Slovākijas Tatri. Daļiņa manis palika tur…

04.09.2006
11 min lasīšanai
75 foto

Kā es tā sadomāju? Īsti vairs nepateikšu, kā radās doma braukt tieši uz Slovākijas Tatriem. Visticamāk tas ir garš stāsts, kas aizsākas ar manu vecāku tieksmi pēc kalniem jau daudz, daudz gadus un paldies viņiem par to! Tā nu ir sanācis, ka pēdējos gadus savas vasaras aizpildu brīvprātīgi un ar prieku pildīdams gida funkcijas vienā no Latvijas tūrisma firmām. Darba lauciņš – Baltijas valstis, galvenokārt Igaunija. Paralēli tam esmu uzstādījis sev mērķi katru gadu saviem draugiem, radiem un paziņām sarūpēt kādu ekskursiju uz turieni, kur nu man pašam prāts iegrozās un viņi ir gatavi piebiedroties. Ir braukts pa Latviju, Lietuvu, Igauniju – sagribējās ko mazliet tālāku un dažādu iemeslu pēc izvēle krita uz Slovākijas Tatriem. Sagatavošanās posmā daudz būros pa Internetu un dažādu rakstveida literatūru. Šeit uzreiz saku lielu paldies visiem, kas pirms manis par Slovākiju un Poliju varenajā vispasaules tīmeklī visu ko labu un ne tik labu sarakstījuši (tai skaitā arī “draugos”). Tāpat no sirds pateicos Zeltītei, kuras padomi man ļoti noderēja! Sākotnēji bažījos par grupas komplektēšanu, jo no tā, vai izdosies iecerētais, daudz kas finansiālajos jautājumos atkarīgs tieši no veiksmīgas grupas sapulcēšanas. Šeit savukārt saku paldies cilvēkiem, kas man uzticas un cenšos viņus nepievilt. Priecīgi uzsmaidot, pateicos arī portālam “www.draugiem.lv”, jo apmēram ceturtā daļa grupas tika savākta tieši šeit! Labi, pietiks par gatavošanos. Galu galā autobuss gandrīz vai tik pilns, cik sākumā iecerēts, no Burtniekiem caur Valmieru un Rīgu uzņēma kursu Slovākijas virzienā. 1. diena – Lietuva, Polija. Jau turpceļā varu piekrītoši māt ar galvu Inta Indriksona šeit “draugos” izteiktajam viedoklim, par to, ka, ja izdotos kādam datorfanam digitalizēt Poliju, vislabākais būtu pielietot dažu labu darbību ar klaviatūras taustiņiem. Vislabāk jau “Select” un “Cut”. Ja ne visai Polijai, tad līdz Krakovai gan. Vienīgi Varšavu varētu pasargāt no šis operācijas… Kamēr teleportēties nemākam un Polija tomēr nav digitāla parādība, ceļojumos ar sauszemes transportlīdzekļiem nākas un nāksies ar to sadzīvot. Iebraucot Polijā, Suvalki un Augustova vēl ir visnotaļ simpātiskas pilsētiņas, bet tālāk viens vienīgs vienmuļš skrējiens tik uz priekšu. Nesoties cauri poļu zemei, jau pavisam drīz acīs sāk durties neskaitāmās reklāmas. Tā vien šķiet, ka tas nav nekāds riktīgs poļu pans, kurš savas mājas pievārtē nav izkāris kaut jel kādu piedāvājumu kaut ko pārdot vai izpalīdzēt. Nedaudz pēc desmitiem no rīta izbraucām no Valmieras, bet starp naksnīgās Varšavas reklāmu ugunīm klāt arī vienpadsmit vakarā (pusnakts pēc mūsu laika). Mūsu plānos ir piestāšana kādā lielākā benzīntankā ar vēlmi baudīt labierīcības, iztīrīt zobus, nedaudz sagatavoties naktsguļai, jo plānots braukt visu nakti līdz pat Veļičkas sālsraktuvēm, bet pirmajā tuvinājumā kādā Shell nedaudz aiz Jankiem ciešam neveiksmi. Viltīgie poļi iekšā mūs nelaiž - pēc desmitiem durvis ciet un visa komunicēšanās tikai caur lodziņu. Pēc pārdesmit minūtēm esam pie BP benzīntanka, kur viss jau daudz cilvēcīgāk, var nomazgāt seju, kafūzī pat kaut ko iekost, ja ir tāda vēlme. Tālāk jau patiešām mūsu autobusā iestājas nakts. Cauri Čestohovai un gar Katovici braucam uz Veļičku, kas atrodas 15km no Krakovas. Salīdzinājumā ar braucienu caur Radomu un Ķelci gan iznāk zaudēt 70 km, bet ceļš toties tāds, ka atliek tik spiest pedāli grīdā. 2. diena – viss tikai sākas. Viss sākas labā nozīmē. Gandrīz 400km no Varšavas ir veikti ļoti ātri un pirms pieciem no rīta (apmēram stundu agrāk nekā plānots) jau piestājam pie Veļičkas sāls raktuvēm. Nakšņošana autobusā nav pats interesantākais, kas ceļojuma laikā var notikt, bet tam ir savs pamatojums. Šeit esam pirmie. Pēc laiciņa piebrauc vēl viena tūristu grupa no Latvijas. Ap septiņiem vaļā ir arī durvis uz labierīcībām. Tualetes strādā, bet krānā ūdens gan nav ne pilītes… Tas tāds nejauks pārsteigums visiem, kas cer zobus izpucēt un acis izmazgāt. Kad tauta jau ir paspējusi sakreņķēties, ūdens tomēr uzrodas. Es savukārt braši gaidu pie kases, kad varēšu iegādāties biļetes. Pie ārdurvīm uz soliņa tajā pat laikā jau krietnā rindā sēž gidi un gaida savu kārtu. Visiem vienādas uniformas un baltas ķiveres arī galvās. Viens no viņiem – tīri žiperīgs kungs gados, kas runā poliskā krievu valodā, pats man piesakās, ka varētu būt mūsējais un iesaka nesteigties ar foto biļetēm. Man, protams, tādas lietas divreiz nevajag teikt. Viss skaidrs. Pa to laiku visi nakts miegu veiksmīgi aiztrenkuši un ap astoņiem esam gatavi doties pazemē. Pie durvīm mūs skaita kā cāļus – nevienam liekam iesprukt nav lemts. Pases un citādus visādus dokumentus gan nepārbauda, bet esam visu godīgi samaksājuši. Vai 38 zloti no pieaugušā un 22 no bērna (7 un 4 Ls mūsu naudiņās) par to, kas zemes dzīlēs redzams, ir daudz vai maz, lai spriež katrs pats, kas tur pabijis. Šahtas, ejas, pazemes zāles, ezeriņi un skulptūras līdz pat 135m dziļumam (vēl tālāk tūristus nelaiž). Manuprāt gana interesanti. Vismaz reizi mūžā šeit der pabūt. Ja nu gadījumā prāts ir galīgi skeptisks, tad plaušām jau nu noteikti labums tiks – dažādas slimīgas neradības te nedzīvo. Ar liftu, kuru ieraugot sākotnēji šķiet, ka tādā krātiņā jau nu noteikti vienlaikus astoņiem cilvēkiem nav lemts satilpt, bet pēcāk izrādās, ka var, 40 sekundēs pēc divu stundu nošķirtības no dienas gaismas atgriežamies virszemē. Tajā brīdī visiem top skaidrs, ka nakti autobusā murkādamies un rīta agrumā pazemē iesprukuši esam pareizi darījuši, jo augšā ļaužu ka ne saskaitīt, bet pulkstenis vēl tikai knapi 10 no rīta. Ļaujam savam autobusam un šoferiem stāvēt mierā paredzētās astoņas stundas un dodamies uz netālo Krakovu ar diviem mikroautobusiņiem, kas no pieturas atiet ne tikai pēc grafika paredzētajā laikā, bet arī jebkurā citā brīdī, ja vien ir ko vest. Pēc nepilnas pusstundas brauciena esam pie Vāveles pils. Iepazīt Krakovu pamatīgi, tas jau ir cits stāsts, - mēs aprobežojamies ar katedrāles aplūkošanu un pastaigu pa pils teritoriju, noiešanu līdz dzelzs pūķim, kas, iekārodams karaļmeitu, ir viens no galvenajiem personāžiem teikā par Krakovas vārda tapšanu un brīdi pa brīdim ar uguni mīl paspļaudīties vēl šobaltdien. Izstaigājam pāris vecpilsētas ielas. Šķiet, ka īstā Polijas sirds mājo tieši šeit. Skaista, omulīga vecpilsēta, daudz bāru, daudz tūristu un tam visam pa vidu jaušams kas aizķēries no senatnes un Polijas varenības. Norunātajā laikā divos pēcpusdienā autobusu stāvlaukumā Vislas krastā sagaidām savu busiņu un dodamies tālāk Slovākijas virzienā. Uz dienvidiem no Krakovas sākas pavisam cita Polija ar Beskidu kalniem un skaistām ainavām. Stāvāki kāpumi uz augšu rāda, ka mūsu autobusam nekaitētu mazliet niknāks motors, bet kāds ir, tāds ir un uz priekšu tiekam. Vēl pēc pāris stundām esam Hižnes (Chyžne) RKP. Diena slīd uz vakara pusi. Slovākija mūs sāk pārsteigt jau uzreiz aiz robežas. Tualetes?! Kas tās tādas?!? Tādas šeit nav. Pēc čaklas meklēšanas izrādās, ka ir, bet tikai vienā no krodziņiem pretējā ielas pusē. Tāpat iekšā netiksi – maksā vai nu 5 kronas, kas, ja godīgi, nav daudz, vai arī paņem pie letes aliņu un tad ej čurāt laimīgs tāpat vien par brīvu. Alus garšīgs, tāpēc otrais variants vienam otram no mūsu kompānijas tīkamāks. Var mēģināt iebrist arī tuvējā mežiņā, bet šajā gadījumā viens no vietējiem kļuva dikti dusmīgs. Nākošais, kas tūlīt aiz robežas pārsteidz, ir daudzās mazās bodītes. Bodīte, tas vēl tā, bet te gandrīz katra no tām ir lielāka vai mazāka alkohola tirgotava ar iespēju starp citu iepirkt arī ko bezgrādīgu. Kā gan lai nesāk domāt čehu kategorijās, kas uzskata, ka slovāki ir nelabojami žūpas? Uzreiz jāpiebilst, ka alkohola gatavošanas un lietošanas tradīcijas slovākiem patiešām ir spēcīgas. Pie Orāvas pils, kas gadu simtiem ir pletusies no pašas klints spices uz leju un izskatās iespaidīgi, piebraucam bez 10minūtēm sešos, t.i. 10 minūtes pirms vārtu slēgšanas, tādēļ iekšā neejam un braucam vien tālāk. Acis mielojas ar kalnu ainavām. Sameklējam Lučku ciematu un ūdenskritumu, kas tupat vien atrodas. Upīte tik maziņa, ka grūti viņu par tādu nosaukt, bet ūdens fantastiski dzidrs un pārsteidzoši zils. Pašam ūdenskritumam arī nav ne vainas. Šai dienai pietiekami labs noslēgums. Nav tālu arī līdz naktsmītnēm Liptovski Mikulašā. 3. diena – no rūķu valstības līdz mākoņiem. Pamostamies ar Zemajiem Tatriem aiz loga. Tos mazliet vairāk iepazīt ir mūsu ceļojuma 3. dienas mērķis. No Liptovski Mikulašas pa taisno dodamies iekšā Demanovas ielejā. Šeit karsta procesu rezultātā kalnos izveidojusies vesela virkne lielāku un mazāku alu. Divas populārākās no tām – Demanovas ledus ala un Demanovas Brīvības ala (Demanovska jaskina slobody). Mēs piestājam pie otrās. Lai nokļūtu līdz ieejai, minūtes desmit pa taciņu jākāpj kalnā. Paspējam tieši laikā, jo tiklīdz esmu nopircis biļetes, varam doties stalaktītu, stalagmītu un stalagnātu pasaulē. Esmu iegādājies arī dažas fotografēšanas atļaujas, bet bildējam visi, kam nav slinkums. Gids arī ir tikai tā, lai mēs neaizklīstu, kur nu kurais. Par alu burvību stāsta mehāniskā balstiņa krievu valodā. Es no teiktā daudz ko nedzirdu, jo esmu iekritis fotografēšanas azartā. Ja vajag kādu tuvplānu, tad vairumā gadījumu ar zibspuldzi, ja kaut ko tālāku, nekas cits neatliek, kā turēt rokas mierā un ņemt bez zibspuldzes. Fotografēju daudz un pēc tam mājās, izvētījot saražoto, jāsecina, ka šis tas ir arī sanācis. Katrā ziņā Demanovas alu labirintos ir skaisti un dažbrīd šķiet, ka trūkst vienīgi rūķi. Kad iznākam virszemē, diena jau manāmi iesilusi, spīd saule un ir jauki, silti. Notestējam visu, kas nu mums vēl pa ceļam uz autobusu gadās – tualetes (tīri labas), vārītu kukurūzu ar sāli (īpatnējs, bet ļoti sātīgs paēdiens), alu (alus slovākiem apmēram tāds pats, kā mums), izpētām suvenīrus – pats par sevi saprotams, ka galvenā tēma te ir dažnedažādi akmeņi – krellēs, rokassprādzēs, tāpat vien. Ap vienpadsmitiem turpinām ceļu Zemo Tatru otrās augstākās virsotnes Hopoka (Chopok, 2024m) virzienā. Nav jau nekur tālu. Kilometrus piecus mūsu autobuss cīnās pret kalnu un tad esam arī pie pirmā stāvlaukuma vietā, kur ceļš met asu līkumu. Kur autobusu novietot īsti neredzam, jo viss jau pilns, kartē pacēlāji sazīmēti kādi četri, tādēļ ripinām vien tālāk. Drīz vien izrādās, ka no tā nav nekāda jēga, jo darbojas tikai pirmais pacēlājs, kuram mēs sākumā pabraucām garām. Atgriežamies, vienu kaktiņu savam autiņam arī atrodam un dodamies uz pacēlāju. Pacēlāji ir sešvietīgi sēdekļi ar priekšā nolaižamu stiklu lietus vai vēja gadījumā. Esam sevi ierindojuši slinko tūristu skaitā, tāpēc līdz kādiem 1800m traucam augšā kājas bezdarbībā viegli šūpodami. Pa ceļam viena pārsēšanās vienkāršākos, divvietīgos sēdekļos. Vienai otrai mūsu grupas dāmai, ieraugot tos, sirds tā vien šķiet, ka iegāžas vēderā, un vajag kādu drošu kompanjonu, pie kā pieturēties. Gaisa temperatūra manāmi nokritusies un arvien saprotamāki kļūst tie pretimbraucēji, kas silti iečunčurojušies savu vējjaku apkaklēs… Tuvāk un tuvāk virs mūsu galvām veļas svina pelēku mākoņu vāli. Kad izrāpjamies no augšējā pacēlāja, tie ir mums turpat blakus. Interesanti ir atrasties pie pašas mākoņa maliņas un raudzīties, kā mākoņu plunskas trenkājas tev apkārt visos iespējamos virzienos. Temperatūra jau tik zema, ka lieks nešķiet nekas no drēbēm, kas mugursomā līdzi paķērušās. Nedaudz līdzjūtīgus, nedaudz zobgalīgus smīnus izpelnās Karlīnes un Katrīnas plikie stilbi. Jā… vasara ir palikusi tur lejā… Arī Tīnim (ir mūsu grupā arī viens igauņu puisis) mugurā nav nekas vairāk kā tikai krekliņš ar īsajām rokām, tādēļ loģisks šķiet viņa lēmums augstāk vairs nedoties. Pārējie, kam drēbes mugurā mazliet vairāk, pa akmeņiem klātu kalnu taku dodas iekšā mākonī pretim Hopoka virsotnei. Cik tālu vēl jākāpj gan nav īsti skaidrs, jo pēc apmēram 300 metriem sākas viena vienīga pamatīga migla. Pēc dažām minūtēm neziņu kliedē uzraksts uz takas akmeņiem “800m”. Nu viss tā kā būtu skaidrs, bet prāts samezglojas brīdī, kad šķiet, ka nu jau ir virsotne ar visu koka stabu, kam piesista metāla plāksne ar uzrakstu “Chopok 2024” un taka aizved lejup miglā. Kur vairs tālāk?! Bet rakstītais uz takas vēsta, ka vēl pārsimts metrus jāiet… Vējš plucina drēbes, mākoņa miglā uzrodas un pazūd pārsteidzoši daudzie tūristi. Sajūta tāda, ka tu riebīgas novembra dienas pievakarē atrodies kādā Rīgas parkā, vienīgi koku nav. Nē, sajūtas tomēr ir savādākas, neskatoties uz drēgno laiku, brīnišķīgas, mazliet nereālas, jo prāts saka priekšā, ka tu esi nokļuvis kaut kur citur! No vienas puses gribas spļaudīties par to, ka neko nevar redzēt un kāds gan būtu skats, ja mākoņi paklīstu, no otras – ir vieta, kur iztēlei pacelties spārnos. Neko nevar redzēt, bet gribas ticēt, ka norāde, kas vēsta par soļus astoņdesmit tālāk esošo “Kamenna chata”, nemelo. Kalna galā esmu sagaidījis savu māmiņu tādēļ izlemjam paieties vēl mazliet un izpētīt, kas gan labs šajā Akmens namiņā rodams. Tikmēr Katrīna arī jau ir devusies uz priekšu meklēt īsto kalna virsotni, jo ir aizdomas, ka pirmā nav īstā. Šeit ir nepieciešama neliela atkāpe skaidrojumam par mūsu grupas sastāvu. Starp trīsdesmit deviņiem braucējiem mūsu grupā ir divas Katrīnas (viena no tām, pēdējā pieminētā, mana paša meita), divas Karlīnes, divas Annas un veselas četras Daces! Pēc dažiem soļiem no miglas patiešām iznirst Simpātisks kalnu namiņš. Tas izrādās viens svētīgs patvērums, kur piesēst starp daudzu tautību kalnu kātotājiem un iedzert siltu tēju. Fantastiski garšīga! Tas nekas, ka mūsu naudiņās gandrīz latu maksā. Uz brīdi pat piemirstu par īstās virsotnes meklējumiem un Katrīnu, kurai arī tepat vien kaut kur jābūt. Jā! Tas tik ir mākonītis! Kad apsildīto degunu izbāžu no siltuma un aizeju ap stūri sirsniņmājiņas meklējumos (arī tā miglā atrodas!), tupat dažus metrus tālāk pamanu milzīgu akmeņu krāvumu. Parāpjos pa to un man top skaidrs, ka tā nu lūk patiešām ir Hopoka virsotne! Pašam gandrīz smiekli sanāk. Kā ezītis miglā, nudien! Pēcāk atmiņā ataust arī fotogrāfijas, kurās redzamas abas virsotnes un starp tām kalnu namiņš. Nenodarbojos ar lieku ekstrēmismu, jo kājās parastas sporta kurpes vien esmu uzvilcis, sameklēju mammu un pa taciņu dodamies uz īsto virsotni. Pretī nāk Katrīna, kas mūs kalna galā jau pārgaidījusies, nosalusi, noskaitusies, sakreņķējusies un vairs ne runāt ar mani negrib, ne vēlreiz virsotnē atgriezties… Es viņu saprotu un jūtos kā viens trakot štruntīgs tēvs… Pats sevi rāju, bet ko nu vairs. Toties ar mammu gan abi esam kalna galā un tas ir kaut kas vienreizējs. Par savu mammuci man milzīgs prieks, jo viņai kā nekā pavisam drīz 75 gadu jubileja! Savulaik gandrīz visus padomijas kalnus izstaigājusi. Nav Tatri ne Kaukāzs, ne Tjanšans, tomēr vienreiz par neatminamiem laikiem abi kopā, lai arī uz atvieglotiem noteikumiem (pacēlāji), par ko mamma dikti smaida (sak, kas nu tā par kalnu pievārēšanu!…), tomēr abi kopā esam mākonī 2km virs jūras līmeņa vietā, no kuras augstāk vairs nav kur rāpties. Vienīgi žēl, ka šeit nav arī tētis, kas ar sāpošu potīti kāpa cik jaudāja, bet tomēr kādu pus kilometru pirms virsotnes izšķīrās tālāk vairs neiet. Kalna galā šokolāde, fotopauze un tad jau arī kāpiens atpakaļ lejā. Pēc kāda brīža atkal parādās mākoņa maliņa un zem tās Demanovas ieleja, aiz kuras saulītē gozējas Liptovas ūdenskrātuve. Tur lejā ir vasara! Pēc iepazīšanās ar Hopoku pievakarē dodamies uz Bešenovas termālajiem baseiniem. Oooo! Iemērkties 38 grādus siltā ūdenī un skatīties uz netālajiem kalniem, atceroties dienā piedzīvoto, tas ir kaut kas varen labs! Tiem, kas šeit cer uz šļūkšanu pa trubām, nākas mazliet vilties. Trubas ir, bet pa vienu no tām vieglāk ir celties kājās un skriet lejā nekā mēģināt aizšļūkt līdz galam… Toties vienkārši mērcēties mīlošos gaida kāds cits patīkams pārsteigums. Vienubrīd pie kāda no baseiniem iznāk četri vīri ar vijolēm un laiž vaļā tādas melodijas, ka vai! Cilvēki klausās, dungo līdz, aplaudē. Mana dvēsele aizplīvo kaut kur starp kalniem un mākoņiem!… Naktsmītnes mums vēl pārdesmit kilometrus aiz Popradas, tādēļ jābrauc vairāk kā stundu. Priecējam acis ar ainavām, kas paveras abpus autobusam, braucot pa Tatru ieleju. Diena pamazām izgaist un naktsmītnēs Vernarā ierodamies jau pa tumsu. Vēl tikai vakariņas ar varen garšīgu zupu (tās nu gan slovāki gatavot prot) un ejam pie miera, jo nākamā diena mūs gaidīs ar jauniem piedzīvojumiem. Ceru, ka saņemšos un tos, kas spēj izlasīt manis rakstīto, drīzumā iepriecēšu ar mūsu ceļojuma apraksta turpinājumu, kurā pastāstīšu par Dobšinas ledus alu, vējiem Spiškas pilsdrupās, diezgan ekstrēmu pārgājienu pa Slovākijas paradīzes takām, laipām, trepēm, līdz kājas vairs netur. Uzrakstīšu arī par redzēto Augstajos Tatros, par to, ar kādu degvielu strādā Dunajecas plostnieki, kur labāk nešķērsot robežu un kā pa ceļam nosvinēju savu četrdesmito dzimšanas dienu. Dalīšos arī vēl dažās pārdomās par Poliju, pacentīšos izdarīt dažus secinājumus un galu galā varbūt izteikšu arī kādu gudru padomu. Gaidiet turpinājumu!

Slovākijas Tatri. Daļiņa manis palika tur…

Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem