, mums vienkārši tie noderētu kā apakšā liekamais... Viņš mums noticēja, palūdza pases, ielīda atpakaļ mašīnā, tad kopā ar pārinieku rauca pieres, runāja pa rāciju “... Letischen turisten...”; mēs, apzinoties situācijas traģikomismu, auksto mitro vēju, trako nogurumu, sēdējām uz betona apmalītes pie krasta un gaidījām. Pēc minūtēm piecām policais izlīda, atdeva mums pases, paziņoja, ka plakātus viņš savāks, mēs esam brīvi, varam doties, viss ir kārtībā, visu labu... Nesamā bija mazāk, spēka arī, vārdu sakot, aizrāpojām līdz parkam, atradām vietu zem vītola, nostāk no taciņas, blakus klajumam, pa kuru bija izmētāti balti krēsli. Izklājām uz zemes iepriekš nopirktās plēves (atkritumu maisi, strēmeles tātad), Karīna ierosināja, ka vajag kādam dežūrēt un ik pēc stundas mainīties. Ierosinājums bija pamatots arī tāpēc, ka metrus divsimt no mums ieradās kaut kāds tips, kas apsēdās krēslā zem koka ar seju pret mums un smēķēja. Tas iedvesa zināmu neomulību. Es uzreiz visiem spēkiem centos iemigt ar šausmām gaidīdams, kad mani modinās un teiks, ka man jādežūrē. Drīz sāka smidzināt. Pusmiegā jutu kā Karīna kārto plēvi, cenzdamās apsegt arī mūsu sejas, miegs iznāca gaužām saraustīts, drēgns un nervozs. Mēs bieži modāmies, lietus arvien pieņēmās (varbūt zem tilta būtu labāk izgulējušies...). Kad jau sāka parādīties ausma, smēķējošais tipiņš piecēlās uz pāri klajumam aizgāja. Drīzumā jau lija tā, ka gulēšana vairs nenāca prātā, tai traucēja arī guļammaisu izmirkuma pakāpe. Īgni un neizgulējušies svempāmies augšā, tinām guļammaisus, taisījāmies uz iešanu. Slapjās plēves es nogādāju līdz tuvējai miskastei. Atkal vilkšanās cauri parkam, pāri tiltam, sēdēšana McDonaldā. Uz nometni (8.augusts) Šī diena bija saulaina un vējaina. Viens no pirmajiem pasākumiem bija lēta Aldimarkt supermārketa meklēšana (no stacijas uz ziemeļaustrumiem pa Lange Reihe ielu). Te pa ceļam ik uz soļa kāda austrumu bodīte, no kuras dvašo smaržnūjiņas, raugās visādi bodhisatvas, tibetiešu svētbilžu drūmie tēli un draiskulīgās indiešu dievietes. Veikalā man ļoti ilgi bija jāsēž pie somām, kamēr šīs četras izvēlējās ko ēdamu. Tam sekoja pusdienas uz soliņa pie bērnu laukuma ar draudzīgu maizes, siera un jogurta dalīšanu. Atpakaļceļā uz centru es ieinteresējos par plakātiem, kam bija kaut kāda saistība ar neofašistiem. Es apturēju vienu smuku būtni (es vēl līdz šim neesmu drošs, vai tā bija meitene, vai arī ļoti sievišķīgs puišelis) un pajautāju, par ko tajos plakātos iet runa. Būtne man atbildēja, ka Vācijā pēdējā laikā ir pārāk daudz neonacistu, ka tie ir “fucking people”, un ka plakāti aicina uz sanāksmēm, kas aģitē pret viņiem. Tie puiši sitot turkus un nēģerus, un vispār visus nevāciešus, un labāk viņiem pa ceļam negadīties. Mūsu starpā uzreiz panesās saruna par Hitlera propagandēto āriešu ideju, un ka Karīna ļoti labi atbilst šim ideālam, ka viņa varētu būt Hitlera gaumē... Pie stacijas es sameklēju telefona automātu un piezvanīju uz nometni. Kaut arī oficiālā sabraukšana ir tikai rīt, jā, protams, mēs drīkstam braukt uz turieni, viņi mūs gaidīs. Ginters mums bija pastāstījis, kā tikt pie ceļa, kas ved uz Flensburgu. Tātad jābrauc ar metro līdz zvērudārzam, tur jāsameklē tāda un tāda iela, jāuzraksta uz plakāta “FL” un krustojumā jāgaida, kad mūs kāds paņems. Šis bija mūsu pirmais brauciens ar metro Hamburgā (iepriekš tas netika praktizēts taupības nolūkos), izrādījās, ka mums jāpērk speciālu biļeti uz piecām personām, kas derīga 9 stundu laikā uz visiem transporta veidiem un ir krietni lētāka, nekā braucot pa vienam (ļoti omulīgs tukls onkulis formā mums ierādīja kā apieties ar biļetes izsniedzošo aparātu... pie biļetes mēs tikām). Nonākuši krustojumā, lai vieglāk stopētos, sadalījāmies divās kompānijās – mēs ar Karīnu un trīs meitenes, norunājām kaut kādu mistisku satikšanās vietu Flensburgā, par kuru mums nebija nekādas sajēgas, kā tur izskatās..., bet Pieturēja mums uzreiz, turklāt ietilpīgs jauns VW mikriņš pelēkā krāsā. Pie stūres sēdēja ļoti liels un ļoti omulīgs puisis ap trīsdesmit – kaut kas vidējs starp panku un hipiju: ar gariem, sen nemazgātiem matiem, ar nekoptu bārdu, un bezgala jautrs. Mēs ar Karīnu ierāpāmies iekšā, pavaicājām, vai viņš nevar paņemt arī tās trīs meitenes, kas stāv desmit metrus uz priekšu, viņš pabrauca uz priekšu, Daiga, Zane un Ieva ierāpās iekšā un mēs devāmies. Mašīna bija patiešām forša – tieši piecas vietas, televizors, galdiņš, kondicionieris, vārdu sakot, viss top class. Karīna priekšējā sēdeklī uzreiz aizmiga, Daiga ar Ievu jārējās, Zane kā parasti mierīgi un ar interesi vēroja. Sākumā šoferis ilgi runājās pa mašīnas telefonu (bez kādas klausules – no skaļruņa vienkārši skan sarunu biedra balss, šoferis vienkārši bļauj pretī). Tā viņš tarkšķēja vāciski minūtes piecpadsmit, (pilnā sparā traucoties pa autobāni). Mēs iedāvinājām viņam pastkartīti ar Rīgas skatu, paskaidrojām, ka esam no turienes. Viņš mums iedāvināja pastkartīti ar... savu attēlu. Viņš ir mūziķis, turklāt moču mīļotājs (tas viss tur ir attēlots). Es palūdzu viņam uzlikt kādu viņa garadarbu, ko viņš ar prieku izdarīja. Diezgan melodiskas dziesmiņas vāciski, kaut kas starp roku un šlāgeri (kā jau vācietim...). Visas raizes un pagājušās nakts pārestības bija aizmirsušās, dzīve rādījās rožainos toņos (tā tas likās arī visas nākamās dienas nometnē, vismaz man), mēs sēdējām ērtos sēdekļos, braucām ar lielu ātrumu tieši turp, kur vajag, skanēja forša mūzika (drīzumā viņš uzlika Status Quo – ļoti piemēroti braukšanai lielā ātrumā). Pie Flensburgas viņš pajautāja, uz kurieni tieši mums vajag. Es pasniedzu Vasaras Akadēmijas bukletu, uz kura bija adrese. “Ko tad jūs uzreiz neteicāt? Bet nu nekas...” Izrādās, ka mēs jau esam pašāvuši garām... Pēc visa spriežot, viņš izmeta diezgan lielu līkumu lai aizvestu mūs uz turieni, bet nu beigās ieveda tieši nometnes pagalmā. Kad mēs bijām izvilkuši somas no mašīnas, šoferis nostādīja mūs visus rindā, izvilka fotoaparātu un nofočēja. Divas reizes. Otro no aparāta izlīdušo bildi viņš pasniedza mums.

Bomžošanās Hamburgā

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem