Maroka 2010! Nobeigums.
|
Laura Omm
|
Hamama apmeklējums- kautrās latvju jaunuves
Nakts no Quarzazat uz Agadiru man šķiet īsāka, nekā nakts brauciens pirms pāris dienām uz otru pusi. Šoreiz gan man jāieņem vienu konkrētu gulēšanas pozu un iespējas kustēties un izvērsties ir minimālas, jo vienā pusē man Agata, kura ik pa laikam izdomā savu galvu novietot man uz pleca, bet otrā pusē kāds marokānis, kurš gan krāc, gan grozās, gan pēta sava mobīlā saturu un sēž, kājas tik ļoti iepletis, ka man nākas saspiesties šauri pri šauri savā beņķī.
Uzspraužu uz kakla piepūšamo kakla spilvenu, iestūķēju ausīs iPod austiņas un „aizlidoju”.
Brauciena laikā 6x izdodas noklausīties iPodā savu mīļāko albūmu. Kakla spilvenu noņemu un saloku īsi pirms autoostas. Izrādās neesam Agadirā, bet ciematiņā turpat blakus pilsētai. Tālāk jāņem taksis. Ir agrs, zvanam Ali, kurš ar manu zvanu tiek izrauts no migas un ar taksistu sarunā, kur mūs jāaizved. Braucam minūtes 10. Savācam Ali pilsētā un laižam uz Tagazoud – vietu, kur mēs ar Agatu paliksim.
Pa dubļiem aizbrienam līdz hipiju mājai. Tā ir interesanta 3 stāvīga māja, apdarināta ar dekoratīviem akmeņiem un oļiem, ar terasi uz jumta un skatu uz okeānu. Ali īrē istabu 1 stāvā. Tur arī nobāzējamies. Džeks pasaka, ka ies gulēt un, lai neliekamies traucētas - esam pārāk agri viņu izrāvušas no gultas. Pulkstenis rāda apmēram 9.00 no rīta.
Mēs ar Agatu jau vakar nolēmām, ka šodien iesim uz hammamu (pirti) mazgāties, jo jūtamies smilšainas, dubļainas, galīgi netīras. Prasam Ali kur ir hamams, šis norāda miesta virzienā un saka, lai pajautājam jebkuram pretimnācējam.
Došanās uz hamamu sanāk diezgan ilga, jo kā izrādās, tas atrodas ciema otrā galā. Cerot, ka gan jau aiz nākamā stūra beidzot būsim galā, noeejam kājām vairākus kilometrus. Beidzot arī esam galā. Ejam iekšā, pie ieejas kasē samaksājam latu. Nākamais kontrolpunkts ir drēbju un mantu glabātava, kuru pārvalda 3 vietējās sievas. Viena, ļoti druknas miesasbūves sievišķe, sēž lotosa pozā uz galda un mūs kārtīgi nopēta, otra liek novilkt apavus un izsniedz mums gumijas pirts čības. Turpat apkārt pilns ar pusplikiem marokāņu sievišķiem un bērneļiem. Tā ir priekštelpa, kur viņi ģērbjas, slaukās un ieziežas ar krēmiem. Visu acis pavērstas uz mums. Tiekam „izstudētas” no galvas līdz pat papēžiem. Sākam izģērbties. Esam tākā mazliet sakautrējušās no tik uzstājīgiem skatieniem un ietinamies mūsu pludmales lakatos. Lotoza pozas tante sēž uz galda un iesmejas, rāda ar pirkstu uz mūsu lakatiem un liek saprast, ka te visi nūdisti un „savējie”. Tantes nosmejas, ka mēs kautras daiļavas un gan jau nometīsim kankarus, kad tiksim karstumā. Mums liek paņemt katrai lielu, zilu spaini un mazu spainīti. Paņemam un dodamies mistisku baltu durvju virzienā, kuras ik pa laikam atveras un aizveras, milzu garaiņu mutuli līdzi paraujot. Veram baltās durvis un mūsu skatam paveras tvaika pilna, balti izflīzēta, karsta telpa un kādi 50 melnu acu pāri, kuri veras mūsu virzienā.... Uz grīdas ir sasēdušas ap 30 vietējās sievietes – dažāda vecuma, miesasbūves un miesaskrāsas un ap 20 bērneļi, kurus sievietes cītīgi berž. Pamanām kādu lietu – visām ir apvilktas apenes. Mēs saskatāmies – zem mūsu lakatiem esam plikām pakaļām.... kā jau pirtī pienākas. Satveram savus spaiņus ciešāk un izmūkam pa durvīm ārā uz priekštelpu. Lotoza pozas sieviņai rādam, lai padod mums mūsu somas no plaukta. Izķeksējam apenes, kautri apģērbjam. Visas trīs vietējās pirts darbones kārtīgi nosmejas. Kāds prieks, ka citam ir jautri. hehe .
Esam nokomplektējušas sevi un dodamies atpakaļ tvaika telpā. Saskatam, ka aiz pirmās telpas ir vēl viena telpa. Rāpjamies pāri sievišķu un bērnu galvām, turot līdzsvaru un cenšoties kādam ar spaini pa galvu netrāpīt. Nonākot otrajā telpā, atklājas, ka tur ir tikai ap 30 acu pāru. Izrādās ir arī trešā telpa. Naski speramies uz to. Telpa ir pustukša, ieņemam katra savu kvadrātmetru uz flīžu grīdas un stāvam rindā pie ūdenskrāniem. Pa karsto krānu nāk tik verdošs ūdens, ka es apdedzinu pirkstu to taustot. Salejam pilnus spaiņus ar ūdeni un tad seko ilgi gaidītā mazgāšanās. Hamamā ir ļoti karsts un mitrs gaiss. Sajūtas interesantas – esam vienā lielā „vannā” kopā ar čupiņu vietējo sievišķu, kuras turpat i beržas, i skujas, i skalojas, i mūs nopēta. Bet pēc mazgāšanās jūtamies kā no jauna piedzimušas – beidzot tīras. Satinam matus un seju lakatos, lai ejot kājām atpakaļ, galā nonākot atkal nebūtu netīras, jo ceļš ir putekļains un katra mašīna, kas pabrauc garām, saceļ tādu putekļu vētru, ka knapi paelpot var.
Diena Taghazoud. Okeāns.
Pamodinam Ali. Īpaši apmierināts viņš nav, ka esam jau tik fiksi atpakaļ, bet tomēr smaidaJ. Kādas pāris stundas nedaram neko – pļāpājam, izpētam safočētās bildes, relaksējamies. Ārā sāk līt lietus un pat iziet pastaigāt nav iespējams. Sāk mainīties istabas personāži – nāk un iet vietējie, uzrodas pāris ārzemnieki – ceļotāji. Tā – neko nedarot pavadam visu dienu. Pagalmā stāv aizvēsturiska kemperu piekabe, kurā dzīvo hipiji. Arī kāda vientuļa 60 gadīga hipijtante, kura stāstīja, ka viņi no kalniem tagad nākuši uz ieleju uz pāris dienām, jo kalnos baigās lietavas. Tante baigi foršā – vislaik dzied un smaida un skraida pa pagalmu, pa lietu. Pozitīva.
Pusdienās pasūtam no tirgus kūpinātas zivis. Gardas gan! Ap vakaru telpa jau pilna ar vietējiem marokāņiem. Hipijs tin vienu kāsīti pēc otra un vienmēr atceras arī mums iedot notestēt vai labs sanācis. HeheJ. Vakariņām sametamies kopā naudiņu un aizsūtam vienu marokāni pēc produktiem. Vietējie taisīs tažīnuJ. Tažīns sanāk varen gards un tiek baigi fiksi nolopsēts. Ēdam, protams ar rokām, bez instrumentiem. Mēs ar Agatu jau iepraktizējušās un tīri prasmīgi uz maizītes protam uzķert ēdamo no lielā šķīvja. Kādam angļu tūristam ar to ir palielas problēmas un viņš šņakarējas pa šķīvi, acis pārgriezis un cenšās izkasīt ar pirkstiem ēdienu, kas neatrodas viņa „zonā”, par ko saņem aizrādījumu no vietējiem, lai nebakstās pa visu trauku.
Laukā lietus rimies, ir jau vēls, bet Ali man piedāvā aiziet līdz okeānam. Cik romantiski, ne?:) Okeāns turpat blakus, bet, lai līdz tam tiktu, nākas gandrīz kājas izlauzt, jo vētra saskalojusi krastā daudz zarus, akmeņus un jūras mēslus. Lieki piebilst – āra mākslīgais apgaismojums tur neeksistē, nākas paļauties uz mēness gaismu, savām acīm un drošu roku, kura stingri turēja un neļāva iegāzties grāvī, pa kura pašu malu gājām. Okeāns pa pirmo! Mēness apspīdēts. Sēdējām krastā, pļāpājām. Uzzinājuļoti daudz informācijas par vietējo ikdienu, par islamu, par puišu un meiteņu attiecībām, par pieaugušo attiecībām, par Marokas 2 dažādām pasaulēm – muslīmiem sirdī, kuri dzīvo savā reliģijā un tiem, kuri melo paši sev, kuri aizmirsuši par savu kultūru, kuri degradējušies utt. Pļāpājam un pamanam, ka esam prom diezgan ilgu laiku un ir jāatgriežas pie pārējiem, lai nerastos nepamatotas tenkas par manu tiklību un reputāciju. Cik mīļi :D :D
Atgriežamies mājās, Agata stāv koridorā zilizaļu ģīmi, saka, ka neies atpakaļ, jo šai no dūmiem jau nelabi metas. Paveram durvis – jā, viss piesmēķēts tā, ka istabā cirvi varētu pakārt. Hipijs jau atrodas citā pasaulē, jo dīvaini plivinās pa istabu. Nepagāja ne stunda, kad visi marokāņi bija prom, katrs pa savām mājāmJ . Nakti pavadījām zilizaļo dūmu istabā.
Nākamajā rītā Ali paziņoja, ka šim jāstrādā un nebūs 2 dienas pilsētā. Mēs nolemjam 2 naktis palikt pie mūsu pirmā hosta Monīza, kurš piekrīt, apmaiņā pret to, ka palīdzēsim šim dzīvokli iztīrīt. Esam ar mieru. Ali 10x pārjautā vai mūsu pirmais hosts ir drošs un vai viņam var uzticēties. Apliecinam, ka viņš ir labs cilvēks. Aizdomu pilns par to vai tiešām pie tikla marokāņa paliksim (jo redzēja bildes, ka pirmajā vakarā vīnu dzērām... „vīns cilvēkus padarot crazy un vīnu dzert ir ļoti slikti....”), Ali mūs izsēdina no takša Agadiras centrā un apsola mūs pēc 2 dienām satikt pirms mūsu aizlidošanas.
2 dienas dzīvojam „zaļi”. Monīzs mums uztic dzīvokļa atslēgas, nākam un ejam kad gribam, gozējamies pludmalē, sauļojam degunus. Es pirmajā dienā tā nodegu, ka Monīzs vakarā nosmējās vēderu turēdams, ka var redzēt, ka mums saules pietrūkst pamatīgi.:) Cik jautri... ha.
Monīzs ir labs – viņš šoreiz mums atvēlēja ar Agatu savu divguļamo gultu,bet pats iekārtojās uz dīvāniņa. Izguļamies fantastiski. No rīta abas ķiķinam, ka džeks pirmais nomodā, skraida pa istabu uzvalkā un ejot uz darbu, kā tētis, novēlēja mums jauku dienu uzsedza mums pa virsu savu segu-pledu, lai siltāk. :D
2 dienas nedarījām nekoJ Pārtikām no apelsīnu sulas (es to par sevi.... jo Agata štopēja tā, ka es joprojām brīnos, cik viņai kunģis liels, lai to visu iekšā dabūtu), saules, okeāna....
Pēdējā diena. Mantas sakrāmētas. Esam apdegušas, bet smaidīgas. Ali zvana un saka, ka ir Agadirā, lai atbraucu ciemos pie šama. Laiks līdz ļoķenei vēl pāris stundas, kamēr Agata pucējas, ķeru taksi un dodos cauri visai pilsētai ciemos. Agata nav īpaši apmierināta ar to, ka atstāju viņu vienu.
Patusējam viena drauga mājās, papļāpājam par to, ko esam darījuši pa 2 dienām un pamanu, ka palicis pavisam maz laika līdz lidmašīnai. Agata jau satraukusies par to, kur esmu un kad būšu atpakaļ. Nomierinās, mani pie Monīza dzīvokļa durvīm ieraugot. HeheJ.
Mums ir sarunāts transports, kas aizvedīs uz lidostu.
Skumji. Pārāk ātri pagāja 2 nedēļas.
Negribu atgriezties aukstumā un sniegā.
Atvadas.
Es atgriezīšos.
