Mazgadīgā cerību pilsēta - ŅUJORKA

  • 11 min lasīšanai
  • 70 foto
„Good morning! Open your eyes, open your eyes...” man ausīs čukst istabas caurvējš. Pārvilkusi segu pāri galvai, zem segas pagriežos uz otriem sāniem. Ir tik auksts. Come on! Kur es atrodos? Ir maijs un mans radinieks man solīja Ņujorkā pasakainu laiku. Brrrr.... Pastiepju roku uz čemodāna pusi un tumsā mēģinu izvilkt sporta bikses, džemperi un garās zeķes... gudra, meitene, gudra. Mistiskā kārtā savā somā esmu ielikusi diezgan neizprotamus apģērba gabalus. Kā izrādās, tieši tos, kas man pašlaik ir vajadzīgi. Satuntuļojos un ātri vien atkal iemiegu... Pamostos, kad pulkstenis rāda 7:35 no rīta (Latvijā 14:35). Paceļu galvu un čukstu: „Inesssse, tu vēl guli?” „Nē...” viņa atbild! Abas uzraušamies sēdus un skatāmies viena otrai virsū. „Esi sveicināta Ņujorkā!” Lēnām izrāpjamies no gultas. Baigi gribas kafiju... Naktī, kad ieradāmies, mans radinieks Ingars parādīja, kur no rīta varam atrast kafiju. Cenzdamās saprast, pa kādiem labirintiem jāiet līdz virtuvei, dodamies to meklēt. Virtuvītē atrodam kaut ko līdzīgu piķa melnai šķīstošai kafijai un ejam augšā uz istabiņu to izbaudīt. Izdzeru pirmo malku, paskatos uz Inesi, viņa arī izdzer... saprotamies bez vārdiem... gandrīz vienlaicīgi noliekam piķa melno kafiju uz galda un vienā balsī saviebušās sakām: „Kas tas???” Skaidrs. Ir laiks doties uz Ņujorkas centru - Manhetenu. Ja ne šeit, tad noteikti kaut kur mūs gaida LABA rīta kafija! Izejam ārā no mūsu apmešanās vietas „Daugavas vanagiem”, kur mēs paliksim turpmākās 5 naktis. Neko no Ņujorkas nesaprotam, zinām tikai to, ka esam Bronksā (nēģeru rajonā). Pirms tam mums vanagieši izstāstīja, ar kuru metro un kur jābrauc un mēs apņēmības pilnas dodamies ārā pa pagalma vārtiņiem. Jā... skats labs, apkārt TIKAI nēģeri. Tikai... Man pat liekas, ka Daugavas vanagu māja ir vienīgā ēka, kurā mitinās baltie cilvēki. Bronx un nēģeri (man tas nav lamu vārds) Tātad – Bronx. Kā stāsta Ingars, pirms gadiem desmit, divdesmit te baltais cilvēks nedrīkstēja spert savu kāju, jo visticamāk ārā dzīvs neiziešot. Daļēji tam ticu, bet no otras puses – Daugavas vanagieši taču joprojām dzīvi. Un visi balti... Grieta (meitene, kas dzīvo Daugavas Vanagos) stāsta, ka reizēm uz ielas dzird šāviņu trokšņus... un arī kautiņi dažādos cietsirdības līmeņos nav nekāds retums. Policijas patruļas te dežurē stingrā režīmā, tā kā vismaz no tāda viedokļa var justies daudz maz droši. Bet nu labi, to, ka melnādainie ļoti labi jūt savu teritoriju ir pilnīgi skaidrs. Bronksa IR viņu pasaule. Tajā valda viņu likumi un viss notiek uz mata kā rāda filmās – pie veikaliem, kamēr sievas pa veikala šaurajām ejām stumda lielos iepirkumu ratus, veči mērās ar ... nē, nē... ar Lincolniem un savā nodabā klausās hip-hop. Jo lielāks „zīmulis”, jo repiņš no autiņa skaļāk skan... un arī bling-bling - zelta ķēdes (cik nu kuram tas zelts ir īsts) raksturo „krutuma” pakāpi. Tas viss pieder pie stila. Pie nēģeru stila arī pieder skaļā klaigāšana uzmanības pievēršanai. Nēģeru sievietes pārsvarā ir tādas „mammīgas” ar lielām krūtīm un, kā jau visi zinām, ļoti apetelīgiem dažāda tvirtuma pakāpes dupšiem. Balsis vairumam no viņiem (gan sievietēm, gan vīriešiem) ir kā no viena mūzikas instrumenta lietas – samtainas ar aizsmakuma pieskaņu... un Inese sajuta arī viņu smaržu... visur... Es gan nē. Mēs ar Inesīti Bronxā jūtamies kā baltie zvirbuļi, un kad bija jāiet garām paprāvākai Bronksas brandžai, man reizēm palika nedaudz bail. Foto uztaisīt ar kādu no viņiem bija gandrīz neiespējami. Viņi no zibspuldzes kļūst agresīvi. Tāpēc manās bildēs neģēri ir skatāmi no aizmugures, attāluma vai labākajā gadījumā no sāna. Hi-hi. Un viņi to protams ļoti labi zina, jo kad bildēju parku Bronxā, kāds vecs tumšādainais, kurš sēdējā turpat uz soliņa, pajautāja: „Nu, ko meitenes, gribas nobildēt arī mani, bet baidāties?” Ārpus Bronksas tumšādaini kļūst rāmi un mierīgi, pieņemot balto cilvēku noteikumus. Metro pamanīju, ka tumšādainie baltajiem cilvēkiem, tai skaitā baltajām sievietēm, skatās it kā cauri, kamēr blakus stāvošo melnādaino sievieti nopēta no galvas līdz papēžiem. Pret baltajiem viņiem ir zināms respekts, kas mijas kopā ar vienaldzību. Bronksai ir sava īpaša aura... Tā ir nedaudz novazāta un nesaudzīgi nolietota. Toties tā ir autentiska un spilgti raksturo tumšādaino cilvēku kultūru. Taču tur ir arī skaistas un jaukas vietas. Piemēram, Bronxā atrodas īru rajons. Tas man bija kā pārsteigums - maza, šarmanta un ļoti kopta valstiņa Bronksas viducī, ar tipiskām īru mājām, ar rudmatainiem cilvēkiem, ar īru pabiem, īru skolu un tml... Civilizēta, eiropeiska pasaule. Arī Fordham universitāte, kas skaitās viena no labākajām universitātēm NYC, atrodas Bronksā un arī Zooloģiskais + Botāniskais dārzs. Statue of Liberty Lai nokļūtu uz slavenās salas tuvplānā apskatīties slaveno Brīvības statuju dodamies cauri visai Manhetenai. Izstāvēt rindu pēc biļetēm ir tīrais sīkums, jo to var izdarīt pie vismaz 10 lodziņiem, bet lūk izstāvēt nākošo rindu, lai iekļūtu iekšā uzgaidāmajā teltī, no kuras savukārt vēlāk visi sakāpj kuģītī, lūk tas jau ir kaut kas. Kā jau noprotiet nākošā rinda ir vismaz 10 reizes garāka, jo tajā satiekas visi, kas stāvēja pie iepriekšējiem 10 lodziņiem... Kamēr stāvam garajā rindā, ievērtējam Ņujorkas vietējos pašdarbniekus – viens sit sevis sameistarotas bungas, otrs pūš saksofonu, trešais spēlē tradicionālo mūzikas instrumentu, kurš stipri atgādina sastiķētas bungas no metāliem, kas salasīti izgāztuvē. Tomēr, jāatzīst, ka mūzika no visiem šiem instrumentiem skan laba, aizraujoša, un pilnīgi noteikti te Latvijā nesastopama. Mirkļiem pat aizraujās elpa. Kā kaut ko tik skaisti skanīgu var dabūt no šī necilā štrumenta? Tā mēs virzāmies lēnā solī uz priekšu. Mistisko bungu sitējs, kas redzams bildēs mums par godu uzspēlē speciālo latviešu gabalu - Lambadu. Nu bet, protams, nedomāju, ka viņš zina kādu latviešu tautas dziesmu, lai gan, piesaistot cilvēku uzmanību, viņš nekautrējas skaļi paziņot, ka sniegs special priekšnesumu especialy for you! Pirms mums - vācu tūristiem viņš vismaz nospēlēja kaut ko vācu šlāgerim līdzīgu. Ja zinātu, ka Latvija atrodas tik tuvu Vācijai, varēja spēlēt kaut ko līdzīgu – vismaz daudz nekļūdītos. Un tagad tuvojas pats labākais – kārtējā drošības pārbaude. Pulksteņus, jostas nost, fotoaparātus no somām ārā... caur netīro aparātu viss tiek izlaists cauri. Kā ievēroju, tumšādainā sieviete, kurai pēc darba līguma noteikumiem, ekrānā būtu jāskatās vai kādā no sieviešu rokassomiņām netiek laista cauri bīstama „krava”, vēsā mierā sarunājas ar citiem darboņiem. Viņai ir pilnīgs pofigs, kas atrodas manā un citu rindā stāvošu rokas somiņās. Pie sevis pasmejos par šīs procedūras nelietderību. Bet kas jādara – tas jādara. Darbs tomēr paliek darbs, un kādam par to maksā čaukstošos papīrīšus. Tālāk ceļi mūs ieved teltī... Jā, jā...lielā siltumnīcā. Priekšā stāv vīrietis un, vicinoties ar rokām, skaļā balsī kliedz: „Visi, lūdzu virzieties uz priekšu! Saspiedieties! Tālāk, tālāk!” Skābekļa daudzums šajā barakā pielīdzināms gandrīz nullei. Visus kā siļķes mucā spiež kopā, jo, redziet, līdz nākamajam kuģītim vēl jāgaida 10 minūtes. Tā mēs tur spiežamies un tā tas vīriņš tur kliedz... Skatos uz to telti un nesaprotu, kāpēc viņi nevarēja uztaisīt kaut ko elpojošāku, jo tuklie cilvēki te sāk svīst ātri vien. Siltumnīcas efekts. Nu galīgi nav padomāts par to, ka cilvēkiem ar vāju sirdi tik lielā sutoņā var uznākt ģībonis, kamēr tiem, kam ir kāda no fobijām slēgtās telpās panikas lēkme garantēta jau pēc 2 minūtēm. Taču 10 minūtes paiet gana ātri... un mēs braucam uz Brīvības salu... Sala vēsturiska un, esot Ņujorkā, tā pilnīgi noteikti ir jāredz, jo turpmāk, staigājot pa Ņujorku, vēsturisku liecību par šo pasaules metropoli būs visai maz! Ņujorka – Manhetena Nav Ņujorkas bez Manhetenas, un principā, ja kāds lido uz Ņujorku, tad skaidrs, ka viņš ar to domā Manhetenu. Jo tieši tā ir tā vieta, ko mēs visi pazīstam... Nu un kas par to, ka neesat tur bijuši?! Ticiet man, esot tur, jūs redzēsiet precīzi to pašu, ko redzat filmās un bildēs. Līdzība, ko ieraudzījām „dzīvajā” izpildījumā ir neticami analoga iepriekš bildēs redzētajam. Nu kā var būt, ka viss jau ir tik labi pazīstams un redzēts? Ņujorkai nav nekā īsti kopīga ar pašu Ameriku, tur īstu amerikāni pat laikam nemaz tā īsti nevar ieraudzīt, jo tā ir pilsēta, kura sastāv no visām iespējamajām rasēm un kopienām. Katra iela pieder kādai tautai, katrā kvartālā savus veikaliņus ir atvērusi noteikta nācija. Es neesmu ceļojusi pa Turciju vai citām Dienvidu zemēm, kur kaulēšanās ir ierasta lieta, tāpēc pirmajā dienā, saskaroties ar to Manhetenā, es jutos apmulsusi un nepatīkami pārsteigta! „Nu nē, tikai ne to! Es taču esmu Amerikā, nevis kaut kur Turcijā...” Ziniet ko nozīmē – cilvēks bez pieredzes saskarsmē ar uzbāzīgajiem tirgoņiem? Viss beidzās ar to, ka nejauši iegājušas sadzīves tehnikas veikalā mēs tur pavadījām 2 stundas. Kad izgājām no turienes ārā, biju iegādājusies nevajadzīgu fotoaparātu, bonusā vēl dabūjusi afgāņu tirgotāja cepuri, ko viņš tajā dienā nēsāja uz savas galvas un sajūtu, ka esmu iznesa cauri, neskatoties uz to, ka čalis man iedeva 30% atlaidi... Viņš ar savām brūnajām acīm mani tā nohipnotizēja, ka es kā losīte nevarēju aiziet prom. Un jūs domājat, ka tas tirgonis bija baigi skaists, ka nevarēju atrauties? Ha... nebūt nē. Viņš tikai bija perfekts savā arodā - „vārījās” kā tāds putras katliņš, no veikala plauktiem vilkdams ārā vienu fotoaparātu pēc otra, ka man beigās palika neērti nepirkt. Beigās mans teiksmainais tirgonis vēl nepakautrējās uzlikt 14% PVN. Jā, pie tā Amerikā jāpierod, ka lielākajā daļā veikalu cena, ko redzam plauktā ir mazāka, jo pie kases vēl pieskaita PVN. Cik lielu? Kā kurā vietā, bija vietas, kur tas bija 18%, bet bija arī kur tikai 6%. Manhetenai ir savi prezenti, ko prombraucot neviļus piesavinās katrs tās viesis, glabāšanai sirdī uz mūžu... Tie ir neaizmirstamie iespaidi, kas piedzīvoti, esot Empire State Building pašā virsotnē (sīkāka informācija lasāma zem bildēm albūmā). Arī Centrālparks atstāj paliekošu iespaidu, jo, kamēr savām acīm to neredzam, nav viegli noticēt, ka pašā Ņujorkas sirdī - Manhetenā ir zaļa jo zaļa vietiņa ar 3 ezeriem (!), kur cilvēki atslēdzās no trauksmainās, ātri skrejošās pilsētas dzīves. Te laiks iepauzē, ar saviem papēžiem piebremzējot straujo ritmu. Tā ir vieta, kurā ir iespēja baudīt dzīves kino bez maksas, kur iepazīties un papļāpāt (žēl, ka es nesapratu amerikānisko angļu valodu), paklausīties mūziku un sajūsmināties par mīlas pārīšiem... Miers. Kur gan citur, ja ne šeit cilvēkos dzimst ilūzija par sportisko garu „po amerikanski” – jā, jā, tas pats, ko redzam filmās – rīta, dienas vai vakara skrējiens caur parku, pastaigas ar suņukiem, salds miegs uz parka soliņiem, kafijošana parka zālītē u.tml. Centrālparka soliņi ir nokaisīti ar plāksnītēm, kur rakstīti pateicības vārdi, cik daudz šī vieta nozīmējusi ja ne cilvēkam pašam, tad viņa suņukam... Time Square... Ja Ņujorku būtu jāsalīdzina ar persiku, es teiktu, ka šī vieta ir kodols jeb kauliņš. Savāds siltums jūtams jau tuvojoties šai vietai. Vieta, kas atvēlēta lielajiem mirgojošajiem plakātiem! Jūs domājāt, ka tie lielie plakāti ir pa visu Ņujorku? Ha... Nē, mīļie... tik koncentrēti tie ir tikai Time skvērā. Pārējā pilsēta ir rāma un nebļaustās ar reklāmām miljonu vērtībā. Time Square - tas ir kaut kas!!! Pa dienu dzīvība neaprakstāma. Un naktī tas pats. Vienīgā atšķirība, ka naktī lielo ēku logi, klusi krācot, snauž. Ņujorka ir fantastiska vieta cilvēkiem, kam patīk nepārtraukta kņada. Šī pilsēta NEKAD neguļ... Un tomēr, ja runājam godīgi, Manhetenā nav daudz ko redzēt, ja neskaita debesskrāpjus, kuri ātri vien apnīkst. Šeit man ļoti pietrūka senatnes un vēstures elpas. Man patīk pilsētas ar smaržu, kuras Ņujorkai diemžēl nav. Ņujorka, manā skatījumā vēl ir pārāk jauna un pārāk bezpersoniska. Vēl pavisam mazgadīga ir šī kolorītā pilsēta. Bet... fantastiska un neaizmirstama! Kā jau saprotiet, tas ir tikai mans viedoklis. Es zinu cilvēkus, kuriem Ņujorka ir vieta, kurā gribas atgriezties vēl un vēl, kuri par to sajūsminās tik pat ļoti kā es piemēram sajūsminos par Itāliju. :) Ņujorka ir lieliska vieta izklaidei un komunikācijai ar dažādiem cilvēkiem. Tā ir vieta priekam, vieglam flirtam un nozušanai pūlī... Atzīstos, ka manas valodas nezināšanas dēļ (Inese ir angļu tulks, tā kā tas attiecas tikai uz mani) mēs neapmeklējām Brodvejas šovus, neaizgājām uz kādu labu filmu un neizbaudījām citus kultūras pasākumus. Tiem, kam nav problēmas ar valodu tā ir superīga iespēja..., jo nešaubos, ka viss, ko sniedz Ņujorka ir noteikti jāredz un jāizbauda vismaz vienreiz dzīvē katram. Cilvēki te ir laipni un draudzīgi. Tas ir mīts, ka viņu laipnība ir uzspēlēta. Ja viņi tev ko jautā, tas nozīmē, ka tas viņus dotajā brīdī arī interesē. Viņi neatkāpjās no tevis tik ilgi, kamēr nav visu noskaidrojuši?! Piemēram, ja jautā „Where are you from?” un izdzird atbildi „Latvia”, viņi cenšas precizēt vai tiešām tas ir tur, kur viņi domā? Un lielākā daļa zināja, kur atrodas Latvija (ka tā ir viena no PSRS bijušajām valstīm pie Baltijas jūras). Par mani amerikāņi domāja, ka esmu vai nu krieviete vai brazīliete. No sākuma mani tas izbrīnīja – kāpēc brazīliete? Bet kā izskaidroja Dace, uz Brazīliju savulaik daudzumā ir imigrējuši vācieši un tur zilacainas un blondas meitenes nav retums. Lūk tā. Un vēl - paņemiet rokās globusu – iegrieziet to un ar pirkstu ieduriet jebkurā vietā... Meksika? Indija? Izraēla? Austrālija? Eiropa? Kuba? Grieķija? Āfrika? Ķīna? Japāna? Gribat ieraudzīt šīs valsts vai kontinenta iedzīvotājus? Nebrauciet uz konkrēto valsti – brauciet uz Ņujorku! Te Jums tas viss būs krāšņā buķetē! Un tas man te patīk! Nebrauciet uz Ņujorku meklēt Ameriku – brauciet uz Ņujorku izbaudīt ŅUJORKU!!! Vēl viens no mītiem, ko nedaudz aplauzīšu ir par resnajiem amerikāņiem. Varbūt tāpēc, ka Ņujorka nav Amerika, bet ir atsevišķa 21 gadsimta impērija – resno amerikāņu tur principā nav. Un arī McDonald nav uz katra stūra. Šopings Par iepirkšanos tikai daži vārdi (nevaru to nepateikt) ... Paradīze!!! Cenas - prātam neaptveramas... Cik nenormāli skaistas kleitas es no turienes atvedu. Mmmm... Piedāvājums – lielisks! Ņujorkā ir daudz outlet veikalu, bet tie nav tik saistoši. Ārpus Ņujorkas ir veselas outlet pilsētiņas - katra šopingotāja sapnis! Otro nedēļu mēs gandrīz katru dienu pa tiem vien dzīvojāmies. Lai iepirktos Amerikā nav jābūt bagātam. Pietiek ar to, ja tev ir laba gaume... :) Aiz Ņujorkas robežām Otro nedēļu mēs dzīvojām Brewster, kas atrodas nedaudz vairāk kā 100 km attālumā no Ņujorkas! Lūk, tā jau ir Amerika. Pavisam cita – īsta! Tas, ko redzējām un piedzīvojām otrajā nedēļā kopā ar Dacīti, meiteni, kas jau 10 gadus dzīvo ASV, ir laimīgi precējusies, dzīvo jaukā, mīlīgā mājiņā un kopā ar savu mīlošo vīriņu audzina divus burvīgus bērnus... Viņi ir apliecinājums vārdiem American dream... Pēc milzīgās un trakās Ņujorkas, viņa mūs ieveda mierīgos ūdeņos. Mēs iepazināmies ar dzīvi mazpilsētā, braucām haikingot (raitā solī soļot kalnā), izbaudījām mierpilnus rītus, noskatoties kā aiz loga savā nodabā pastaigājas savvaļas tītari... u.t.t. Tas, protams, ir cits stāsts, par ko šajā aprakstā nerakstīšu, bet ja ir interese, bildēs daļu no tā var redzēt. Ievads uz atvadām Kāpēc nobeigumā ievads? Tāpēc, ka Ņujorkai nav beigu?! Ņujorka elpo vienā ritmā ar vairāk kā 15 milj. ņujorkiešu (ha... vai tiem, kas par tādiem gribētu kļūt). NYC dzīvo vairāk kā 15 miljoni iedzīvotāju un tikai nedaudz vairāk kā 8 milj. no tiem legāli. Vai maz iespējams aptvert cik daudz cilvēku tur dzīvo bez ID numura, bez bankas konta, bez pastāvīgas darba vietas... un viņi visi CER, katru rītu cer, ka izdosies savu dzīvi mainīt – legalizēt! Ja godīgi es nesaprotu, kāpēc cilvēki ir gatavi dzīvot svešā zemē, bez iespējas pat izbraukt no valsts, jo netiksi vienkārši atpakaļ (te runa iet protams par tiem, kas dzīvo nelegāli)? Tā ir kaut kāda mistika. Jo patiesībā liela daļa cilvēku šeit jūtas ļoti vientuļi. Atrast dvēseles radinieku Ņujorkā ir gandrīz neiespējami. Kaut kāpēc man liekas, ka dvēseles radinieki tomēr mājo katra cilvēka dzimtenē... Ja Amerika ir lielo iespēju zeme, tad Ņujorka pilnīgi noteikti ir CERĪBU pilsēta. Ja Ņujorka būtu sieviete, viņai pa pēdām sekotu tūkstošiem pielūdzēju, jo viņai ir izcils talants dot cerību, ka tieši TU esi īstais, kuram izdosies viņu iekarot un apprecēt! Fantastiski gudra meitene! Nav slikti, jo kas gan cilvēkam vairāk ir vajadzīgs kā vien cerība, ka rīt viņa dzīve kļūs labāka kā šodien, ka rīt viņu mīlēs patiesāk kā šodien, ka rīt viņš beidzot atradīs labāku darbu, nekā šodien... Šī pilsēta nevienu neatstāj vienaldzīgu. Tajā vai nu iemīlās vai viļas... Es vīlos... un iemīlējos... Un arī tagad, rakstot šīs rindas, jūtu pirmās nakts caurvēja pieskārienu, savas kustības disko nakts ritmos augstajā debesskrāpī, dzirdu skaļos smieklus, kurus slāpē smagnējas metro sliežu skaņas. Iztēlē redzu jauko franču zēnu, kurš pienāca man klāt un palūdza kopā nofotografēties. Viņš pat nenojauta, ka tajā mirklī es jutos kā zvaigzne, viena no miljonu miljoniem... Redzu kā metro man pretī sēdošs nēģeru tētis saudzīgi ļauj iemigt saviem dēliem, un domās uzsmaidu kādai daiļai būtnei sarkanā kleitā ar pērļu virtenē ievītiem baltiem zobiem. Pirms metro sāk savu monotono maršrutu, viņa paceļ savas smalkās rokas, lai pieturētos pie metro vagona stangas un nenogāztos... Cik miljoniem roku nav tvērušas šo balstu? Mirklis dzīves tālajā pasaules malā... Vietā, kur lēkā melnas vāveres un kur laime, ietērpusies spožā karnevāla tērpā, pārvērtusies līdz nepazīšanai, bradā pa ļaužu piepildītajām ielām... jau nogurusi, gaidot kad laimes meklētāji viņu beidzot pamanīs! Ņujorka... manas bērnības dienu sapnis! Nu jau piepildīts un izdzīvots... :) P.S. Vislielākais paldies Ingaram, cilvēkam, kas mūs sagaidīja un iepazīstināja ar Ņujorku. Un paldies Dacītei, kas mums parādīja CITU Ameriku un īstu amerikāņu ikdienu!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais