Fimmvörðuháls izvirdums
|
Ieva Marga
|
Mūsu kopīgās apaļās dzimšanas dienas rītā Jons man gultā nepasniedz vis kafiju, bet trakas ziņas. Naktī atveries krāteris mums vistuvākā ledāja sānos, tieši pāri skaistajai Fimmvörðuháls takai. Nu, Dabasmāt, paldies tev par dāvanu!
No bīstamās zonas iztramdītie fermeri pārlaiduši nakti kurš pie radiem, kurš tepat ciema skolā. Tagad rīta gaismā redzams, ka lielas briesmas nevienam nedraud un visi aizbraukuši māja barot govis. Islandē tikmēr plosās drošības dienesti, šoseja slēgta, gaisa telpa slēgta, masu saziņas līdzekļi vārās un skaidrs, ka nekas nav skaidrs. Pilns ciems ar žurnālistiem. Pats ledājs satinies mākoņos un nerāda ne dūmu.
Kaut kā aizvadām dienu pa Reikjaviku, vakarā atgriežamies mājā un braucam iekšā Fljótshlið ielejā. Debesis ir skaidras un tumšas. Pēc pusstundas brauciena pa ceļu un neceļu ieraugu liesmas kā brīnumsveces kalna nogāzē, apmēram 10 km attālumā.
Pēc nedēļas izvirdums ir puslīdz apzināts. Tas izradās ne vien mazākais un skaistākais pieredzējušu ļaužu atmiņās, bet arī ļoti tīrīgs. Nav ne pelnu mākoņu, ne fluora piesārņojuma ūdenī, kas pirms 300 gadiem noindēja visus lopus. Taka ir atvērta visiem, kas uz savu risku grib redzēt izvirdumu tuvumā. Mūsu ir daudz.
27. marta rītā saģērbjamies un braucam uz Skógafoss ūdenskritumu. Te sākas viens no pasaules skaistakajiem vienas dienas pārgajieniem – vispirms taka iet gar upi, kur 7 km garumā un 400 m augstumu starpībā redzami kādi 25 ūdenskritumi. Pēc tam tā ved starp Eyafjallajökull un Mýrdalsjökull un tad lejā uz skaisto Þórsmörk ieleju, viss kopā apmēram 9 stundas. Tagad tieši pusceļā takai pāri plūst lava un gāžās vairāk nekā 100 m dziļā kanjonā.
Jons grib braukt pāri ledājam ar džipu, bet man šodien ir lielā varēšana un pierunāju viņu kāpt ar kājām.
Pirmās divas stundas kāpjam stāvus kalnā slapjām mugurām. Skaistā daļa ir pieveikta, sākas bezgalīgas ieplakas ar sasalušu sniegu. Ziemeļvējš griež sejā kā motorzāģis. Uzvelkam gūguļus un maskas un iespītējam klimatam. Stampājam sniegu vēl divas stundas, neredzam ne dūma grīsti, tikai baltums kļūst arvien melnāks. Un tad – ieraugu melnu akmeņu strūklaku. Pēc mirkļa pa vējjaku sāk pakšķināt pelnu lietus – mazi, melni un asi graudiņi. Pārkāpjam pēdējo valni un ieraugām pilnīgi nereālu skatu. Pa labi – zilas debesis un baltas virsotnes līdz pat apvārsnim, miers un sastingums. Pa kreisi sapūsts melns pelnu kalns, no tā šļācas uguns strūklas. Starp brūniem lavas vaļņiem vietvietām ceļas balts tvaiks. Vulkāns pukst kā vilnis pret klinti vidēji 40x minūtē. Pa ieleju braukalē megadžipi, sniega ragavas un pat dzelzpautu puikas ar krosa močiem. Gaisā kā mušas virmo lidaparāti. Mazai baltai lidenītei gadās piespiedu nolaišanās, par laimi, drošā attālumā. Aparāts čupā, pilotam nekādas vainas, labi, ka tā.
Vulkāna karstums sajūtams tikai divu soļu attālumā no lavas sienas. Kad uzpūš stiprāks vējš, brūnie akmeņi atkal iegailējas sarkani. Mums par prieku no spraugas izplūst īsta lavas upe kā sarkana mēle. Sasildu nosalušās rokas.Salasu svaigi ceptus lavas gabaliņus. Vai tiešām tas notiek ar mani?
Lejupceļš ar vēju astē un skatu uz jūru ir garš, bet viegls. Pa labi riet saule, pa kreisi lec pilnmēness. Sniegs ir atkal balts, atgriežamies realitātē. Jons sola kādu nakti uzvest mani augšā ar mašīnu.
Ar vulkāniem neko nevar zināt. Šis te var nomierināties pēc nedēļas vai pēc diviem gadiem. Ja esat braucēji, brauciet labāk drīzāk!
