Oh, Paris, Paris!!

  • 2 min lasīšanai
  • 9 foto
Nekad līdz šim Eiropa nav bijusi tik tuvu un tik pieejama. Kopā ar trim draudzenēm šīs garās novembra brīvdienas izlēmām pavadīt Parīzē un Luksemburgā. Ceļš līdz Parīzei mūs veda caur Hānas lidostu Vācijā un Luksemburgu – Hānā mēs piezemējāmies ar tikko Latvijā ienākošo Ryanair, savukārt no Luksemburgas tālāk veda trīsarpus stundu garš vilciena brauciens, un iespēja satiks sen neredzētu draudzeni. No visām 5 atvaļinājuma dienām Parīzei bija atvēlētas nepilnas trīs. Otrreizējam pilsētas apciemojumam pilnīgi pietiekami. Jau pašā brauciena sākumā apjautām, cik svarīgi tomēr ir apbruņoties ar pašu nepieciešamāko informāciju – viesnīcu bijām jau norezervejušas no Rīgas, taču kaut kā bija piemirsies izdrukāt un paņemt līdzi precīzu viesnīcas adresi. Vienīgais ko atcerējāmies bija aptuvenais rajons un viesnīcas nosaukums. Sākotnēji ieradāmies nepareizajā viesnīcā, kur savukārt neviens īsti nezināja (vai tikai negribēja teikt), vai apkaimē ir vēl kāda. Tā nu ar visām lielajām somām meklējām tuvāko interneta kafejnīcu lai pārbaudītu rezervācijas un viesnīcas adresi. Par laimi ilgi nebija jāmeklē un atviegloti nopūtāmies, kad izdevās atrast pareizās viesnīcas adresi, kas izrādījās....... blakus Interneta kafejnīcas mājai. Viesnīcu bijām atradušas Monmartras rajonā, netālu no skaistās Sacre Coer bazilikas, kā arī slavenā Moulin Rouge rajona. Pirmais vakars bija ieplānots tikai kā neliela iesildīšanās pastaiga, tomēr sākot staigāt no vienas mazās Monmartras ieliņas uz otru, nemanot nonācām centrā, un tad jau līdz Eifeļa tornim vairs nespējām neaiziet. Kopš brīža, kad tad pirmo reizi pavīdēja caur dzeltenīgajām rudens lapām, un līdz brīdim, kad piegājām tam pavisam klāt, pagāja gandrīz stunda – ne tikai attālums bija mūs sākotnēji apmānijis ar savu tuvumu, bet arī sajūsma par zeltaini izgaismoto dzelzs torni, kas savās dzeltenajās un apaļajās stundās mirgojošajās uguntiņās lika apstāties ik uz soļa un vilt laukā fotoaparātu, lai ekperimentētu ar nakts fotogrāfiju radīšanu. Protams, sasniedzot slaveno sirmgalvi, kas savu simtgades jubileju bija nosvinējis pirms piecpadsmit gadiem, pakļāvāmies vispārējam spiedienam un notiesājām kārtīgas franču pankūciņas un iedzērām karstu kakao pavēsi vējainā vakarā. Lai arī daudziem arī mūsdienās Eifeļa tornis šķiet nepievilcīgs, tā skaistās formas ir vienkārši nepārspējamas un tas nenoliedzami kļuvis par atpazīstamāko Parīzes simbolu. Tāpēc tikai sākotnēji izbrīnīja fakts, ka torņa pakājē patrulē vairāki bruņoti vīri, kas arī mūsu četrotni aplūkoja no samēra tuvas distances, kad centos savu fotoaparātu nostādīt uz nelielām kājiņām Eiefeļa torņa pakājē – skats droši vien bija samērā komisks – kāda tumšā tērpusies būtne trīs citu dāmu pavadībā nometusies teju četrrāpus un kaut ko piņķerējas ap kādu saini – iespējams, ka no attāluma izskatījāmies ne tikai komiski bet arī nedaudz aizdomīgi. Pastaigājoties no ielas uz ielu, no rajona uz rajonu Parīze nebeidz vien pārsteigt ar savu dažādību - mazās Monmartas ieliņas ar apzīmētajām sienām, mākslinieku apdzīvotajiem laukumiem tā vien aicina turpināt riņķot no vienas ieliņas uz otru, kurpretī milzīgi plašie Elizejas lauki ar iespaidīgajām ēkām rada majestātisku un vēstures pilnu iespaidu. Pasaulē lielākā karaļnama ēka, kurā patreiz ievietojies viens no lielākajiem muzejiem Luvra vien ir tik liela, ka lai tai pilnībā apietu riņķi ir jāmēra veseli pieci kilometri. Un tā ir tikai viena ēka!!! Jau sākotnēji vairāk vai mazāk bijām nolēmušas, ka laika trūkuma dēļ Luvru šoreiz neapmeklēsim, tā vietā izvēloties mazāko, tomēr nebūt ne sliktāko Orseja muzeju, kas izvietojies gandrīz iepretim Luvrai tikai Sēnas otrā pusē. Bijām plānojušas arī paraudzīties uz naksnīgo Parīzi no Pompidū centra jumta, kā mums bija ieteikusi Parīzē dzīvojošā paziņa, tomēr šo atrakciju nokavējām par vairāk minūtēm, un muzeju sasniedzām dažas minūtes pēc muzeja slēgšanas- vismaz palika vēl kāda lietiņa nākamajiem apmeklējumiem. Jau pēdējā dienā mums paveicās ar laiku – un lai gan bija samērā vēss, baudījām saules starus Luksemburgas dārzu parkā, ar pīlēm, baložiem un sagatavotajām siermaizītēm. Diemžēl saules stari nebija pārāk sasildījuši dzelzs krēsliņus, kas izlikti gar visām dobēm un strūklakām. Lai arī saulīte bija patīkama, tomēr daudz patīkamāk šķita sameklēt kādu vietiņu, kur ne tikai var sasildīties ne tikai no ārpuses, bet arī ko siltu pamielot arī iekšēji. Tā nu pilnīgi nemanot bija pienācis mūsu Parīzes brauciena, jeb drīzāk skrējiena gals – vēl tikai pēdējās stundas Latīņu kvartālā, kārtējā kafija un ķīniešu bistro piedāvājums un vilciens – atpakaļ uz Luksemburgu, kur varējām atpūtināt Parīzē noskrietās pēdas!!


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais