Blondā Āfrika - noslēgums

  • 5 min lasīšanai
Priecīgā skumja uznāk akurāt pie brokastgalda - no mūsu nu jau ierastā galdiņa novākta zīmīte ar istabas numuru un mūsu vārdiem. Tas tik liecina to, ka pie šitā galdiņa brokastojam pēdējoreiz. Nav jau tā, ka tie plaucētie tomāti tāpēc garšotu labāk, tomēr... Eh, vienalga prieks, ka vakarā jau būšu mājās savā migā. Ceļojumos vienmēr brīnos, kā tas var būt - atbraucu kā cilvēks ar vienu somu, kad jābrauc mājās, to milzu tarbu tak nevar nekādīgi ciet dabūt! Ko tad tādu nopirku? Da neko taču - saldumi, sīki suvenīri, ūdenspīpe... Kaitina fakts, ka izbraukšana no viesnīcas tikai vēlā pēcpusdienā, taču istaba jāatstāj jau 12.00. Jā, ir bagāžas glabātuve, taču uzticības tās drošībai man gan nav. Reģistratūrā mēģinu pierunāt atstāt istabu mūsu rīcībā vismaz vēl 2 stundas, bet tunisietis purina tumšas lokas un smaida - nē, tas gan neesot iespējams. Dienas lielāko daļu pavadām pludmalē, jo pēc 7 dienām Tunisijā ir pilnīgi gana, lai nekur vairs negribētos mētāties apkārt. Atrēķinām vien laiku puslīdz sakārtoties mājupceļam pēc pludmales, jo istabas vairs nav, taču mums laipni atļauj sakārtoties ... bagāžas noliktavā. Nu, nebūsim smalkas, kas jādara - jādara, jo variantu nav, ja nevēlas lidot mājās pludmales lakatā un bikini. Tas arī sagrāva pēdējās uzticības paliekas bagāžas drošībai, jo telpā bija arī citu ceļotāju somas, savukārt nekur nav teikts, ka vienīgi mēs tā bijām spiestas sakārtoties pirms prombraukšanas. No rīta laicīgi esam izņēmušas no seifa dokumentus, vērtslietas un naudu, tāpēc atpūta pludmalē visai saspringta - gadīties mēdzot visādi... Toties esmu saņēmusi atpakaļ seifa drošības depozītu un tagad funktierēju, kur lai liek atlikušos dinārus. Laika ir maz, bet dinārus kā nekonvertējamu valūtu no valsts izvest nedrīkst. Nolemjam iztērēt saldumos un nopirkt tunisiešu vīnu atrastajā veikalā (kaut kas līdzīgs mūsu unītim). Viss būtu labi, taču esmu kļūdījusies laika aprēķinos - atliku vīna, t.i., alkohola pirkšanu līdz piektdienai, kas musulmaņu zemēs ir pilnīgā aizlieguma diena. Tādejādi uz mājām vīnu tā arī neatvedu, toties dateles stāv skapī joprojām - tik daudz nevar apēst... :) Pēcpusdienā dodamies atceļā. Ir tā mazā mīļā smeldzīte, ka kaut kas interesants ir beidzies. Vai man patika? Jā, noteikti! Bija vērts? Viennozīmīgi! Vai es gribu tur nokļūt vēlreiz? Hmmm... Tuvākajos gados laikam gan, ka ne. Kontrastainā jūras, tuksneša un kalnu zeme ir vienreizēja. Tāpēc vienreiz to redzēt vienkārši vajag. Izjust jūras glāsmainumu, ķepīgu tropisku karstumu, sveloši karstas tuksneša smiltis, ūdenskritumu dzīvesprieku, Atlasa kalnu vēlīgo majestātiskumu un tuksnesi... To skaisto, vientuļo, skarbi maigo pasauli klusumā un varenumā. Viss ir vienkārši fantastiski skaists, bet... nu, vietējos no šitās gleznas gan varētu padzēst. Tie tiešām aši vien var uzsist dusmu. Mazā Monastiras lidosta ir stāvgrūdām pilna. Atkal aizpildām muļķīgās deklarācijas un izejam kontroles. Tavu prieku - beidzot detektors arī man klusē, citādi - kā eju tam skapim cauri, tā pīkst kā nelaime, kaut gan svina stringus nenēsāju... Beznodokļu veikaliņu nav daudz, tāpēc nav lāgā kur laiku kavēt,tāpēc ieteicams apgādāties ar presi jau iepriekš - visalabāk - Latvijā, jo šitādās reizēs lieti noder. Ir jau vakars, gribas ēst, laiks karsts un vispār mācas nogurums... Nosūtu uz mājām SMS, ka drīz izlidojam. Savādi, vēl tikai 20 minūtes, bet joprojām nesākas iekāpšana lidmašīnā.... Jāpaceļas 18.50. Nedaudzie informācijas tablo liecina, ka jau jābūt, citas informācijas nav. Grūstīdamies uz lidmašīnu dodas ceļotāji uz Prāgu, kuriem jāpaceļas 19.00, tātad vēlāk nekā mums... 19.00 Nekas nenotiek. Man jau 10 minūtes vajadzēja būt gaisā, bet arvien vēl sēžu un garlaikojos. Sūtu ziņu uz mājām, ka kavējamies. 19.10 Joprojām sēžu. Joprojām nav informācijas. Mūsu lidojuma pasažieru vidū jau labu laiku notiek nervoza šūmēšanās... Neziņa... 19.20 Pagājusi pusstunda kopš paredzētā pacelšanas laika. Kas notiek??? Izrādās, šeit nav pat kam pavaicāt... 19.25 Nemiera dzenāta nokļūstu līdz metāldetektoram, kur atrodu vienīgos lidostas apkalpes speciālistus. Tiesa, cilvēku plūsma ir liela, tāpēc abiem muitniekiem nav laika nodarboties ar tādu sīkumu, kā atbildēt, kāpēc lidmašīna uz Rīgu kavējas jau gandrīz stundu. Lai skatoties uz tablo. Kad saku, ka tur nav nekā noderīga, viens man paziņo, ka mūsu reisam nav reģistrējušies 25 pasažieri, tāpēc čarters nepaceļas... Kad pacelsies? Neko nezinot... Interesanti... Un kas tie par pasažieriem? Un kad šie uzgadīsies? Ko pa to laiku lai darām mēs??? Manis atnesto ziņu pārrunājot, secinām, ka trūkst bērnu grupa, kas atlidoja ar mums. Paklīst bauma, ka kaut kur avarējis autobuss ar tiem pašiem bērniem... ~20.00 Sēžam. Oficiālas informācijas vai kaut kā jauna joprojām nav. Ēst gribas. Pie tam - briesmīgi. Kafejnīca ir, taču tikai par dināriem, kuru te nevienam vairs nav. Cenas - fantastiskas! Sviestmaize, latos pārvēršot, par Ls 3,20... Pieņem arī kredītkarti, bet tikai tad, ja tēriņš pārsniedz 40 dināru. Neko sev! Laikam te ne viena vien lidmašīna neceļas... 20.15 Kooperējamies savā starpā, lai ar vienu kredītkarti nopirktu sviestmaizes un padzērienu kādiem 5 izsalkušajiem, apsolot norēķināties latos jau Latvijā, kad laimēsies tur nokļūt. 20.25 Beidzot prieka stars neziņas tumsā - pa dārgo un prasto, toties vakariņas! Tikko nokosts pirmais kumoss, atskan trauksme - sākas iekāpšana. Štrunts par majonēzi, kas par visām varītēm spiežas laukā, un kolu arī, jo bundžiņu jau vairs nevar aizvērt, taču jožam ko nagi nes pēc mantām. Steidzīgi piezvanu uz mājām, ka paceļamies, lai taisās pakaļ braukt! Trauksme, izrādās, ir viltus. Nekas nenotiek. Tīram majonēzes un sērīgi košļājam sviestmaizes... sūtu kārtējo ziņu, ka vēl arvien sēžam... 21.07 Beidzot! Tāpat bez jebkādiem paskaidrojumiem sākas iekāpšana. Esam nokavējuši 2 stundas un 20 minūtes... => SMS uz mājām par izlidošanu. 21.15 Joprojām trūkst to 25 pasažieru. Vai tad lidosim bez viņiem? Iekārtojamies lidošanai... 21.22 He! Re, kur arī pazudušie! Tiešām bērni! Tā ap gadiem 10 - 12. "Zelta sietiņa" dejotāji no Rīgas! Nē, saplīsis autobuss neesot vis, vienkārši aizkavējušies... karadarbības dēļ!!!! 21.30 Gaisa kuģa kapteinis paziņo, ka tveicīgajā lidmašīnā uz pārmēru viesmīlīgās Tunisijas zemes kavēsimies vēl diezcik ilgi, jo nu mums neļauj pacelties aizņemtās gaisa telpas dēļ.... Nolādēts! => SMS uz mājām par izlidošanas atcelšanu uz nezināmu laiku. Mājās - nervi čupā un haoss. Mīļā miera labad pēdējo ziņu aizsūtu, lai pakaļ nebrauc, jo laiks tā arī nav īsti zināms. Gan jau kaut kā kaut kad... Sagurusi stjuarte kašķīgiem pasažieriem izdala minerālūdeni. Esmu cemmīga, taču saprotu, ka šķendēties nav jēgas - te visi tādi, lidmašīnas apkalpi ieskaitot. Tikām bērni stāsta aizgūtnēm, kas īsti atgadījies. Bijuši uz tautas deju festivālu Alžīrijā, kur pašlaik karo. (Nu apžēliņ, kur tiem skolotājiem prāts - braukt uz kara zonu ar pārdesmit sīkaļu! Un kur vecākiem prāts tādā ellē ratā laist???) Tādejādi Tunisiju šķērsojuši bez problēmām, taču Alžīrā no robežas autobusu pavadījis konvojs. Nestāstīšu sīkumos viņu iespaidus par dzīvi nocietinājumā un tualeti, kurai ir tikai caurums grīdā, taču atceļā jautrības nav trūcis, jo šoferis izrādījies aplam nesteidzīgs - ta vajadzējis uzpīpēt, tad pačurāt, ta kafiju padzert, tad... katru reizi apstājoties. Kronis visam - arī konvojs kādā naktī paziņojis, ka tālāk nebrauks turpmākās 5 stundas. Ak te kādam uz lidmašīnu jāpaspēj?... Šie esot izmēģinājuši visu - lūgšanos, draudus, pierunāšanu, asaras, sūdzēšanos prezidenam, solījumu taisīt badastreiku un pat sadot pa purnu, vienkārši sakot. Rezultātā izdevies panākt, ka autobuss sācis kustēt jau pēc 3 stundām. Vēl tik sīkumi, ka alžīriešu šoferim beigusies vīza ar Tunisiju, bet citādi - viss OK! Nu, ja tā, tad var teikt, ka viņi tomēr atbrauca laicīgi. Par laimi, bijis paredzēts dienu pavadīt Monastirā pie jūras, ko rīdzinieki tā arī neieraudzīja, bet mēs - beidzot bijām lidmašīnā uz mājām TIKAI ar 3 stundu novēlošanos... 22.04 Jēeee! Paceļamies!!!!!!!!! Visi applaudē... Samtainā naktī ar tumšsārtu rieta blāzmu zem lidmašīnas paliek Tunisijas krasta ugunis, Vidusjūras naksnīgā dzelme un Itālijas gaismas. Izskatās savādi... Kaut kur virs Eiropas izpletušies mākoņi, jo gaismu apakšā vairs neredz. Ir tikai tumsa. Biedējoši, jo lidmašīna brakšķēdama un zvāļodamies no gaisa bedres bedrē kūņojas kaut kādā nekurienē. Pagulēt nav iespējams,jo traucē nemitīgā motora trokšņu mainība un brakšķēšana. Dieviņ, gribu mājās... Tā arī nolidojām vēl trīs stundas līdz Rīgai. Lidosta tukša, klusa, personāls laikam arī izcelts no miega - te tik vēlu tomēr laikam nemēdz nosēsties aptrakuši tūristi no Āfrikas. Jau izkāpjot uz trapa mūs sagaida lietus. Lai. Plānā blūzīte ar rāvienu ir slapja un Latvijā ir auksts, taču... pirmo reizi mūžā biju gatava krist ceļos, lai noglāstītu zemi, uz kuras esmu laimīgi atgriezusies. => SMS uz mājām, ka esmu uz Latvijas zemes. Dzīva. Vesela.


Seko līdzi svaigākajiem jaunumiem

Uzzini par jaunākajiem ceļojumiem un aktualitātēm pirmais